Sprediķis Kristus Debesbraukšanas dienā

Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. [Mk.16:14-20]

Šodien – 40 dienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem – mēs esam sapulcēti, lai apliecinatu ticību Kristus Debesbraukšanai. Šis brīnišķīgais brīdis ir iemūžināts arī mūsu altārgleznā, lai atgādinātu mums vārdus – Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam. Un Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.

Šo faktu mēs apliecinām arī ik svētdienu ar vārdiem: „es ticu uz Kungu Jēzu Kristu, kas ir uzkāpis debesīs un sēž pie Tēva labās rokas.” Tas nozīmē, ka mēs ticam, ka Kristum ir dota vara rūpēties ne vien par mūsu dzīvi un ticību pasaulē, bet arī gādāt par mūsu mūžīgo svētlaimi. Viņš saka – Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Viņš lūdza: „Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis.” [Jņ.17:24] Proti, Viņš grib, lai mēs būtu debesīs.

Bet pāri visam, mums ir jārunā par mūsu galveno uzdevumu – misiju. Tieši tādēļ Jēzus palika virs zemes 40 dienas pēc augšāmcelšanās. Viņam bija jāsagatavo mācekļi.

Lūka raksta, ka Jēzus vairākkārt parādījās mācekļiem, sapulcināja viņus kopā un mācīja viņus. Atcerieties, kaut vai stāstu par Tomu, kurš neticēja sludinātai vēstij par augšāmcelšanos. Pēc nedēļas Kristus nāca un uzrunāja tieši viņu.

Tātad Pirmkārt, Jēzus pirms Debesbraukšanas bija kopā ar mācekļiem, kas bija izklīduši un izbijušies. Viņiem bija vajadzīgs Labais Gans, kas tos sapulcinātu un iepriecinātu. Tāpēc Viņš vairākkārt nāca mācekļu vidū, vēlēja viņiem mieru, [Lk.24:36] un tos iepriecināja, kā bija apsolījis „Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” [Jņ.16:20] Viņš bija kopā ar mācekļiem, lai tie jo dienas jo vairāk ticētu, ka Viņš ir patiesi augšāmcelies no mirušajiem, lai viņi droši šo mācību spētu sludināt pa visu pasauli – jo viņiem taču jābūt misionāriem.

Otrkārt, Kristus nosodīja mācekļu neticību un cietsirdību. Šādu stūrgalvību mēs varam novērot arī savā dzīvē, kad nevēlamies ticēt un paklausīt pasludinātajam Dieva vārdā. Bet Kristus viņus neatmet un augstprātīgi nenicina, bet pacietīgi panes. Kristus viņiem uztic sludināt to, kam paši līdz šim nav ticējuši – jo viņiem taču jābūt misionāriem. Tā bija pieredze un pamācība, kas mācīja viņiem būt pacietīgiem ar citiem cilvēkiem pat tad, ja viņu sirdis ir nocietinātas.

Ar neticību un Evaņģēlija vēsts noraidīšanu un sagrozīšanu ir jāsastopas visiem Kristus mācekļiem visies laikos. Tādēļ patiesam misionāram jābūt sagatavotam.

Mēs ikdienas piedzīvojam, cik viegli ir sadusmoties vai zaudēt kāda uzticību ikdienišķās lietās, ja viņš nedara kā mēs esam mācījuši, norādījuši un vēlējušies.

Un tā tas var notikt arī ar ticību. Jo tik viegli ir apšaubīt ikvienu ticības artikulu. Katrs ticības apliecības teikums ir piedzīvojis neticīgo uzbrukums, un šīs vajāšanas turpinās. Visupirms tiek apšaubīta Dieva vārda autoritāte, un līdz ar to Kristus dievišķība, Dieva Dēla ieņemšana no Svētā Gara, piedzimšana no Jaunavas Marijas, nāve, augšāmcelšanās, debesbraukšana un valdīšana līdz pasaules galam. Arī vienkārša izpratne par sakramentiem tiek sagrozīta. Un vislielākais posts dvēselēm ir taisnošanas mācības sagrozīšana, kad tiek aizēnots Kristus vietnieciskās ciešanas un nāve, kas dāvā pestīšanu ikvienam, kas tic, un tā vietā tiek apbrīnots un apcerēts uz labu spējīgais cilvēks.

