Sprediķis ciešanu laika trešajā svētdienā

Bet Viņam bija jāiet caur Samariju. Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu. Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: “Dod Man dzert!” Jo Viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt. Tad samariete Viņam saka: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” Samariete Viņam saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?” Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieva Viņam saka: “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.” Tad sieva Viņam saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. [Jņ.4:4-19]

Mūsu Kungs un Pestītājs ir atnācis šajā pasaulē sameklēt un izglābt pazudušo. Šie muitnieka Caķeja namā sacītie vārdi mums ir labi zināmi, taču ne jau vienmēr apjaušam, cik dziļi ir zemojies mūsu Kungs, to darīdams. Šos vārdus ir viegli saprast, ja attiecinām tos uz šīs pasaules krietnajiem, labajiem, cienījamajiem un godājamajiem ļaudīm, kuriem tomēr arī vajadzīga glābšana, dievišķā palīdzība un mūžīgā dzīvība; šie ļaudis ir dzīves virspusē, un viņu nākšana pie ticības reizēm liekas gandrīz vai loģiska un likumsakarīga. Tā tas šķiet. Bet cik pārsteidzoša un neparasti dziļa ir mūsu Kunga uzupurēšanās, noliecoties pretī tiem, kas ir dziļi iestiguši grēka un ļaunuma varā un ir citu laužu atstumti un nicināti! Tie ir līdzīgi nieka pazudušajam grasim, kas nokritis un ieripojis vistālākajā un vistumšākajā kaktā, putekļiem un netīrumiem pārklāts, šķiet, cilvēku un Dieva aizmirsts.

Pestītāja uzupurēšanos ne vienmēr spēja saprast un pieņemt pat Viņa mācekļi. Reizēm viņu Kungs rīkojās tik ļoti pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem, ka mācekļiem droši vien tirpas skrēja pār muguru, vērojot un klausoties savu Kungu. Mēs evaņģēlijos lasām, ka Jēzus pavisam brīvi un nepiespiesti sagājās ar tiem, kas tika uzskatīti par sabiedrības pabirām. Evaņģēlijos šie ļaudis nosaukti par muitniekiem un grēciniekiem. Jēzus ēda un dzēra kopā ar tiem, atklādams, ka debesu vārti ir atvērusies arī viņiem. Krietnie un cienījamie farizeji, to redzēdami, sacīja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Ko gan mācekļi varēja tiem atbildēt? Viņi paši bija samulsusi un neziņā. Ja Pestītājs viņu vietā nebūtu droši un noteikti atbildējis farizejiem, ka ne veseliem vajag ārstu, bet slimiem, tad šaubas, neziņa un nedrošība būtu nomākušas, mācekļu sirdis un ticību.

Notikumā pie Jēkaba akas mēs sastopamies ar tik lielu Jēzus zemošanos, ka vēl dziļāku varam ieraudzīt vienīgi Viņa krusta ceļā. Viņš nebaidās no naida, pretestības, neizpratnes, izsmiekla un grēcīgu domu pārpratumiem un noliecas, lai tumšajā kaktā atrastu un izvilktu no putekļiem un netīrumiem vienu vienīgu nieka pazudušu grasi, kura dēļ neviens cits nekad nebūtu locījies. Te mēs varam vienīgi izsaukties kopā ar pašu Visaugsto un Viņa pravieti: “Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Mans uzticamais, tik akls kā Tā Kunga kalps!” (Jes. 42:19) Jēzus ir tik akls un kurls pret visu to, ko citi redz un ņem vērā! Viņš itin kā neredz pret Viņu vērsto naidu, izsmieklu, pretestību, pārpratumus un spļāvienus un nebīstas kļūt cilvēka acīs par nicināmu un netīkamu grēcinieku un ļaundari, lajā pašā laikā Viņš ir tik redzies, tik ārkārtīgi redzīgs, ka zem visas grēka netīrības ierauga pat vienu vienīgu nieka grasi, aizmēž prom visu netīrību, un nieka grasis iemirdzas pērles mirdzumā visā Dieva bērnu krāšņumā: “Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lk. 19:10)

