Stiprākais

Pēc tam, kad Jēzus bija izturējis paša velna kārdinājumus un licis nešķīstajam ar kaunu atkāpties, Viņš savas kalpošanas laikā bieži izdzina no cilvēkiem ļaunos garus. Baznīcā par to tiek sprediķots Ciešanu laika pirmajās trīs svētdienās ar kulmināciju ceturtajā svētdienā pirms Lieldienām. Senajā baznīcā šī svētdiena bija eksāmenu diena, kad kristīgās mācības jautājumos tika pārbaudīti tie, kuri Lieldienās vēlējās tikt kristīti. Pēc pārbaudes sekoja eksorcisms un topošajiem kristiešiem vajadzēja atteikties no velna un visiem viņa darbiem. Šai svētdienai baznīcas tēvi izvēlējušies tekstu no Lūkas evaņģēlija 11. nodaļas , no 14. līdz 28. pantam, tādējādi turpinot iesākto tēmu – Jēzus vara pār ļaunajiem gariem, bet šoreiz pievienojot stāstu par ļauno garu pretošanos.

Ļaunais gars, kuru Jēzus izdzina šoreiz, bija padarījis kādu cilvēku mēmu. Tas liecina, ka ļaunums nepastāv pats par sevi, bet arvien ir Dieva labās radības izkropļojums. Ļaunais arvien ir parazīts, kas dzīvo uz labās Dieva radības rēķina. Ja nepastāvētu spēja runāt, tad nevienu arī nevarētu padarīt mēmu. Ļaunais gars izkropļo Dieva radību, atņemot tai Dieva dotās spējas un dāvanas.

Evaņģēlists Lūka raksta, ka tad, kad Jēzus padzina no šā cilvēka ļauno garu, cilvēks tūdaļ atguva spēju runāt. Tas ļaudīs radīja izbrīnu, bet ne visos. Daži centās apgalvot, ka Jēzus ļaunos garus izdzen ar velna palīdzību, bet citi pieprasīja jaunu zīmi no debesīm. Pirmajā gadījumā šie ļaudis izturējās atklāti zaimojoši, bet otrajā gadījumā turpināja darīt to, ko, kārdinādams Jēzu tuksnesī, bija darījis velns. Abos gadījumos Jēzus ne tikai noraida un atspēko apsūdzības, bet arī izmanto gadījumu, lai pamācītu apkārtējos cilvēkus.

APSŪDZĪBA PAR JĒZUS SAISTĪBU AR VELNU

Šī nav vienīgā vieta evaņģēlijos, kur Jēzus tiek apsūdzēts saistībā ar ļaunajiem spēkiem. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka jūdu vidū jau no paša Jēzus publiskās darbības sākuma valdījusi divējāda attieksme – vieni sacījuši: Viņš ir labs, citi – nē, Viņš maldina tautu (Jņ. 7:12). „Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ”. (Jņ. 7:43) Farizeji un rakstu mācītāji, nespēdami pierādīt Jēzus saistību ar velnu, vienkārši apgalvoja, ka Viņš esot ķeceris no Samarijas un tādēļ velna apsēsts. Kad Jēzus iebilda pret šīm apsūdzībām, viņi pievienoja apsūdzību Dieva zaimošanā un turpināja saukt Jēzu par velna apsēstu. Arī vēlāk, kad Jēzus apgalvoja, ka Viņam ir vara atdot savu dzīvību un vara atkal to ņemt, jūdu vidū radās šķelšanās. Vieni sacīja: „Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?” Savukārt citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi.” Un tad, atsaukdamies uz Jēzus neseno brīnumdarbu, tie jautāja: „Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?” (Jņ. 10:20–21) Lūkas evaņģēlija 11. nodaļā Jēzus pats atbild uz ļaužu reakciju, kas rodas pēc ļaunā gara izdzīšanas no mēmā vīra.

