Sprediķis Augsburgas ticības apliecības svētkos

“Tanī pašā laikā Jēzus iesāka runāt un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, Debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātniekiem, un tās esi darījis zināmas bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu. Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevis Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mt.11:25-30)

Arī šogad, kā katra gadu mēs svinam Augsburgas ticības apliecības svētkus un Dieva priekšā pieminam notikumus, kas pirms 480 gadiem 1530.gada 25.jūnijā norisinājās Augsburgas Reihstāgā, kad imperatora priekšā tika nolasīta mūsu baznīcas ticības apliecība.

Mēs ticam, ka šī kristīgā ticības apliecība ir Dieva darbs, jo tas bija Viņš, kas savā žēlastībā deva saviem ļaudīm skaidru un pareizu Svēto Rakstu izpratni. Šo pareizo evaņģēlisko izpratni viņi toreiz apliecināja Svētās Romas impērijas troņa priekšā. Tajā laikā Romas impērija bija tik plaša, ka saule tajā nekad nenorietēja. Šī ticības izpratne tātad ir Dieva dāvana un tieši šī dāvana, tiek slavēta Jēzus vārdos: “Es Tev pateicos, Tēvs, Debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātniekiem, un tās esi darījis zināmas bērniem.” No šiem Jēzus vārdiem izriet, ka viss gods par to, ka cilvēki nāca pie šīs Evaņģēlija izpratnes un uzrakstīja šo ticības apliecību, pienākas tikai un vienīgi Dievam.

To pašu liecina arī vārdi, kas reiz tika sacīti svētajam Pēterim: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs.” Ne jau galilejiešu zvejnieku pārstāvis Pēteris, kas savā dabiskajā spontanitātē apliecina savu ticību, saņem šos svētības vārdus. Jo viss, kas ir “miesa un asinis”, proti, dabiskais grēcīgais cilvēks, atrodas zem Dieva lāsta un soda. Bet vienīgi tas, kas ir nācis no Debesu Tēva no Viņa žēlastības avotiem, ir šķīsts, tīrs un svētīgs. Šai svētībai nav nekāda sakara ar Vidusjūras tautu mentalitāti. Šai svētībai nav sakara ar to, ka Mārtiņš Luters bija cieši saistīts ar sakšu kultūru. Vienīgi no Dieva žēlastības šie ļaudis kļuva par Evaņģēlija apliecinātājiem. Nevis savā spēkā un gudrībā, bet gan tāpēc, ka Dievs “rada ticību kur un kad to grib tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju” (Augsburgas ticības apliecības 5. artikuls). Šie mūsu ticības apliecības vārdi ir atbalss no Jēzus vārdiem šīsdienas evaņģēlijā: “Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā.”

Tāpēc mēs apliecinām, ka ticības apliecība ir Dieva dāvana. Mēs ticam, ka arī šīs mūsu pašreizējās Augsburgas ticības apliecības svinības ir Dieva, nevis mūsējais darbs. Jo mūsos pašos nav nekā tāda, kas spētu radīt šo svētīgo ticību. Pēc savas dabas mēs neesam ticības apliecinātāji, un arī uz mums visiem ir attiecināmi vārdi: “Jo no žēlastības jūs esat izglābti caur ticību, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef.2:8) Tādēļ ir jāsecina, ka mēs paši pēc savas būtības piederam tiem, kas atraida ticību, proti, tam pulkam, kurus Jēzus sauc par “gudrajiem un prātniekiem”. Vēlēdamies būt pieņemami pasaulei, vēlēdamies būt apdomīgi un izsvērti, mēs tiekam kārdināti paklausīt savai “miesai un asinīm” un palikt neticīgi. Ja mūsos pilnībā valdītu mūsu iedzimtais grēks un dabiskā samaitātība, tad mēs drīz vien nonāktu bezdievju pulkā, kas noraida mūsu ticības apliecību un noliedz jebkuru ticības patiesību, tad mēs labprāt klausītos maldu mācības un dzīvotu, kā mums ienāk prātā. Jā, mūsu grēki ir pietiekams iemesls, lai Dievs mūs pamestu lielā tumsā un atņemtu mums šos ticības svētkus. Taču Dievs ir bijis bezgalīgi žēlsirdīgs pret mums un uzturējis mūsos ticības gaismu, tā ka mēs līdz ar Jēzu šodien varam sacīt: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātniekiem, un tās esi darījis zināmas bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā.”

