Jēzus – Upuris par grēku

Vārds „upuris” mūsdienu cilvēkiem ir kļuvis svešs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir zudusi grēka un vainas apziņa. Tagad vārda „upuris” vietā ir stājies maģiskais, bet tukšais vārds „progress” un tikpat tukšā un veltīgā ticība pašam sev, paļāvība uz cilvēka spēkiem. Tomēr pasaule kopš sen seniem laikiem ir dzīvojusi no cerības uz upuri. Visā Vecās Derības dievkalpošanā galvenais arvien bija upuris par grēku. Jau Ābels, Noa un Ābrahāms pienesa upurus, un svarīgāko jūdu svētku – Pashā svētku – kulminācija bija Pashā jēra upuris. Israēla tautas galvenā dievkalpošana notika Templī, un Tempļa svarīgākā funkcija bija upurēšana.

Vecās Derības upuri bija vai nu vainu izpērkošie jeb salīdzinošie upuri, vai arī pateicības upuri. Upurēts tika pats labākais, kas norādīja, ka upurim ir jābūt pilnīgam. Cilvēku upuri arvien ir nepilnīgi, tādēļ bija nepieciešams kāds cits upuris. Vecās Derības upuri bija tikai ēna, kas norādīja uz pilnīgo upuri, kuru pienesīs Mesija, kad Viņš nāks. Ar salīdzinošajiem upuriem Vecās Derības baznīcai tika mācīts, kādā veidā Dievs pats izpirks viņu grēkus, proti, – sūtot apsolīto Glābēju no grēka un nāves, starpnieku starp Dievu un cilvēku, kurš ar savu nāvi kalpos kā upuris par visu cilvēku grēkiem. Pravieša Jesajas grāmatā lasāms pravietojums par Cietēju Kalpu, kas nes Israēla tautas sāpes un bēdas un arī viņas grēkus, atdodot savu dvēseli kā upuri par grēkiem (Jes. 53:4–6). Šī Vecās Derības izpratne kalpo kā fons vienkāršajam Jaunās Derības apgalvojumam, ka „Jēzus mira par grēkiem”.

Pāvils, runājot par šo upuri, saka, ka „mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus” (1. Kor. 5:7), un Jānis savā evaņģēlijā apliecina to pašu (Jņ. 19:35–37). Tādējādi Kristus nepelnītā nāve bija upuris jeb gandarīšanas darbs par visu cilvēku vainu, sods, kas remdē Dieva dusmas pret grēcīgo cilvēku, nopelnot grēku piedošanu mūsu vietā. Tādēļ šo upuri sauc arī par vietniecisko upuri.

Vēstulē ebrejiem par Kristu ir sacīts, ka Viņš ir Dieva iecelts augstais priesteris (Ebr. 5:10), kurš upurēja pats Sevi (Ebr. 7:26, 27). Grēku izpirkšanas motīvs skan cauri visai Kristus dzīvei. Dēmonu izdzīšana un slimību dziedināšana ir saprotama gan kā Dieva godības atklāšanās, gan kā pravieša Jesajas sludinātā Cietēja Kalpa veikums: „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas.” (Jes. 53:4) Jēzus ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku, un tādēļ Viņš dziedina cilvēkus, nesdams prom arī grēka sekas – slimības. Pats Kristus savu miesu sauc par Templi (Mt. 12:6, 26:61, Jņ. 2:19). Viņa miesa ir Templis, kur tiek upurēts par cilvēku grēkiem. Un pats Viņš saka: „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” Mūsu Katehisms uzsver kardinālo atšķirību starp radītām lietām un Kristus pienesto upuri: Ne ar zeltu un sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savām nepelnītajām ciešanām, un labprātīgo miršanu par citu cilvēku grēkiem Kristus ir izpircis savu radību. Turklāt Viņš to darīja pilnīgi labprātīgi, neviena nepiespiests, vienīgi mīlestības vadīts. Viņš mīlēja mūs pirmais, kad mēs vēl bijām grēcinieki, Viņa ienaidnieki, un atdeva savu dzīvību par mums.

“Mīlestība,” raksta apustulis Pāvils, “ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (1. Kor. 13:4–7) Kur gan šajā pasaulē ir sastopama šāda mīlestība? Vai kāds par tādu ir dzirdējis, vai to redzējis? Par šādu mīlestību mēs dzirdam, to redzam un piedzīvojam Lielajā Piektdienā, kad raugāmies uz Dieva Dēlu, kas par mūsu grēkiem mirst pie krusta staba Golgatas kalnā.

