Jēzus kārdināšana

„Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” – saviem vecākiem pārmetoši jautāja divpadsmitgadīgais Jēzus Jeruzālemes Templī (Lk. 2:49). Apustulis Jānis, īsi raksturodams Jēzus darbošanos Tēva lietās, raksta: „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3:8) Galvenais velna darbs ir meli: „Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jņ. 8:44) Tādēļ savu misiju jeb darbošanos Tēva lietās šajā pasaulē pats Jēzus Poncija Pilāta priekšā raksturo kā patiesības apliecināšanu (Jņ. 18:37). Vienā no savām pēdējām sarunām ar mācekļiem Jēzus sevi raksturo kā personificētu Patiesību (Jņ. 14:6), tādējādi Jēzus sadursme ar velnu ir Patiesības konfrontācija ar Meliem. Šajā sadursmē Patiesība arvien uzvar Melus, tāpat kā gaisma uzvar tumsu (Jņ. 8:32). Tomēr tas nenotiek viegli un bez pretošanās, jo šīs pasaules melu tumsība arvien pretojas dievišķajai gaismai un cenšas to apslāpēt (Jņ. 1:5). Jēzus Svēto Garu sauc par „patiesības Garu”, kas, balstoties Viņa darbā, pasludina spriedumu šīs pasaules valdniekam, melu tēvam velnam (Jņ. 16:11 un tālāk). Tādējādi nav pārsteigums, ka tūdaļ pēc Jēzus Kristībām, kurās Svētais Gars nolaižas pār Viņu, šis pats patiesības „Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts” (Mt. 4:1).

Lai gan kārdinātājs ir velns, tomēr iniciatīva, protams, nāk no Dieva. Vēstule ebrejiem norāda šādu iemeslu: „Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:17, 18) Tā nu „mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15) Pirmais cilvēks Ādams Paradīzes dārzā šo pārbaudījumu neizturēja. Viņš paklausīja velna meliem un tika aizraidīts no Dieva klātienes. Lai glābtu Ādamu un viņa pēcnācējus, Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu un kļuva arī patiess cilvēks – jaunais Ādams, tādēļ tagad Viņam vajadzēja piedzīvot līdzīgus kārdinājumus, kādus piedzīvo citi cilvēki. Paralēles starp Jēzu un Ādamu atklājas īsajā evaņģēlista Marka sniegtajā kārdināšanas aprakstā: „Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.” (Mk. 1:13) Tuksnesis, kurā mīt plēsīgi zvēri, ir pretēja vieta pārpilnības un drošības pilnajai Paradīzei. Pārpilnības vietā Paradīzē pirmais Ādams krita grēkā, bet uzvaru pār velnu atnesa otrais Ādams tuksnesī. Tur velns četrdesmit dienas kārdināja Jēzu, lai beidzamajā dienā uzbruktu Viņam ar visu savu melīgo viltību un spēku. Evaņģēlisti šo notikumu atstāsta kā konkrētu, reālu personu – Jēzus un sātana – personificētas Patiesības un personificētu Melu – sadursmi, nevis kā Jēzus prātā notiekošus psiholoģiskus procesus. Šim notikumam nebija neviena cilvēka – liecinieka. Jēzus viens pats atradās aci pret aci ar tumsas kungu, tomēr Viņš ir uzskatījis par vajadzīgu šo notikumu atstāstīt saviem mācekļiem, kuri Jēzus stāstījumu par tās tālās dienas notikumiem ir darījuši zināmu arī mums. Un tā evaņģēlisti mums ziņo, ka Jēzus visas cilvēces vietā stājies pretī velnam, lai sāktu izšķirošo cīņu par mūsu brīvību, dzīvību un mūžīgo svētlaimi.

Šai cīņai ir prototips Vecajā Derībā, proti, tā ir Dāvida cīņa ar Goliātu. Goliāts bija milzīga auguma, ar varenu spēku apveltīts pagāns, kurš pazemoja Dieva tautu Israēlu. Nebija neviena, kurš varētu viņam pretoties, līdz parādījās varonīgais ganu zēns Dāvids – viņš ar lingu rokās stājās pretī baismīgajam ienaidniekam un to uzvarēja. Dāvids bija gaidāmā Mesijas, kurš nāks, lai uzvarētu pašu velnu, ciltstēvs.

