Baznīcas Kungs Jēzus Kristus

Kā paaugstinātais Kristus piedalās Dieva mūžībā, tā Viņš piedalās arī Dieva visuresamībā un visvarenībā. To, kas par to būtu jāsaka, vislabāk var pateikt, ja sāk ar tiem Viņa esamības aspektiem, kurus vienīgos mums ir iespējams zināt. Tas ir fakts par baznīcu. Tādēļ mēs turpinām savu meditāciju par paaugstināto Kungu, runājot par Viņu kā baznīcas Kungu.

Tikai tādēļ, ka mēs pazīstam Viņu kā baznīcas Kungu, mēs zinām, ka Viņš ir Kungs, un zinām par Viņa valstību. Dogmatiķi runā par Kristus ķēnišķo amatu, tāpat arī par Viņa pravieša amatu un Viņa priestera amatu. Viņi turpina runāt par Viņa ķēniņa amatu, norādot uz trim to raksturojošām lietām: varas valstību, žēlastības valstību un slavas valstību. To darīt ir iespējams tikai, balstoties uz žēlastības valstību, jo tā vienīgā ir mūsu pieredzes objekts – tas ir, mūsu ticības pieredze.

Paaugstinātais Kungs un Viņa baznīca ir saistīti. Tikai tad, kad parādījās baznīca, Viņš tika apliecināts kā Kungs. Tas nav nenozīmīgi, ka Tā Kunga vārds vispirms parādās formā μαράν, ό Κύριος ημών (“mūsu Kungs”). Tas, ko Luters otrā artikula skaidrojumā saka par indivīda personīgajām attiecībām ar Kristu, ir pilnīgi pareizi un ir pareizi arī attiecībā uz agrīno baznīcu: “Es ticu, ka Jēzus Kristus.. ir mans Kungs.” Sena ir arī cilvēka personīgā ticības apliecība: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ.20:28). Šīs apliecības kontekstā Pāvils var saukt sevi par Jēzus Kristus “vergu”. Bet tas ir kaut kas sekundārs. Jēzus vispirms ir Kungs savai baznīcai un tad saviem kalpiem. Jēzus ir “mans Kungs” tikai tāpēc, ka viņš ir “mūsu Kungs”. Mēs piederam Viņam tikai kā baznīcas locekļi. Kungs un baznīca ir tik ļoti saistīti, ka viens bez otras nav iedomājami. Neviens nevar runāt par Kungu, nerunājot arī par baznīcu, un, pretēji, tiklīdz es runāju par baznīcu, es runāju par Kungu. Tie ir saistīti savā starpā kā galva un ķermenis, kā stūrakmens un māja, kā vīnakoks un zari.

Lai saprastu šīs attiecības starp Kungu un baznīcu, mēs iesāksim ar vārdiem no Mt.18:20: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Protams, šis izteikums, kuru tālāk ir nodevusi agrīnā palestīniešu baznīca, nelieto vārdu “baznīca”. Tomēr tā dod Kristus un baznīcas fundamentālo attiecību klasisku aprakstu, tādu, kādu mēs to lasām Pāvila vēstulēs. Dzīvā Kristus klātbūtne ir būtiska baznīcai. Bet kas ir domāts ar šo klātbūtni? Vai tas ir tikai tēlains izteikums, kad mēs runājam par Jēzu Kristu kā klātesošu savas draudzes vidū? Vai ar to mēs domājam, ka mūsu iztēle padara Viņu mums reālu un ka Viņa zemes dzīves ietekme sniedzas līdz mūsu dzīvei? Bez šaubām, Jaunā Derība domā pavisam ko citu, kad tā runā par Kristus klātbūtni.

Saprast Mt.18:20 mums var palīdzēt kāds jūdu apgalvojums, kas saka ko gluži līdzīgu:

“Kad divi sēž blakus un starp viņiem ir Toras vārdi, tad שכינה [Dieva klātbūtnes svētlaime] ir starp viņiem.” (Pirqe Aboth, 3, 2; Strack – Billerbeck I, 794, par Mt.18:20)