Vispirms Viņš norāda, ka apsūdzība sadarbībā ar velnu ir vienkārši muļķīga – ja Jēzus būtu velna sabiedrotais, vai tad Viņš postītu velna darbus, izdzenot ļaunos garus? Savukārt, ja Viņš izdzen ļaunus garus ar Dieva pirkstu, tad Viņš ir jauns pravietis, kas nes Debesu valstību, lielāks par Mozu. Pat Ēģiptes burvji atzina, ka Mozus un Ārona veiktie brīnumdarbi ir „Dieva pirksts”. Mozus brīnumdarbi bija „Dieva pirksts”, kas palīdzēja atbrīvot Israēlu no verdzības Ēģiptē. Jēzus brīnumdarbi liecina, ka Viņš ir Mozus apsolītais pravietis, kura brīnumdarbi būs zīme, „ka Dieva valstība pie jums ir atnākusi” (Lk. 11:20).

Jēzus neapmierinās tikai ar norādi uz Vecās Derības lielāko pravieti Mozu. Jānis Kristītājs bija teicis, ka pēc viņa nāks „viens spēcīgāks, nekā es esmu” (Lk. 3:16). Tagad Jēzus nosauc sātanu par stipro, bet par sevi saka – „kāds par viņu stiprāks” (Lk. 11:22). Tādējādi Viņš atsaucas uz Jāni Kristītāju un atgādina saviem klausītājiem arī par cīņu ar velnu tuksnesī. Tur Jēzus pierādīja savu pārspēku pār sātanu, tagad tas izpaužas, atbrīvojot sātana upurus no viņa varas. Tā īstenojas pravieša Jesajas pravietojumi par Mesiju: „Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē.” (Jes. 53:12)

Tā nu tagad ikvienam, kas dzird Jēzus vārdus un redz Viņa darbus, ir divas iespējas – vai nu uzskatīt Jēzu par stiprā Belcebula sabiedroto, vai arī par Mozus, Jesajas un Jāņa Kristītāja sludinātā „kāda par velnu stiprākā” ierašanos. Kā to jau tūdaļ pēc Jēzus dzimšanas pravietoja vecais Sīmeans, Viņš saviem klausītājiem kļūs par krišanu vai augšāmcelšanos (Lk. 2:34). Pats Jēzus to ietērpj šādos vārdos: „Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” (Lk. 11:23)

Tā skaisti tēlainā veidā Jēzus norāda uz Vecās Derības praviešiem, kas bieži runāja par patiesajiem ganiem, kuri sakrāj Dieva avis vienā ganāmpulkā, un viltus praviešiem, kuri ganāmpulku izkaisa. Jēzus izdzen ļaunos garus, atnes Dieva valstību un pulcina savas avis. Jēzus ir Kristus, kas nācis, lai atjaunotu Dieva tautu – Israēlu. Viņš ir Gans, kas rada un uztur Israēlu kā savu ganāmo pulku. Neviens, kas dzird Viņa sludināšanu un redz Viņa brīnumdarbus, nevar palikt neitrāls. Vai nu viņš atzīst, ka Jēzus ir Kristus, vai arī – ka velna apsēsts fanātiķis. Tādi apgalvojumi kā – Jēzus ir dižens morāles skolotājs, bet ne Dievs – nav iespējami, ja ņemam vērā, ko Viņš pats par sevi saka Jaunajā Derībā. Vai nu Jēzus ir Dieva Dēls, vai arī vājprātīgs ļaundaris. Citu izvēles iespēju Viņš neatstāj.

Tālāk Jēzus sniedz pamācību: Kad Kristus ir padzinis no jums ļauno garu, tad pašam „Stiprākajam” ir jāstājas ļaunā gara vietā, jo citādi sātans atgriezīsies ar vēl lielāku ļaunumu un spēku. Cilvēka dvēsele ir nams, kurā dzīvo vai nu Dievs, vai velns. Jūs nevarat atrasties pa vidu starp „stipro” un „Stiprāko”. Katrā cilvēkā ir paredzēta vieta, kuru spēj aizpildīt tikai un vienīgi Dievs. Mēģinājumi atstāt to tukšu vai aizpildīt ar kaut ko citu arvien būs lemti neveiksmei, un cilvēks gribot negribot nonāks vēl ļaunākā situācijā.