Šī gigantiskā cīņa norisinājās tuksnešainā apvidū netālu no Jordānas, kur Jēzus tikko bija kristīts. Pēc ilgā gavēņa Viņš pēkšņi sajutās ārkārtīgi izsalcis. Šī situācija ir dziļi simboliski saistīta arī ar četrdesmit garajiem gadiem, kas tuksnesī bija jāpavada Israēla tautai. Visu šo laiku tai nebija citas iztikas, kā vien manna, kuru Dievs tai katru dienu deva no debesīm. Šeit redzam Jēzu ne tikai kā otro Ādamu, visas cilvēces pārstāvi, bet arī kā patieso Israēli – Dieva tautas personifikāciju. 40 dienas Dievs bija uzturējis Jēzu tuksnesī tā, ka Viņš pat nejuta izsalkumu. Tagad Dievs uz brīdi atrauj savu pārdabisko gādību par Jēzus cilvēka dabu un ļauj Viņam just to, ko šādos gadījumos sajustu ikviens cilvēks, proti, ārkārtīgu izsalkumu.

Ievērojis, ka Jēzus ir izsalcis, velns sāk savu pirmo uzbrukumu. Taču izsalkums nebija pati kārdinājuma būtība. Paradīzes dārzā velns bija mudinājis Ievu pārliecināties, vai Dieva draudi patiešām ir patiesi. Šeit, tuksnesī, viņš aicina Jēzu pārliecināties, vai tas, ko Dievs sacījis Viņam Kristības brīdī, patiešām tā ir. Ja jau Tu patiesi esi Dieva Dēls, tad kādēļ Tu šeit, tuksnesī, ciet badu? Kā gan tas ir iespējams? Tā taču ir pretruna – būt Dieva Dēlam un ciest badu! Ja Tu patiešām esi Dieva Dēls, tad taču Tev nevajadzētu ciest nekādu trūkumu, ja nu Tu tomēr esi izsalcis Dieva Dēls, tad Tev vajadzētu spēt sevi paēdināt. Ja Tu patiešām būtu Dieva Dēls, tad taču Tu varētu pat akmeņus pārvērst par maizi! Vai ne tā? Tad nu pierādi, ka Tu esi Dieva Dēls!

Jēzus labi zināja, ka Viņš ir Dieva Dēls. Viņš zināja, ka patiešām varētu pavisam viegli pārvērst pat akmeņus maizē. Tas Viņam nesagādātu vairāk grūtību kā vēlāk pārvērst ūdeni vīnā kāzās Kānā. Ja Jēzus to tagad darītu, tad, pēc cilvēciskās loģikas spriežot, velns būtu apklusināts. Turklāt uz šādu rīcību Jēzu mudināja arī Viņa miesa, kas locījās sāpēs no izsalkuma. Tā velns dubultoja sava kārdinājuma spēku – viņš tajā apvienoja gan to, ko Jēzus zināja pats par sevi, par savu dievišķo spēku, gan arī izsalkumu. Tomēr Jēzus labi zināja arī to, ka gardums, ko velns Viņam piedāvā, ir saindēts. Tas nestu nāvi ne tikai Viņam pašam, bet arī visai cilvēcei, tādēļ sasprindzinājis visu savu gara spēku, Jēzus atbildēja – nē! Daudz grūtākos apstākļos Viņš bija izturējis kārdinājumu, kura priekšā kapitulēja Ieva un Ādams Paradīzes dārzā. Kad velns kārdināja Ievu, viņš izmantoja Dieva vārdu un vaicāja viņai – vai Dievs patiešām to ir teicis? Tā viņš aizvīla Ievu no ticības un ieveda viņu šaubās. Arī, kārdinot Jēzu, velns izmantoja Dieva vārdus, kurus Debesu Tēvs bija teicis Jēzus Kristībās. Toreiz Paradīzes dārzā Ieva sāka šaubīties un meklēt atbildes savā prātā. Jēzus nešaubās, Viņš atbild ar Dieva Vārdu: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt. 4:4)

