Par baznīcas brīvību
Mēs nedomājam, ka šīs mazās brīvbaznīcas spēs atdzīvināt mirstošās valsts un nacionālās baznīcas, proti procesu, par kuru nepārprotami liecina statistika. Tāpat mēs nedomājam, ka šīs atsevišķās draudzes spēs apstādināt arvien straujāko un straujāko sekularizācijas procesu. Tas nenotiks, kaut vai tādēļ vien, ka tas darbs, kas ir atstāts novārtā gadsimtiem ilgi, nevar tik atjaunots pāris paaudžu laikā.
Pēc politisku un nacionālu interešu radītās luteriskās Bavārijas zemes baznīcas pievienošanas apvienotajai Evaņģēliskajai baznīcai Vācijā, Bavārijas baznīcas administrācija atstādināja no amata kādu konfesionālu šīs baznīcas mācītāju Frīdrihu Vilhelmu Hopfu, kas iebilda pret šādu luterisko ticību kompromitējošu apvienību. Šajā sakarībā Erlangenes universitātes prorektors Hermanis Zasse 1949.gadā publicēja luterāņu mācītājiem adresētu vēstuli, kurā paustās domas varētu interesēt arī Latvijas luterāņus, kas cīnās par savas ticības skaidrību un brīvību. Šīs vēstules nosaukums ir Par baznīcas brīvību: teritoriālās baznīcas un brīvbaznīcas problēmu.Tālākajās rindās es centīšos galvenajos vilcienos atreferēt Dr. Zasses domas.
KĀ SAVU BRĪVĪBU ZAUDĒJA SENBAZNĪCA?
Kad Konstantīnam Lielajam (288-337) pēc uzvaras pār saviem pretiniekiem bija izdevies kļūt par vienīgo valdnieku Romas impērijas rietumos, viens no pirmajiem viņa rīkojumiem bija adresēts Āfrikas prokonsulam, pavēlot sniegt finansiālu atbalstu baznīcai. Kristīgā baznīca to uztvēra, kā valsts vēlēšanos atlīdzināt par iepriekš nodarītajiem postījumiem. Valsts jau sen sponsorēja citas Romas impērijas reliģijas, un tas šķita tikai normāli, ka tagad viņu skaitam pievienojās arī kristīgā baznīca. Sev par lielu pārsteigumu Konstantīns saņēma prasību no Kartāgas bankas ar jautājumu kurai no divām baznīcām palīdzība jāsniedz? Izrādījās, ka Ziemeļāfrikā viena otrai blakus atradās divas baznīcas. Imperatoram tagad vajadzēja noteikt, kura no baznīcām ir likumīga un kura ne. Lai gan viņam nekad tā arī neizdevās šo uzdevumu atrisināt, tomēr kā kristietības glābējs viņš ne tikai uzskatīja, ka viņam šādas tiesības ir, bet uztvēra to arī kā savu pienākumu. Tā iesākās valsts baznīcas sistēma: nedabiska un tādēļ neizdevusies laulība, kuras laikā abi partneri tikai līdz sāpēm noberza viens otra sānus. Jau 4. gadsimtā šī sāpīgā savienība baznīcā lika atskanēt ilgu pilnām nopūtām, kas vēstīja, ka kristieši ir gatavi atteikties no zeltītām bazilikām, lai atgrieztos katakombās un baudītu zaudēto brīvību. Spriedze starp valsti un baznīcu turpinājās viscaur viduslaikiem, līdz Luters ar savu mācību par garīgo kalpošanu un laicīgo varu pārcirta šo Gordija mezglu. Augsburgas apliecība XXVIII artikulā, atzīstot baznīcas un valsts funkciju atšķirīgumu, šajā jautājumā ir kategoriska:
“Nedrīkst sajaukt baznīcas varu un laicīgo varu.”