Mēs raugāmies uz Krustā Sisto, un Viņa ciešanu pārņemtajā vaigā nav ne miņas no dusmām vai rūgtuma. Mēs redzam Viņā vienīgi mīlestību un žēlsirdību. Viņš ir nodots brutālu kareivju rokās, kas dara Viņam briesmīgas fiziskas sāpes. Arī Viņa dvēsele cieš elles mokas un neaprakstāmu kaunu. Kurš gan šādā brīdī spētu domāt par citiem? Taču Jēzus to dara. Viņš lūdz Dievu par kareivjiem, kas viņu moka, Viņš lūdz par Ponciju Pilātu, kas Viņu nodevis kareivju rokās, Viņš lūdz par jūdu priesteriem, kas to visu bija uzsākuši, un Viņš lūdz par tevi un mani, par visiem cilvēkiem, par kuru grēkiem Viņš izcieš šīs mokas.

Par citiem lūgdams, Viņš izlej savas nevainīgās asinis. Kails, asinīm klāts, izsmiets, kaunināts, zaimots un lamāts, ciešanu pārņemts Svētais Kalps lūdz savu Tēvu, lai Viņa nepelnītās ciešanas dāvātu piedošanu tiem, kas Viņam šīs ciešanas rada. Viņa dvēsele un miesa grimst sāpju jūrā, kas nav nedz aprakstāma, nedz ar prātu aptverama. Kalpodami velnam, viņa ienaidnieki izstiepj Jēzus rokas, lai tās pienaglotu pie krusta, bet Viņš paceļ tās lūgšanā par tiem, kas to dara. Tāda ir Jēzus mīlestība – mīlestība, kas izpērk savu slepkavu grēkus.

Pirmie Viņa vārdi, kas atskan pie krusta, ir Augstā Priestera vārdi. Kā Augstais Priesteris Jēzus izlūdzas piedošanu visiem, un Viņš zina, ka šī lūgšana tiks pilnībā uzklausīta. Šeit vairs nav nosacījuma, Jēzus vairs nesaka – ja tas ir Tavs prāts, Tēvs –, tagad Viņš lūdz: „Tēvs, piedod viņiem!” Jēzus zina, ka Viņa nāve ir upuris par visiem, par visu šo grēkā grimstošo un samaitāto pasauli. Tas, ka Jēzus slepkavas nezina, ko viņi dara, tiem neatņem vainu. Nezināšana nedara nevainīgu arī nevienu citu grēcinieku. Piedošana nenāk no nezināšanas, tā var nākt tikai no upura nāves. Tēvs, piedod viņiem! – saka Augstais Priesteris Jēzus, un tā ir lūgšana par mums visiem, pienesot pilnīgu upuri par cilvēces grēkiem. Visas cilvēces grēki gulstas pār Jēzu. Viņš tos labprātīgi ir ņēmis uz sevi un tagad pie krusta lūdz Tēvam piedošanu par tiem. Jēzus zina, ka ar savu nāvi nopelnīs piedošanu visiem, tādēļ pirms paša nāves brīža pārliecības pilns Viņš saka – „viss piepildīts”. Viņš zina arī Tēva atbildi uz Viņa lūgšanu, taču tā vēl nav Lielās Piektdienas vēsts. Šī sāpju diena mums vēsta, ka Jēzus ir upurējis pats Sevi par mūsu grēkiem un lūdz Tēvam piedošanu par ikvienu no mums. Tēva atbildi mēs dzirdēsim Lieldienu rītā.

Vēsture mums liecina, ka Romas pagāni lielu briesmu brīžos „Dieva dusmu remdēšanai” ir upurējuši cilvēkus. Tas liecina, ka ikviens cilvēks kaut ko zina par Dieva dusmām, jo visiem cilvēkiem, bīstoties no tām, rodas vajadzība šīs dusmas slāpēt. Kristieši zina ko vairāk – tas, kas stājas starp Dieva dusmām un cilvēka vainu, ir Kristus, kas „ar saviem nopelniem stājoties pret Dieva dusmām mūsu vietā”, dāvā mums „grēku piedošanu bez darbiem”. Tik pilnīga ir Kristus nāves iedarbība, ka labajiem darbiem vairs nevar būt nekā kopēja nedz ar Viņa samierinošo upuri, nedz ar tā nopelnu saņemšanu. Ja pagāniskajā vai puspagāniskajā izpratnē valda pārliecība, ka pašam cilvēkam ar savu rīcību ir jānovērš Dieva dusmas, tad kristieši zina, ka Dieva dusmas par viņu grēkiem uz sevi ir ņēmis Kristus. Viņš ir paņēmis no Tēva rokām dusmības kausu un tukšojis to mūsu vietā.