Jēzus sacītais ir jāsaprot kontekstā, kurā Viņš citē šos Vecās Derības vārdus. Tā ir vieta no 5. Mozus grāmatas, kur Israēla tautai tiek atgādināts, kā Dievs to četrdesmit garus gadus uzturējis tuksnesī, ēdinādams ar mannu no debesīm. Toreiz Israēla tautai bija jāmācās saprast, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, no tā, ko viņš no savas pieredzes pazīst kā savu barību, bet ka Dievs spēj savu tautu uzturēt visneparastākajos apstākļos un veidos, ja vajadzīgs – arī ar pārdabisku barību. Tāpat kā toreiz Dievs no savas mutes, tas ir ar Sava vārda spēku, deva Israēla tautai mannu, tā tagad Viņš ar savu Vārdu vien var paēdināt, ko vien vēlas. Citēdams šo Rakstu vietu, Jēzus sacīja velnam: „Es negrasos pats sev palīdzēt. Tēvs mani šeit ir atvedis un līdz šim uzturējis, Es zinu, ka Viņš arī turpmāk pats gādās un rūpēsies par mani. Viņam ir zināmi neskaitāmi veidi, kā to izdarīt. Lai Viņš dara, kā pats vēlas!” Tā Jēzus parāda, ka Viņš nešaubās par Tēva Vārdiem, kurus Dievs sacīja Viņa Kristības brīdī. Viņš zina, ka Viņam ir mīļš Tēvs debesīs, un Viņš negrasās pierādīt to velnam, pārvēršot akmeņus maizē, bet gan vienkārši uzticoties savam Tēvam. Pat cilvēka tēvs, ļauns būdams, savam dēlam, kad tas lūgs maizi, nedos akmeni, – vēlāk sacīs Jēzus. Vai ne vēl vairāk Debesu Tēvs parādīs savu labestību, dodams savam Dēlam to, kas Viņam vajadzīgs. Tā vietā, lai kārdinājuma brīdī rīkotos pats, Jēzus gaida, lai rīkojas Viņa mīļais Tēvs, kam ir labs prāts uz savu Dēlu. Tieši tāpat vari rīkoties un ir jārīkojas arī tev, jo Kristus dēļ Dievam ir labs prāts arī uz tevi, un Viņš pats gādās un rūpēsies par tevi, dodams tev īstajā brīdī visu, kas vien tev dzīvē vajadzīgs.

Gan pieņemot Jāņa Kristību, gan stājoties pretī kārdinātājam tuksnesī, Jēzus identificējas ar cilvēci. Šajā sakarībā interesantas ir Jozefa Ratcingera domas, kam varam pievienoties: Tā ir cilvēce, kam ik dienas savā dzīvē jāsastopas ar kārdināšanu. Visu velna kārdinājumu pamatā ir centieni atbīdīt Dievu dzīves perifērijā, atvēlot Viņam otršķirīgu lomu. Mūsdienu cilvēce ir kapitulējusi šā kārdinājuma priekšā. Salīdzinājumā ar cilvēka dzīves lielajām un svarīgajām problēmām Dievs šķiet kaut kas virspusējs un kaitinošs. Mēs gribam veidot pasauli un savu dzīvi saskaņā ar mūsu prāta gaismu un laicīgajām prioritātēm, Dievam paliekot kaut kur mūsu dzīves perifērijā. Mēs gribam celt un veidot savu dzīvi paši uz saviem pamatiem – politiskajiem, materiālajiem, ekonomiskajiem apsvērumiem, kuros Dievam nav nekādas vietas un daļas. Vienīgā vieta, ko atvēlam Dievam, ir kļūt par mūsu izpalīgu, kas palīdzētu īstenot mūsu nodomus un vēlmes. Taču tie arvien ir cilvēka paša lielie nodomi, grandiozie plāni un diženās vēlmes, kur Dievam tiks atvēlēta tikai otršķirīga loma. Mūsdienu cilvēks savā garīgajā aklumā nav spējis ievērot sātana viltību, proti, ka velns nemudina cilvēku tiešā veidā darīt ļaunu, – tas būtu pārāk vienkārši un acīmredzami. Tādēļ melu tēvs izliekas, ka rāda cilvēcei kādu labāku ceļu, kur, beidzot atmetuši ilūzijas, visi kopīgi veltīsim sevi diženajam darbam – darbam, kura mērķis ir padarīt pasauli un dzīvi tajā labāku. Tas ir lielais, revolucionārais un tik ļoti vilinošais pēdējo gadsimtu aicinājums pēc patiesa dzīves reālisma. Un kas tad ir īsti reāls šajā pasaulē? Protams, tā ir vara un maize. Blakus šīm lielajām dzīves lietām ticības lietas šķiet mazas un nenozīmīgas. Ja kāds mūsdienu pasaulē grib runāt par Dievu kā kaut ko reālu un nozīmīgu, tad tam ir jārunā tikai par tādu Dievu, kas visus pārpilnībā apgādās ar maizi. Tieši to kā pierādījumu Viņa dievišķumam no Jēzus pieprasa sātans – ja Tu patiešām esi Dieva Dēls, tad pārvērt šos akmeņus par maizi! Pasaulei vajadzīgs tāds pestītājs, kas to atpestīs no bada. Šādu pestīšanu centās piedāvāt marksisti, bet iznākumā nevis akmeņi tika pārvērsti maizē, bet maize akmeņos. Šis kārdinājums kā maldīgs filozofisks priekšstats mūsdienu kristiešiem jānoraida tāpat, kā to noraidīja Jēzus, – cilvēks nedzīvo no maizes vien!