Un tagad – pie paša stāsta. Kungs ar Saviem mācekļiem ir ceļā uz Galileju. Droši vien karstuma un miesas paguruma dēļ viņi ir izvēlējušies īsāko ceļu – cauri Samarijai. Jūdi parasti pa šo ceļu negāja naidīgi noskaņoto vietējo iedzīvotāju dēļ. Ir pats karstākais dienas laiks, un Jēzus ar mācekļiem jau veicis krietnu ceļa gabalu. Pestītājs ir tik ļoti noguris, ka nespēkā nokrīt pie zemes kādas akas tuvumā. Viņam nav spēka doties mācekļiem līdzi uz tuvējo miestu, lai iepirktu pārtiku. Visapkārt neviena nav, jo ir sākusies pati pusdienas svelme, kad ikviens cilvēks meklē ēnu un vēsumu, kur atgulties. Tikai kāda sieva viena pati nāk no pilsētas uz šo aku pēc ūdens. Kāpēc gan viņa nāk viena un tik nepiemērotā laikā?

Parasti sievas nāca pēc ūdens lielākā pulkā un agri no rīta, tās varēja satikties, izstāstīt cita citai pilsētiņas jaunumus. Taču šī sieva nāk, kad viss ir kā izmiris no karstuma. Pēc Jēzus sacītā par šo sievu varam secināt, ka tā sava dzīvesveida dēļ ir izstumta no pārējo sabiedrības. Un nav jau arī nekāds brīnums, viņa taču tiek uzskatīta par netikli.

Jēzus saka sievai: “Dod Man dzert.” Cik daudz gan var maksāt tāds mazs teikumiņš “dod man dzert”! Tā vien jau bija nedzirdēta pārdrošība, ka vientuļš vīrietis, turklāt rabīns, uzrunātu sievieti, kad tā ir viena pati. Ticīgie jūdi, pat pilsētā uz ielas satikdami sievieti, pārgāja otrā ielas pusē. Taču rīkoties tā. kā rīkojās Jēzus šajā notikumā, – tur jau katrs varētu iedomāties nezin ko. Taču ne vien tas bija kas nedzirdēts, ka rabīns tā runā ar svešu sievieti, bet arī tas, ka jūds prasa ūdeni samarietim. Jūdi uzskatīja samariešus un līdz ar to arī viņu traukus, kas domāti ēšanai un dzeršanai, par nešķīstiem. Neviens israēlietis neēda neko, kas bija samariešu, jo tas viņam bija tikpat liels grēks kā ēst cūkgaļu. Šī saruna pati par sevi bija tāda piedauzība, ka pat Jēzus mācekli vēlāk apmulsumā nezināja, kur aiz kauna un neērtības likties. Jānis par to raksta: “Nāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar sievu. Tomēr neviens neteica: ko Tu no viņas gribi, vai: ko Tu runā ar viņu?” Viņi būtu gribējusi savā sarūgtinājumā rupji mest Kungam sejā: ko Tu no viņas gribi, vai: ko Tu runā ar viņu? Bet viņu samulsums ir tik liels, ka viņi to nespēj, tādēļ tikai nodur galvas un izliekas neko neredzam. Lūk, cik maksā šis mazais teikumiņš “dod man dzert” pasaules acīs – kaunu, negodu un pat pašu tuvāko aizdomas un neuzticību.

Tā ari samariešu sieva Jēzum atcērt: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” “Ko gan šim nicināmajam jūdam no manis vajag?” sieva domā savā sirdī. Tā naids un noraidījums dveš pretī Tā Kunga kalpam, kad Viņš noliecas pretī tumsai un grēkam, lai izceltu vienu nieka pazudušu grasi. Cik gan daudz par Šo mazo teikumiņu Tā Kunga uzticamais kalps maksā! Taču Viņš to neredz un nedzird, Viņš to negrib redzēt un dzirdēt, Viņš ir akls un kurls pret visu šo pretestību un redz tikai vienu mazu pazaudētu sirdi, grēku purvā grimušu dvēseli. Tādēļ Viņā sievai saka: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.”

