Kristīgais burvis Zigmārs Atvars

Reiz dziesminieks Armands dziedāja, ka:

“…mūsu arhibīskaps protestē pret Hariju Poteru, bet kā tad ar pašmāju sludinātāju-brīnumu meistaru, kurš staigā pa skolām un jaunākajām klasēm, skalo smadzenes tiem, kuriem vēl ilgi ir līdz pasēm…”

Tad nu lūk, mani e-draugi, esam sameklējuši šo brīnumu meistaru un pajautāsim viņam šādus – tādus jautājumus.

Kas Tu esi?
Es esmu vīrs, tēvs, dēls, brālis.
Dievticīgais – paldies Dievam, ka joprojām Viņam ticu, kaut arī esmu redzējis daudz no “baznīcas virtuves”.
Teologs (esmu studējis teoloģiju Baptistu seminārā 4 gadus, LU Teoloģijas fakultātē 3 gadus, un vēl joprojām studēju Training Christians for Ministry International Institute).
Uzņēmējdarbības vadības maģistrs.
Sevi raksturotu kā cilvēku ar daudz idejām un iespējām, kuras diemžēl visas nav iespējams realizēt.

Ar ko Tu īsti nodarbojies?
Runāšu tikai par esošo situāciju uz 2010.gada martu:

• Profesionāls iluzionists. Profesionāls, jo uzstājos tikai par atlīdzību.
• Esmu atbildīgs par sešu Cerības Festivāla ar Franklinu Grehemu komiteju darbību un koordinēšanu.
• Kristus TV, Latvijas moto video portāla, Palīgs pasākumu organizēšanā īpašnieks un veidotājs.
• Christian Motorcyclists Association Latvia valdes loceklis.
• Latvijas Evaņģēliskās alianses mediju grupas vadītājs, mājas lapas administrators.
• Palīdzu attīstīt mājas lapas (esmu strādājis pie aptuveni 15 lapu izveides un attīstības) un konsultēju mārketinga un attīstība jomā. Filmēju pasākumus.
• Āgenskalna baptistu draudzē – diakons, virtuves kalpošanas grupas vadītājs.

O! Izskatās esi plaša profila speciālists, tā teikt emulators.
Jā, žēl, ka neesmu emulators. (smejas) Esmu darījis vēl daudzas citas lietas par ko šoreiz neminu.(smejas)
Kaut arī esmu iesaistīts dažādos projektos, ik pa laikam nolaižas rokas, bet pateicoties Dievam, gūstu garīgu atjaunotni. Nezinu kā būtu, ja būtu neticīgs.

Tu esi vienlaicīgi gan kristietis, gan profesionāls iluzionists, vai tas nozīmē, ka esi “kristīgais burvis”?
Nu ja gribi, vari mani tā saukt, man nav pretenzijas.

Kopš darbojos ilūzijas sfērā, joprojām daudziem ir liela neskaidrība šajā jautājumu. Vārdu “iluzionists” saprot ne visi. Latvijā labāk saprastu manu nodarbošanās lietojot terminu “burvju mākslinieks”, bet bieži, it sevišķi, kur ir gados jauna auditorija, viņi “aizmirst” šo vārdu salikumu un bieži mani sauc par “burvi”. Nu es pa šiem gadiem jau esmu pie tā pieradis, bet citiem tas liktos dīvaini.

Angļu valodā bieži šis mākslas veida māksliniekus sauc par “magicians” – latviski varētu tulkot kā “mags”.

Kāda ir Tava vēsts, kad rādi triku?
Atkarībā no pasūtītāja vēlmes, pasākumā tiek piemēroti dažādi teksti priekšnesuma laikā. Ja tā ir uzņēmuma balle, tad izklaidēju publiku. Ja tā ir baznīca – triku rādīšanas laikā izmantoju ilūzijas mākslu kā līdzekli, lai pastāstītu par dažādām kristīgām tēmām. Citreiz stāstu par kādām sociālām problēmām.

Cik sen Tu nodarbojies ar šo burvju mākslu?
Nu jau 10 gadi, šajos gados ir izdevies uzstāties ~ 400 vietās 10 valstīs. Domāju, ka tas ir labs rādītājs.