Redzēdams, ka viņa melu inde nav iedarbojusies, velns savā neprātīgajā naidā metas uzbrukumā otrreiz. Pirmajā pārbaudījumā Jēzu bija nolicis pats Dievs, bet tagad velns ir tas, kurš turpina uzbrukumus, neapjauzdams, ka cīņu jau ir zaudējis un ar katru kārdinājumu Jēzus top spēcīgāks, pārliecinātāks un noteiktāks.

Otrais velna kārdinājums bija ārkārtīgi bīstams. Jēzus bija fiziski novārdzis no ilgas neēšanas, un nu pēkšņi Viņš atradās lielā augstumā uz Tempļa jumta. Viņam droši vien reiba galva, un varbūt pašam gribējās mesties zemē no jumta, kā tas ar cilvēkiem notiek, kad viņi atrodas lielā augstumā. Tagad velns saka Jēzum: Ja nu Tu esi Dieva Dēls, kam es, protams, neticu, tad lec zemē no jumta! Dievs taču ir solījis, ka Viņš pasargās savus ļaudis. Vai tad Tu psalmus neesi lasījis, Nacarieti? Es gan neticu, ka Tu to darīsi, jo diezin vai Tu tādā mērā uzticies Dievam, ka tagad ņemsi Viņa vārdus nopietni, bet, ja nu Tu patiešām esi Dieva Dēls un pilnībā uzticies savam Debesu Tēvam, tad te nu Tev ir lieliska iespēja to pierādīt. Lec zemē no Tempļa, un Tu būsi mani pārliecinājis! Turklāt arī cilvēki to redzēs un Tev sekos. Jūdi uzskatīja, ka kādu dienu Mesija pēkšņi un negaidīti parādīsies viņu vidū, kā no debesīm nokritis. Šāds kārdinājums būtu briesmīgs ikvienam cilvēkam, un tas bija liels kārdinājums arī Jēzum, jo Viņš bija arī patiess cilvēks.

Taču nedz briesmas, kādās Jēzus atradās, nedz velna viltība nespēj Viņu samulsināt. – Es zinu labi, ka Dievs ir solījis sargāt savus ļaudis, un ticu tam, taču tu šo Dieva apsolījumu izmanto nepareizi. Dievs ir solījis pasargāt ticīgos tad, kad tie nokļūs briesmās, bet tu mudini mani pašu meklēt nepatikšanas un domāt, ka tad Dievs mani glābs. Šāda rīcība ir grēcīga. Tā nav uzticība Dievam, bet gan neticība, kas mudina kārdināt Dievu. Tādēļ Jēzus atbild: „Stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mt. 4:7) Tādu atbildi velns nebija gaidījis. Viņš cerēja, ka Jēzus samulsīs un meklēs atbildi savā prātā, nevis Dieva vārdā.

