Par kristības sakramentu

Lai slavēts Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savas žēlastības bagātībā vismaz šo vienu sakramentu savā baznīcā saglabājis neaptraipītu un nesaindētu ar cilvēku izdomātiem noteikumiem un atstājis to brīvi pieejamu visām tautām un visām ļaužu aprindām, un nav pieļāvis, ka tas tiek nomākts ar kaunpilniem ieguvumiem un milzīgu bezdievīgu māņticību. Viņš vadījies tieši no šīs gudrības, gribēdams ar to iesvētīt bērnus, ko skopums un māņticība vēl nav pārņēmuši, un ar vispaļāvīgāko ticību Viņa vārdam tos svētīt, jo viņiem šajā laikā kristīšana arī visvairāk ir vajadzīga. Jo, ja šis sakraments būtu ticis dots veciem un pieaugušajiem, tad, šķiet viņa spēks un diženums nebūtu varējis pastāvēt skopuma un māņticības tirānijas priekšā, kas mums sagrāvusi visas dievišķās lietas. Neapšaubāmi cilvēku vīzdegunība arī te būtu sagudrojusi attiecīgu gatavošanos un godinājumus, un līdz ar to arī nosacījumus, prasības un visu citu, kas vien naudas kāšanai derīgs, ar ko pat ūdeni ne sliktāk varētu iztirgot kā pašreiz pergamentu.

Bet, tā kā velns Kristības spēku bērnos nespēja iznīdēt, viņš tomēr guvis virsroku, iznīdējot to visos pieaugušajos tā, ka tagad gandrīz neviens vairs nedomā par to, ka viņš ticis nokristīts, vēl mazāk – ka viņš ar to lepotos, kad atrasti tik daudz citu ceļu grēku atlaišanai un nokļūšanai debesu valstībā. Šādu domu ierosinājusi Sv. Hieronīma bīstamā runa, kura vai nu slikti tika norunāta, vai arī slikti tika saprasta, jo viņš grēksūdzi min kā otro dēli pēc kuģa bojāejas, it kā Kristība nebūtu grēku izpirkšana. Jo tādēļ viņi, ja krituši grēkā, sāk šaubīties par pirmo tabulu jeb kuģi, it kā viņi to būtu pazudinājuši, un sāk balstīties un paļauties tikai uz grēku nožēlošanu. No tā izauguši neskaitāmie svēto solījumu, garīdznieku, darbu, pateicību, svētceļojumu, atlaižu un sektu slogi un no tiem – tādi grāmatu, jautājumu, uzskatu un cilvēku skaidrojumu plūdi, kurus pat visa pasaule vairs nespēj aptvert. Tādējādi šī tirānija Dieva baznīcu moka daudz ļaunāk, nekā jelkad to sinagoga vai jelkāda cita nācija zem saules mocījusi.

Bet bīskapiem to visu vajadzēja novērst un kristiešus visā centībā vienkārši atkal atgriezt pie Kristības, lai viņi saprastu, kas viņi ir un kas kristiešiem jādara, bet viņi tagad to vien dara, kā tautu, cik vien tālu var, novērš no Kristības un visus nogremdē savas tirānijas palos, un izdara tā, ka Kristus tauta (kā saka pravietis) arvien par sevi aizmirst. Ak, cik nešķīsti ir visi tie, kas šodien tiek saukti par bīskapiem, kuri ne tikai nezina un nedara neko, kas bīskapiem pienākas, bet arī nezina to, kas tiem būtu jāzina un jādara. Un viņi pilda teicienu Jes.56:10-11: “Visi viņu sargi ir akli, bez izpratnes.. ; ..viņi visi raugās ikviens tikai uz savu ceļu un meklē tikai savu labumu”.

Bet pirmais, kas jāņem vērā Kristībā, ir dievišķais apsolījums, kas saka: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts.” Vienīgi šim apsolījumam jāiet pa priekšu visiem darbu, svēto solījumu, garīdzniecības krāšņumiem un visam, ko ieviesuši cilvēki. Jo no šī apsolījuma ir atkarīga visa mūsu svētlaime. Bet tas jāievēro tā, lai mēs ar to stiprinātu savu ticību un nekad nešaubītos par to, ka esam svētlaimīgi, jo esam tikuši kristīti. Jo, kur tādas ticības nav vai tā netiek sasniegta, tur Kristība neko nelīdzēs, jā, viņa pat nāks par ļaunu ne tikai tad, kad to pieņems, bet arī pēc tam, visā mūža garumā. Jo tāda neticība ir sods par dievišķā apsolījuma samelošanu, kas ir vislielākais no visiem grēkiem. Ja mēs pret ticību ieņemsim tādu nostāju, tad mēs itin drīz sapratīsim, cik grūti ir noticēt šim dievišķajam apsolījumam. Jo vājais cilvēks, kas savus grēkus apzinās, ļoti grūti notic tam, ka viņš ir svētlaimīgs vai tam par tādu būtu jākļūst. Un tomēr – ja viņš tam netic, viņš nevar kļūt svētlaimīgs, jo netic dievišķajai patiesībai, kas apsola svētlaimi.

Jo dedzīgi jāsludina tautai; nepārtraukti atkal un atkal vajag stāstīt par šo apsolījumu, allaž atkal mācīt par Kristību un atkal un atkal modināt un kopt viņos ticību. Jo vienreiz pār mums izsludināts, šis dievišķais apsolījums paiesi paliks ar mums līdz pat nāvei. Tātad arī ticība , kas uz to balstās, nekad netiks pārtraukta, bet gan līdz pat nāvei tiks uzturēta un spēcināta pastāvīgi domājot par šo apsolījumu, kas mums dots Kristībā. Tāpēc, ja mēs nožēlojam grēkus vai tos izsūdzam, mēs nedarām neko citu, kā vien atgriežamies pie Kristības spēka un ticības, no kā bijām attālinājušies, un esam atgriezušies pie apsolījuma, kas mums tika dots toreiz [Kristībā], bet ko bijām grēkojot pametuši. Jo šī apsolījuma patiesība, kas mums vienreiz dota un kas mūs ar atplestām rokām grib saņemt, kad mēs atgriežamies, paliek vienmēr. Un tā domā, ja es nemaldos, tie, kas mazliet neskaidri saka: Kristība esot pirmais sakraments un visu sakramentu pamats, bez kura nevarot tikt ne pie viena cita sakramenta.

Tādēļ tam, kas sūdz grēkus ne mazums nāks par labu , ja [viņš] vispirms atcerēsies savu Kristību un to dievišķo apsolījumu, no kura bija novērsies, bet atcerēsies to ar bijību, ko nesīs Tā Kunga priekšā, un priecāsies, ka saņem tik lielu palīdzību savai svētlaimei, būdams nokristīts, un vienlaicīgi nolādēs savu nepateicību, ka atkritis no ticības un patiesības. Jo viņa sirds neticami tiks spēcināta un tiks atmodināta cerībā uz žēlsirdību, ja viņš dievišķo apsolījumu, kas viņam dots un kas nespēj melot, uztvers arī kā pilnīgu un negrozāmu, ko arī nekādi grēki nespēj grozīt, kā saka Pāvils 2.Tim.2:13: “Ja mēs esam neuzticīgi, Viņš paliek uzticams, jo Viņš nevar sevi pašu aizliegt.” Šī Dieva patiesība, es saku, viņu tādā veidā uzturēs, ja arī viss cits sabruktu, šis apsolījums, kam viņš ticējis, viņu nepametīs. Jo ar to viņš guvis to, ko ļaunajam pretiniekam, kas tam uzbrūk, likt pretī. Viņam ir tas, ar ko viņš stājas pretī grēkiem, kas satrauc viņa prātu; viņam ir tas, ko atbildēt šausminošajai nāvei un sodībai. Un visbeidzot viņam ir tas, kas var dot mierinājumu visos kārdinājumos, proti, šī viena patiesība, ko viņš izsaka: Dievs patiesi ir savos apsolījumos, kuru zīmes es esmu saņēmis savā Kristībā: “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom.8:31).