Visā baznīcas vēstures gājumā nav trūcis cilvēku, kas apzinājās tās postošās sekas, kam neglābjami vajadzēja izrietēt no baznīcas un valsts varas saplūšanas. Tomēr šo saprātīgo uzskatu paudēji arvien bija mazākumā. Tas notika tādēļ, ka jau pirms Konstantīna laikiem pati baznīca vienmēr ir sirgusi ar nelaimīgu mīlestību pret valsti, kuru centusies piepildīt, stājoties pazudinošās laulībās. Jau III gadsimtā ķeceris Samosatas Pāvils vērsās pie laicīgās varas ar lūgumu, lai tā palīdzētu izšķirt dogmatiskus jautājumus. Lai gan saskaņā ar 1. Vēstules korintiešiem 1. nodaļas 6. pantu senās baznīcas locekļiem bija aizliegts vērsties tiesā vienam pret otru pat civilos jautājumos, Romas baznīca jau III gadsimtā spēja demonstrēt savu meistarību jurisprudencē. Tā iesūdzēja tiesā kādu laicīgu iestādījumu, lai īstenotu nodomu celt baznīcas ēku tieši valsts tribunāla priekšā. Lai gan Romas baznīcai vēl nebija pat legālas eksistences tiesības, tā šajā tiesas procesā panāca uzvaru! Romas baznīca to spēj, jo, lai kas tā arī būtu, tā vienlaicīgi ir arī kaut kas līdzīgs valstij, kura cenšas panākt vienošanos ar otru valsti.
Tā tas bija toreiz, un tā tas ir tagad. Roma arvien ir Roma. Diemžēl šis kārdinājums nodibināt ciešākas attiecības ar valsti, lai kaut ko iegūtu no tās varas, nav bijis svešs arī luterāņiem.
VALSTS UN LUTERĀŅU BAZNĪCA LAIKĀ PĒC REFORMĀCIJAS
Lutera princips par garīgas un laicīgas varas nošķiršanu nekad nav kļuvis noteicošais Eiropas luterāņu baznīcās un valstīs. Šis bija viens no jautājumiem, kurā Luters visu laiku pauda savu neapmierinātību, sūdzēdamies par firstiem un viņu juristiem. Atbildība šajā jautājumā lielā mērā gulstas uz valsts pleciem. Jau vēlīnajos viduslaikos tika izveidotas teritoriālās baznīcas pārvaldes, kas vēlāk kļuva par tramplīnu absolūtai valsts varai ar pretenzijām ne tikai uz pavalstnieku miesu, bet arī dvēseli. Baznīca nedz spēja, nedz arī drīkstēja stāties pretī šim procesam ar fizisku spēku, bet tas bija vienīgais veids, kā to apstādināt. Tomēr vienu lietu gan baznīcai nevajadzēja darīt, proti, nevajadzēja pašai teoloģiski attaisnot tai nodarīto netaisnību. Diemžēl šķiet, ka neatņemama teologu darbības sastāvdaļa ir mēģinājumi ar teoloģiskiem argumentiem pamatot katru laicīgās varas kaitīgo ietekmi, vienalga: vai tā būtu no Bismarka, bez kura svētbildes nebija iedomājama neviena luterāņu mācītājmāja Vācijā; vai no Fīrera, kas saskaņā ar oficiālajiem baznīcas dokumentiem un mācītāju rokasgrāmatām bija Dieva dots; vai no Bāzeles augstākās padomes; vai no XVI gadsimta karalienes Elizabetes; vai no Anglijas parlamenta, kas līdz pat 1928.gadam atteicās apstiprināt jauno Kopīgo lūgšanu grāmatu; vai no Dānijas reihstāga, kas pieņēma lēmumus par sieviešu aicināšanu mācītāja amatā, un tūdaļ uzradās bīskaps, kas veica jauno baznīcas amata tīkotāju ordināciju. Jā, vienmēr baznīca ar pateicību un entuziasmu ir pieņēmusi savas ticības brīvības ierobežojumus. Tā pārdod savas ķēnišķīgās brīvības pirmdzimtību par zupas šķīvi, lai varētu veikt nacionāla mēroga misiju. Kā atzīst Zasse, evaņģēliskajā baznīcā Vācijā ir grūti iedomāties situāciju, ka baznīcai varētu būt arī bīskaps, kas vienlaikus neuzņemas arī politisku lomu un ar tās palīdzību nestutē savu varu baznīcā un ar savu baznīcas varu savu politisko ietekmi. Šķiet, ka šī tendence turpināsies līdz pat tiesas dienai. Škiet, ka šāda baznīca pakļausies ikviena zvēra valdzinājumam, kas vien parādīsies no bezdibeņa, ja tik tā runas tonis būs kaut cik reliģisks.
