Mācītāji un priesteri

“Manas avis dzird Manu balsi.” [Jņ.10:27]

Apustulis Pēteris ticīgos Jēzū Kristū nosauc par „ķēnišķiem priesteriem.” [1.Pēt.2:9]

Kas tad īsti ir priesteri, un kas mācītāji?

Saskaņā ar Jauno Derību priesteri ir visi, kas sirdī tic grēku piedošanai Jēzus Kristus dēļ. Viņiem Jēzus Kristus ir devis Debesu valstības atslēgas. „Ņemiet Svēto Garu!” Viņš sacīja, „Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” [Jņ.20:22-23] Tas neattiecas tikai uz apustuļiem. To Kristus sacīja arī mācekļiem ceļā uz Emavu, kā arī visiem, kas bija sapulcējušies kopā ar vienpadsmit.

Saukt par priesteriem tikai Dieva vārda sludinātājus ir pretēji Jaunās Derības mācībai. Visi ticīgie ir priesteri.

Pamatojoties savā priesterībā, ticīgajam ir tiesības pašam apliecināt savu ticību. Bet tas vēl nav viss. Būdams kristīgās draudzes loceklis, viņš kopā ar citiem ticīgajiem, var aicināt draudzes mācītāju publiskai kalpošanai ar Dieva vārdu. Arī pēc mācītāja aicināšanas garīgā priesterība paredz, ka kristietis sekos līdzi sava mācītāja kalpošanai – vai tā saskan ar Dieva vārdu.

Mācītājs ir gan Kristus, gan draudzes kalps. Draudzes gans atbild par dvēselēm, kas uzticētas viņa gādībai. Bībele māca: „Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.” [1.Pēt.5:2-4]

Mūsdienās šī Bībeles mācība ir padarīta diezgan neskaidra. Tā ir apvīta ar neskaitāmiem maldiem. Piemēram, kādi apgalvo, ka garīgā priesterība dod tiesības veikt publisko kalpošanas amatu ar Dieva vārdu un sakramentu, bez draudzes aicinājuma.

Šajā jautājumā Luteriskās ticības apliecības ievieš skaidrību apliecinot, ka nevienam baznīcā nav atļauts publiski mācīt, sprediķot vai pārvaldīt sakramentus bez attiecīga aicinājuma.

Ir tādi mācītāji, kas aizmirst, ka viņiem jābūt arī priesteriem, tas ir, ticīgiem, kas pastāv patiesā mācībā un noraida maldu mācības, un nes atbildība ar katru viņiem uzticēto dvēseli.

Daudz cilvēku sevi uzskata par kristiešiem vai pat piederīgiem kādai konkrētai draudzei. Bet cik no viņiem atzīst, ka viņu draudzes mācītājs nes atbildību par viņu dvēselēm, un pats var pazaudēt pestīšanu, ja savā darbā ir nolaidīgs?

Mācītāja kalpošana drīzāk tiek uztverta kā laicīgs darbs – formāla un sekularizēta.

Tā nav bijis visos laikos. Arī tagad tā nav pilnīgi visur. Principā mūsdienu situācija līdzinās situācijai Jēzus dzīves laikā, jo „kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.” [Mt.9:36-38]