Pēc 17. gs. angļu filozofa Džona Loka domām, cilvēka prāts ir kā tukša lapa, ko apraksta un piepilda ārējie dzīves iespaidi. Lai gan Džons Loks bija kristīgs domātājs, šī viņa atziņa bija sekla un pavirša. Tā nebija balstīta Bībelē. Vēlāk šo Oksfordas filozofa domu pārņēma un tālāk attīstīja citi. Mūsdienās tā jau ir plaši pieņemta, populāra izpratne par cilvēku – cilvēks ir tas, par ko viņu izveido dzīve, apkārtējie dzīves iespaidi, sabiedrība, ārējie apstākļi. Būtu muļķīgi noliegt to, ka apkārtējiem apstākļiem ir noteikts iespaids uz mūsu dzīvi. Tomēr Kristus šīs dienas evaņģēlijā saka, ka cilvēka dzīvi ne tik daudz nosaka ārējie dzīves apstākļi, cik tas, kas ir cilvēkā iekšā, proti, gars, kas viņā valda. Saskaņā ar Kristus vārdiem cilvēks ir kā māja, kurā mājo vai nu Dieva, vai velna gars. Viens no šiem gariem tad arī nosaka un virza cilvēka dzīvi. Tādējādi Kristus vārdi noraida arī kādu citu populāru priekšstatu, ka cilvēka dzīvi pilnībā nosaka iedzimtība, viņa gēni. Protams, būtu muļķīgi noliegt, ka savu izskatu un arī daudzas īpašības mēs pārmantojam no saviem senčiem, taču tās ir vairāk fiziskas, nevis garīga rakstura iezīmes. Kristus mums atklāj cilvēka eksistences realitāti daudz dziļāk – līdz pašiem mūsu esamības dziļumiem. Cilvēka dzīvi nosaka gars, kas valda viņā. Mēs no saviem priekštečiem varam būt mantojuši labu raksturu, lielu gudrību un centību, taču, ja mūs nevada Dieva Gars, tad visi mūsu talanti tiks virzīti uz pretēju – nevis Dievam, bet velnam tīkamu mērķi. Jo gudrāks, talantīgāks un spējīgāks būs šāds cilvēks, jo vairāk posta viņš nodarīs pats sev un citiem. Turpretī fiziski vājš, slims, ne pārāk gudrs un talantīgs cilvēks, ko vada Dieva Gars, spēs paveikt daudz laba un svētīga daudzu cilvēku labā.

Saņemdams Kristību, ticīgais atsakās no velna un viņa darbiem un sola dzīvot vienīgi trīsvienīgajam Dievam. Tad, kad tiek kristīti bērni, to viņu vietā apsola vecāki un krustvecāki. Ja Kristus nepaliks cilvēkā un Viņa Gars nevaldīs pār viņu, tad ļaunais, dēmoniskais „stiprais spēks” atgriezīsies ar vēl lielāku spēku. Neviens šajā pasaulē nevar palikt neitrāls. Pasaulē, kurā klejo ļaunie gari, nav tukšu mājokļu!

Tas, kas attiecas uz katru atsevišķo cilvēku, attiecas arī uz ticīgo kopienu. Mēs nevaram palikt neitrāli pret Jēzu katrs atsevišķi, un mēs nevaram palikt neitrāli savā kopējā dievkalpošanā un pielūgsmē. Patiesa pielūgsme arvien ir Dieva pielūgsme, bet viltus pielūgsme – velna pielūgsme. Nams, kas pretendē uz dievnama nosaukumu, bet neatrod vietu Kristum, kļūst par „sātana sinagogu”. Kā ikvienam cilvēkam, tāpat arī ikvienai svētvietai ir savs iemītnieks – vai nu Kristus, vai Belcebuls. Neviens nevar kalpot diviem kungiem.

