Par šo to reformātu Kristības mācībā

« Svētā Kristība

Kas ir veicinājis reformātu mācības izveidošanos? Kaut ko līdzīgu mēs varam novērot arī mācībā par Svēto Vakarēdienu. No vienas puses, tiek noraidīts Cvinglija tīrais simbolisms. Viņš Kristību saredzēja tikai kā zīmi, kas atklāti apliecina, ka kāds ir kristietis, tāpat kā baltais krusts uz Šveices konfederāta biedra apģērba norādīja, ka šis cilvēks ir Šveices konfederāta biedrs. No otras puses, līdz ar Romas baznīcas opus operatum mācību par sakramentiem tiek noraidīta arī luterāņu – un Jaunās Derības – zīmes un darbības identifikācija.

Visa tā pamatā ir Kalvina un viņa priekšgājēju antipātijas pret priekšstatu, ka ārēja, fiziska darbība var radīt garīgus rezultātus, proti, grēku piedošanu. Pirmkārt, tas ir sekulārs, filozofisks aizspriedums, un, otrkārt, tā tiek nepareizi izprasta Dieva vārda nozīme Kristībā. “Jo bez Dieva vārdiem ūdens ir tikai ūdens vien un nav nekāda Kristība, bet ar Dieva vārdiem tas ir Kristība, proti: žēlastības pilns dzīvības ūdens un mazgāšana atdzimšanai Svētajā Garā” (Mazais katehisms). Arī katoliskajā mācībā vārds kā forma ir nesaraujami saistīts ar sakramentu; patiesi, vārds ir tas, kas sakramentu padara par sakramentu. Tas saskan arī ar Augustīna vārdiem, kurus citē visas baznīcas Rietumos: “Vārds savienojas ar elementu un padara to par sakramentu.” Tajos jautājumus, kur Lutera ieskati par Kristību atšķiras no katoļu mācības, viņš Šmalkaldes artikulos nošķir sevi gan no Toma, gan Skota sekotājiem:

Mēs nepiekrītam Tomam un dominikāņiem, kas aizmirst vārdu [Dieva iestādījumu] un saka, ka Dievs ūdenim ir pievienojis garīgu spēku, kas ar ūdeni nomazgā grēku. Mēs nepiekrītam arī Skotam un franciskāņiem, kas māca, ka Kristība nomazgā grēkus ar dievišķās gribas palīdzību, it kā mazgāšana notiek tikai caur Dieva gribu un nemaz ne vārdā un ūdenī (SA III V 2-3).

Lutera izpratnē viss ir atkarīgs no vārda un ūdens visdziļākās saistības: “Dievs, protams, ir dzīvības Dievs. Tāpēc, ka Viņš ir tur, šajā ūdenī, tas nevar būt nekas cits kā visīstākais dzīvības ūdens, kas liek atkāpties nāvei un ellei un dāvā mums mūžīgu dzīvību” (WA 52, 102, 29). Luteram nav nepieciešams vispirms parādīt, ka šī Dieva vai Kristus klātbūtne nevar būt nekāda cita klātbūtne kā tā, kas notiek Viņa vārdā. Luteram un visai luteriskajai baznīcai Kristības ieguvums nāk no vārda, kas savienots ar ūdeni.