Gan jūdu, gan kristiešu apgalvojumi runā par dievišķās Esamības patiesu klātbūtni. Abos gadījumos patiesā klātbūtne ir saistīta ar svēto vārdu (vienā gadījumā ar Jēzus vārdu, kas tiek piesaukts lūgšanā, otrā – ar Toras svēto vārdu) un ar draudzi. To pašu vietu, ko jūdu apgalvojumā ieņem שכינה (personificēts Dieva Gars), kristiešu sacītajā ieņem dzīvais Kristus. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgi. Tas padara skaidru to, ko mēs visur Jaunajā Derībā lasām par Kristus un Svētā Gara saistību. Kristus ir klātesošs tur, kur Viņš ir viens ar Svēto Garu. Kristus “ Svētajā Garā” (κατὰ πνεῦμα) ir paaugstinātais Kungs (Rom.1:4). Viņa klātbūtnes pieredze tiek nodota ar Svētā Gara starpniecību. Tikai “Dieva Garā” cilvēks var apliecināt, ka “Jēzus ir Kungs” (1.Kor.12:3).

Te mēs atkal nonākam pie priekšstata, kas Bībeles laika cilvēkiem bija pats par sevi saprotams, bet ko modernais cilvēks ir pazaudējis. Tieši tāpat kā modernajā kristietībā bibliskie priekšstati par augšāmcelšanos un mūžību šķiet sarežģīti vai vispār nav saprotami, arī izpratne par Svēto Garu arvien vairāk un vairāk izzūd. Ja kāds zina par Svētā Gara vai garu darbiem, kā par tiem ir stāstīts Pāvila vēstulēs, viņš vēl nezina, kas Svētais Gars ir. Pāvils stāsta par runāšanu mēlēs, pravietošanu, vīzijām, dzirdētām lietām, dziedināšanas dāvanām, varu darīt brīnumus un dažādām citām dāvanām. Lielākā daļa šo fenomenu nepieder tikai kristietībai, bet ir atrodamas arī citās reliģijās. Tie ir raksturīgi ekstātiskajām reliģijām, kuras ir atrodamas visā pasaulē. Šajās reliģijās cilvēks savas spējas un savu uztver kā kaut ko tādu, kas ir pārdabiskā pastiprināts, jo cilvēkā darbojas dievība. Šādas primitīvas ekstātiskās reliģijas izpausmes Korintā tika augstu vērtētas un bija pierādījums tam, ka kādam ir Svētais Gars. Pāvils pats bija tās piedzīvojis, bet tomēr viņš tās vērtēja zemāk kā Kristus Gara klusu darbošanos.

Šādi izšķirot, Pāvils darīja to pašu, ko Vecās Derības pravieši. Arī viņiem bija šādas pieredzes, tomēr viņi izšķiroši sevi nošķīra no ekstātiskajiem gaišreģiem un profesionālajiem pareģotājiem. Kāda ir šī dalījuma nozīme? Vai tas ir saistīts ar dalījumu starp īstajiem un viltus praviešiem un tāpat arī ar skrupulozo dalījumu starp Dievu un cilvēku – starp to, kas ir patiess Dieva darbs un kas ne?

Ekstātiskās reliģijas atklāja πνεῦμα (gars). Blakus miesai un dvēselei gars ir cilvēka trešā daļa. Tas ir kaut kas tāds cilvēkā, ar ko viņš ir piederīgs tai pasaulei, kura nav empīriska. Gars tiek uzskatīts vai nu par dievišķo būtību (kodolu), kas mājo cilvēkā, vai par kaut ko tādu, kas reizēm nāk pār cilvēku “pacilātības” vai “iedvesmas” veidā. Tas izskaidro, kāpēc “gars” Jaunajā Derībā tiek lietots dažādās nozīmēs. Ir cilvēka gars, ir arī Dieva Gars (skat. 1.Kor.2:10) un arī demoniskie gari.

Visa psiholoģija, ja vien tā nenodarbojas ar cilvēka dvēseles vispārīgu analīzi, nonāk pie šī neizskaidrojamā faktora cilvēkā, valstības, kur notiek lietas, kuras psiholoģiskie skaidrojumi nesniedz. Ar ko psiholoģija var izskaidrot tādus fenomenus kā dzejnieku iedvesma, metafiziķa intuīcija vai mistiķa pieredze, lai apzīmētu lietas, ar kurām “garu” varētu izskaidrot modernam cilvēkam?