Tie cilvēki, kas toreiz Augsburgā apliecināja šo ticību, apzinājās savu “miesu un asinis”, savu grēcīgo samaitātību daudz labāk par saviem oponentiem “gudrajiem un prātniekiem”. Viņi labi zināja, ka ticības apliecība, kas ir viņu sirdīs un uz viņu lūpām, ir Dieva žēlastības dāvana. Viņi bija saņēmuši šo ticību un pārliecību no Svētajiem Rakstiem kā Vārdu no paša Dieva mutes, kas ir mūsu īstenais Piedevējs un Taisnotājs.

Evaņģēliski luteriskās baznīcas mēdz saukt arī par Augsburgas ticības apliecības baznīcām. Mēs neesam vieni. Arī citās zemēs ir baznīcas, kas nosaukta šajā vārdā un apliecina šo ticību. Taču svarīgs ir ne tik daudz vārds un nosaukums, bet gan tas, lai Augsburgas ticības apliecības mācība būtu dzīva realitāte visu to vidū, kas vēlas būt patiesi luterāņi. Šeit ir jāpiemin kas zīmīgs. Pie visiem tiem, kas laika gaitā ir atkāpušies no šīs luterāņu ticības un ieslīguši kādos maldos, Augsburgas ticības apliecības mācība ir iegrimusi aizmirstībā un izraisa interesi varbūt vienīgi zinātnieku aprindās.

Taču mūsu ticības apliecība turpina dzīvot, tiek pieminēta un apliecināta. Un tā tam ir jābūt, jo evaņģēliski luteriskā kristietība ir saglabājusi atziņu, ka ticības pamatā ir mācība. Kristietībai ir skaidra, Dieva atklāsmē dota, jēgpilna mācība, kuru ir iespējams izteikt nepārprotamās un skaidri saprotamās ticības tēzēs. Tāpēc, ka mums ir šāda dogmatiska jeb mācības kristietība, tad ļoti svarīga ir arī katehēze, jā, pat bērnu apmācībai piemērota ticības mācība. Bez šādas pastāvīgas mācības un sludināšanas mēs ātri iegrimtu dziļā tumsā. Šāda tumsa daudzviet jau ir aptvērusi kristietību, kura savās senajās katedrālēs, tēlaini izsakoties, sadrūp un sairst. Tad baznīcas tiek pārvērstas par koncertzālēm un izklaides vietām, un tās vada cilvēki ar garīdznieku tituliem, bet bez kristīgas mācības, bez katehēzes, bez ticības.

Bet ticības un žēlastības spēkā cilvēks spēj apliecināt ticības patiesības un norobežoties no “gudrajiem un prātniekiem”. Tāda ir patiesa ticības apliecība, kas norobežo ticību no neticības, pazemību no augstprātības, Dieva “ģeķību” no cilvēku “gudrības”. Tā pazīst atšķirību starp Dievu un velnu, starp patiesību un meliem, starp gaismu un tumsu.

Augsburgas ticības apliecība ir vienprātīga baznīcas apliecība

Ticības apliecība patiesi kļūst par apliecību tikai tad, kad tā vienprātīgi itin kā vienbalsīgā korī tiek apliecināta visā baznīcā. Tas ir gluži tā, kā tas izsacīts mūsu ticības apliecības pirmajā artikulā “Par Dievu”: “Mūsu baznīcas lielā vienprātībā māca, ka Nīkajas koncila lēmumi Par dievišķās būtības vienību un trim personām ir patiesi un tiem ir jātic bez kādas šaubīšanās”.