Tādējādi reformātu iebildumi pret šo luterāņu Kristības izpratni nav nekas cits kā pretestība luterāņu mācībai par žēlastības līdzekļiem kopumā. Viņi nepiekrīt tam, ka Dievs ārpus ārējiem savas žēlastības līdzekļiem, ārpus ārējā vārda, ārpus Kristības vai ārpus Svētā Vakarēdiena nevienam nedod savu Garu un līdz ar to grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu. “Jēzus Kristus spēks, kas ir vienīgais Kristības spēks, nav pakļauts Kristības pārvaldīšanai” (Barts, 14.lpp. un turpmāk). Pirmie reformātu teologi atbalstīja dalījumu starp ārējo Kristību ar ūdeni un iekšējo Kristību ar Svēto Garu un Jēzus Kristus asinīm, kas mūs mazgā no visa grēka. Bet tās abas ne vienmēr tiek saņemtas vienlaikus; ir iespējams, ka tiek saņemta tikai viena. Tas, vai cilvēks Kristību ar Garu un asinīm saņem kopā ar ūdens Kristību, ir atkarīgs no tā, vai viņš pieder tiem, kas ir iepriekšnolemti vai ne. Tādējādi mēs varam saprast konsekvento opozīciju, kas kopš Kalvina laikiem bijusi pret ārkārtas Kristību.. Palatināta apvienotajā konstitūcijā mēs atrodam šādu teikumu: “Palatināta protestantiski evaņģēliskā kristīgā baznīca nepieņem ārkārtējo kristību” (E.F.K. Müller, Die Bekenntnisschriften der ev.-reformierten Kirche [1903], 871.lpp.). Šādā gadījumā Kristība cilvēkam nedod neko tādu, ko viņš nevarētu iegūt arī bez Kristības. Tādējādi cilvēka pestīšana nav atkarīga no Kristības, bet tikai no tā, vai viņš ir iepriekšnolemts Kristībai vai ne. Tāda ir klasiskā reformātu mācība. Pat ja senā predestinācijas mācība tiktu pavājināta vai atmesta, kā to izdarīja Barta sekotāji, joprojām saglabājas tās izraisītās sekas: Kristība patiešām ir Kristus iestādīta – Kalvins saskaņā ar Luteru un visu Austrumu un Rietumu eklesiālo tradīciju pieņem to, ka Kristus ir iestādījis Kristību – un tā ir jāveic baznīcā kā Kristus pavēle, bet Kristība nav nepieciešama pestīšanai. Barts apgalvo, ka var runāt tikai par pavēles nepieciešamību [necessitas praecepti], nevis līdzekļu nepieciešamību [necessitas medii].

Kad luteriskā baznīca, vēršoties pret šo viedokli, apstiprina necessitas medii, Kristību kā žēlastības līdzekli šī vārda stingrākajā nozīmē, tas, protams, nav pretrunā ar katoļu apgalvojumu: “Dievs ir ierobežots savos sakramentos.” Baznīca nekad nav apšaubījusi to, ka Dievs var glābt cilvēkus arī citādi, kā to pierāda Lutera un klasisko luterāņu darbi, kas runā par to bērnu likteni, kuri nomiruši nekristīti. Bet par to Viņš mums nav neko atklājis, un mums ir jāievēro tas, ko Viņš mums ir atklājis. Mums ir jāuzmanās no Gara un vārda, iekšējās un ārējās Kristības nodalīšanas. Ūdens Kristība nesaraujami ir pakļauta Dieva vārdam, par ko runā Lutera dziesma:

Mirstīgās acis redz tikai
Ūdeni, kad mēs to izlejam.
Ticības acīm atklājas
Jēzus nopelna spēks.
Jo tur tās redz sārto straumi,
Kas visām mūsu vainām nes dziedināšanu;
Viņa dārgo asiņu veiktais brīnums
Atklāj Dieva mīlestību,
Liecinot par Viņa piedošanu.

Kā atdzimšanas brīnums, kas notiek Kristībā, saistās ar faktu, ka kristītie cilvēki arī ir pazuduši, ir apslēpts dievišķajā predestinācijā, par kuru Evaņģēlijs mums neko neatklāj. Mums to vajadzētu daudz labāk izprast Dieva godības gaismā, kā saka Luters darba Gribas verdzība beigās. Kad mēs apliecinām, ka Kristība ir mazgāšana atdzimšanai: “Tā dara, ka grēki top piedoti, tā pestī no nāves un velna un dāvā mūžīgo svētlaimi visiem tiem, kas tic, ko Dieva apsolījuma vārdi saka” (Mazais katehisms), mēs turamies pie Evaņģēlija un apsolījumiem, kurus Evaņģēlijs pievieno Kristībai.