Šis ir viens no visgrūtāk saprotamajiem Jēzus kārdinājumiem. Viena lieta, ko šeit ieraugām, ir tā, ka velns kārdina Jēzu, izmantodams Dieva vārdu no 91. psalma. Velns te uzstājas kā teologs. Viņš it kā atzīst, ka ar maizi vien cilvēkam nepietiek. Bez maizes cilvēkam ir nepieciešama arī izrāde, cirks, izpriecas. Maizi un cirku! – sauca senie romieši. Maizi un izpriecas! – sauc mūsdienu cilvēks. Tas ir arī mūsu visu lielais kārdinājums, kas mums Kristības spēkā jānoraida katru dienu no jauna tā vienkāršā iemesla dēļ, ka daudz vairāk par maizi un izpriecām mums ir nepieciešams pareizi saprasts Dieva vārds. Velns piedāvā kārdināt Dievu, pieprasot pierādījumu, pakļaujot Dievu eksperimentam, līdzīgi kā tiek pārbaudītas mūsu radītās lietas. „Augstprātība, kas padarītu Dievu par izpētes objektu, uztiepjot Viņam mūsu laboratorijas apstākļus, nav spējīga Viņu atrast. Tas tādēļ, ka šāda attieksme jau pati par sevi noraida Dievu kā Dievu, paceļot mūs pāri Viņam, ignorējot visu iekšējās klausīšanās mīlestības dimensiju: vairs neatzīstot par patiesu neko citu, kā tikai to, kas pārbaudāms un aptverams eksperimentāli. Tā domāt nozīmē darīt pašam sevi par Dievu. Tā darīt nozīmē ļaunprātīgi izmantot ne tikai Dievu, bet arī pasauli un pašam sevi.” (J. Ratcingers)

Jēzus atteicās nolēkt no Tempļa jumta, bet viņš nolēca nāves dziļumos, mīlēdams mūs un upurēdams sevi mūsu labā. Rīkodamies saskaņā ar pareizi saprastu Dieva vārdu, viņš zināja, ka pēc šā lēciena var iekrist tikai Tēva mīļajās rokās. Tā Jēzus parāda, kā patiesi saprotami velna lietotie 91. psalma vārdi. Tā Viņš „atklāj īsto 91. psalma nozīmi, kas ir saistīta ar Dieva tiesībām uz galēju un neierobežotu uzticību, par kuru runāts šajā psalmā: Ja tu sekosi Dieva gribai, tu zini, ka par spīti visām briesmīgajām lietām, kas notiek ar tevi, tu nekad nepaliksi bez pēdējā patvēruma. Tu zini, ka pasaule ir celta uz mīlestības pamatiem, tādēļ pat tad, ja neviena cilvēciska būtne nevarēs vai negribēs tev palīdzēt, tu vari turpināt savu ceļu, uzticēdamies Tam, kurš mīl tevi. Tomēr šī uzticība, kuru mēs kultivējam, pamatojoties uz Svēto Rakstu autoritāti un pēc augšāmceltā Kunga aicinājuma, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no pārgalvīgās Dieva izaicināšanas, kas censtos padarīt Dievu par mūsu kalpu.” (J. Ratcingers) Tā Jēzus Kristus, atsacīdamies pārvērst akmeņus maizē un rādīt cilvēkiem cirku, nolecot no Tempļa jumta, pats kļūst par mūsu maizi, mūsu ilgu piepildījumu un dzīves saturu.

Šķiet, ka tagad velnam būtu laiks atkāpties, taču viņš nepazīst vārdu – nē. Akls naids turpina dzīt velnu un mudina turpināt uzbrukumu, kas ļaus Jēzum vēl dziļāk un pilnīgāk izprast savu tuvību ar Debesu Tēvu. Jēzus tagad redzēs visu, uz ko velns ir spējīgs, un redzēs arī to, ka Viņš ir stiprāks par velnu.

Vienā brīdī velns aiznes Jēzu augsta kalna galā un ļauj Viņam skatīt visu Dieva radītās pasaules krāšņumu un cilvēku roku veikumu. Apkārtējās ķēniņvalstis, grieķu un romiešu celtnes, mākslas darbi, visa tā laika pasaule pēkšņi atrodas pie Jēzus kājām. Viņš zināja, ka Viņam kā Dieva Dēlam tas viss jau reiz piederēja. Tagad velns piedāvā arī cilvēkam Jēzum visu šīs pasaules bagātību, skaistumu un varu. Nedomājiet, ka šis kārdinājums nebija īsts! Tas bija, un kāds vēl Cilvēka dabai nav nekā nepatīkamāka par nabadzību, sevis aizliegšanu, ciešanām un nāvi. Un nav nekā patīkamāka par valdīšanu, godu, cieņu, atzinību un popularitāti. Velns piedāvāja Jēzum ne tikai neierobežotu varu un bagātību, bet arī cilvēku atzinību un cieņu, proti, visu, ko vien cilvēks varētu vēlēties. Jēzus tad varētu celt baznīcas, mācīt cilvēkus, izdot likumus un visi Viņam paklausītu. Jēzus zināja, ka velns to visu arī spēj dot, jo pēc cilvēka grēkā krišanas viņam bija radusies iespēja nozagt pasauli Dievam un pakļaut to sev, kļūstot par šīs pasaules valdnieku. Viss, kas Jēzum būtu bijis jādara, – jānovēršas no Dieva un jāpaklanās šīs pasaules valdniekam velnam.