BRĪVBAZNĪCU NOZĪME
Luteriskās brīvbaznīcas Eiropā nekad nav bijušas lielas un līdz ar to arī ietekmīgas. Tas, ar ko tās var lepoties, ir tas, ka tās arvien ir kalpojušas kā lielo valsts vai nacionālo baznīcu sirdsapziņa. Neņemot vērā savu mazumu un vājumu, tās tomēr neļāva 1866. gada ūnijas centieniem aprīt visas Prūsijas provinces. Tās atteicās no hitleriskās varas sludināto nacionālo interešu vilinājumiem un nekļuva par Deutsche Christen daļu. Brīvbaznīcu ticības apliecība joprojām galvenokārt izpaužas ar pašu viņu esamības faktu kā tādu. Tās ir draudzes, kas atšķirībā no valsts un nacionālajām baznīcām zina, ka viņu pastāvēšana nav atkarīga no tā, cik lielā mērā tās spēs ietekmēt politiskos procesus, nedz arī no saistībām ar valsti un tās finansiālā atbalsta, bet gan vienīgi no Kristus vārda un sakramentiem, un tā, ko Vārds un sakramenti rada. Tās ir mazas baznīcas, bet tomēr tās nevajadzētu ignorēt, jo tās visas pasaules priekšā liecina, ka patiesi brīva baznīca tomēr var būt un pastāvēt. Tieši šā iemesla dēļ lielajām teritoriālajām baznīcām vajadzētu luteriskās brīvbaznīcas uzskatīt par saviem sabiedrotajiem. Tā vietā, lai zākātu tās par sektām, tām vajadzētu meklēt patiesas sadzīvošanas iespējas.
Mēs nedomājam, ka šīs mazās brīvbaznīcas spēs atdzīvināt mirstošās valsts un nacionālās baznīcas, proti procesu, par kuru nepārprotami liecina statistika. Tāpat mēs nedomājam, ka šīs atsevišķās draudzes spēs apstādināt arvien straujāko un straujāko sekularizācijas procesu. Tas nenotiks, kaut vai tādēļ vien, ka tas darbs, kas ir atstāts novārtā gadsimtiem ilgi, nevar tik atjaunots pāris paaudžu laikā. Mūsu luteriskās brīvbaznīcas blakus lielo valsts un nacionālo baznīcu katedrālēm un resursiem, sevi redz tikai kā galējas nepieciešamības sekas. Tomēr tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka Dieva namā būtisks ir nevis tā lielums vai iekārtojuma greznums, bet gan tas, kas tur tiek sludināts un pielūgts. Tāpat arī mēs nedomājam novaciāņu vai donātistu garā sevi paaugstināt pāri pār citām baznīcām. Kā patiesas luterāņu baznīcas, brīvbaznīcas zina, ka tās nav nekas vairāk kā tikai nožēlojamu grēcinieku pulciņš. Taču tās arī apzinās savu nozīmi, atzīstot par saviem Mārtiņa Lutera vārdus, adresētus Anglijas karalim Henrijam VIII:
“Kas attiecas uz mani un manu dzīvi, tad es vēlos pazemoties ikviena cilvēka priekšā.. Jo, es droši zinu, ka, stingri ņemot, savas dzīves dēļ es nepelnu neko citu, kā vien elles bezdibeni.. Taču amata un mācības dēļ, lai neviens negaida no manis pacietību vai pazemību.. Šajā ziņā viņiem vajadzētu mani uzskatīt par dzīvu svēto.” (WA 23:29)
Un tādēļ, ka luteriskās brīvbaznīcas labāk par ikvienu zina, ka tās nav sektas, kuru locekļus lielās teritoriālās baznīcas varētu atkarot sev, bet gan īstas, patiesas luterāņu baznīcas, kas nevar vienaldzīgi noraudzīties, kā mirst luteriskās ticības apliecības un līdz ar to pareizs Bībeles skaidrojums, tās ar savu vienkāršo jā ir jā un nē ir nē teoloģiju stāv iepretī vispārējai varbūt, ka un iespējams, ka teoloģijai. Tas ir vienīgais ko vēlas šīs mazās, brīvās baznīcas, proti, nepakļauties kārdinājumam, kas vajā baznīcu no tās dzimšanas līdz pat pašām pēdējām dienām. Nepakļauties kārdinājumam neapzināti un negribot, un tādēļ ar vēl briesmīgākām sekām, nodot un aizliegt Jēzus Kristus Evaņģēliju pasaules priekšā. Šis ir vienīgais iemesls tām cīņām, kuras izcīna mūsdienu konfesionālās luteriskās brīvbaznīcas.