Bet kā ir ar to bērnu ticību, kuri tiek kristīti? Ar šo jautājumu mēs nonākam pie pamatiemesla, kāpēc reformāti noraida luterāņu mācību par Kristību. Šis noraidījums sasaucas ar reformātu pasauli tā sauktajā Gorhama strīdā par Kristību, kurš notika pirms gadsimta, kad evaņģelikāļi Anglijas baznīcā, atsakoties no atdzimšanas Kristībā, dziļi satrauca anglikānismu. Ja tiek atbalstīta bērnu Kristība, tad šķiet neizbēgama šāda alternatīva: vai nu Kristība sniedz grēku piedošanu un atdzimšanu mūžīgajai dzīvei bez kristāmā bērna personīgās ticības un ticības apliecinājuma – tāda ir katoliskās baznīcas atbilde, kas ļauj baznīcas ticībai nostāties kristāmā bērna ticības vietā – , vai grēku piedošana un atdzimšana tiek nodalītas no Kristības. Praktiski tas nozīmē, ka ir iespējama atšķirīga attieksme pret Kristību. Var, piekrītot lielākajai daļai reformātu, sagalabāt bērnu Kristību, tādējādi, atsaucoties uz Kol. 2:11, saskatīt tajā jaunās derības zīmi, kam analogs ir vecās derības apgraizīšana. Vai arī var noraidīt bērnu Kristību vispār, kā to reformācijas laikā izdarīja anabaptisti un šodien dara “kristiešu, kas kristīti kā ticīgie, draudzes”. Vai arī ir iespējams iet vidusceļu, piekrītot Karlam Bartam, un nostāties starp šīm abām pozīcijām. Barts apgalvo, ka bērnu Kristība ir spēkā esoša, bet tā ir Jaunās Derības pavēles par Kristību pārkāpšana, nepareiza kristību prakse, kas balstās uz kļūdainu pieņēmumu par Vokskirche, un tādēļ ir jāizveido cits eklesiāls lēmums. Mums šeit nevajadzētu detalizēti aplūkot Barta atzinumu, ka neviena no lielajām reformātu baznīcām nav noskaņota sekot šim padomam un atmest bērnu kristīšanas tradīciju, kas kopš Cvinglija un Kalvina laikiem ir cieši iesakņojusies. Mēs varētu tikai garāmejot pajautāt, vai baptistu viedoklis nav reformātu mācības par Kristību reālas sekas un vai bērnu Kristības saglabāšana nav kompromiss, kas izriet no tās tradīcijas spēka, kura pastāvēja 1500 gadu, un no 16.gadsimta entuziastu opozīcijas. Jo, neskatoties uz Kol. 2:11, Kristību nevar izprast kā apgraizīšanas dublēšanu, tāpēc ka apgraizīšanai pietrūkst vissvarīgākā, kas Kristību padara par Kristību. Vismaz tās ir tik atšķirīgas, cik jaunā derība ir atšķirīga no vecās, kā Israēls pēc miesas atšķiras no Israēla pēc gara. Ja turamies pie šīm paralēlēm, tad Kristība nekad nebūs nekas vairāk kā žēlastības zīme. Tā nekad nevar būt žēlastības līdzeklis pilnīgā nozīmē, kaut arī reformāti ir mēģinājuši šo terminu attiecībā uz Kristību saglabāt.

Kā jau tas bieži bija noticis, Luters ieņēma individuālu nostāju starp Romu un entuziastiem. Vēršoties pret entuziastiem, pie kuriem viņš pieskaitīja arī Cvingliju un viņa sekotājus, kā viņš būtu darījis arī ar kalvinistiem, ja būtu ar tiem saskāries, viņš stingri turējās pie Kristības sakramenta un visa, kas pie tā pieder: bērnu Kristības, tās nepieciešamības pestīšanai un atdzimšanas. Uzstājoties pret Romu, viņš stingri turējās pie sola fide: grēku piedošana, dzīvība un pestīšana tiek dotas tikai ticībai. Līdzīgi kā Altāra sakramentā grēku piedošanu un tāpat arī dzīvību un pestīšanu saņem tikai tas, kam ir ticība “šiem vārdiem”, t.i., apsolījumam: “dotas un izlietas par jums grēku piedošanai”, tāpat arī Kristībā: “Tā dara, ka grēki top piedoti, tā pestī no nāves un velna un dāvā mūžīgo svētlaimi visiem tiem, kas tic, ko Dieva apsolījuma vārdi saka.” Un te netiek domāta kāda nākotnes ticība, kas tad tiktu apliecināta konfirmācijā tā ka tā kļūtu par nepieciešamu Kristības noslēgumu.

Bucers, kas pirmais baznīcā ienesa piētiskās idejas, konfirmācijā ieviesa kādu neluterisku elementu, kuram bija sava likumīgā vieta, ideju, kas nesakņojās bibliskajā domāšanā, bet baznīcas socioloģiskajā skatījumā. Šis elements izveidojās piētisma un racionālisma laikmetā. Svarīgi, ka 18.gadsimtā Vitenbergā konfirmācija tika ieviesta sinagogā, ne baznīcā, kur tā tika apvienota ar pirmo dievgaldu. Tā laika cilvēki baznīcu varēja uztvert tikai kā “apvienību” un “reliģisku sabiedrību”, kurai cilvēks pievienojas pēc brīvprātīga lēmuma.