Jo, tāpat kā Israēla bērniem, kuri, ja viņi gribēja nožēlot grēkus, vispirms pieminēja savu iziešanu no Ēģiptes un ar to vērsās pie Dieva, kas viņus bija izvedis – tieši šo pieminēšanu un šo palīdzību Mozus viņiem tik bieži un stipri atgādina un Dāvids to atkārto – ,cik daudz vairāk mums būtu jāatceras mūsu iziešana no Ēģiptes un, to pieminot, jāatgriežas pie tā, kas mūs izvedis caur jaunās atdzimšanas iegremdēšanu, kuras pieminēšana te mums piekodina to, kas visvairāk varētu notikt maizes un vīna sakramentā. Jo tādā veidā jau izsenis šie trīs sakramenti – grēksūdze, Kristība un Vakarēdiens – savienoti vienā jēdzienā un viens palīdzēja otram. Tā mēs lasām par kādu svētu jaunavu, kura, kad vien tika kārdināta, tikai ar Kristību tam pretojās un īsos vārdos teica: es esmu kristiete. Jo ienaidnieks itin drīz apjauta Kristības un ticības spēku, kas turējās pie Dieva apsolījuma patiesības, un tas no viņas atkāpās.

Tā tu redzi, cik bagāts ir kristīgs cilvēks jeb kristītais, kas, ja arī gribētu, savu svētlaimi nevar zaudēt pat ar vislielākajiem grēkiem, ja vien viņš negribēs vairs ticēt. Jo nekādi grēki viņu nespēj nolādēt kā vien neticība. Visi citi grēki, kad atgriezīsies ticība jeb tā pastāvēs, balstoties uz dievišķo apsolījumu, kas viņam dots Kristībā, vienā acumirklī ar šo pašu ticību, jā, caur Dieva patiesību, tiks noņemti. Jo Dievs pats sevi nevar noliegt, ja tu Viņu atzīsti un ar ciešu uzticību turēsies pie Viņa, kas devis apsolījumu. Bet grēku nožēla un grēksūdze, un pēcāk piedošana, kā arī visas citas cilvēku izgudrotas pūles, drīz tevi pametīs un darīs tevi nelaimīgu, ja tu dievišķo patiesību aizmirsīsi, un nodarbosies ar tām. Jo viss ir veltīgi un Svētā Gara apgānīšana ir viss, kas tiek darīts bez ticības patiesajam Dievam.

Tāpat tu redzi, cik bīstami, jā, cik aplami ir uzskatīt, ka grēksūdze ir otrais dēlis pēc kuģa bojāejas. Un kas tā par nekaunīgu maldīšanos, ja domā, ka grēka dēļ Kristības spēks ir pilnīgi izzudis un šis kuģis ir sadragāts. Jo paliek šis viens, stiprais, neuzvaramais kuģis, kas nekad netiks saplosīts gabalos, kurā tiek vesti tie, kas dodas uz svētlaimes ostu, tas ir – uz Dieva patiesību, kas dod apsolījumu sakramentos. It bieži gadās, ka daudzi ļaunprātīgi lec no kuģa jūrā un iet bojā. Tie ir tādi, kas atmetuši ticību apsolījumam un krīt grēkā. Bet pats kuģis paliek un neskarts iet tālāk savu gaitu. Ja viņš ar kādu žēlastību atkal var nokļūt pie kuģa, tad viņu atgriezīs dzīvē nevis kādi gabali, bet gan viss kuģis. Tas būs tāds, kas ticībā atgriezies pie stingrā un paliekošā Dieva apsolījuma. Tā Pēteris nosoda (2.Pēt.1:9) tos, kas grēkojuši: tie “ir aizmirsuši, ka viņi šķīstīti no veciem grēkiem”; te viņš neapšaubāmi nosoda nepateicību par saņemto Kristību un viņu bezdievīgo neticību.

Ko gan līdz tik daudz rakstīt par Kristību un nemācīt šo ticību apsolījumam? Visi sakramenti ir iestādīti tādēļ, lai spēcinātu ticību, bet tieši tai tie tā īsti nepieskaras; tā ka bezdievīgie ļaudis pat apgalvo, ka cilvēks nedrīkst apzināties savu grēku atlaišanu jeb sakramenta žēlastību. Ar šādu bezdievību viņi apmuļķo visu pasauli un ne tikai sagūsta Kristības sakramentu, uz kuru taču balstās mūsu apziņas izcilākais sasniegums, bet pat pilnībā iznīcina to. Tajā pašā laikā viņi plosās pret nabaga dvēselēm ar savām grēku nožēlām, biklām grēksūdzēm, ceremonijām, pateicībām, darbiem un tamlīdzīgām neskaitāmām nevērtīgām izdarībām. Te nu tev ir uzmanīgi jālasa, jā, sentenču maģistra ceturto grāmatu tev vajag nicināt līdz ar visiem tiem, kas par viņu rakstījuši un raksta tikai par sakramentu būtību un veidu , ja viņi raksta vislabāk, tas ir – pieskaras tikai sakramenta nedzīvajam un nāvējošajam burtam, bet ne garam, dzīvei un noderībai, tas ir – dievišķā apsolījuma patiesībai nemaz nepieskaras.

Tāpēc raugies, lai tevi neapmāna krāšņi darbi un cilvēku sagudroti maldi tā, lai tu nenodarītu pāri dievišķajai patiesībai un savai ticībai. Tev jāsāk ar ticību sakramentiem, bez jelkādiem darbiem, ja gribi kļūt svētlaimīgs. Bet ticībai seko darbi. Tikai nenovērtē ticību par zemu, jo tā taču ir visizcilākais un augstākais no visiem darbiem, caur kuru vien tu tiksi uzturēts, ja tev arī no visa cita būtu jāatsakās. Jo tas ir Dieva darbs, nevis cilvēku, kā māca Pāvils. Visus citus darbus Dievs dara ar mums un caur mums, tikai šo mūsos dara Viņš un bez mums.

Tā mēs skaidri redzam, kāda ir Kristībā starpība starp kalpotāju, kas ir cilvēks, un devēju, kas ir Dievs. Jo cilvēks kristī, bet arī nekristī. Viņš kristī, jo izdara šo darbu un iegremdē kristāmo, bet viņš arī nekristī, jo šajā darbā viņš nerīkojas pēc savas paša varas, bet gan Dieva vietā. Tādēļ mums Kristība no cilvēka rokām jāpieņem tikai tā, it kā Kristus pats, jā, pats Dievs ar savām rokām mūs kristītu. Jo Kristība, ko mēs saņemam no viena cilvēka rokas, nav no šī cilvēka, bet gan no Kristus un no Dieva. Tāpat kā jebkurš radījums, ko mēs saņemam no kāda cita rokas, ir vienīgi no Dieva. Bet sargies, lai tu Kristību nesadalītu tā, ka tu visu ārējo piedēvētu cilvēkiem, bet visu iekšējo – Dievam. Abus piedēvē Dievam un personu, kas izpilda kristīšanu, uzskati par izpildītāju Dieva vietā, caur kuru Tas Kungs, kas mīt debesīs, ar savām paša rokām tevi gremdē ūdenī un apsola piedošanu grēkiem virs zemes, un uzrunā tevi cilvēka balsī caur sava kalpa muti.

To jau pierāda arī paši vārdi, kurus viņš izrunā: es tevi kristīju Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen. Viņš nesaka: es tevi kristīju savā vārdā. It kā viņš gribētu teikt: to, ko es daru, es nedaru savā vārdā, bet gan Dieva vietā un Viņa vārdā; lai tu to neuztvertu citādi, bet tikai – it kā Dievs pats to neredzamā vaidā būtu darījis. Devējs un kalpotājs ir atšķirīgi, bet abi dara vienu darbu, jā, tikai devējs – ar manu kalpošanu. Jo es uzskatu, ka “vārdā” attiecas uz devēja personu, ka tā nav tikai Tā Kunga vārda iemantošana vai tā piesaukšana, izpildot darbu, bet gan paša darba izpildīšana kā kāda cita darbu, kas jāizpilda viņa vietā un viņa vārdā. Līdzīgi saka Kristus Mt.24:5: “Jo tad daudzi nāks manā vārdā.” Un Rom.1:5: “Caur Viņu esmu saņēmis žēlastību un apustuļa pilnvaras celt godā Viņa vārdu, pakļaujot ticībai visas pagānu tautas.”