Ekstātiskās reliģijas atšķiras no profētiskajām reliģijām, kuru lielais uzdevums ir nošķirt Dievu no pasaules, patiesu reliģiju no maldu reliģijas, Dieva pasauli no demonu pasaules. Kritērijs, pēc kura pravieši un apustuļi pārbaudīja garus, tiek saukts par “ētisko reliģiju”. Ja tas nozīmē reliģiju, kas ir izpratusi grēka īstenību svētā Dieva klātbūtnē, tad, iespējams, šis izteikums varētu būt noderīgs.

Kad Vecās Derības pravietiskā reliģija nodalīja patieso pravietošanu no maldu pravietošanas, tā izveidoja dalījumu starp Dieva Svēto Garu un visu pārējo, ko vien varētu nosaukt par garu. Līdz ar lielajiem praviešiem aizsākās mācība par Svēto Garu, kaut gan terminu “Svētais Gars” sāk lietot tikai pēc eksīla. Pirms tam tika lietots termins רוּחַ יְהוָה (Dieva Gars).

Svētais Gars, patiesais Dieva Gars, pravieti padara par pravieti. Viņš klāsies pār Mesiju (Jes.11:2). Beigu laikā Svētais Gars taps izliets pār visu Israēla tautu un darīs viņus par patiesiem Dieva ļaudīm (Joēla 2:28; Ec.36:27; 37:14; 39:29). Ar mācību par Svēto Garu Bībeles reliģija pirms Kristus sniedz savu atbildi Dieva-pasaules problēmai. Šī mācība, no vienas puses, apstrīd visas panteistiskās un mistiskās reliģijas, kurās Dievs un pasaule vai Dievs un cilvēks atklāti vai slēpti tiek uzskatīti par identiskiem. No otras puses, tā ir pretstatā duālismam, kas atdala Dievu no pasaules tādā mērā, ka tiem vairs nav nekādas saistības. (Jesajas grāmatas otrajā daļā ir uzbrukums persiešu duālismam, 45:7). Mācība par Svēto Garu atzīst nemainīgo Dieva un pasaules, Dieva un cilvēka atšķirību, bet tā arī zina, ka caur savu Garu Dievs darbojas pasaulē, cilvēkā.

Tik tālu mēs esam izsekojuši mācībai par Svēto Garu, kurā nesatricināmi skaidri tiek parādīta atšķirība starp Dievu un pasauli un starp Dievu un cilvēku un kurā ir atzinums, ka Dievs caur savu Garu darbojas pasaulē un cilvēkā. To, cik dedzīgi šī problēma tika risināta jūdu starpā, atklāj pūles, kas tika ieguldītas, lai iedziļinātos tajā filozofiski un tajā pašā laikā padarītu to skaidru. Ir Vārda (מאמר, λογος), gudrības un Dieva slavas (שכינה) jēdzieni. Jāņa evaņģēlija sākumā tie ir attiecināti uz Kristus iepriekšeksistēšanu. Sakaņā ar priekšstatu par Mesiju šie jēdzieni bija sagatavošanās vēlākajai kristoloģijai. Tā nav nejaušība, ka šiem Vecās Derības jēdzieniem bija tik svarīga loma baznīcas kristoloģiskajos strīdos. Mums tikai ir jāatceras, kā Ārijs un Atanāsijs strīdējās par Sal.pam.8:22 interpretāciju.

Ievērojami mazāk uzmanības ir bijis pievērsts tam, ko mācība par Svēto Garu nozīmēja Jēzum. Jēzum šai cīņai, kuru Viņš izcīnīja pret ļaunajiem gariem un kuru viņš lūdza mācekļiem turpināt, vajadzēja nozīmēt kaut ko pilnīgi citu nekā modernajiem interpretētājiem, jo idejas, kas atrodas šīs Jēzus dzīves un darbības pamatā, viņiem ir svešas. Kā mēs varam izprast šo konfliktu, neatzīstot, ka aiz tā slēpjas Svētā Gara realitātes apzināšanās, kas ir daudz spēcīgāka nekā tā, kas pirms tam vai kopš tā laika būtu varējusi piederēt kādam, kas pretendējis uz to, ka viņam ir Svētais Gars? Kāda liela nozīme noteikti bija Jēzus pieredzei, ko Viņš piedzīvoja savā Kristībā, zinot, ka Svētais Gars nāca “uz Viņu”! Jņ.1:32 uzsver, ka Gars “palika uz Viņa”. Vēlāk (14:17) mācekļiem tiek apsolīts: “Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” Vai Lieldienu un Vasarassvētku notikumi, mācekļu Lieldienu pieredze, baznīcas aizsākumi Jeruzalemē un agrīnā kristietība Palestīnā ir saprotami, ja nepieņemam, ka aiz visa tā ir liela, jauna Svētā Gara (πνεύμα) realitātes pieredze? Pirmā pneimatiskā baznīca bija agrīnā baznīca Palestīnā, nevis, kā daži domā, Pāvila laika hellēniskā baznīca. Tieši tādēļ, ka baznīca Palestīnā zināja, ka tā ir Dieva svētā tauta, kas dzīvo laiku beigās, tā zināja, ka viņa pieder Svētajam Garam. Tā bija Israēls “Svētajā Garā”.