Pretstatā tam Luteram ticība, par kuru tiek runāts bērnu Kristības kontekstā, nav bērnu, kas tiks audzināti par kristiešiem, nākotnes ticība, ne arī, kā domāja daudzi luterāņi 19.gadsimtā, ticība, kas līdzīgi sēklai, ar Kristību tiek atmodināta dzīvei, bet tā ir ticība, ar kuru bērns nāk uz Kristību, gluži kā tas ir ar pieaugušajiem, tikai bērnu ticība vēl nav apzinīga ticība, lai viņi to paši varētu apliecināt.

Lielajā katehismā Luters mūsu uzmanību vērš uz to, ka pieaugušo ticība arī nekad nevar būt Kristības pamatā:

Tālāk mēs sakām, ka mūsu galvenā rūpe nav zināt, vai kristāmais tic vai ne; jo tādēļ Kristība nevar kļūt neīsta – te viss atkarīgs no Dieva vārda un pavēles. Tas gan ir mazliet asi teikts, taču pamatots iepriekš sacītajā, proti, ka Kristība nav nekas cits kā ūdens kopā ar Dieva vārdu, tas ir, ja ūdenim klāt ir Dieva vārds, tad Kristība ir pareiza, kaut arī ticības pietrūkst, jo mana ticība nevis rada Kristību, bet saņem to. Tā nu Kristība ir derīga pat tad, ja netop pareizi saņemta vai lietota, jo tā nav atkarīga no mūsu ticības, bet no Dieva vārda.

Luters to pamato ar to, ka visi cilvēki var melot un pievilt paši sevi, bet ne Dievu, kas ir devis pavēli kristīt. Ja mēs atceramies, kā Jēzus svētīja bērniņus un kā piemēru saviem mācekļiem rādīja bērnu, tad nevar apšaubīt to, ka Dievs savā Svētajā Garā var dot ticību arī bērnam, tieši tāpat kā pieaugušam cilvēkam. Jā, stingri ņemot, pat vislielākā ticības varoņa ticība, pat Atanāsija vai Lutera ticība nav lielāka kā maza bērna ticība.

Kad tad sākas ticība, uz kuras pamata tad mēs uzdrīkstamies kristīt? Vai tas notiek tajā vecumā, kurā šodien notiek konfirmācija, vai tad, kad mazs bērns spēj kaut kā apliecināt savu ticību, kā to domāja Tomass Mincers? Ja mēs šeit veidosim kādus laicīgus ierobežojumus Svētā Gara ietekmei, tad no Svētā Gara brīnumainās darbības mēs izveidosim psiholoģiski uztveramu faktu.

Arī šeit Luters iet savu vientuļo ceļu starp Romas hierarhisko drošību un entuziastu psiholoģisko drošību. Tas ir reformatora, kam ir vajadzīgs tikai Dieva vārds un kas visā, pat šķietami neiespējamajā paļaujas tikai uz Dieva vārdu, vientuļais ceļš. Tikai tādējādi viņš un luteriskā baznīca var apvienot sakramenta objektivitāti un sola fide, ar kuras palīdzību mēs neaizmirstam, ka taisnojošā ticība nav viena brīža notikums, bet visas mūsu dzīves saturs. Šāda ticība nav cilvēka vienreizēja nodošanās Dievam, kā to īpaši izjūtam un piedzīvojam atsevišķos mūsu dzīves brīžos. Drīzāk tā ir pastāvīga, kaut arī vienmēr apēnota paļaušanās uz Evaņģēlija žēlastības apsolījumiem. Saskaņā ar Evaņģēliju arī grēku nožēla nav tikai vienreizējs notikums visas mūsu dzīves laikā. Tāpat arī mūsu Kristība nav atsevišķs notikums, bet kas tāds, kas turpinās visas mūsu dzīves garumā. Būt par kristieti nenozīmē tikai to, ka reiz mēs tikām kristīti, bet gan to, ka mēs dzīvojam savas Kristības spēkā un atkal un atkal atgriežamies pie tās. Uz jautājumu: “Ko nozīmē ūdens Kristība?” Mazais katehisms sniedz labi zināmu atbildi: “Tā nozīmē, ka vecajam cilvēkam mūsos ik dienas ar grēku nožēlu jātop noslīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām un atkal ik dienas jāceļas un jāatdzimst jaunam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi” (Mazais katehisms). Kā mēs, kas esam gan grēcinieki, gan taisnotie, dzīvojam no tā, ka ik dienu nožēlojam grēkus, atgriežamies un saņemam piedošanu, tāpat arī Kristus nāve un augšāmcelšanās, tās reālās, kaut arī neaptveramās eshatoloģiskās pieredzes vēstneši, kura notiek Kristībā, ir kas tāds, kas patiešām paredzēts visai mūsu dzīvei.