Šim uzskatam es labprāt pievienojos, jo tas dod lielu mierinājumu un spēcīgi palīdz stiprināt ticību ¨ ka esi nevis viena cilvēka, bet pašas Trīsvienības kristīts ar viena cilvēka palīdzību, kuram tās vārdā šis darbs jāizpilda. Ar to izbeidzas nevajadzīgie strīdi par Kristības formu (tā viņi paši nosauc šos vārdus), pie tam grieķi saka: Kristus kalpotājs tiek kristīts; latīņi saka: es kristīju. Tāpat arī citi, kas to pārspriež patiesi nopietni un dedzīgi, neatzīst, ja saka: es tevi kristu Jēzus Kristus vārdā, par ko ir pilnīgi skaidri zināms, ka apustuļi tādā veidā ir kristījuši, kā mēs to varam lasīt Apustuļu darbos. Un mēs gribam, lai joprojām neviena cita forma netiktu pielietota kā vien šī: ”Es tevi kristīju Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen. ” Bet viņi strīdas veltīgi, jo neko nepierāda un apgalvo tikai savus sapņojumus. Kristīšana var notikt gan tādā, gan citādā veidā, tikai tai jānotiek nevis kāda cilvēka vārdā, bet Tā Kunga vārdā, tad tā noteikti darīs svētlaimīgu. Jā, es negribētu šaubīties, ja kāds to Tā Kunga vārdā saņemtu, bet bezdievīgs kalpotājs to nebūtu devis Tā Kunga vārdā, ka viņš tomēr patiesi būtu nokristīts Tā Kunga vārdā. Jo Kristības spēks nepastāv tik daudz kristītāja, cik paša kristāmā ticībā un ieražās, kā to var izlasīt kādā piemērā par jokdari, kas pa jokam tika nokristīts. Šādus un līdzīgus nepārliecinošus disputus un jautājumus aizsākuši tie, kas ticībai nav piešķīruši nekādu nozīmi, bet darbiem un ceremonijām – visu. Bet mums taču par visu jāpateicas ne ceremonijām, bet gan ticībai, kas mūs dara garā brīvus no visām šīm šaubām un iedomām.

Vēl pie Kristības pieder zīme jeb sakraments, tas ir – iegremdēšana ūdenī; no tās cēlies arī tās nosaukums. Jo βαπτισμα grieķiski un mergo – latīniski nozīmē iegremdēšanu. Jo ir teikts, ka pēc dievišķiem apsolījumiem tiek dotas arī zīmes, kas nozīmē to, ko apliecina vārdi, jeb, kā saka jaunākie, lai sakramenta nozīmi darītu spēcīgāku. Bet, kā tad tas ir, to apskatīsim. Daudzi ir uzskatījuši, ka vārdā un ūdenī slēpjas kāds garīgs spēks, kas tajās dvēselēs, kas to saņem, iedarbojas kā Dieva žēlastība. Pret to iebilst citi, sacīdami, ka sakramentos nekāda spēka nav, ka žēlastību dod tikai Dievs, kas ir klāt pie sakramenta, kurus Viņš iestādījis, atbilstoši noslēgtajai derībai. Ta?u visi ir vienisprātis par to, ka sakramenti ir spēcīgas žēlastības zīmes. Pie tam viņus uz to rosinājis viens vienīgs iemesls: citādi nebūtu redzams, ka jaunās derības sakramenti būtu labāki par vecās derības sakramentiem, ja viņi tikai dod zīmi; un tāpēc viņi tika pamudināti jaunās derības sakramentiem piedēvēt tik daudz, ka viņi atzina ¨ tie kalpo arī tiem, kas ir nāves grēkā; un nav vajadzīga ne ticība, ne žēlastība, bet pietiek ar to, ka viņi nenoslēdzas, tas ir – ka viņiem nav patiesa nodoma atkal grēkot.

Bet, tā kā ir bezdievīgi strīdēties par ticību un sakramentu nozīmi, no tā ir cītīgi jāsargās un jāizvairās. Jo tie ir maldi, ka jaunās derības sakramenti atšķiras no vecās derības sakramentiem nozīmīguma ziņā. Abiem ir vienāda nozīme, jo tas pats Dievs, kas mūs tagad dara svētlaimīgus ar Kristības un Vakarēdiena palīdzību, padarījis svētlaimīgu arī Ābelu viņa upura dēļ, Noasu – ar varavīksni, Ābramu apgraizīšanas dēļ, un arī visus pārējos – ar savām zīmēm. Tādēļ nozīmīguma ziņā nav nekādas atšķirības starp vecās un jaunās bauslības sakramentu; tikai tā, ka to sauc par veco bauslību, jo Dievs iedarbojas uz patriarhiem un citiem tēviem bauslības laikos. Jo tās zīmes, kas dotas patriarhiem un tēviem, ir ļoti atšķirīgas no tiem piemēriem Vecajā Derībā, ko Mozus savā bauslības likumā noteicis, jo tajā ir par priesteru ieražām attiecībā uz apģērbu, traukiem, ēdieniem, namiem un tamlīdzīgi. Jo no šiem ļoti stipri atšķiras ne tikai jaunās bauslības sakramenti, bet arī pašas zīmes, kuras Dievs toreiz ir devis tēviem, kas dzīvoja pēc šīs bauslības. Tādas zīmes ir Gideona zīme ar zvērādu (Soģu 6:37), Manuas upuris (Soģu 13:20), un tādu Jesaja piedāvā Ahasam (Jes.7:11). Jo tajos bija arī kaut kas no apsolījuma, kam nepieciešama ticība Dievam.

Tā nu šeit bauslībā piemēri par vecajām un jaunajām zīmēm ir atšķirīgi, jo tajos nav ne vārda par apsolījumu, kam nepieciešama ticība. Tādēļ tās nav pestīšanas zīmes, jo tās nav ticības sakramenti, kas vienīgi spēj dot pestīšanu, bet tie ir vienīgi darbu sakramenti. Jo viss viņu spēks un būtība bija darbi, bet ne ticība. Jo, kas tos veica, tas tos izpildīja, ja arī darīja to bez ticības. Bet mūsējām un tēvu zīmēm jeb sakramentiem ir piesaistīts apsolījuma vārds, kam nepieciešama ticība, bez kuras tie ne ar kādu citu darbu nevar tikt piepildīti. Tāpēc tās ir pestīšanas zīmes jeb sakramenti, jo tās ir ticības sakramenti, kas dod pestīšanu, bet nav darbu sakramenti. Tādēļ visa to iedarbība ir pati ticība, un ne (darbu) veikšana. Jo kas tic, tas tos pilda, ja arī neko nedara. Tā radies izteikums: nevis sakraments, bet ticība sakramentam dod pestīšanu. Tā arī apgraizīšana nedeva pestīšanu Ābramam un viņa sēklai, bet tomēr apustulis to nosauc par “apstiprinājumu ticības taisnībai” (Rom.4:11). Jo ticība apsolījumam, kam bija pievienota apgraizīšana, atpestīja un piepildīja to, ko nozīmēja apgraizīšana. Tā arī Ābelu neatpestīja viņa upuris, bet gan viņa ticība, kurā viņš sevi visu upurēja Dievam un kuru rādīja ārējais upuris.

Tā arī Kristība nevienu nepestī un nevienam nepalīdz, bet gan tikai ticība apsolījuma vārdam, kuram Kristība tiek pievienota. Jo šī ticība dod pestīšanu un piepilda to, ko nozīmē Kristība. Jo ticība ir vecā cilvēka iegremdēšana un jauna cilvēka izniršana. Tāpēc arī nevar būt tā, ka jaunie sakramenti būtu atšķirīgi no vecajiem sakramentiem, jo tiem tāpat ir dievišķie apsolījumi, un tas pats ticības gars, kaut arī no vecajiem tie ir nesalīdzināmi atšķirīgi apsolījuma vārda dēļ, kas arī ir vienīgā nopietnā atšķirība. Arī mūs ¨ dienās apģērbu, vietas, ēdienu un neskaitāmo ceremoniju greznība, bez šaubām, ir ļoti nozīmīgas lietas, kas jāizpilda garā, tomēr, ja tām klāt nav ne vārda par dievišķo apsolījumu, tās nekādā veidā nevar salīdzināt ar Kristības un Vakarēdiena zīmi; tās arī nedod pestīšanu un arī neko nelīdz, jo to piepildījums ir tradīcija vai tās izpildīšana (opus) bez ticības, un tās tiek izpildītas, kad tās norisinās vai tiek darītas. Šajā nozīmē par tām runā arī apustulis Kol.2:20-22: “.. ko tad jūs .. uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības .. Visas šīs lietas lemtas iznīcībai, tās tērējot.” Bet sakramenti nepiepildās, kad tie tiek izdalīti, bet gan, kad tiem tic.