Šīs Hermaņa Zasses domas ļauj šajā Kristus ciešanu laikā ieraudzīt luterisko brīvbaznīcu dzīvi kā īstu patiesa gavēņa piemēru. Tie nav muļķīgi, naivi, pašizdomāti upuri, kurus tās nes, nedz arī teatrāli mākslota Zaļās ceturtdienas kāju mazgāšanas pazemība, ko pavada gozēšanās laicīgās varas labvēlībā un lepnībā. Upuris, ko nes brīvabaznīcas, ir patiesa atteikšanās no visa, ko par Evaņģēlija cenu varētu dot šī pasaule. Tādēļ luteriskās brīvbaznīcas labprātīgi uzņemas Kristus krusta kaunu, paciešot gan savu mazumu, gan nespēku, gan apvainojumus sektantismā un šķeltniecībā, vienlaikus turpinot lūgt par patiesu baznīcas vienību, jo šķiet, ka viņas vienīgās vēl joprojām īsti zina, ko baznīcas vienība nozīmē.
Autoram un citiem bīskapiem. Piebilde. Cilvēces un arī baznīcu klupšanas akmens ir un ir bijis ne tikai vara, bet arī nauda, kas lielā mērā iet roku rokā, tas ir, ne tikai atkarība no varas iestādēm, bet arī atkarība no sponsoriem rada situācijas, kad baznīcas “kalpiem” ir jāpielāgo sava teoloģiskā nostāja attiecīgajai situācijai, lai nauda (un/vai vara) neaizietu “gar degunu”, vai ne??
svarīgi ir neaizmirst par ievu lomu vēstures veidotāju motivēšanā he he
man domāt, būs nedaudz par īsu ar iekšēju aicinājumu vai tikai gribēšanu būt par Baznīcas sirdsapziņu. tvaika ielas nams pilns ar napoleoniem, dievadēliem un tamlīdzīgiem klauniem, kas tikai paši savās un palātas biedru acīs lieli vīri.
īsteni luteriska mācība skaidri liecina, ka bez ārējā aicinājuma labāk būtu paklusēt un gaidīt, kad paaicinās. tā viš i. dd
DDauka, bet vai Bībelē ir vārdi: kur divi vai trīs miljoni (vai tūkstoši) pulcējas manā vārdā tur es būšu viņu vidū? Vai kāds skaitlis tur bija minēts? Palīdzi, lūdzu, atcerēties. No tiem tad arī seko aicinājums, tas ir, no draudzes, kas arī ir īstenā Baznīca zemes virsū … Un tādu draudžu ir tūkstošiem, varbūt pat miljoniem …
nu ja tev ir to 2 vai 3 galvainās draudzes aicinājums būt viņu sirdsapziņa, tad esi tā, bet ja lelbs tevi neaicina, tad ko laužas svešā namā?!
ddaukam, piemēram, nav ambīciju martīriski būt klb, elbl vai eb tiesnesim.
un pārdomā labāk Bībeles vārdus par baļķainām acīm, kas nebeidz kasīties gar skabargainajām, he he, kazi rasies kāda skaidrība tai sirdsapziņu lietā.
pa, pa(g), ddjanka
neba dzirdam tevi smejam par ganāmpulka skaitu?
vai nevarētu labāk kopā pasmaidīt par strausu taktiku?
(t.s. par tādiem, kuriem nav skaidrās spriešanas ambīciju)
vai skats no alas
ir pozas vērts?
he he talyc, laikam vēl neesi lasījis manu viedokli polemikā par jautāšanu.
skatos joprojām teksts netiek lasīt pēc būtības, bet turpinās prikoļīšanās ap komatu un punktu smiltīm jeb galvas stūķešana tajās. garlaicīga sīkmanība
:) aizrautīga lielmanība?