Tā Luters saprata to cilvēku Kristību un ticību, kas tika kristīti pretēji Romas un entuziastu viedoklim. Mēs tās nesatveram kādā brīdī, ne arī tajā brīdī, kad saņemam Kristības sakramentu, vai konfirmācijas brīdī, vai kādā citā savas dzīves brīdī, kuru mēs gribētu īpaši izcelt, bet mēs satveram tās vai mums būtu tās jāsatver visas mūsu dzīves laikā, katru dienu no jauna. Tādēļ Luters uzskata, ka ne konfirmācija, ne grēku nožēla nav otrais sakraments, kam būtu “jāpabeidz” Kristība, tie ir vienīgi atgriešanās pie Kristības.

Tādējādi jautājums par to, vai ir jākristī bērni vai pieaugušie, kļūst teoloģiski nenozīmīgs, kaut arī baznīcas praktiskajā dzīvē tas joprojām ir būtisks. Tagad mēs redzam, kāpēc šis jautājums Jaunajā Derībā un Luteram ir tik mazsvarīgs. Aplūkojot to neatkarīgi no fakta, ka kristāmie pieaugušie paši apliecina savu ticību, Kristība baznīcā vienmēr ir veikta tā, “it kā” kristāmie paši to vēlētos un ticētu tam, kas tiek apliecināts Kristības ticības apliecībā. Šis “it kā” attiecas uz visbūtiskāko šajā jautājumā, ko nedrīkst izskaidrot kā liturģisku tradicionālismu vai eklesiālu konservatīvismu. Mēs kristām bērnus tā, it kā tie būtu pieaugušie, tāpat kā mēs kristām pieaugušos tā, it kā tie būtu bērni. Lai kāda mums, cilvēkiem, šķistu atšķirība starp bērniem un pieaugušajiem, Dievam tas neko nenozīmē. Viņa priekšā cilvēks ir cilvēks, viņš neatkarīgi no vecuma ir vai nu Ādama bērns, vai Dieva bērns. Tas ir daudz būtiskāks iemesls, kāpēc visas kristību liturģijas bērnu uztver tā, “it kā” viņš būtu pieaudzis cilvēks. Tikai nestoriāņu un reformātu baznīcās ir izveidotas īpašas bērnu Kristībai paredzētas liturģijas.