Tas, kas Jaunajā Derībā ir teikts par Svēto Garu, ir jāskata tā gaismā, kas baznīcas pirmsākumos tik spēcīgi tika piedzīvots Garā. Bez tā baznīcas sākums ir pilnīgi neiedomājams. Jaunās Derības ieskatu par Svēto Garu var pateikt vienā teikumā: tur, kur ir Kristus, ir Svētais Gars. Kristus un Svētais Gars ir saistīti. Ticība nevar pieredzēt neko no Svētā Gara realitātes, kamēr tā kaut kādā veidā nav pieredzējusi patiesu dzīvu Kristus klātbūtni. Nevar būt ticības klātesošajam Kristum, apliecinājuma, ka Jēzus ir Kungs, ja vien tas nenotiek Svētajā Garā. Tas ienes jaunu gaismu Dieva pašatklāsmes vēsturē.

Kad Dieva ļaudis runāja “Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:21), viņos runāja mūžīgais Kristus. Tādēļ Vecā Derība ir jāapskata tikai Kristus gaismā, un tādēļ baznīca var Veco Derību uzskatīt par Svētajiem Rakstiem. Kur vien tiek runāts par Svētā Gara darbību, tur var arī runāt par Kristus darbību. Ja pasaules radīšana ir neiedomājama bez Svētā Gara līdzdarbības, tad tāpat tā nav iedomājama bez mūžīgā Kristus līdzdarbības. Tam, kāpēc Jaunā Derība runā par Kristus līdzdarbību radīšanā, ir visnopietnākais iemesls. Tiek minēti arī citi, mazāk svarīgi iemesli, piemēram, tādi kā Ps.102:25 lūgumā Kristum (Ebr.1:10).

Visa tā pamatā, kas Jaunajā Derībā tiek teikts par To Kungu un Garu, ir atzinums, ka tur, kur ir Tas Kungs, ir Svētais Gars un tur, kur ir Svētais Gars, ir Tas Kungs. Tomēr būtu nepareizi abus uzskatīt par identiskiem. Jaunajā Derībā patiešām ir drosmīgs apgalvojums: “Tas Kungs ir Gars” (2.Kor.3:17). Ja pieņemtu, ka šis apgalvojums izsaka abu identiskumu, tad vai nu vēsturiskais Jēzus tiktu reducēts līdz kaut kam mazliet lielākam nekā simbols un, salīdzinot Viņu ar Svēto Garu, Jēzus zaudētu savu nozīmi, vai arī Svētais Gars būtu tikai [Dieva] spēks. Pret to vēršas Augsburgas ticības apliecība, noraidot ieskatu, ka Gars ir “dzīva rosība radītajās būtnēs” (1.art.). πνεύμα ir Svētais Gars tikai tad, kad Viņš ir pats Dievs savā darbā un nav tikai Dieva piešķirts spēks vai kāda Dieva darbība. Noraidīt Svētā Gara realitāti kā Dieva patieso klātbūtni neizbēgami nozīmē noraidīt arī to, ka Jēzus Kristus ir Kungs. Tādā gadījumā Jēzus Kristus ir tikai cilvēks, kam dots dievišķs spēks. Neveiksmīgā modernās teoloģijas vēsturiskā pieeja (Historicism), kas Kristu pazīst tikai “pēc miesas” (Rom.9:5), tikai kā vēsturisko Jēzu no Nacaretes, ir neizbēgamas sekas tam, ka ir bijis atmests bibliskais skatījums uz Svēto Garu. Ja Svētais Gars vairs nav patiess Dievs, tad arī Jēzus Kristus nav patiess Dievs un baznīcas klātesošais Kungs. Varbūt Viņu vēl varētu uzskatīt par tās dibinātāju, bet šķiet, ka arī tas tā vairs ilgi nebūs. Baznīca tādā gadījumā kļūs par cilvēku veidotu īpatnēju institūciju, kas patiesībā ir pieļāvusi neaptveramu atteikšanos no lielā Nacaretes pravieša un visa, ko Viņš mācījis.