Visas Dieva dusmas tagad ir vērstas vienīgi pret Jēzu, kas karājas pie krusta. Viss šo dusmu smagums gulstas pār Viņu. Trīs reizes Ģetzemanes dārzā Jēzus lūdza, lai Dievs neliktu Viņam baudīt šo kausu. Vecajā Derībā kauss ir parastais Dieva dusmu apzīmējums. Tomēr Viņam to nācās tukšot līdz pašam dibenam. Evaņģēlisti mums stāsta, ka pēdējo trīs Jēzus nāves stundu laikā zemi klāja īsta tumsa. Tumsība evaņģēlijos tiek saprasta ne tik daudz kā fiziskas gaismas trūkums, cik Dieva prombūtne. Tādējādi tumsa, kas klājas pār zemi, liecina, ka Dievs ir atstājis savu Dēlu. Šajā pilnīgajā pamestības stāvoklī, kurā Jēzus vairs nemana žēlsirdīgā Dieva klātieni, Viņš sauc – „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Šeit, šajos vārdos atklājas viss kristīgās ticības saturs – pret grēcīgo cilvēku vēršas iznīcinošas un pazudinošas Dieva dusmas. Mums nav glābiņa no tām. Taču Jēzus stājas mūsu vietā, uzņemdams Dieva dusmas uz sevi. Kristus kļūst par grēku mūsu vietā, lai mēs varētu kļūt par Dieva taisnību Viņā, – tā šo notikumu vēlāk skaidros apustulis Pāvils (2. Kor. 5:21).

Tādēļ, kad raugāmies uz Kristus krustu, mēs vispirms redzam paši sevi. Mēs redzam tur dižo un vareno cilvēku karājamies kā tārpu un redzam arī to, ko patiesībā esam pelnījuši. Lai ko cilvēks arī sasniegtu šajā pasaulē, Dieva acīs viņš būs un paliks tikai grēcinieks, kas pelna Viņa dusmas un mūžīgu lāstu. Ko gan tu vari Dievam dot par atpirkšanas maksu? Ar ko tu remdēsi Viņa briesmīgās dusmas? Ilgu laiku mēs rietumu pasaulē esam dzirdējuši, ka Dievs ir mīlestība, bet pilnīgi esam aizmirsuši, ka Viņš ir arī taisnīgs Dievs, uguns, kas iznīcina grēcinieku. Ar ko gan mēs esam atcēluši Viņa dusmas? Vai ar savu augsto dzīves līmeni, tehnokrātiski izglītoto sabiedrību, mūsdienu komunikācijas līdzekļiem? Jā, kā gan mēs domājam stāties Viņa vaiga priekšā? Ko mēs dosim Viņam kā samaksu par savu bezdievību – dolārus, eiro vai latus? Jā, mēs esam ieraduši ticēt, ka ar šīm lietām var panākt visu. Bet vai tā ir? Vai tiešām mēs kā pensijas fondā varēsim uzkrāt noguldījumus, ar ko attaisnoties visvarenā un viszinošā Dieva priekšā?

Ja mēs gribam atrast Bībelē prototipu tam, kāds patiesībā izskatās mūsdienu pārtikušais rietumu cilvēks, tad tas pavisam noteikti varētu būt bagātais vīrs no Lūkas evaņģēlija līdzības. Viņa bagātība tam rada ilūzijas, ka viss ir kārtībā. Nevar taču būt, ka Dievs ne par ko neturētu to, ko mēs uzskatām par tik vērtīgu un augstu! Ar vieglu prātu mūsdienu cilvēks, tāpat kā šis bagātais vīrs atmet Kristu, Viņa vietniecisko upura nāvi un dzīvo bez bēdām. Taču tad pēkšņi nāk nāve un lepnajam, pārdrošajam cilvēkam tiek pasniegts viss Dieva dusmības kauss – dzer nu, varenais tehnokrāt, eiro un dolāru īpašniek! Dzer līdz dibenam kvēlojošo liesmu pilno kausu! Šīs dusmas nevarēs veldzēt ne eiro, ne dolāri, ne lati, ne kādi mūsdienu sasniegumi. Tad izrādīsies, ka viena vienīga Kristus asiņu lāsīte spēj vairāk nekā viss, pēc kā mēs esam tā tiekušies un par ko sapņojuši.

Lielajā Piektdienā mēs pieminam šo patiesi grandiozo notikumu visas cilvēces vēsturē – notikumu, kas pavērsa visas pasaules gājumu no elles uz Debesīm – Dieva Dēla krusta nāvi. Šī krusta nāve ir mūsu vienīgā cerība. Tikai tā un vienīgi tā mūs atbrīvo no Dieva dusmām.