Tādēļ Jēzus noraida kādas sievas izteikto slavinošo cildinājumu: „Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” (Lk. 11:27) Dalība ticīgo kopienā neizriet no asinsradniecības, bet no ticības. Neviens nevar fiziski piedzimt par kristieti. Par tādu top tikai tas, kurš tic jeb piedzimst no augšas, no Gara. Tas, ka cilvēks pieder senai baznīcai, tās nosaukumi, amati, tērpi un tradīcijas diemžēl vēl nenozīmē neko. Šīs lietas nenošķir Dieva draudzi no „sātana sinagogas”. Fiziska pēctecība no Ābrahāma negarantē pestīšanu. Tieši otrādi, Dievs var no akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus. Īstie Ābrahāma bērni ir tie, kas tic apsolījumam. Robežšķirtne tātad ir ticība apsolītajam Kristum. „Tiešām, svētīgi ir tie,” saka Kristus, „kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lk. 11:28)

Šo vārdu dzirdēšana un pasargāšana nevar palikt bez darbiem. Ar Vārdu tiek izdzīti ļaunie gari, ar Vārdu tiek radīta ticība, ar ticību cilvēkā iemājo Kristus un dara viņu par savu īpašumu – kristietis vairs nepieder sev pašam un nedzīvo sev pašam, bet „vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam,” saka apustulis Pāvils (Rom. 14:7, 8).

„BET CITI, VIŅU KĀRDINĀDAMI, PRASĪJA ZĪMI NO DEBESĪM”

Jēzus zīme – kurlmēmā dziedināšana – šos cilvēkus neapmierina. Viņi vēlas, lai Jēzus rāda kādu citu, viņu pašu izvēlētu zīmi. Saduroties ar Jēzus mācību un brīnumiem, cilvēki kļūst naidīgi. Tas ir iedzimtais naids un dumpīgums pret Dievu. Lai ko Dievs darītu, viņi arvien pieprasa kaut ko citu, kaut ko pēc sava prāta. Jēzus ļoti stingri norāj šos ļaudis un nosauc viņus par „samaitāto dzimumu”. Tā ir neticība – tā noraida un sagroza patiesību, tā neklausās Dieva Vārdu un to nepasargā.

Jēzus stingri un bargi norāj arī mūsu dienās tik populārās alkas pēc brīnumiem un mudina palikt pie Dieva Vārda. Jums ir dots Vārds. Tajā ir aprakstīti neskaitāmi Jēzus brīnumdarbi, kas pierakstīti, lai vestu cilvēkus pie ticības. Daudziem ar to pietiek, bet citiem nepietiek. Tie, kuros neticība joprojām turpina valdīt, saka – es šiem brīnumiem nevaru un negribu ticēt! Tomēr es gribētu, lai Jēzus šodien un tagad veiktu kādu brīnumu manu acu priekšā, tad gan es ticētu. Nē! – atbild Jēzus. – Jums ir Mozus, pravieši, evaņģēlisti un apustuļi, ticiet viņiem! Ja neticēsiet viņiem, jūs nekļūsiet ticīgi pat tad, ja kāds no mirušajiem pēkšņi uzmostos no nāves (Lk. 16:31). Cita zīme jums netiks dota kā Jonas zīme, tas ir, tāpat kā Jona trīs dienas bija zivs vēderā, tāpat Cilvēka Dēls trīs dienas gulēs kapā un trešajā celsies augšā no nāves (Lk. 11:29). Mūsu dienās Kristus augšāmcelšanās zīmes ir Svētā Kristība, Grēku atlaišana un Altāra Sakraments, kas joprojām pavada Kristus pestīšanas darba sludināšanu. Tās ir svētās lietas, no kurām bēg velns, elle un nāve. Tur, kur tās ir, vairojas dzīvība, prieks un svētlaime.