Tāpat arī nevar būt patiesība, ka sakramentos mājojot liels pestīšanas spēks jeb ka tie ir spēcīgas žēlastības zīmes. Tas viss tiek teikts ticībai par ļaunu dievišķā apsolījuma nezināšanas dēļ, jo saukt tos kādā veidā par spēcīgiem var vienīgi tad, ja ir nešaubīga ticība tiem, jo tad tie noteikti arī dos lielu žēlastību. Bet viņi nepierāda, ka viņi tādā veidā tos stingri ievērotu, jo viņi saka, ka tie noder arī visiem bezdievīgiem un neticīgajiem, ja vien viņi paši sevi neaizslēdz pret tiem; it kā neticība pati par sevi nebūtu vislielākā, visnaidīgākā aizslēgšanās pret Dieva žēlastību. Tik ļoti viņi ir pūlējušies no sakramenta iztaisīt bausli un no ticības – darbu. Ja sakraments man dod žēlastību tādēļ, ka es to saņemu, tad es patiesi sasniegšu žēlastību ar savu darbu, bet ne ticībā; un neuztveršu arī apsolījumu sakramentā, bet vien zīmi, ko Dievs ir devis un vēlējis. Te tu skaidri redzi, ka sakramentus nav izpratuši teologi, kas rakstījuši sentences (sententionariis), jo viņi ticību jeb apsolījumu sakramentos nemaz nav ņēmuši vērā, vien pieķērušies zīmei un tās pielietošanas, un aizvilkuši mūs no ticības uz darbiem, un no vārda – uz zīmi. Tādēļ viņi (kā jau esmu teicis) ir ne tikai sakramentus saņēmuši gūstā, bet arī, cik tas viņiem bijis iespējams, pilnīgi iznīcinājuši.

Mums tātad jāatver acis un jāmācās ievērot vairāk vārdu nekā zīmi, vairāk ticību nekā darbu vai zīmes pielietojumu. Un mums jāzina, ka tur, kur ir Dieva apsolījums, nepieciešama ticība; un tie abi ir tik nepieciešami, ka viens bez otra nespēj būt pietiekami stipri. Jo nav iespējams kaut kam ticēt, ja nav nekāda apsolījuma, un apsolījums netiek apliecināts, ja tam netic. Bet, ja tie abi ir un savstarpēji iedarbojas, tad tas padara sakramentu par patiesu un noteiktu spēku. Tādēļ meklēt sakramenta spēku bez apsolījuma un ticības ir veltas pūles un pazudināšana. Tā saka Kristus Mk.16:16: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts.” Ar to Viņš norāda, ka ticība sakramentā ir tik nepieciešama, ka tā arī bez sakramenta varētu darīt svētu. Tādēļ viņš arī nepiemetināja: kas netic un netiek kristīts.

Tātad Kristība nozīmē divas lietas – nāvi un augšāmcelšanos, tas ir – īstu un pilnīgu pestīšanu. Jo, kad kalpotājs gremdē bērnu ūdenī, tas nozīmē nāvi, bet, kad viņš to atkal izceļ – tas nozīmē dzīvību. Tā saka Pāvils Rom.6:4: “Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” Šo nāvi un šo augšāmcelšanos mēs saucam par jaunu radīšanu, par atdzimšanu un garīgu piedzimšanu, kas nav jāizprot tēlaini kā grēku nāve un žēlastības dzīvošana, kā to dara daudzi no viņiem, bet gan kā īsta nāve un īsta augšāmcelšanās. Jo Kristības nozīme nav izgudrota. Tā arī grēki nemirst un žēlastība pilnībā neiestājas, kamēr grēcīgā miesa, ko mēs šajā dzīvē nesam, neaiziet bojā, kā par to saka Sv. Pāvils. Jo, kamēr mēs esam miesā, miesas kārības rosās un tiek rosinātas. Tādēļ, tiklīdz sākam ticēt, mēs tūdaļ sākam nomirt šai pasaulei un sākam dzīvot Dievam nākamajā dzīvē, tādējādi ticība īsteni un patiesi ir nāve un augšāmcelšanās, tas ir – šī garīgā Kristība, kurā mēs tiekam iegremdēti un atkal iznirstam.

Kristībai piedēvē grēku nomazgāšanu, kas tai patiesi piemīt, bet šī nozīme ir tik vārga un vāja, ka tā neizsaka īsteno Kristības nozīmi, kas daudz vairāk ir nāves un augšāmcelšanās simbols. Šī iemesla dēļ esmu apsvēris, ka es gribētu, lai tie, kas jānokristī, tiktu ūdenī iegremdēti pilnībā, tā, kā skan šis vārds un kāda ir šī noslēpuma nozīme. Ne jau, ka es to uzskatu par nepieciešamu, bet ka būtu jauki, ja tādai pilnvērtīgai lietai tiktu dota arī pilnvērtīga zīme, kādu tai, bez šaubām, devis Kristus. Jo grēcinieks nav tik daudz jānomazgā, cik viņam jānomirst, no kā viņš tiek pilnīgi atjaunots par citu būtni, un viņš kļūst līdzīgs Kristus nāvei un augšāmcelšanai, ar kuru viņš Kristībā mirst un atkal augšāmceļas. Lai gan varētu sacīt, ka Kristum tikusi ”nomazgāta” mirstība, jo Viņš ir miris un atkal augšāmcēlies. Tas tomēr nebūtu tik skaidri teikts kā, ja teiktu: viņš ir pilnīgi pārmainījies un atjaunots. Tā spēcīgāk izskan tas, ko nozīmē Kristība – ka mēs pilnīgi mirstam un atkal augšāmceļamies mūžīgai dzīvošanai ¨ nekā tas, ka mums tiek nomazgāti grēki.

Arī te tu redzi, ka Kristības sakraments, pat ja tas ir zīme, nav ātri paejoša darbība, bet gan pastāvīga tā klātbūtne. Kaut arī tā izpildīšana ātri beidzas, tomēr tas paliek līdz pat nāvei, jā, līdz pat augšāmcelšanai pastardienā, proti, tas, – ko šis sakraments nozīmē. Jo, cik ilgi vien mēs dzīvojam, mēs darām to, ko Kristība nozīmē, tas ir, mēs mirstam un augšāmceļamies. Mēs mirstam, es saku, ne tikai izjūtās un garīgi, atturoties no pasaulīgiem grēkiem un iedomības, bet mēs arī īsteni sākam atstāt šo miesīgo dzīvi un tiecamies pēc nākamās dzīves; tādējādi tā ir patiesa (realis, kā to saka), un arī miesīga pāreja no šīs pasaules pie Tēva.

Tādēļ mums jāsargās no tādiem, kas Kristības spēku padarījuši tik mazu un niecīgu, sacīdami – Kristība gan iedod žēlastību, bet vēlāk grēkojot tā izsīkst, un tad pa kādu citu ceļu vajadzētu iet uz debesu valstību, it kā Kristība nu jau būtu pilnīgi izzudusi. Šo uzskatu tu nedrīksti pieņemt, bet Kristības nozīme jāsaprot tā, ka tu ar to mirsti un dzīvo, un tādēļ tu nevari atgriezties ne ar grēku nožēlošana, ne kādu citu ceļu, bet vien ar Kristības spēku, un tev atkal no jauna jādara tas, kādēļ tu esi kristīts, un tu to dari, un to tava Kristība nozīmē. Tava Kristība nekad nevar tikt iznīcināta, kaut arī tu izmisis nevarētu atgriezties pie savas svētlaimes. Tu vari gan uz kādu laiku no zīmes aiziet, bet tādēļ jau zīme nav iznīcināta. Tādējādi tu ar sakramentu vienreiz esi nokristīts, bet tev vienmēr jātiek kristītam ticībā, vienmēr tev jānomirst un vienmēr jādzīvo. Kristība paņēmusi visu miesu un to atkal atdevusi, tāpat arī Kristības spēkam visu tavu mūžu jāsatver tavu miesu un dvēseli un atkal jāatdod pastardienā, ietērptu skaidrības un nemirstības īērbā. Tā mēs nekad neesam bez Kristības spēka un zīmes, mums vienmēr atkal un atkal jātop kristītiem, arvien vairāk un vairāk, līdz mēs zīmi pastardienā pilnīgi piepildām.

