Par Jūdas evaņģēliju
Plašsaziņas līdzekļos bieži ir ticis pieminēts tā sauktais Jūdas evaņģēlijs un izcelts kā nozīmīga liecība, kas varētu būtiski ietekmēt mūsu priekšstatus par Evaņģēlija vēsti. Lai mēģinātu saprast, kā tas ir patiesībā, vajadzētu izšķirt divas lietas – viena no tām attiecas uz žurnālistu sacelto troksni ap šo manuskriptu, otra – uz manuskriptu pašu.
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka sensācija ir žurnālistu maize (precīzāk – desa uz tās), – jo lielāku sensāciju kāds spēj sacelt, jo lielākus panākumus publikas priekšā viņš gūs. Tāpēc arī jebkura tēma žurnālistiem ir jāatspoguļo sensacionāli, kā kaut kas vienreizēji liels un nozīmīgs. Tas nekas, ja pēc neilga laika to neviens vairs neatceras, ka nekā nozīmīga patiesībā nemaz nav bijis un ka “tas viss”, kā skan kādā krievu parunā, “nav bijis izperētas olas čaumalas vērts”.
Kņada, kas sacelta ap Jūdas evaņģēliju, ir stipri pārspīlēta. Arī apgalvojums, ka kāds “sensacionāls atklājums” sagraus vai radikāli izmainīs kristīgo baznīcu, nav nekas jauns. Šādi apgalvojumi laiku pa laikam ir izteikti arī par daudz varenākiem “atklājumiem”. Ar šādiem apgalvojumiem savulaik īpaši izcēlās “zinātniskā ateisma” profesori, taču gan viņi paši, gan viņu “zinātnes atklājumi” nu ir grimuši aizmirstībā, bet baznīca, ko viņi cerēja sagraut, vietumis plaukst un zeļ daudz krāšņāk nekā pirms tam. Protams, mums vienmēr jāatceras, ka tā tas ir vienīgi tādēļ, ka baznīca ir nevis cilvēku, bet gan – Dieva darbs. Baznīcai, kas paliek uzticama apustuļu mācībai, ir dots apsolījums: “Un elles vārtiem to nebūs uzvarēt!” (Mt.16:18)
Protams, mēs varam tikai minēt, kāpēc sensācija ap tā saukto Jūdas evaņģēliju ir izsaukta tieši tagad, jo šis manuskripts pētniekiem ir pazīstams jau trīsdesmit sešus gadus. Varbūt to bija iespējams panākt tajā gaisotnē, ko radījis Dena Brauna romāns “Da Vinči kods”, kas lasītājam piedāvā no jauna izvērtēt savus, vai pareizāk sakot – baznīcas, priekšstatus par Jēzu Kristu un Viņa darbu.
Otrkārt, lai labāk saprastu mūsu apskatāmo jautājumu, ir mazliet jāuzzina arī par pašu Jūdas evaņģēliju. Šis manuskripts tika atrasts Ēģiptē pirms 36 gadiem, tas ir uzrakstīts grieķu valodā ap 300. gadu un, spriežot pēc teksta, kurā pieminēta gnostiķu sieviešu kārtas dievība Barbelo, atspoguļo kādas II gadsimta gnostiķu sektas uzskatus. Līdzīgus uzskatus, domājams, ir paudusi t.s. barbelītu jeb nikolaītu sekta, kuru pazina arī senie baznīcas tēvi (tos piemin Hieronīms, Teodorēts u.c.).
Jau pavirši ieskatoties tekstā, var pamanīt manuskripta autora augstprātīgi naidīgo attieksmi pret sava laika kristīgo baznīcu un Bībeli. Apustuļi, kuru liecībai vienmēr ir sekojusi baznīca, šajā “evaņģēlijā” ir atainoti kā ļaudis, kas neko nesaprot par Kristu un pieder kādam ļaunam “zemākajam dievam” Saklasam, kurš kopā ar saviem eņģeļiem radījis cilvēku un šo materiālo pasauli. Šajā viltus evaņģēlijā tiek apgalvots, ka Jēzus apustuļiem nav “dievišķās dzirksts”, kas tos darītu piederīgus augstākajai jeb “nemirstīgās Barbelo” valstībai, no kuras nācis šī vēstījuma Jēzus; šāda “dzirksts” ir tikai Jūdasam, kas arī esot no “nemirstīgās Barbelo valstības” un kas “augstākās atziņas” dēļ nodeva Jēzu, kurš pats it kā to Jūdasam pavēl.
Šajā “evaņģēlijā” tiek izklāstīti tolaik izplatītie gnostiķu sektas uzskati par daudzajām dievībām jeb, kā viņi sauca, eoniem un līdztekus tam tiek zaimots un noniecināts tas Dievs, visa Radītājs, kuru mēs pazīstam no Svētajiem Rakstiem (arī tā bija gnostiķiem raksturīga iezīme). Turklāt šie zaimojošie uzskati tiek ielikti paša Jēzus mutē. Tā sacīt – re, ko Jēzus patiesībā mācīja. Nu tieši to pašu, ko mēs jums, visiem muļķiem, mēģinām iestāstīt!
Šādi murgaini un velnišķīgi meli nav nekas pārsteidzošs vai jauns. Baznīca jau reiz izcīnīja smagu cīņu pret gnostiķu apmelojumiem. Apustuļiem, kā mēs to lasām viņu vēstulēs, vajadzēja ar visu noteiktību un bardzību vērsties pret patiesības sagrozītājiem un noliedzējiem. Tolaik gnosticisms bija iemīļots velna ierocis pret patieso Evaņģēliju. Kad velns nevarēja Evaņģēliju iznīcināt, viņš iedvesmoja daudzus “citus evaņģēlijus”, lai šajā “citu evaņģēliju” pasludināšanas troksnī noslāpētu patiesā Evaņģēlija balsi. Un gnostiķi, pie kuriem piederēja arī Jūdas evaņģēlija sarakstītājs, bija velna mīļie apustuļi un pravieši.
Mūsdienu neticīgā pasaule, kas kāra uz meliem un negrib lasīt nevienu rindiņu no Svētajiem Rakstiem, ar aizrautību ķer pēc visa, pat pēc vissīkākā salmiņa (kāds savā nožēlojamībā ir arī Jūdas evaņģēlijs), kas to varētu stiprināt neticībā Evaņģēlijam. Neticīgajam Bībele ir “par biezu”, lai to lasītu, taču viņš labprāt ir gatavs ar aizrautību lasīt daudzas citas biezas grāmatas, kas Bībeli noliedz vai apšauba. Neticīgajam Bībele ir “pārāk sarežģīta”, tomēr tas viņu netraucē iedziļināties sarežģītajos un samežģītajos maldu mācību rakstos un tos “saprast”.
Protams, atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu, var pavisam droši sacīt, ka Jūdas evaņģēlijs vai kāds cits raksts vai grāmata neradīs nekādu apvērsumu nedz patiesajā baznīcā, nedz tās ticībā. Patiesā baznīca stāv uz drošā Rakstu klints pamata un tur arī paliks. Taču daudzi ar meliem tiks pievilti un pazudināti. Par to rakstīja jau apustulis Pāvils – ka antikrists ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patiesības mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Apustulis tesaloniķiešiem raksta: “Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” (2.Tes.2:10–12)
[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.5 (12)]
Ieskaties