– – –
es nebūt nejautāju vaicāšanas pēc, ddjanka
nav man mērķis apspriest kāda gudrību (vai svērt ticību)
var jau būt (un pilnīgi pieļauju) ka šis jautājums nav ērts (kaut ar sakies – nav to vērts)
– – –
es zinu, tevi vaigā
un nešaubos, par tavu piederību baznīcai.
[nekad mums nav bijis tāda uzstādījuma, ka no cilvēka piederības kādai ārējai organizācijai, būtu atkarīgs viņa pestīšanas jautājums. Jābūt pilnīgi infantilam teoloģijā lai apgalvotu, ka RKB ir vieni vienīgi antikrista sekotāji, “Prieka vēstī” – tikai jūsmotāji, LELBā savākušies vieni herētiķi, vai ka piederība KLB nozīmē – būt konfesionālam luterānim, utt., utml. (Lai arī ieskicējot to bildi lielos otas triepienos mēs to tiešām tā varētu teikt).]
– – –
Nav jautājums: “vai iekš LELB vēl var atrast luterāņus”, bet gan “kurp virzās LELB”. Var urķēt pēc KLB vīru šmucēm, lai nevaicātu “kāpēc ir KLB?”. Drīksti neatbildēt arī uz jautājumu “kāpēc Tu esi viens no LELB? (jo tu esi un to tu nevari noliegt)”
Bet ja tev šādi jautājumi pat nerodas? – nu ko… tad jau tev ir ļoti labasirdsapziņa.
tātad atpakaļ pie sis sarunas sākuma!
vai tik tā nav pāvestiešu mācība – uzmesties par citas baznīcas/draudzes tiesnešiem, bez ārēja aicinājuma?
reiz viens apustulis otram varēja aizrādīt, jo bija arēji tam aicināts!
visos citos gadījumos lūgtum savas atziņas paturēt pie sevis.
vai varbūt jūti sevi kā delperveidīgo, kuru instruējis pats Kristus he he
ddauka, par baļķi un skabargām tev ir taisnība. Jālūkojas paša sirdī, kas tur mīt, nevis jāurķējas pa otra dvēseli. Bet, redzi, šeit tomēr ir runa par personisko līmeni, tas ir, es tev, tu man. Piemēram, pārmetumi: tu esi rupjš, tevī nav mīlestības, tu neesi pazemīgs, ir tādi, kur cilvēkam vispirms būtu jāpalūkojas uz sevi un jāierauga, ka viņš nav ne par mata tiesu labāks.
Otrs līmenis ir ticības apliecība, tas ir, tas, ko cilvēks apliecina kā savu ticību. Šeit nav runa par skabargām, un par to, ka būtu jāpiedod septiņreizseptiņas reizas. Šajā līmenī IR JĀNORĀDA skaidri uz kļūdām, jo ļoti iespējams, ka apliecināta ticība ir arī sirds ticība, un kas tad? No ticības taisnais dzīvos, bet ar nepareizu ticību… Atbildi pats, kas nu, ja cilvēks tic maldiem??
Neviens netiesā kāda cilvēka ticību. Es nevaru ielūkoties tavā sirdī. Tomēr es varu lasīt, ko Tu apliecini kā savu ticību. Un par šīm lietām mēs varam runāt. Ir jārunā.
Un nepārmet, ka lienam LELBā. Parādi man durvis, pa kurām esam lauzušies tajā.
Un vēl. Palasi LTA. Vai to autoriem bija apustulisks aicinājums uzmesties par pāvesta un papistu tiesnešiem, kā tu raksti?? Nedomāju, ka viņi uztvēra sevi kā tiesnešus…
nu bet protams, ka jārunā, bet izteikt spriedumu nedrīkst kurš katrs teologs kā karlstadts, kalvins vai eks vai kā šis bīskaps.
dot spriedumus atļauts konkrētā ticīgo kopā aicinātai un ieceltai autoritātei.
par laužšanos vai ne – nu lai paliek…
un par pēdējo tavu domu – Luters reiz kancelē kāpa paša nīstajā mūka sutanā, tā parādot savu vēl lielāko nicinājumu pret prastiem dumpiniekiem, Baznīcas ārdītājiem.
kas mani zin, sapratīs, ka man nav nemazākās vēlēšanās strebt karstu vai spīdēt uz citu rēķina.ŠLM.
Labs raksts, kam nav zudusi aktualitāte.
Ar cieņu,
gviclo