Līdz Kalvinam un reformātu baznīcai kristību prakse bija tāda, ka kristības nenotika draudzes priekšā. Senbaznīcā kristāmie Kristības sakramentu saņēma ārpus dievkalpojuma telpas, kur tajā pašā laikā bija sapulcējusies draudze, lai aizlūgtu par kristītajiem. Acīmredzami, ka tas nenotika tikai pareizas kārtības labad, jo baptisti Kristības mazgāšanu veic, draudzei redzot. Senākos laikos kristību vieta, vai tas būtu plašāks kristību avots vai vienkāršs kristāmtrauks, vienmēr atradās baznīcas ieejas priekšā. Visinteresantākais ir tas, ka Kalvins pats, kas, pēc mūsu domām, iznīcināja Kristības dogmatisko saturu, Kristību izcēla no privātuma un personiskuma valstības, no blakustelpas, kur tā notika, lai ievestu to kopā pulcinātās draudzes svētnīcā. To, kā arī daudz ko citu viņš, iespējams, pārņēma no Bucera Strasbūrā, kam varētu būt atbilstoši norādījumi hessiāņu baznīcas kārtībā no 1539.gada. Šādi norādījumi vēlāk no jauna parādās vēlākā laika reformātu baznīcas kārtībā, piemēram, Palatināta (1563) un Bentheima (1588). Lai gan reformātu baznīca Kristību atstāj kalpošanas amata ziņā un aizliedz ārkārtas Kristību, kuru nedrīkst veikt laji, īpaši sievietes, Jaunajā Derībā mēs redzam, ka kristīšana apustuliskā amata ietvaros zaudē savu nozīmi. Tādējādi dievkalpojums, apvienots ar Kristību, reformātu baznīcā un mūsdienu protestantismā, kuru mūsdienās ļoti ietekmē modernais kalvinisms, notiek kā “sakramentāls dievkalpojums”. Viņi aizmirst, ka sakraments sakramentālā dievkalpojuma izpratnē skaidri un vienkārši nozīmē Svēto Vakarēdienu. Par to liecina Lutera bagātīgā terminoloģija. Dabiski, ka kristīgā draudze ir brīva noturēt kristības dievkalpojumā. Bet Luters nekad nav norādījis uz kādu dievkalpojumu, kurā bērna Kristība notiktu apvienojumā ar ticības apliecību, kā uz sakramentālu dievkalpojumu. Viņam sakramentālais dievkalpojums bija mesa, Dieva vārda un Svētā Vakarēdiena apvienojums. Tajā viņš bija vienots ar visu baznīcu pirms viņa. Lai kādas reformas būtu nepieciešamas, lai šodien luteriskajā baznīcā atjaunotu cieņu pret Kristības sakramentu, mūsu baznīca nekādos apstākļos nedrīkst ļaut sevi novirzīt no mērķa atjaunot pareizu visu laiku baznīcas — arī luteriskās reformācijas — sakramentālu dievkalpojumu. Dziļāk izprast un no jauna novērtēt Kristību ir iespējams tikai tad, ja atgriežamies pie Lutera katehisma, kas uz Jaunās Derības pamatiem, vienkāršā ticībā māca par Kristību kā mazgāšanu atdzimšanai.

Lielā katehisma ievadā Luters raksta:

“Tomēr es daru kā bērns, kas mācās katehismu, – es to lasu un atkārtoju vārdu pa vārdam ik rītu un, kad man ir laiks, svēto lūgšanu, baušļus, ticības apliecību, psalmus utt. Un tomēr man vēl ik dienas ir jāturpina lasīt un studēt, taču es vēl neesmu to apguvis tā, kā vēlētos, un man jāpaliek bērnam un katehisma skolniekam, kāds es arī labprāt palieku.

Bet šie smalkie un lepnie zeļļi, vienreiz izlasīdami, grib kļūt doktori pār visiem doktoriem. Tie domā, ka tūlīt visu prot un ka tiem vairāk neko nevajag. Tiešām, ar to viņi skaidri pierāda, ka nicina gan savu kalpošanas amatu, gan ļaužu dvēseles, gan pašu Dievu un Viņa vārdu. Zemāk viņi nevar vairs krist, jo tie jau tā ir zemu krituši. Tiem vajadzētu kļūt kā bērniem un sākt mācīties sen malā nolikto ābeci.

Tāpēc es, Dieva dēļ, lūdzu šos pārdrošos svētuļus un slinkos resnvēderus ticēt, ka viņi nebūt nav tik mācīti un augsti doktori, kā iedomājas, un – lai gan tiem šķiet, ka viņi visu labi prot – neuzskatīt, ka ir katehismu jau iemācījušies un zina pietiekami labi. Arī tad, ja viņi visu zinātu un pilnīgi izprastu (kas gan šai dzīvē nav iespējams) , tad tomēr būtu vērts katehismu ik dienas lasīt, pārrunāt un pārdomāt, un tas nestu augļus. Proti, šāda lasīšana, pārrunas un pārdomās Svētais Gars ir klātesošs un dod arvien vairāk gaismas un svētapceres, tā ka šī mācība kļūst tīkamāka un saprotamāka, kā to Kristus apsola Mateja evaņģēlijā 18:20: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

Turklāt, ja cilvēks darbojas ar Dieva vārdu, par to runā un to pārdomā, – tas ir lielākais palīgs pret velnu, pasauli, miesu un visām ļaunajām domām. ”

Cik labi tas būtu mums, luterāņu mācītājiem, cik labi tas būtu mūsu baznīcai, ja mēs lielāku uzmanību pievērstu šim vārdam un ļautu, lai tas kļūst aktīvs mūsu dzīvē un darbā! Cik daudz nepatiesu pieņēmumu par luterismu tad mēs atmestu, cik daudz aizspriedumu par mūsu baznīcu izzustu paši! Kyrie eleison!