Tu tātad saproti, ka viss, ko mēs šajā dzīvē darām, lai nīcinātu miesu un atdzīvinātu garu, pieder pie Kristības; un jo īsāku laiku mēs dzīvojam, jo ātrāk piepildām savu Kristību; un jo smagāk mēs ciešam, jo svētlaimīgāki izlīdzināmies ar savu Kristību. Tādēļ arī baznīca bija vissvētlaimīgākā tajā laikā, kad mocekļi ik dienas tika nogalināti un uzskatīti it kā par kaujamām avīm. Jo toreiz baznīcā Kristības spēks valdīja tik vareni, kā mēs tagad vairs nemaz nesaskatām darbu un cilvēku sagudrotu mācību gūzmā. Jo visam, ko mēs izdzīvojam, ir jābūt Kristībai, un tam jāpiepilda zīme vai Kristības sakraments, jo mēs, atbrīvojušies no visa pārējā, pakļaujamies tikai Kristībai, tas ir – nāvei un augšāmcelšanai.

Kam gan mēs varam pateikties par to, ka šis mūsu brīvības cildenums un šī mācība par Kristību tagad ir nonākusi gūstā, ja ne tikai Romas bīskapa tirānijai? Lai gan tieši viņam, kā augstākajam ganam piederas, vispirms vajadzēja būt šīs brīvības un mācības sludinātājam un apstiprinātājam, kā saka Pāvils 1.Kor.4:1: “Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem,” ¨ bet viņš to vien dara, kā ar saviem dekrētiem un likumiem apspiež un ierauj savā tirāniskajā varā gūstekņus. Lūdzu, ar kādām tiesībām (lai es neteiktu, cik bezdievīgi un pazudinoši, ka viņš vispār šos noslēpumus nemāca) pāvests nosaka mums likumus? Kas devis viņam varu sagūstīt šo mūsu brīvību, kas mums Kristībā dāvāta? Kā jau esmu teicis, tas ir mūsu uzdevums, kas mums visu savu mūžu jāpilda, ka mēs tiekam kristīti, tas ir – nogalināti un ticībā Kristum dzīvojam, ko (ticību) arī vienīgi būtu jāmāca, bet vispirms jau nu tas būtu jādara augstajam ganam. Bet tagad, kad par ticību tiek klusēts, baznīca ir iznīdēta ar neskaitāmiem likumiem par darbiem un ceremonijām, Kristības spēks un atziņa atņemta un ticība Kristum sabojāta.

Tādēļ es saku: ne pāvestam, ne jelkādam bīskapam, ne kādam cilvēkam nav tiesību ne ar vienu zilbi kaut ko pavēlēt kristīgam cilvēkam, kā vien ar viņa piekrišanu; bet, kas notiek citādi, tas notiek tirāniskā garā. Tādēļ lūgšanas, gavēņus, dāvanas un visu, ko pāvests visos savos daudzajos un netaisnīgajos dekrētos noteicis un pavēlējis, viņš pieprasījis un noteicis bez jelkādām tiesībām, un tik bieži sagrēkojis pret baznīcas brīvību, cik bieži viņš kādu no tiem uzdrošinājies izdot. Tādēļ arī tagadējie garīdznieki ir rosīgi baznīcas brīvības aizsargātāji, tas ir – akmeņu, koku, tīrumu un nodevu, jo tieši tādas baznīcas bagātības tiek uzskatītas par garīgām bagātībām, bet tieši ar tiem pašiem sagudrotajiem vārdiem viņi ne tikai ņem gūstā baznīcas patieso brīvību, viņi to pilnīgi sabradā, vēl vairāk nekā tas turks pret apustuli, kurš teica: “Netopiet par cilvēku vergiem” (1.Kor. 7:23). Jo patiesi kļūt par cilvēku kalpiem nozīmē pakļauties viņu tirāniskajiem statūtiem un likumiem.

Pāvesta skolnieki palīdz un stiprina šo bezdievīgo un nolādēto tirāniju un sagroza un sašķoba Kristus vārdus: “Kas jūs klausa, tas klausa mani ” (Lk.10:16). Jo šos vārdus viņi ar piepūstiem vaigiem izbazūnē kā pavēli savām tradīcijām, jo Kristus taču tos teicis apustuļiem, kad viņi gāja sludināt Evaņģēliju, bet tie jāattiecina tikai uz Evaņģēliju. Bet viņi Evaņģēliju atmet un attiecina tos tikai uz savām pasaciņām. Jo Kristus saka Jāņa 10:27, 5: ” Manas avis dzird manu balsi. ..Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieka balsi.” Evaņģēlijs tiek atmests tāpēc, lai bīskapi varētu ļaut atskanēt Kristus balsij, bet patiesībā viņi ļauj atskanēt savai balsij, jo grib, lai tikai viņi tiktu sadzirdēti. Apustulis arī saka 1.Kor.1:17: “Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet Evaņģēliju sludināt”; tādēļ neviens nav saistīts ar pāvesta priekšrakstiem. Var arī viņu neuzklausīt, izņemot tad, kad viņš sludina Evaņīēliju un Kristu. Viņam arī nekas cits nav jāmāca kā vien pilnīgi brīvā ticība. Ja Kristus saka: “Kas jūs klausa, tas klausa mani,” ¨ kāpēc tad arī pāvests klausa citus? Jo viņš nesaka tikai Pēterim: kas tevi klausa. Beidzot – kur ir patiesa ticība, tur nepieciešams arī ticības vārds. Kāpēc tad neticīgs pāvests tagad neklausa savu ticīgo kalpu, kam ir ticības vārds? Aklums, aklums valda pāvestos.

Bet citi, kas ir vēl nekaunīgāki, piešķir pāvestam varu izdot likumus, balstoties uz to kas rakstīts Mt.16:19: “.. un ko tu virs zemes siesi..” utt., jo Kristus tur runā par grēkiem, to saistīšanu un atbrīvošanu no tiem, bet ne jau par visas baznīcas ierobežošanu un tās apspiešanu ar likumiem. Tā šī tirānija dara visu ar saviem sagudrotajiem vārdiem, kuros Dieva vārds tiek varmācīgi sagrozīts un sašķobīts. Es atzīstu, ka kristiešiem jāpacieš šī nolādētā tirānija tāpat kā jebkuri citi spaidi šai pasaulē, jo Kristus saka: “.. kas tevi sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” (Mt.5:39). Bet es apsūdzu to, ka bezdievīgie pāvesti ar to lepojas – viņiem esot tiesības to darīt ¨ un uzdrošinās kristietībai dot padomus ar šo savu Bābeli, un iestāsta šo savu uzskatu ikvienam. Ja viņi to darītu, apzinoties, ka tas ir bezdievīgi un tirāniski, un mēs ciestu no viņu varmācības, tad mēs to droši varētu pieskaitīt tam, kas mums varētu noderēt, lai šo dzīvi nogalinātu un piepildītu mūsu Kristību; un mūsu sirdsapziņa paliktu tīra, un mēs varētu lepoties, ka mums nodarīta netaisnība. Bet viņi grib, lai mūsu brīvības apziņa arī būtu sasaistīta, lai mēs ticētu, ka ir labi darīts, kā viņi dara, un to nedrīkst nosodīt jeb žēloties, ka darīts nepareizi. Kaut gan viņi ir vilki, viņi tomēr grib tikt atzīti par ganiem. Kaut viņi ir antikristi, viņi grib, lai tos godā Kristus vietā. Tikai par šo brīvību un sirdsapziņu es kliedzu un kliedzu droši un paļāvīgi:

ne cilvēkiem, ne eņģeļiem nav tiesību kristiešiem uzspiest kādu likumu, izņemot, ja viņi paši to vēlas. Jo mēs esam brīvi no visiem. Ja kaut kas tiek uzkrauts, tad tas jāpacieš tā, lai brīvības apziņa netiktu ievainota, lai zinātu un droši varētu teikt, ka notiek varmācība, tā ar pašcieņu taču paciesta, un jāsargās atzīt, ka tirānijai ir taisnība, bet arī neņurdēt tai pretī. “Un (saka Sv. Pēteris) kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsieties pēc tā, kas ir labs?” (1.Pēt. 3:13). “.. visas lietas nāk par labu tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Rom.8:28). Bet, tā kā maz ir tādu, kas pazīst Kristības diženumu un kristīgās brīvības svētlaimi, un arī par pāvesta tirāniju neko nevar zināt, es še gribu atraisīties un atvieglot savu sirdsapziņu, un apsūdzu pāvestu un visus viņa piekritējus: ja viņi neatcels savus likumus un noteikumus un neatdos un nenodrošinās Kristus baznīcām brīvību un, lai tā tiktu mācīta, tad viņi būs vainīgi par visām dvēselēm, kas caur šo nožēlojamo gūstu tiks sabeigtas; un pāvestniecība patiesi nebūs nekas cits kā vien Bābele un īstena antikrista valstība. Jo kurš tad ir ” grēka cilvēks, pazušanas dēls” (2.Tes.2:3), ja ne tas, kas ar savām mācībām un nekrietniem statūtiem vairo grēkus un samaitā dvēseles baznīcā, un tomēr sēd baznīcā kā tāds dievs? Bet pāvesta tirānija jau gadsimtiem ilgi pārpārēm ir darījusi to, kas iznīcinājis ticību, aptumšojis sakramentus, apspiedis Evaņģēliju, un uzspiedusi un bez gala vairojusi savus ne tikai bezdievīgos un nesvētīgos, bet arī barbariskos un ļoti nezinātniskos likumus.

Tādējādi tu redzi mūsu gūsta postu – “cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas citkārt bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela tautu starpā, ir kļuvusi it kā par atraitni, un, kas bija valdniece pār novadiem un visdiženākā starp pilsētām, ir kļuvusi pati par vergu darbu darītāju. [..] Nav iepriecinātāja tai visu agrāko cienītāju starpā, visi tās tuvinieki kļuvuši tai neuzticīgi un pārvērtušies par ienaidniekiem.” (Raudu dz. 1:1-2). Ir tik daudz ordeņu , tik daudz ieražu, tik daudz sektu un tik daudz garīgu amatu, tik daudz centības, tik daudz darbu, ar kuriem šodien kristieši tā noņemas, ka aizmirst savu Kristību, un tik daudz sienāžu, kāpuru un kukaiņu dēļ neviens nespēj atcerēties, ka ir ticis kristīts, jeb ko viņš no Kristības guvis. Jo mums jābūt kā maziem kristītiem bērniem, kas ne ar ko nenopūlas un nedara nekādus darbus, bet ir brīvi visās lietās un ir droši un laimīgi tikai no brīnišķās Kristības. Jo arī mēs esam Kristus bērni, kas arvien tiek kristīti.

Varbūt pret maniem iepriekšējiem vārdiem var celt iebildumus par mazo bērnu kristīšanu: kas nesaprot Dieva apsolījumu, tam nevar būt arī ticības Kristībai; tādēļ vai nu ticību nevar prasīt, vai arī bērni tiek kristīti veltīgi. Bet te es saku to, ko visi saka: ka mazajiem bērniem palīdz to ticība, kas viņus uz kristīšanu atnes. Tāpat kā Dieva vārds, kad to dzird, ir tik varens, ka var pārvērst arī bezdievīgu sirdi, kas nav mazāk kurla un nevarīga kā mazs bērns; tā arī ar baznīcas lūgšanām un tā dēļ, kas bērnu sniedz, ticēdams, ka visas lietas ir iespējamas, mazais bērns ar viņā ielieto ticību tiek pārvērsts, attīrīts un atjaunots. Es negribētu šaubīties, ka arī pieaugušais bezdievis, ja baznīca lūgtos un vestu viņu Dieva priekšā, varētu mainīties ar jebkura sakramenta palīdzību, līdzīgi kā mēs to lasām Evaņģēlijā par ģikts slimnieku, kas kļuva izdziedināts citu ļaužu ticības dēļ (Mt.9:2). Un šī iemesla dēļ es noteikti pieļauju, ka jaunās derības sakramenti ir pietiekami spēcīgi, lai dotu žēlastību ne tikai tiem, kas nav aizslēgušies, bet arī tiem, kas stūrgalvīgi aizslēdzas. Jo kā gan to var atņemt ticībai baznīcai un ticības pilnai lūgšanai, ja tiek uzskatīts, ka svētais Stefans šajā spēkā ir atgriezis apustuli Pāvilu? Bet savukārt sakramenti to nedara ar savu spēku, bet gan ar ticības spēku, ko tie iedveš, bez kura, kā jau teicu, tie nedara neko.

Tālāk tiek jautāts: vai bērns, kas vēl nav piedzimis, varētu tikt nokristīts, ja tas izstieptu roku vai kāju ārā no mātes miesām? Te es nespēju spriest bez pārdomām, un es atzīstos savā nezināšanā. Un es nezinu, vai ir pietiekams iemesls, ko viņi min, proti, ka dvēsele esot ikvienā miesas daļā, jo ne jau dvēsele, bet gan miesa tiek ārēji kristīta ar ūdeni. Es arī negribu spriest par to, ka viņi saka: tas, kas vēl nav piedzimis, nevar atdzimt; lai gan tas ir ļoti spēcīgs iemesls. Tādēļ šo es atstāju gara mācības ziņā un pieļauju, ka pagaidām katrs paliek pie savām domām.

Vienu es te vēl piemetināšu, un, ja Dievs gribētu, es ikvienam varētu to ieskaidrot, proti, lai pilnīgi visi svētsolījumi tiktu atcelti vai lai no tiem izvairītos, lai tie būtu tād svētsolījumi, ka gribam kļūt garīgi vai doties svētceļojumā, vai veikt citus darbus, un mēs paliktu visgarīgākajā un darbīgākajā Kristības brīvībā. Nemaz nevar izteikt, cik daudz Kristībai ir atņemts un cik ļoti īstā izpratne par kristīgo brīvību tiek aptumšota ar iedomām par svētsolījumu, kas tagad ir ļoti izplatīts, lai tajā pašā laikā noklusētu par neizsakāmām briesmām, kuras draud dvēselēm un kuras vēlme svēti solīties un negudrā neapdomība dienu no dienas vēl pavairo. Ak, jūs, nekrietnie pāvesti un bezgodīgie gari, jūs, kas mierīgi krācat un savā alkatībā esat tik kāri, un jums nemaz nerūp lielais un ļoti bīstamais kaitējums Jāzepam (Amosa 6:6)!

Te nu vajadzētu ar kādu vispārēju likumu vai nu visus svētsolījumus atcelt, arī visus pastāvīgi esošos, un ikvienu atkal vērst uz Kristības svētajiem solījumiem, vai arī cītīgi brīdināt, lai neviens neapdomīgi neko nesolītu, lai nevienu uz svētsolījumiem nevedinātu, lai būtu stingrs un piesardzīgs, svētsolījumus pieļaujot. Jo Kristībā mēs esam pietiekami solījuši un vēl vairāk, nekā spējam pildīt, un mums būs pietiekoši, ko darīt, ja pievērsīsimies tikai šim vienam svēsolījumam. Bet nu “jūs pārstaigājat jūru un sauszemi, lai piegrieztu vienu cilvēku jūdu ticībai” (Mt.23:15); mēs piepildām pasauli ar priesteriem, mūkiem un mūķenēm, un tos visus mēs ierobežojam ar pastāvīgajiem svētajiem solījumiem. Starp tiem var atrast ļaudis, kas disputē un atzīst, ka darbs, kas izdarīts pēc svētsolījuma, ir cildenāks nekā darbs, kas izdarīts bez šī solījuma un ārpus tā, bet es nezinu, ar kādu atalgojumu debesīs tas būtu izcilāks par citiem. Ak, šie aklie un bezdievīgie farizeji, kas pēc darbu lieluma un daudzuma un citām īpašībām mēra taisnīgumu un svētumu, ko Dievs vien pēc ticības mēra un kam nav atšķirības darbos, ja vien nepastāv atšķirība ticībā.