Jaunajā Derībā ir pausta ticība, ka Kungs Jēzus Kristus ir klātesošs savā baznīcā, jo Viņš un Svētais Gars ir viens. Tas nenozīmē identitātes vienību vai personas vienotību, bet gan esamības vienotību, kā tas ir izteikts vārdā ὁμοούσιος. Viņš ir klātesošs kā savas baznīcas Kungs – nekā citādi mēs nevaram Viņu piedzīvot. Ja mēs pareizi esam sprieduši par Kristus un Svētā Gara attiecībām, tad tas, ko esam teikuši par Svēto Garu, ir pareizs arī attiecībā uz Kristu: Mēs Viņu atrodam tikai tur, kur ir Dieva vārds.

Praviešu atzinums par to, kas ir Svētais Gars, nāca no Dieva vārda, kas tika dots viņiem. Svētā Gara pilnība agrīnajai baznīcai tika dota Vārdā, Vārds kļūst miesa. Pāvila draudzes, tāpat kā kristietība visos laikos, Svētā Gara realitāti piedzīvoja Kristus Evaņģēlija pasludinātajā vārdā. Visam citam, ko pirmās draudzes un draudzes nākamajos gadsimtos būtu varējušas piedzīvot neatkarīgi no šī vārda, ar Svēto Garu nav nekā kopīga. Šādi fenomeni bija ekstātiskās un mistiskās reliģiozitātes ekspansija, pret kuru apustuliskajai baznīcai un baznīcai visos laikos bija sevi jāaizsargā, ko tā arī darīja.

Tagad atcerēsimies to, kas iepriekš tika teikts par iebildumu, kurš modernajā reliģiskajā teorijā tika vērsts pret atklāsmes sašaurināšanu līdz kaut kam tādam, kas noticis vienreiz pagātnē, aplūkojot pravietošanas vietu baznīcā un tās pakļaušanu apustuliskajam amatam un aplūkojot šo cīņu starp “Garu” un “amatu”. Gara saistīšana ar vārdu pieder kristietības kā atklāsmes, kas notikusi tikai vienreiz, reliģijas būtībai. Kopš Dieva Dēls kļuva cilvēks, mēs pazīstam Svēto Garu tikai kā “citu Aizstāvi” (Paraklētu / Aizstāvi), kas, iziedams no Tēva un Dēla, ir dots Dieva baznīcai un paliek pie tās mūžīgi (Jņ.14:16). Šī Paraklēta liecība ir nesaraujami saistīta ar Jēzus Evaņģēliju un apustulisko Kristus pasludinājumu.

Cīņa, ko apustuļi izcīnīja pret hellēnisko misticismu un ko otrā gadsimta baznīca izcīnīja pret montānismu, ir tā pati cīņa, kuru reformatori izcīnīja pret entuziasma nebaznīcisko misticismu. Tie visi uzskatīja, ka Svētais Gars ir “piedzīvojams” “tieši”, bez “ārējā vārda”, ar “iekšējo vārdu” vai “iekšējo gaismu”. Apstrīdot visu to, Augsburgas ticības apliecība apliecina, ka Svētais Gars tiek dots vārdā un sakramentā, “kur un kad Dievs to grib tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju” (5.art.). Kad mūsdienu evaņģēliskā teoloģija cīnās pret modernās pasaules mistiski ideālistiskajiem reliģiskajiem priekšstatiem, tā izcīna šo pašu cīņu.

Jaunās Derības pareiza izpratne, kristīgās ticības skaidrība un līdz ar to baznīcas eksistence ir atkarīga no tā, vai mēs no jauna saprotam to, ka Svētais Gars un Kungs Jēzus Kristus mums ir klātesoši tikai tur, kur ir Dieva vārds, kur ir Evaņģēlijs. Kur vien tiek pareizi pasludināts Evaņģēlijs un pareizi pārvaldīti sakramenti, tas ir, “saskaņā ar Evaņģēliju”, tur Kungs Kristus ir patiesi klātesošs. Tur Viņš pats aicina mūs grēku nožēlai un ticībai, piedod mūsu grēkus un iekļauj mūs savā baznīcā, kas ir taisnoto grēcinieku sadraudze.