Jēzus runā par Dieva dāvanu – par augsto, cēlo un vareno Dieva patiesības vārdu. Šis vārds ir dzīvais ūdens mūsu dvēselēm. Ķēniņš Dāvids savā psalmā runā par cilvēku, kura prāts dienām un naktīm saistīts pie šī dievišķā vārda, šāds cilvēks ir “līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.” (Ps. 1:3) Pravietis Jesaja atklāj mums, ka Dievs pats par Savu vārdu saka: “Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes. 55:10-11) Šis Dieva patiesības vārds visā savā spēkā un krāšņumā nāk no Dieva Dēla un atdzīvina cilvēku sirdis, Jēzus ir šī glābjošā vārda pilnīgais vēstnesis un piepildītājs.

Jēzus atklāj, ka augstā dāvana ir domāta ari šai nesaprātīgajai sievai, ka arī viņai to vajag, arī viņai būtu pēc tās jālūdz, taču sievas sirds ir kā pārkaltusi un pārakmeņojusies tuksneša zeme, kas neuzsāc tai dāvāto ūdeni: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem tin ganāmpulkiem?” Visa pasaules lepnība un izsmiekls dveš pretī Tā Kunga kalpam, kad Viņš noliecas pretī tumsai un grēkam, lai izceltu vienu nieka pazudušu grasi. Bet Viņš neredz un nedzird, bet pacietīgi runā ar šo sievu tā, it kā viņa visu saprastu: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Jēzus turpina šo sarunu, nebīdamies no tā, ka Viņu nesaprot un noraida; Viņš zina patiesības vārda spēku. Šī drošā paļāvība būtu jāmācās katram vārda sludinātājam – Jēzus nekad nelocīja un nemainīja dievišķo patiesību tādēļ, ka kāds tajā brīdī to nevarēja vai negribēja saprast. Viņa dzīvības vārds ir vajadzīgs un derīgs katram cilvēkam tikai tad, ja tas paliek nesagrozīts.

Samariešu sieva atbild: “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” Vai tiešām viņa tagad būtu sākusi uztvert Jēzus sacīto kaut cik nopietni? Daži Svēto Rakstu skaidrotāji uzskata, ka šajā vieta samariešu sieva vienkārši nesaprot, par kādu ūdeni Jēzus runā. Viņa it kā domājot, ka Jēzus runā par dabisko ūdeni, un tagad lūdz. lai Jēzus viņai šo dabisko ūdeni dod. Ak vai, ja tas tā būtu! Izsmiekls un grēks dveš no viņas vārdiem. Ko lai iedomājas šāda sieva, kurai bijis tik daudz mīļāko, kad kāds viņai stāsta par tik neiespējamām un savādām lietām? Viņa vispār šeit nedomā un nerunā par ūdeni, jo šādi ļaudis parasti domā tikai vienu. Ir pilnīgi vienalga, vai tie iet uz aku un smeļ ūdeni vai vāc iekuram malku, vai ēd, vai dzer, vai apkopj savu namu, vai guļas, vai ceļas, vai runā. vai klusē, – tiem prātā ir viņu grēka domas. Un ko gan citu lai šāda sieviete domā tad, kad nepazīstams jauns jūds pretēji visām parastajām pieklājības un uzvedības normām uzrunā viņu vientuļā vietā ar tik savādiem vārdiem. Viņai pašai, kā šķiet, ir pilnīgi skaidrs, ko Šis jūds no viņas grib, un viņa ir ar mieru šo jautājumu apspriest… “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.”

Cik gan neparasti šajā izsmiekla un grēka “lūgumā” izskan kāda neizprasta un pat neapjausta patiesība, ko samariešu sieva izsaka pretēji savām pašas domām! Līdzīgi tas vēlāk notiks arī ar romiešu karavīriem. Tie šaustīs Jēzu, apvilks Viņam purpura mantiju, uzliks Viņa galva ērkšķu vainagu un sauks: “Sveicināts, jūdu ķēniņ!” Tie Viņu zaimos, apspļaudīs un izsmies, tie domās un runās par Viņu kā par visnožēlojamāko un visnicināmāko no ļaudīm, bet Viņš būs un paliks Ķēniņš mūžīgi, daudz lielāks, nekā viņi to ņirgādamies izkliedz. Arī no samariešu sievas izsmējīgās un netiklās mutes izskan tas, ko viņai Šajā brīdī patiesi un no sirds būtu bijis jālūdz. Bet cik tālu tas tobrīd vēl ir no viņas grēkpilnās sirds!