Rezultātā Dieva vārds tiek atmests vispār. Tad goda krēslā cilvēki sēdina savu samaitāto prātu. Laicīgās lietās gan prāts noder. Tas noder apgūstot kādu profesiju vai spriežot par ikdienišķām lietām. Bet tad, kad cilvēks apšauba Dieva vārdu, tad tas rada postu. Šo gudrību cilvēks iemācījās no čūskas Ēdenes dārzā, proti: „Vai tad tiešām Dievs ir teicis?” sacīja čūska. Kas tad tas ir, ja ne Dieva vārda apšaubīšana. Un tas bija sākums visam postam, ko mēs piedzīvojam uz zemes, kā arī postam pēc nāves.

Vai tad tiešām Dievs teicis, ka Kristus augšāmcēlies, kā uzkāpis debesīs utt. Un kad šādi tiek atmests, apšaubīts vai sagrozīts Dieva vārds, tad līdz ar to tiek pazaudētas arī visas Dieva dāvanas, svētības un apsolījumi. Pirmajā brīdī to nejūt. Arī tā ir čūskas gudrība. Viņa saka: „Jūs nemirsit viss.” Un tiešām, cilvēks pamēģina un nemirst. Pamēģina vēlreiz, un atkal nemirst. Tādi ir čūskas, velna un sātana, viltīgie meli, kas ieved mūžīgā nāvē un pazudināšanā cilvēku, kas paliek savos grēkos, noraida Dieva žēlastību un paļaujas vienīgi uz sevi pašu.

Bet Jēzus solīja saviem mācekļiem tos iepriecināt. To Viņš arī darīja šis četrdesmit dienas. „Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties.” [Ps.55:23] saka ķēniņš Dāvids. „Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals; diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs! Tas Kungs ir patvērums tam, kas apspiests, patvērums bēdu laikā.” [Raud.3:22; Ps.68:20. Ps.9:10]. Dzied Jeremija. Viņš nemūžam nemainīsies. Labi tam, kas tic Viņa Vārdam, un gaida uz Viņa žēlastību.

Treškārt, Kristus no jauna ieceļ mācekļus amatā sacīdams: „ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, kristīdami tos Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. [Mt.28:19] Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.” – jo viņiem taču jābūt misionāriem – viņi ir aicināti misionāri.

Šie ir Kristus dzīvie un spēcīgie vārdi, kas nav zaudējuši savu spēku jau divus gadu tūkstošus. Šie ir dievišķās majestātes vārdi. Kamēr augtie priesteri un rakstu mācītāji dzīvojas pa Jeruzalemes templi, Kristus sūta nožēlojamus nabagus iet sludināt evaņģēliju pa visu pasauli – visās zemēs un ķēniņvalstīs, brīvi un droši runājot visas radības priekšā, lai viss cilvēku dzimums dzirdētu šo pasludinājumu. Ar šiem vārdiem Kristus ir aicinājis pie sevis lielu ļaužu pulku. Arī mūs. Šī ir tik spēcīga un varena pavēle, kam nelīdzinās neviena pasaulē izdota pavēle.

Tad nu paturēsim prātā šīs trīs lietas – ,ka, pirmkārt, Kristus mierina un sapulcina mācekļus, otrkārt, māca ticēt sludinātajam Dieva vārdam, un, visbeidzot, sūta sludināt Evaņģēliju visai pasaulei, jo cilvēki paši nespēj sevi atpestīt.

Mēs ticam un apliecinām, ka mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus patiess Cilvēks, dzimis no jaunavas Marijas, cietis, nomiris, apraksts, un trešajā dienā augšāmcēlies. Un no sirds arī ticam, ka Viņš patiesi uzkāpis debesīs, kā apliecināts Dieva vārdā. Mēs arī ticam, kā Dieva vārds mūs māca, ka Kristus ir uzkāpis ne tikai redzamajās debesīs, kas ir Dieva radība, bet ir sēdies pie Dieva labās rokas. To arī mācīja eņģeļi apustuļiem: „Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.”