Vai šo desmit gadu laikā ir bijuši kādi kuriozi?
Sešus gadus atpakaļ braucu uz “Kristīgo magu sadraudzības” (“The Fellowship of Christian Magicians”) rīkoto konferenci Anglijā. Redzot šādas organizācijas nosaukumu muitniece gardi smējās, jo likās, ka nav iespējams savienot šīs abas lietas.

Vai Latvijā bez Tevis vēl ir kāds kristīgais burvis?
Līmenī, lai par to prasītu naudu, zinu tikai vēl vienu, bet nezinu cik aktīvi viņš pēdējā laikā darbojas.

Vai pasaulē ir daudz kristīgo burvju mākslinieku?
Daudzi. Konkrētu ciparu nezināšu pateikt. Daļa ir iesaistīti “Kristīgo magu sadraudzībā”. Citi – citās iluzionistu organizācijās. Citi nav nevienā organizācijā.

Kurš bija pirmais, kurš saka darboties kristīgās ilūzijas laukā?
Cik zinu jau XIX gadsimtā topošais Romas katoļu priesteris Jānis Bosko rāda trikus savienojot to ar sludināšanu.

Kur Tu smelies idejas saviem trikiem?
Katrā priekšnesumā mēģinu teikt, ka to, ko es rādu var parādīt jebkurš, vajadzīgi tikai papildus priekšmeti (neatklāju, ko es izmantoju) un treniņš.

Ja personai ir interese, viņš jebkuru no manis demonstrētiem trikiem var atrast internetā un nopirkt noslēpumu – priekšmetus un instruktāžu kā to veikt. Var sākt kaut vai ar google. Ierakstīt vārdu “magic” (angliski šis vārds vislabāk apzīmē šo nodarbošanos) un atvērsies tūkstošiem lapas par šo tēmu. Kad es sāku šo nodarbošanos nebija internets, un nevis bija grūtāki, bet gan savādāki apstākļi.

Bībelē ir tāda vieta, kurā sacīts: “Burvi neatstāj dzīvu.” (2.Moz. 22:17) Kādas ir Tavas domas par to?
Ilūzijas mākslu, kur mākslinieki demonstrē ilūzija, ka tiek veikta kāda darbība, bet notiek, kas cits, būtu jāatdala no okultisma. Okultisti ieiet garīgā sfērā. Iluzionistiem interesē tikai maņu apmāns. Rādītie triki ir fiziski izskaidrojami, bet okultistu lietas diemžēl nē. Domāju, ka attiecīgā Rakstu vieta attiecas uz okultistiem nevis iluzionistiem.

Cik sen esi kristietis?
Kristījos 04.06.1995. Pirms tam gāju kādus 4 gadus uz svētdienas skolu. Sākām visa ģimene iet, jo mans tētis pirmais sāka iet pa baznīcām (katru svētdienu uz savu), līdz palika vienā draudzē. Tagad, kad man ir 30 ļoti novērtēju, ka esmu uzaudzis baznīcā. Nezinu, kāds būtu izaudzis, ja nebūtu kopā ar Dievu. Man liekas būtu grūtāka dzīve.

Vai tā bija apzināta vēlēšanās kristīties?
Jā. Vecāki nespieda – pašam bija iespēja izvēlēties. Pirms kristībām, vairāki mācītāji, aicinot izšķirties nododot savu dzīvi Dieva rokās, aicināja iziet draudzes priekšā apliecinot savu izvēli. Gribēju iet, bet neizgāju. Tad mājās domāju – ja es nomirtu es gribētu būt debesīs un iztēlojos skatu, ka Dievs man prasa – kāpēc būtu jāielaiž tieši mani – ko es esmu izdarījis? Zināju Bībeles stāstus, dievkalpojuma kārtību, bet zināju, ka ar to nepietiek. Man ir jāuztic sava dzīve Dievam un jādzīvo dzīve, kā māca Bībele. To grēku nožēlas lūgšanā lūdzu, un no tās Dienas es zinu, ka 100% būšu debesīs. Vēlāk kā apliecinājumu šai izvēlei sekoju Bībeles norādījumiem – kristījos.