Tad Jēzus saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Viņš pacietīgi virza sarunu tā, lai sieva saprot, ka Viņa vārdi ir nopietni un tajos nav nekā no tā, ko iedomājas šī netiklā sieva. Bet sievas sirdī lepnumu, naidu un izsmieklu ir nomainījusi grēcīga kārība. “Man nav vīra,” viņa saka. “Man nav vīra” tātad – “Es esmu brīva, tu vari mani dabūt.” Vai gan ar šādu cilvēku vispār ir jēga runāt? Šāds cilvēks taču nekad nebūs spējīgs neko no Jēzus dievišķajiem vārdiem saprast. Bet arī mēs visi reiz tādi bijām.

Ak Kungs, ak Kungs, cik dziļi Tu esi zemojies grēcinieku labā! Tu nebaidījies būt pazemots un izsmiets, Tu nebaidījies, kad Tevi uzskatīja par ļaundari un nicināmu grēcinieku. Ak Kungs, cik bieži Šī pati sieva vēlāk, kad tā būs pie ticības nākusi, ar sāpēm, asarām un kaunu atcerēsies savas grēcīgās domas un visus savus šīs sarunas vārdus! Cik bieži, līdz sirds dzīlēm satriekta, atkal un atkal lūgs: “Kungs, piedod man! Kā gan es varēju tā domāt un tā sacīt?”

Un tieši tāpat, pēc tam, kad sieva būs pie ticības nākusi, viņa atkal un atkal ar prieku un līksmību atcerēsies Jēzus nedaudzos Šajā sarunā izteiktos vārdus; šie vardi būs tapuši par viņas dzīves lielāko dārgumu – Tā Kunga tieši viņai, nožēlojamai grēciniecei, sacītie dzīvības un dievišķās mīlestības vārdi! Viņa tos vēlāk atkārtos visiem, ar ko tā sastapsies, – arī apustulim Jānim, kurš, domājams, pēc viņas vārdiem, uzrakstīja šo evaņģēliju saviem kaimiņiem un paziņām, saviem bērniem un bērnu bērniem. Šie vārdi vēl taps par dzīvības vārdiem tik daudziem ļaudīm.

Šajā samariešu sievā mēs varam ieraudzīt ari sevi, to, kādi mēs bijām, pirms Pestītājs mūs darīja dzīvus. Arī mūsu dzīvēs ir noticis tāpat. Pestītājs meklēja ceļu uz mūsu sirdīm, bet mēs Viņu atraidījām. Viņš runāja uz mums, bet mēs bijām kurli kā odzes; Viņš stāstīja mums par debesu lietām – mēs tvērām pēc nīcīgās mantas, Viņš nolīka mūsu priekšā dievišķo mīlestību – mēs dzināmies piepildīt savas kārības un grēku. Tomēr mūsu Kungs nerimās, Viņš ir bijis kā akls un kurls pret visu mūsu grēka tumsu un pretestību, līdz mūs izcēla dievišķajā gaismā kā nabaga pazaudēto grasi. Viņš dziļi zemojās, līdz pat krusta nāvei. Mūsu kādreizējo pretestību un aklumu atceroties, šķiet pavisam neiespējami, ka kaut kas būtu varējis mainīties, taču viss ir izmainījies.

Sievas runā klausoties, šķiet, ka viņu nekas nevar mainīt. Un tad pēkšņi atskan Jēzus vārds, kas ietriecas sievas sirdī kā ass zobens un liek ataust skaudrai patiesības gaismai: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, -jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir. tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.” Svētais Dievs un grēcinieks ir nostājušies viens otram pretī. Grēcinieks stāv sava Radītāja priekšā nožēlojams un kails. “Te nu tu esi, mans pazudušais grasi!” saka Visuvarenais.

Pēkšņi viss ir kļuvis pavisam citāds un nostājas savās vietās -“Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis,” sieva atzīst satriekta un apkaunota. Taču tas vēl ir tikai sākums, pēc pavisam neilga laika viņa atstāj savu ūdenstrauku, aiziet uz pilsētu un saka ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?”

Šos vārdus saka jau pavisam cits cilvēks – dedzīgs Dieva patiesības meklētājs un klausītājs, vēl gan pavisam nedrošs-un tomēr, šķiet, – Dieva bērns un Debesu valstības mantinieks. Un tā – “Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” Tas ir noticis. Gods Dievam!