Šie vārdi “lielā vienprātībā”, kas latīniski skan “magno consensu”, ļoti skaidri pauž to, ka ticības apliecība nav kāds privāts viedoklis vai zinātniska teorija, kas ir pamatojama vai izlabojama atkarībā no oponentu izteikumiem. Šāda ticības apliecība, kas sevī ietver tikai bibliskas patiesības, iekšpus baznīcas sienām nepieļauj citus pretrunīgus viedokļus. Šāda apliecība ir Dieva vārda atkārtojums jeb Dieva vārds, kas izpausts mācības formā un tādējādi vēršas pret visu, kas nav no Dieva un kas kaitē ticīgo kopībai. Var teikt, ka tā ir divkārša apliecība: sakot gan “jā”, gan arī “nē”, sakot gan “mēs apliecinām”, gan arī “mēs noraidām”. Tikai tad, ja mēs sakām “jā” patiesībai un “nē” maldiem, mēs varam patiesi svinēt šos svētkus, būt patiesi kristieši un ticības apliecinātāji. Tāda ir mūsu “vienprātīgā” ticības apliecība.

Augsburgas ticības apliecība sniedz Evaņģēlija mieru dvēselēm

Šīsdienas dievkalpojuma iesākumā mēs dziedājām dziesmu ar šādiem vārdiem:

“Mums garām jau nakts,
Kas ieskāva zemi,
Un atrasts ir dārgums,
Svēts Vārds, ko Tu devi.
Tik tumsā un mokās
Bij ieslēgti ļaudis,
Kas bij nāves rokās,
Tiem gaisma nu ausīs”

Tie nebūt nav tēlaini pārspīlējumi, bet gan patiess evaņģēliski luteriskās reformācijas raksturojums, kas pauž prieku par to, ka Evaņģēlijs no jauna nācis gaismā, ka žēlastība ir guvusi uzvaru pār bauslības reliģiju. Ar pilnām tiesībām mūsu ticības apliecība saka, ka mūsu baznīcās ir jāsludina ticības taisnība: Kristus nopelnītā taisnība, kas saņemama ticībā. Tas ir mūsu sprediķošanas galvenais saturs, ka mēs netiekam izglābti ar saviem nopelniem un darbiem, bet ar ticības taisnību, kas no žēlastības mums ir dāvināta Kristus dēļ. Tā arī šodien tiek piepildīts Jēzus apsolījums: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi ..tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” Šis miers un atvieglojums ir Augsburgas ticības apliecības lielākā dāvana mums, tādēļ ar Dieva palīgu saglabāsim sev to par svētību.

Augsburgas ticības apliecība sniedz mums prieka pilnu pārliecību

Šajā ticības apliecībā ir pausta droša pārliecība par to, ka Dievs ir atklājis savu patiesību, ka tā ir pieejama visiem cilvēkiem un ka to ir nepieciešams apliecināt un nostiprināt. Šāda ticības pārliecība nav atrodama pie šīs apliecības pretiniekiem, kuru vidū valda visdažādākie uzskati un kur vienīgā vienojošā saikne ir paklausība organizācijai un tās galvai, kas reti izsakās par ticību. Pret šo nedrošo un izplūdušo ticību nostājas Augsburgas ticības apliecība ar savu kristīgās pārliecības drošību un skaidrību. Šī pārliecība ir priecīga pārliecība. Tā nav pavēlēta paklausība, kas pakļauta spiedienam. Tā ir pārliecība, kas priecājas par to, ka tiekam taisnoti ticībā, kad ticam, ka esam pieņemti žēlastībā un ka grēki mums ir piedoti Kristus dēļ (4. artikuls). Šī pārliecība priecājas, ka caur Evaņģēliju un sakaramentiem “kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars” (5. artikuls).

Šādā dievbērnības Garā mūsu ticības apliecība ir jāapliecina visos laikos. Tas nav šaubu un minējumu gars, bet gan ticības pārliecības un pestīšanas prieka varenais Gars. Viņš ir ticības apliecības avots, no kura vienprātīgi plūst ticības apliecināšana ar ticību un prieku. Šis vienprātības Gars runā Augsburgas ticības apliecībā, paužot Dieva patiesību. Tas nepieļauj blakus Evaņģēlijam nekādas maldu mācības un nekādu mācības plurālismu. Jo mēs ticam, ka šī apliecība pauž skaidro Dieva atklāsmi “bērniem” jeb “vientiesīgām sirdīm”. Āmen.