Ciešanām jābūt pilnīgi savādākām
Otro reizi es piedzīvoju šeit ciešanu laiku (cietumā). Es iekšēji vēršos pret to, kad lasu vēstulēs izteicienus, kas runā par manām “ciešanām”.
Man tas šķiet kā profanācija. Šīs lietas nedrīkst dramatizēt. Vai es “ciešu” vairāk kā lielākā daļa šodienas cilvēku, par to es vairāk kā šaubos. Protams, daudz kas ir briesmīgi, bet kur gan tas tā nav? Es agrāk dažreiz brīnījos par to, ka katoļi nepiemin šīs lietas. Vai tas būtu lielāks spēks?
Varbūt viņi no savas vēstures zina labāk, kas patiešām ir ciešanas un martīrijs. Es, piemēram, ticu, ka „ciešanām” neatņemami pieder arī ķermeniskās ciešanas. Mēs labprāt uzsveram dvēseliskās ciešanas, bet tieši tās Kristum būtu jāatņem un es neatrodu Jaunajā Derībā un arī senkristiešu martīru liecībās nekā no tā.
Tā taču ir liela atšķirība, vai “cieš baznīca”, vai kāda no tās kalpiem šis vai tas atgadās. Es uzskatu, ka te jātop šim tam koriģētam, jā , pilnīgi godīgi, es dažreiz gandrīz vai kaunos, cik gan daudz mēs esam runājuši par mūsu ciešanām. Nē, ciešanas ir kas savādāks, tām ir pavisam cita dimensija, nekā mēs līdz šim esam piedzīvojuši.
Ieskaties