„Atkāpies sātan!” – skan Jēzus atbilde. Pirmo reizi Jēzus sauc velnu vārdā. Vārds „sātans” nozīmē – pretinieks, ienaidnieks, melis, apsūdzētājs un pazudinātājs. Dziļa un ārkārtīgi asa ironija ir jaušama Jēzus vārdos. Tu, mēsls, netīrais blēdi un smerdeli, gribi, lai es tevi pielūdzu sava mīlestības pilnā, varenā un diženā Tēva vietā? Nekad! „Stāv rakstīts: Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” (Mt. 4: 10)

Cīņa ir beigusies! Tagad velnam ar kaunu un negodu jāatkāpjas. Jēzus ir noraidījis visu, ko miesa varētu iekārot un kas varētu Viņu šķirt no Tēva. Bagātības, varas, pasaules goda un apbrīnas vietā Viņš ir izvēlējies pilnīgu paklausību savam Debesu Tēvam. Viņš zina, kāds būs šis paklausības ceļš. No šā brīža mēs redzēsim pilnīgas pazemības, nabadzības, sevis aizliegšanas, ciešanu un paklausības ceļu. Šā ceļa galā kā visaugstākās un pilnīgākās paklausības izpausme būs krusta nāve, kurā tiks izciests sods par visas cilvēces grēkiem. Tanī brīdī Jēzus patiešām būs šķirts no sava Debesu Tēva. Taču tas notiks nevis pēc velna, bet pēc paša Dieva prāta. Tas notiks nevis, lai Jēzus kaut ko iegūtu sev, bet lai, upurējot savu dzīvību, Viņš iegūtu dzīvību mums – cilvēkiem. Tā būs beidzamā cīņa ar velnu un viņa varu pār cilvēkiem, bet jau notikums tuksnesī skaidri liecina, kurš būs šīs cīņas uzvarētājs. Tas ir Lauva no Dāvida cilts – Dieva Dēls Jēzus Kristus. „Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne.” (Atkl. 5:5)

Tūdaļ pie Jēzus priecīgi steidzas eņģeļu pulki, lai Viņam palīdzētu un kalpotu. Tā, noraidījis velna piedāvāto maizi, popularitāti un godu, Jēzus tomēr nepaliek bešā, bet saņem to, ko Dievs grib dot. Tā beigsies arī notikums pie krusta – Dievs neļaus savam Taisnajam satrūdēt kapā, bet cels Viņu augšā mūžīgai godības pilnai dzīvei un valdīšanai. Šie un turpmākie kārdinājumi palīdzēja Jēzum sagatavoties šai pēdējai, galvenajai cīņai.

Un tā tas notiek arī ar kristiešiem, kas Jēzū Kristū esam saņēmuši uzvaru pār velnu, elli un nāvi. Visu savu dzīvi mēs sekojam savam Kungam pašaizliedzīgā kalpošanā, mācoties paklausību savam Debesu Tēvam. Visa iepriekšējā dzīves pieredze mums kalpos kā palīgs nāves stundā. Kad mēs neskaitāmas reizes būsim pārliecinājušies, ka paklausība Dievam nav muļķīga un neprātīga rīcība, kad mēs būsim pieredzējuši Viņa gādību un rūpes par mums, tad arī, stāvot nāves priekšā, mēs, ticēdami Jēzum, varēsim sacīt – Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs Kristu, un es varu būt drošs, ka Tavi eņģeļi jau steidzas pie manis, lai vestu mani pie Tevis. Tu esi solījis, ka tur, kur Tu būsi, būsim arī mēs, ticīgie, un mēs skatīsim Tevi un Tēvu vaigu vaigā un būsim Tev līdzīgi. Tev, varenais un žēlsirdīgais Tēvs, Dēls un Svētais Gars, vienīgajam, ir slava, gods un pateicība mūžīgi mūžam.