Kritika ekumēniskai kustībai
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Kādēļ neviena kristīgā baznīca nav spējusi sniegt efektīvu kritiku tai ekumēniskajai kustībai, kuru ir organizējusi Pasaules baznīcu padome? Protams, mēs zinām, ka zināmu kritiku izsaka visi. Mēs visi nosodām tādus pārspīlējumus, kā Hortona izteikumus. Tādēļ arī PLF Ženēvā pastāvīgi konfliktē ar PBP. Bet kādēļ tas notiek Ženēvā? Kādēļ tās vadošajiem vīriem ir jāieņem augsti amati PBP politiskajos orgānos? Lai neļautu tiem kļūt vēl sliktākiem? Tie nemaz nevar kļūt vēl sliktāki. Un ko gan luteriskās baznīcas tajā ir sasniegušas? Mums ir jāsniedz savs luteriskais ieguldījums, tā mums tiek sacīts. Ieguldījums kur?
PLF nav sniegusi un nevar sniegt ieguldījumu, kurš mainītu PBP virzību. Viens no PLF mērķiem, saskaņā ar tās statūtiem, ir “veicināt līdzdalību ekumēniskos procesos”, kas Helsinkos tika izmainīts uz “veicināt luterāņu līdzdalību ekumēniskajos procesos” un vēl vēlāk – “veicināt luterāņu ieinteresētību, rūpes un piedalīšanos ekumēniskajos procesos”. Tā kā līdzdalība PBP ir iespējama tikai tad, ja ne tikai tiek pieņemts tās pamats, bet atzītas arī dalībvalstu baznīcu tiesības to brīvi interpretēt, tad mums būtu jāvaicā, vai luteriskā baznīca var ar tīru sirdsapziņu pievienoties PBP? Tas noteikti nav iespējams, kamēr tās pamats netiek interpretēts tā, lai izslēgtu baznīcas, kuras neuzskata trinitāro ticību par obligātu baznīcas priekšnosacījumu.
Ko PLF ir darījusi, lai to panāktu? Neko. Gluži pretēji, tā “sekmē” līdzdalību un PLF baznīcas de facto ir PBP locekles. No savu pašu dalībvalstu baznīcu puses PLF pieprasa, lai tās pieņemtu tās doktrinālo pamatu, kurš patlaban skan šādi: “PLF atzīst Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus par vienīgo visas baznīcas mācības un prakses avotu un nekļūdīgu pamatu, uzskata trīs ekumēniskās ticības apliecības un luteriskās baznīcas ticības apliecības, it īpaši – Augsburgas ticības apliecību un Lutera Mazo katehismu, par pareizu Dieva vārda ekspozīciju.”
Ja neskaita nepatīkamo aprobežošanos ar Mazo katehismu, kurš gan teoloģiski, gan praktiski ir nešķirams no Lielā, šim pamatam būtu jāapmierina jebkura luteriskā baznīca, ja vien tas tiktu izprasts tā, kā tika izprasts vecās Konvencijas doktrinālais pamats. Jo tas tika domāts, lai izslēgtu tās baznīcas, kurās Augsburgas ticības apliecība nebija vienīgā publica doctrina. Šāda veida federācijā varētu tikt izveidota otra pārstāvniecības forma tām draudzēm vai nopietno luterāņu grupām, kas pastāv apvienotajās baznīcās, kurās tiek atzītas arī citas mācības.
Taču baznīcas, kuras neuzskata luteriskās ticības apliecības par vienīgo publisko mācību, nevarēja tikt uzņemtas locekļu skaitā. Tas tomēr tika pieļauts attiecībā uz Brazīlijas, Itālijas un dažu citu valstu baznīcām. Pomerānijas baznīca būtu varējusi atgriezties luteriskās baznīcas sastāvā. Taču tad tā nebūtu varējusi palikt Savienības evaņģēliskajā baznīcā. Batakas[1] baznīcas uzņemšana PLF sastāvā, pirms tā vēl bija paspējusi pieņemt Augsburgas ticības apliecību un visu Mazo katehismu, bija skaidrs statūtu pārkāpums.
Protams, mēs izjūtam simpātijas pret šo baznīcu, kura ir (apvienotās) Barmenes misjas meita. Mēs varētu atrast veidus, kādos to morāli un finansiāli atbalstīt. Taču uzskatīt tās neluterisko ticības apliecību par Augustanas aizstājēju – tam bija jābūt pilnīgi izslēgtam. Jo šajā ticības apliecībā mācība par sakramentiem neatbilst katehismam un tajā nekas nav teikts par atslēgu amatu. Tā tika uzņemta un tūdaļ ieguva līdzdalību PLF pārvaldē vienīgi politisku apsvērumu dēļ. Šim klajajam statūtu pārkāpumam būs tālejošas sekas tālākajā PLF darbībā, jo tagad arī citas baznīcas, kuras atrodas līdzīgā situācijā, pieprasīs to, lai tās tiktu uzņemtas.
Izdevumā Lutheran World ne reizi vien ir ticis ziņots par apvienošanās sarunām un izteikta doma, ka tām luteriskajām baznīcām, kuras pievienojas jaunajām Āfrikas apvienībām, būtu jāsaglabā tiesības palikt PLF sastāvā. Visos šajos gadījumos uz kārts tiek likta ne tikai “mācība”, bet arī Kristus sakramenti un līdz ar tiem arī Dieva vārda autoritāte.
Protestantisko pasauli, tai skaitā arī luterismu, pāršalc prasība pēc jaunas ticības apliecības. Tas novedīs luterismu stāvoklī, kurā patlaban atrodas anglikāņu un reformātu misijas sfēra: luteriskās baznīcas ticības apliecība, kura reiz līdz pat pasaules beigām saistīja ne tikai kāda konkrēta laika luterāņus, bet arī mūsdienu baznīcu ar ticības tēviem un patiesajiem ticības apliecinātājiem, luteriskajā pasaulē izzudīs, gluži tāpat kā tas jau ir noticis ar anglikāņu un vairumu reformātu baznīcu. Augsburgas ticības apliecība, kuru ikviens mainīs pēc sava prāta, vairs nebūs nekāda ticības apliecība.
Tā kļūs par izjukušas baznīcas vēsturisku dokumentu, kas atgādinās mums par kādu diženu “tradīciju”, kuras laiks ir pagājis. Luteriskā baznīca izzudīs nākotnes plašās ekumēniskās baznīcas apkampienos. Dr. Klifords Nelsons Helsinkos jau nolasīja tās bēru sprediķi par Rakstu vietu no Fil.2:5-11: “Vai gan luteriskajai baznīcai šajā stundā, kad tā vēlas ‘pieņemt kalpa veidu’, nebūtu patiesi jāapzinās, ka institucionālām struktūrām ir jābūt gatavām mirt? Vienīgi tad ja mēs un citas baznīcas būsim ‘paklausīgi līdz nāvei’, Dievs mūs ‘ļoti paaugstinās’ un tādējādi atklās pasaulei savu kalpu – vienu svētu, katolisku, apustulisku Baznīcu.
Filipijas baznīcai un mums Pāvils saka: “Savā starpā turiet tādu pat prātu”. Iespējams, ka tieši to luteriskajai baznīcai šodien saka Kristus” (Helsinki Report, 295. lpp.). To nesaka Kristus. Šeit runā vienīgi Ženēva un šo pašu domu mēs ik svētdienu varam dzirdēt simtos ekumēnisku sprediķu.
[1] – Bataki – tauta, kas mīt Indonēzijā, Sumatras salas ziemeļu daļā.
Ieskaties