Kāpēc tieši baptists? Vai nav bijusi domāt mainīt ne tikai draudzi, bet arī konfesiju?
Sākumā nebija vajadzība meklēt citu draudzi. Draudzi esmu mainījis no Rīgas Golgātas baptistu draudzes uz Rīgas Āgenskalna baptistu draudzi. Kad aprecējos sieva bija Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes draudzē, bet sapratām, ka kāda no esošām kuru apmeklējam nav tā vieta, kur otrs garīgi justu pieaugumu. Tā atradām trešo. Protams, ar laiku visur var saredzēt savas “nepilnības”, bet tad zinu, ka ideālas vietas nav. Ja kaut kas nepatiktu, iespējams, taisītu jaunu draudzi, bet zinu, cik tas paņem resursus un tādi pašreiz man nav pieejami. Pietiekami esmu redzējis projektus, kas neizdodas, tāpēc esmu tajās lietās, kur esmu un pašreiz jūtos labi.

Pēc visa spriežot mūsdienu kristiešiem “patika” prevalē pār “patiesību” – tā teikt nav svarīgi, ko sludina galvenais, lai patīkama atmosfēra. Ar ko tas būtu izskaidrojams?
Nu “patiesība” jau arī ir tāds abstrakts jēdziens. Katrai draudzei sava. Manuprāt, it sevišķi jauniem kristiešiem, neinteresē specifiskas teoloģiskas atšķirības, viņi meklē pieņemšanu un draugus.

Daudzas grupas izmanto tā saucamo “love bombing” – kad apmeklējot kādu grupu, par tevi īpaši interesējas, tev uzrodas draugi, utt, ko citās vietās persona nesajūt. No vienas puses tas ir apsveicami – labāk, ka tā, nekā tu gadiem ej uz “pareizo” draudzi un neviens pie tevis nepienāk, tu nejūties pieņemts un gaidīts ejot uz kādām no aktivitātēm. No otras puses – ja draugi ir vienīgais iemesls kāpēc iet uz kādu reliģisku organizāciju, tad visticamāk persona lēnām kļūst par draudze locekli nemaz īsti nezinot, kam viņa tic. Domāju, piederībai kādai grupai svarīgākais tomēr ir ticība grupas apgalvotai pārliecībai nevis, tas, ka man tur ir draugi.

Bieži gan gadās, kad, piemēram, pārejot uz citu draudzi, iepriekšējie draudzes “draugi” ar tevi atsakās kontaktēties – klusē, ignorē, utt. kā pamatojumu citreiz norādot “nodevību” vai pievēršanos “nepareizai grupai”.

Domāju šo visu var izskaidrot ar vēlmi atrast cilvēkus, kas tevi pieņem. Vēlmi, lai tevi pieņem tādu kāds tu esi, ka tev nevajag tēlot, to kas neesi, lai tev būtu draugu. Un bieži tādus, kas pieņem nav viegli atrast. Liekas draudzēs cilvēki ir atvērtāki un, tāpēc var veidoties kādas attiecības.

Gribētos, lai cilvēki, neatkarīgi kurā reliģiskā grupā būtu, pieņemtu otru nevis tāpēc, ka tā grib grupas vadītājs, bet tāpēc, ka pati persona tā grib, un tā būtu beznosacījumu pieņemšana.

Manuprāt, Svētie Raksti pietiekami skaidri pasaka, kas ir ”patiesība” un ja tiek aizskarts mūžīgās dzīvības jautājums ir ļoti bīstami aizrauties ar “patikas kultivēšanu”?
Primāri atbildēs vajadzētu meklēt Rakstos, bet bieži to interpretācija var būt ļoti dažāda. Domāju populārai teoloģijai jābūt ļoti vienkāršai. Par niansēm, lai strīdas, tie, kam ir tādas spējas, vēlmes + iespējas. Pārējiem, manuprāt, vajadzētu atrast savu garīgo autoritāti (ideāli, ja tas būtu personai pieejams cilvēks, piemēram, personas draudzes mācītājs) un uzticēties tai attiecībā uz teoloģiskām “niansēm”, protams, prasot pamatojumu kāpēc kāda lieta tiek uzskatīta.

Ko Tu novēlētu e-baznīcēniem?
Gribētu novēlēt kritizētājiem, kas pārsvarā tikai kritizē, un neko reālu nedara Dieva valstībā, sākt kalpot. Lūgt Dievam palīdzību, un meklēt iespēju vietas, kur iesaistīties. Es teiktu tā – pirms sāc ko kritizēt, sākumā pastāsti ko pats „reāli” esi izdarījis – cik cilvēkiem sludinājis, cik pasākumus organizējis, vadījis un tad ja esi vēl spējīgs (smejas), tad nevis “kritizē”, bet aizlūdz un svētī, tos, kas ko dara.