Tāda ir arī mūsu ticība. Mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir uzkāpis debesīs, un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Kristus uzkāpa debesīs nevis tādēļ, lai aizbēgtu no pasaules, bet Viņš ir paaugstināts, un sēdies pie Dieva labās rokas. Vēstulē efeziešiem rakstīts, ka Kristus: „uzkāpis augstāk par visām debesīm.” [Efez.4:10] Un līdzīgi arī vēstulē ebrejiem sacīts, ka „Jēzus Kristus ir pacelts augstāk par debesīm” [Ebr.7:26]. Un vēstulē efeziešiem: „Dievs Kristu uzmodinājis no miroņiem un sēdinājis pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā.” [Efez.1:20-21] Apustulis Pēteris saka: „Kristus ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad Viņš uzkāpis debesīs un Viņam kļuvuši paklausīgi eņģeļi, varas un spēki”. [1.Pēt.3:22] Kas tad ir Dieva labā roka?

Katrā ziņā tā nav radīta lieta, kā, piemēram, cilvēkam ir divas rokas – viena labā un otra kreisā „jo Dievs ir Gars; bet Garam nav miesa un kauli.” [Jņ.4:24; Lk.24:39] Par to daudz nav jāprāto.

Otrkārt, lai gan Dieva labā roka ir debesīs, tomēr tā nav tikai debesīs, nedz arī kādā konkrētā vietā debesīs. Bet tāpat kā Dievs piepilda debesis un zemi, tā arī Viņa labā roka.

Dieva labā roka ir Dieva visvarenais spēks un gods, ko neviens cilvēks nevar nedz aptvert, nedz izteikt. Tas ir Dieva spēks, kas radījis zemi un debesis, un vēl joprojām vada un uztur visu pasauli. Dieva labā roka ir visur, tā ir visās lietās, pie visām lietām un pāri visām radītām lietām.
Kristus Debesbraukšana apstiprina, ka Jēzus Kristus ar savu nāvi un augšāmcelšanos mūs pilnībā atpestījis no mūsu grēkiem, no Dieva dusmības, no mūžīgās nāves un elles mokām, jo Viņš ir uzvarējis visus šos ienaidniekus.

Kad tevi nomāc grēki, kārdinājumi, velns, pasaule, miesa un prātojumi, tad lūdz Kristu, lai Viņš aizdzen velnu, bet tevi apsedz ar saviem spārniem. Kristus ātri var nomākt visus ienaidniekus, un darīt tos par nieku. Jo “Viņa Vārds ir stipra pils, taisnais dodas turp un top pasargāts” [Sal.pam.18:10] Un „Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?” [Rom.8:31]

Uzkāpjot debesīs Kristus ir mums parādījis ceļu un atslēdzis debesu valstību. Jo Viņš pats saka: „kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps.” [Jņ.12:26] Pasaule nav mūsu mūžīgās mājas. Daudziem no šīs pasaules jāaiziet agrāk, nekā viņi domājuši. Mēs šeit dzīvojam svešā namā, kur visas lietas mums ir svešas. Bet Kristus tevi, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar Savām svētajām un dārgajām asinīm, un ar Savām nepelnītajām ciešanām un miršanu, lai tu Viņam piederi, Viņa valstībā ar Viņu kopā dzīvotu un Viņam kalpotu mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, tāpat kā Viņš ir augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi. Viņš mūs ir aicinājis un pieņēmis. Viņš mūs Kristībā ir darījis par Dieva bērniem, Viņš mums ir pasludinājis un dāvājies grēku piedošanu, Viņš mūs stiprina un iedrošina svētajā vakarēdienā, kur Kristus dāvā sauv miesu un asinis, kas dāvā mums grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi, jo kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.

Arī šodien pār visu paaugstinātais Kristus patiesi ir savas draudzes vidū, kā Viņš to ir apsolījis. Viņš ir pie mums ik dienas līdz pasaules galam. Āmen.