Ar saviem uzpūstajiem vārdiem šie bezdievīgie cilvēki sagādā piekrišanu saviem sagudrojumiem un padara cilvēku darbus lielus, lai pievilinātu nesaprātīgo pūli, kurš vadās tikai pēc darbu spožuma, kas nāk par ļaunu ticībai, liek aizmirst Kristību, kaitē kristīgajai brīvībai. Tā kā svētsolījums ir sava veida likums un piespiešana, tad tādēļ, ja savairojas solījumi, nepieciešams, lai augtin augtu arī likumi un darbi. Bet, ja tie aug, tad ticība tiek iznīdēta un Kristības brīvība saņemta gūstā. Neapmierinājušies tikai ar šīm glaimīgajām runām vien, daži vēl piebilst, ka iestāšanās ordenī ir līdzvērtīga jaunai Kristībai, kuru drīkst atjaunot tik bieži, cik reizes nodoms iestāties ordenī par jaunu tiek atkārtots. Tā šie ļaudis, kas darbojas ar svinīgajiem solījumiem, vieni paši sev piesavinājušies taisnīgumu, svētlaimi un slavu. Kristītajiem viņi nav atstājuši pilnīgi neko, ar ko viņus varētu salīdzināt ar tiem. Romas bīskaps, visas māņticības avots un radītājs, tagad apliecina, slavē un rotā šo dzīvesveidu ar brīnišķīgām bullām un atlaidēm, bet Kristību godinot nepiemin neviens. Un ar šo mānīgo spožumu, kā jau teicu, viņi dzen padevīgo Kristus tautu, kurp vien vēlas, tā ka viņi kā nepateicīgie par savu Kristību apņemas ar saviem darbiem paveikt vairāk, nekā citi ar savu ticību.

Tādēļ arī Dievs, kas no tiem, kuri novērsušies, arī novēršas (Ps.18:27), tiem, kas darbojas ar svētsolījumiem, viņu nepateicību un augstprātību grib atriebt tā, lai viņi savus solījumus nepilda jeb pilda ar lielām grūtībām un paliek iegrimuši savos solījumos, un nekad neizjūt ticības un Kristības žēlastību; un, tā kā viņu gars Dievam neuzticas, viņi arvien paliek savā divkosībā un beidzot kļūst par izsmieklu visai pasaulei, pie tam viņi allaž dzenas pēc taisnīguma, bet tomēr nekad pie taisnīguma nenonāk, ar ko viņi piepilda vārdus Jes.2:8: “Viņu zeme ir arī elka dievu pilna.”

Es tomēr negribētu noliegt vai pretoties, ja kāds klusībā no paša laba prāta kaut ko gribētu svēti apsolīt, lai nebūtu tā, ka es pilnīgi noliegtu vai neatzītu svētus solījumus. Bet to, ka no tiem iztaisa sabiedrisku dzīvesveidu, es visā pilnībā neatzīstu. Pietiek ar to, ka ikvienam ir atļauts pašam sev dot svētsolījumus uz savu atbildību. Bet, ja dzīvošana arvien izpildāmos svētsolījumos tiek cildināta sabiedriskā veidā, to es uzskatu par kaitīgu gan baznīcai, gan vientiesīgajiem cilvēkiem. Pirmkārt ¨ jo tas lielā mērā ir pretrunā ar kristīgu dzīvi, tādēļ ka svētsolījums zināmā mērā ir ārējs noteikums un cilvēku izgudrojums, un uzdrošināšanās, no kā baznīca Kristībā ir atbrīvojusies. Jo kristietis nav saistīts ne ar kādiem likumiem, izņemot dievišķos. Tālāk – jo svētsolījumiem, it īpaši nevainības, paklausības un pastāvīgas nabadzības, Svētajos Rakstos nav neviena piemēra. Bet, kam nav piemēra Rakstos, tas ir bīstami un nav nevienam ieteicams, vēl mazāk tas uzskatāms par kopīgu sabiedrisku dzīvesveidu, lai gan ikvienam būtu jāļauj uz savu atbildību izlemt, ko viņš grib. Ja dažus darbus gars arī mazliet ietekmē, tad to tomēr nekādā ziņā nevar pieņemt par paraugu vai vispārēju dzīvesveidu.

Es arī esmu ļoti norūpējies, lai tie dzīvesveidi, kas noteikti pēc mūku svinīgā solījuma, būtu to skaitā, par kuriem apustulis ir pareģojis: “.. pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām. [..] Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību” (1.Tim.4:2). Lai neviens man arī neliek pretī Sv. Bernardu, Francisku, Dominiku un tamlīdzīgus ordeņu dibinātājus vai paplašinātājus. Jo Dievs ir biedējošs un brīnumains pret cilvēkbērniem savos padomos. Viņš ir uzturējis Danielu, Ananiju, Azariju (Abednego) un Mizaēlu Bābeles valsts pārvaldīšanai (tas ir – pašā bezdievības vidū); kādēļ tad Viņš nebūtu varējis arī šos svētīt bīstamajā dzīvesveidā jeb ar kādu gara brīnumdarbu vadīt, gan negribēdams, lai tas kļūtu par piemēru? Un tas ir droši, ka no viņiem neviens svētsolījuma vai garīgā ordeņa dēļ nav kļuvis svētlaimīgs, bet gan vienīgi ticībā, kurā mēs visi kļūstam svētlaimīgi. Bet pret to visdedzīgāk no visiem cīnās šī spoži mirdzošā svētsolījumu bruņniecība.

Bet te lai katrs paliek pie savām domām. Es gribu turpināt to, ko esmu iesācis. Tāpēc, ka tagad gribu runāt par baznīcas brīvību un par Kristības vērtību, man jāpaziņo padoms, ko esmu ieguvis pēc Svētā Gara norādījuma. Tādēļ vispirms gribu dot padomu baznīcu priekšniekiem, lai viņi atceļ visus šos svētsolījumus vai arī dzīvesveidu tiem, kas šos solījumus devuši, un tos ne slavē, ne cildina; un, kur viņi to nedarīs, iesaku visiem, kas droši grib kļūt svētlaimīgi, lai viņi no visiem svētajiem solījumiem, bet it īpaši no lielajiem un pastāvīgajiem, atsakās, jo sevišķi jaunekļi un jauni vīrieši. To es iesaku, pirmkārt, tādēļ, ka tādai dzīvei, kā jau teicu, Svētajos Rakstos nav piemēru, bet to vienīgi no cilvēki, pāvesti, bullas, jā, īstas bullas jeb ūdens burbuļi ir uzpūtuši. Tālāk – jo tā tiecas uz divkosību sava spožā mirdzuma un neparastuma dēļ, no kā izaug augstprātība un nicināšana pret vienkāršu kristīgu dzīvi. Un, ja arī nebūtu neviena cita iemesla, lai atceltu šos solījumus, šis vienīgais jau būtu pietiekami spēcīgs, jo tā dēļ ticība un Kristība daudz zaudē un par lieliem tiek iztaisīti tādi darbi, kas bez ļaunām sekām nevar tikt padarīti lieli; jo starp daudziem tūkstošiem labi, ja ir viens, kas darbus ordenī neuzskatītu par augstākiem nekā ticību. Šajā trakošanā viens grib būt labāks par otru, it kā dažiem būtu grūtāk jādzīvo, citiem ne tik grūti, kā viņi saka.

