Ko dod ekumeniskās konferences?
Cik trauksmains bija pirmo četru ekumenisko sinožu laikmets, senās baznīcas ievērojamais dogmu veidošanas laikmets, kas ilga četras paaudzes, no ariāņu strīda (320.gadā) līdz Halcedonas koncilam! Pēc Konstantīna kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma saturēt kopā impēriju ar baznīcas palīdzību ceturtā gadsimta vidū sākās nenovēršama impērijas sairšana. Kad Konstantinopolē 381.gadā notika Otrā ekumeniskā sinode, goti šķērsoja Danubi, citas ģermāņu ciltis jau bija pārgājušas Reinu un bija sākusies tā sauktā lielā tautu staigāšana.
Laikā, kad Efezā 431.gadā notika trešā sinode, latīņu baznīca, kas aptvēra teritoriju no Britu salām līdz Āfrikai, bija daļēji iznīcināta, daļēji sadalījusies nelielās grupās, kas atradās iekarotāju, ģermāņu – āriešu cilšu, ielenkumā. Gadu iepriekš, Hippo Regius aplenkuma laikā, bija miris Augustīns. Gads, kurā tika izveidota Halcedonas ticības apliecība, atnesa jaunu postu. Pēc Lieldienām Reinas upi šķērsoja Atilla ar apmēram pusmiljonu lielu huņņu karaspēku. Viņi laupīdami gāja cauri Gaulai, savu gājienu noslēdzot ar asiņaino Kalonas kauju, kurā apvienotais romiešu un ģermāņu karaspēks stājās pretī aziātiem un apturēja viņu virzīšanos uz priekšu. Bet tādējādi bija apdraudēta Itālija, un, kā rakstīja Leons, nākamajā gadā tā piedzīvoja “postu” – līdz notika liels brīnums, iekarotājs atstāja Itāliju pēc tam, kad pāvests kā romiešu delegācijas loceklis bija ar viņu noturējis pārrunas.
Vai ir iespējams, ka šādas atmiņas spēlēja zināmu lomu tajā, kā Romas baznīca godināja Halcedonas koncilu, mudinot to – laikā, kad lielas briesmas no Austrumiem draudēja visai kristīgajai Eiropai un Romas katolicismam – cildināt diženo lielās tautu staigāšanas laikmeta pāvestu?
Mēs nedrīkstam aizmirst šī epohālā laika vēsturi, kas lika pamatus lielajām ekumeniskajām sinodēm un to dogmatiskajiem lēmumiem, arī tad ne, ja mēs nespējam izprast to dziļāko nozīmi. Konstantīna laikmeta lielais politiskais eksperiments glābt impēriju ar baznīcas palīdzību bija izgāzies. Baznīca neizpildīja to, ko Konstantīns bija saredzējis kā baznīcas solījumu. Pēc Romas iekarošanas Augustīns izjuta nepieciešamību savu dižo darbu Dieva pilsēta veltīt tam, lai atspēkotu apsūdzību, ka pāriešana kristietībā bija Romas krišanas cēlonis.
Bet vai īstenībā tā nebija baznīca, kas bija cietusi sakāvi? Vai šajos pasaules pārmaiņu laikos tai nebija nekā svarīgāka, ko darīt, kā strīdēties par teoloģiskiem jautājumiem? Konstantīns bija baznīcai uz to norādījis pirms Nīkajas koncila. Vai impērijas laika lielajām sinodēm nenācās saskarties ar daudz neatliekamākiem un praktiskākiem uzdevumiem nekā teoloģisku formulu izstrādāšana? Padomājiet par milzīgajām misijas iespējām, kādas pēkšņi pavērās baznīcai, kad Konstantīns nolika visu pasauli pie tās kājām! Padomājiet par tiem baznīcas uzdevumiem, kas radās saistībā ar lielo tautu staigāšanu!
Bet mūsdienu baznīcas un sinodes vēl nav formulējušas nevienu lēmumu, kurā būtu izteikta to nostāja attiecībā pret pasaulē notiekošo, neskatoties uz to, ka ir jutušas nepieciešamību to darīt. Un tā Konstantinopoles sinodē, kas notika 381.gadā, netika sasniegts “nekas vairāk” kā nezūdošais apliecinājums, ka Dēls ir ar Tēvu “vienāds būtībā” un ka Svētais Gars ir patiess Dievs.
Bet vai īstenībā tas nav daudz vairāk nekā viss cits, ko sinode būtu varējusi sasniegt, ja tā būtu izstrādājusi kādu lēmumu par šo laiku, par baznīcas situāciju, izveidojusi kādu vēstījumu pasaulei, impērijai un tautām? Vai Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecība nav īstie vārdi, īstais vēstījums, pēc kura ir tiekušies mūsdienu kristieši? Kādu gan vēl ievērojamāku, vēl svarīgāku un vitālāku vēstījumu baznīca varēja dot pasaulei, veciem un jauniem, savu draudžu locekļiem nekā vēstījumu par mūžīgo Dieva Dēlu, “kas no Tēva dzimis pirms pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā, caur ko viss ir radīts; kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas, un cilvēks tapis..”? Šis ticības apliecinājums, kuru izveidoja aizejošās pasaules kristieši, kļuva par jauno cilvēku ticības apliecinājumu un visu nākošo baznīcas paaudžu ticības apliecinājumu.
Vai tas nav kaut kas daudz nozīmīgāks kā visi tie “svarīgie” un “praktiskie” lēmumi un pasludinājumi, kas šodien tiek pieņemti baznīcas sanāksmēs? Kur ir visi tie paziņojumi, ar kuriem pasaules ekumeniskās konferences ir papildinājušas mūsdienu sekulāro vēsturi? Pasaule tos tā arī nekad nav dzirdējusi, un baznīcas par tiem jau sen ir aizmirsušas. Jūs tos neatradīsiet pat baznīcas vēstures grāmatās. Turpretī tūkstošiem cilvēku katru svētdienu apliecina ticību, kas pausta sen notikušās sinodes ticības apliecībā. Iespējams, ka XX gadsimtā par šo ticības apliecību ir atdevuši savu dzīvību vairāk martīru nekā visos iepriekšējos baznīcas vēstures gadsimtos kopā. To pašu var teikt arī par Halcedonas ticības apliecību. Viss pārējais, kas notika šajā izšķirīgajā 451.gadā, ja par to vispār vēl kāds atceras, ir pabalējis un pagājis. Halcedonas doktrinālais lēmums šodien ir tikpat nozīmīgs kā toreiz. Kā Dieva vārda skaidrojums tas runā par to nemirstību, kuru apraksta Svēto Rakstu vārdi: “Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi.”
Ieskaties