Tikai raugoties no šāda skatījuma, var saprast baznīcas būtību. Tur, kur ir Kristus, ir baznīca (ubi Christus, ibi ecclesia). Jēzus Kristus patiesā klātbūtne, paaugstinātais Kungs ir baznīcas noslēpums. Tā ir absolūtā atšķirība starp baznīcu un visām pasaules reliģiskajām apvienībām. Šī iemesla dēļ apliecinājums, ka Jēzus Kristus ir Kungs, ir baznīcas pamata apliecinājums, ar kuru baznīca pastāv vai krīt.

To var saprast tikai, esot baznīcā. Apgalvojumiem, ka Jēzus Kristus piedalās Dieva mūžībā, visvarenībā un visuresamībā, ka Viņš, Krustā sistais un Augšāmceltais, paaugstinātais Kungs, ir patiesi un personīgi klātesošs savā baznīcā saskaņā ar savu dievišķo un cilvēcisko dabu, pasaulē ārpus baznīcas nav nekādas jēgas vai, vislabākajā gadījumā, tie tiek novērtēti kā pārmērīgas reliģiskas fantāzijas izpausmes. Tikai tad, kad mēs Viņa baznīcā un ticībā esam piedzīvojuši Viņa spēku, kas nācis pār mums, mēs apliecinām: “Jēzus Kristus ir Kungs”, jo “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus,- kā vien Svētajā Garā” (1.Kor.12:3).

Tikai Viņa baznīca zina, ko nozīmē, ka Viņš ir Kungs un cik brīnišķīgs Kungs Viņš ir. Mēs, šī laikmeta cilvēki, ticībā varam pazīt Viņu tikai kā baznīcas Kungu. Mēs taču zinām, ka varas valstība pieder arī Viņam, ka Viņš nav tikai cilvēku, bet arī visas radības, kas gaida uz savu pestīšanu, Pestītājs un Kungs. Tomēr to mēs neredzam, un mēs varētu apmaldīties visādos prātojumos, ja gribētu par to pateikt kaut ko vairāk. Mēs zinām, ka arī godības valstība pieder arī Viņam, ka Viņa šobrīd apslēptā godība kādu dienu tiks atklāta un tad “Jēzus vārdā locīsies visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē un visas mēles apliecinās, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu”(Fil. 2:10-11). Bet to mēs sīkāk nevaram izskaidrot, jo godības valstība ir mūsu cerības pamats, nevis kaut kas tāds, ko esam ieguvuši pieredzē. Tikai kā baznīcas Kungu mēs pazīstam Viņu jau tagad.

Tā kristiešu sākotnējais ticības apliecinājums, ka Jēzus ir Kungs, ir baznīcas pamata ticības apliecinājums. Tas apliecina dzīvo Dievu, nevis kādu abstraktu filozofiskas sistēmas izveidotu priekšstatu par Dievu, bet īsto Dievu, kādu Viņš sevi ir atklājis. Ikviens, kas apliecina, ka Jēzus ir Kungs, apliecina arī Tēvu, kurš sūtīja savu Dēlu pasaulē, mūsu dēļ nodeva Viņu nāvē, uzcēla Viņu no mirušajiem un deva Viņam “vārdu pāri visiem vārdiem” (Fil.2:9), vārdu Κύριος (“Kungs”). Šāds cilvēks arī apliecina Svēto Garu, kurā Jēzus Kristus ir ar mums “ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28:20).

Tajā ir apslēpts liels, cilvēka domāšanai neatrisināms noslēpums, kuru baznīca ar savu Trīsvienības mācību nav mēģinājusi tik daudz atrisināt, cik teoloģiski formulēt. Tas ir dzīvā Dieva atklāsmes noslēpums, Viņam atklājoties cilvēces vēsturē, Dieva inkarnācijas noslēpums. Apustuļu laika baznīca to jau apzinājās un deva atbildi – ne izveidojot filozofisku teoriju, bet izsakot to paradoksālajā ticības apliecinājumā: “Bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu” (1.Kor.8:6). Tā ir baznīcas atbilde uz to, kas ir ticis atklāts, tās mūžīgais ticības apliecinājums.