Tādēļ es neiesaku nevienam, jā, es pat nevienam pašam neiesaku iestāties ordenī vai priestera amatā, iekams viņš nebūtu bruņojies ar šo atziņu, ka viņš saprot to, ka ordeņa ļaužu un priesteru darbi, lai cik svēti un augsti tie būtu, Dieva vaiga priekšā it nemaz neatšķiras no zemnieka darba, kas strādā tīrumā, jeb no kādas sievas, kas kopj savu saimniecību, bet gan – ka Dieva priekšā viss tiek vērtēts pēc ticības, kā rakstīts Jer.5:3: “Ak, Kungs! Vai tavas acis neraugās uz ticību un patiesību?” Un Zīraka 33:27: “Ja tu ko apņemies, tad uzticies Dievam no visas sirds, jo tad būs ievērots Dieva bauslis”. Jā, it bieži gadās, ka kāds neliels mājas darbs, ko dara kalps vai kalpone, ir tīkamāks par visu gavēšanu un visiem darbiem, ko dara ordeņa vīrs vai priesteris bez ticības. Tādējādi iespējams, ka svētsolījumi tagad kalpo tikai tam, lai tiktu darbi cildināti un tie kļūtu pārdrošāki, un ir jābažījās, ka nekur ticības nav mazāk kā priesteros, mūkos un bīskapos un ka viņi ir īsti pagāni un liekuļi, kas sevi uzskata par baznīcu jeb baznīcas dvēseli, tāpat tura sevi par garīgiem ļaudīm un par baznīcas valdniekiem, bet tie viņi ir vismazāk. Un (ir jāuzskata), ka vienkāršā kristīgā tauta ir īstā tauta, kas ievesta Bābeles gūstā, kurai viss ir saņemts gūstā, kas mums Kristībā ir brīvi dāvāts; un ir palikusi neliela un nabaga zemnieku tauta, kas, jo tas notiek ar laulātiem ļaudīm, viņu acīs liekas pavisam maza.

Tajā mēs saskatām Romas bīskapa divus īpaši lielus maldus. Pirmais ¨ ka viņš dod atlaides svētsolījumos un dara tā, it kā viņam vienīgajam no visiem kristiešiem uz to būtu tiesības. Tik liela ir šo nekrietno cilvēku noziedzība un uzdrošināšanās. Jo, ja jau kāds var dot atlaides no svētajiem solījumiem, tad arī katrs brālis savam tuvākajam un viņš arī pats sev var dot šīs atlaides. Bet, ja tuvākais nevar dot atlaides, tad arī pāvestam nav nekādu tiesību to darīt. Tad no kurienes viņam ir šī vara? Vai no atslēgām? Bet tās ir visiem kopīgas un attiecas tikai uz grēkiem, Mt.18. Tā kā viņi arī paši atzīst, ka svētsolījumi ir dievišķie likumi, kādēļ tad pāvests maldina un samaitā nabaga dvēseles, atlaizdams tās Dieva likuma vārdā, kurā tam nav pieļaujams atlaist? Viņš gan gvelž virsrakstā par svētsolījumiem un svētsolījuma atcelšanu, ka viņš varot svētsolījumus izmainīt, gluži kā sensenos laikos vecajā likumā pirmā ēzeļa piedzimšanu varēja izpirkt ar aitu. Itin kā pirmā ēzeļa piedzimšana un svētsolījums būtu viens un tas pats, par kuru viņš vienmēr un visur prasa, lai tas tiktu pildīts; jeb, ja Tas Kungs savā likumā noteica, ka par ēzeli var dot aitu, tad arī cilvēks – pāvests – savā likumā, kas nav viņa, bet gan Dieva likums, grib gūt tādu pašu varu. Šo dekrētu nav vis sacerējis pāvests, bet gan par pāvestu pārvērsts ēzelis. Tik neizsakāmi muļķīgs un bezdievīgs viņš ir.

Otrie maldi ir tie, ka viņš pavēlējis šķirt laulību, ja viens (no laulātajiem) arī bez tā otra piekrišanas dodas klosterī, ja laulībā vēl nav notikusi laulāto kopā gulēšana. Vai, mīļais, kāds velns pāvestam iepūtis tādas briesmu lietas? Dievs pavēlējis cilvēkam, ka solījums jāpilda un vienam pret otru jābūt patiesiem. Un Dievs pavēl, ka katram no savas puses jādara labais, jo Viņš “ienīst laupījumu”, kā viņš runā caur Jesaju (61:8). Tādējādi laulātajam, atbilstoši līgumam, jāpilda solījums pret to otru un viņš nav pats par sevi. Tādu solījumu viņam nav nekādu tiesību atcelt, un, ko viņš pēc sava prāta dara, to viņš dara kā laupītājs, pret tā otrā gribu. Kādēļ tad pēc šī paša likuma kāds, kas apkrāvies parādiem, nevarētu iestāties ordenī, lai tādējādi atbrīvotos no parādiem, un tā varētu noliegt uzticību un ticību? Ak, jūs, aklie! Jūs, aklie! Kas ir svarīgāks: būt uzticīgam, kā Dievs to vēlējis, jeb svētsolījums, ko cilvēks sadzejojis un izraudzījis? Vai tu, pāvest, esi dvēseļu gans? Un vai jūs esat svēto Dieva zinību skolotāji, ja ko tādu mācāt? Tādēļ, ka jūs svētos solījumus turat augstāk nekā laulību, bet nevis ticību, kas vienīgā ir pati galvenā; bet jūs uzsverat darbus, kam nav nekādas nozīmes Dieva priekšā jeb arī viņiem vienāda nozīme attiecībā uz nopelniem.

Tādēļ es nešaubos, ka no svētsolījumiem, ja tie ir patiesi, nedz cilvēki, nedz eņģeļi nevar atbrīvot. Es pats vēl neesmu pilnīgā skaidrībā, vai visas tās lietas, kas šodien tiek svēti solītas, būtu pieskaitāmas pie svētsolījumiem. Tāds ir apbrīnojami smieklīgais un muļķīgais svētais solījums no vecāku puses, kas savu vēl nepiedzimušo vai ļoti mazo bērnu apsola ordenim vai mūžīgai nevainībai, jo ir taču zināms, ka tas nekādam svētam solījumam nav pakļaujams. Un tas izskatās pēc Dieva zaimošanas, ja viņi dod solījumus tādās lietās, kas nemaz nav viņu varā. Tā es nonāku pie ordeņa ļaudīm, kuru trīs solījumus es jo mazāk spēju saprast, jo vairāk es tos aplūkoju, un es brīnos, no kurienes nākusi prasība pēc šiem svētajiem solījumiem. Un vēl vairāk es nesaprotu, kādos mūža gados šādi solījumi būtu jādod, lai tie būtu likumīgi un iedarbīgi. Man patīk, ka še viņi visi ir vienisprātis, ka pirms vīrišķības gadu iestāšanās viņu svētsolījumi nav spēkā, lai gan viņi te apmāca lielu daļu bērnu, kuri nezina ne savu vecumu, ne to, ko viņi solās. Jo tiem, kas jāuzņem, viņi vīrišķības gadus neņem vērā, pie tam tos, kas svētsolījumu devuši, ar briesmīgu apziņu, it kā piekrišana būtu vēlāk dota, tura gūstā un aprij tos, itin kā svētsolījums, kam pašam par sevi nebija nozīmes, beigās ar laiku varētu kļūt likumīgs.

Bet man šķiet muļķīgi, ka kāds var noteikt zināmu laiku svētsolījumam kāda cita vietā, kas pats sev šo laiku nespēj noteikt. Es arī neredzu, kādēļ svētais solījums lai būtu spēkā, ja tas dots astoņpadsmit gados, bet ne tas, kas dots desmit vai divpadsmit gados. Arī tas mani nepārliecinātu, [kas teiktu], ka astoņpadsmitajā gadā cilvēks izjūt miesaskārību. Bet kā tad būtu, ja viņš to tikko sāktu izjust divdesmit vai trīsdesmit gados jeb varbūt stiprāk to izjustu trīsdesmit nekā divdesmit gados? Un kādēļ tad nenoteikt arī zināmu laiku nabadzībai un pazemībai? Bet kādu laiku tu noteiksi, lai viņš apzinātos, ka kļuvis skops vai iedomīgs? Jo pat vissvētākie šīs īpašības sevī tik tikko pamana. Tādēļ arī neviens svētsolījums nebūs drošs un nedarbosies, kamēr mēs paši nekļūsim svēti un svētie solījumi mums vairs nebūs vajadzīgi. Te nu tu redzi, ka šīs lietas ir neskaidras un ļoti bīstamas. Tādēļ būtu veselīgs padoms atbrīvot no svētsolījumiem tādas augstas dzīves veidus un atstāt tos vienīgi garam, kā tas bijis jau senlaikos, un nepārvērst tos par pastāvīgu dzīvesveidu. Un pašreiz pietiks par Kristību un tās brīvību. Savulaik es varbūt runāšu plašāk par svētsolījumiem, jo būtu ļoti nepieciešams tos izsmeļoši apskatīt.

« Baznīca Bābeles gūstā | Par Altāra sakramentu | Turpinājums sekos »