6. post Trinitatis svētdienā

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. [Mt.5:20-26]

Šajā Evaņģēlija vietā mūsu Kungs pilda sava amata pienākumu, izklāstīdams un izskaidrodams Mozus Bauslību. Citādi Viņam nevajadzētu tik dedzīgi censties darīt cilvēkus dievbijīgus. Kristus nav likumdevējs, bet Pestītājs, kurš nevienam neko neprasa, bet tikai dod. Tādēļ Viņš parāda mums savu draudzību, izskaidrodams Bauslību un laipni mācīdams, kādi ir mūsu trūkumi, nevis bargi pieprasīdams, kā to darījis Mozus, kas gribēja, lai ļaudis būtu dievbijīgi, vai arī miruši. Tādēļ arī šis darbs jāuzlūko kā Kristus lielais Žēlastības darbs, jo Viņš mums šeit māca un rāda, kā mums pietrūkst. Un īpaši Kristus šeit pievēršas tādai vājībai kā dusmas. Jo mēs labi redzam, cik daudz ļaunuma tās rada cilvēku vidū; gandrīz visa pasaule ir dusmu varā.

Aplūkosim bausli: “Tev nebūs nokaut.” Raudzīsimies, kā to sapratuši jūdi un kā jāsaprot mums. Jūdi uzskatīja par slepkavām tos, kuri ar savām rokām bija kādu nonāvējuši; savukārt tie, kuri bija atturējušies no šāda darba, tika uzskatīti par dievbijīgiem ļaudīm. Tieši tā jūdi rīkojās ar Kristu: kad tie nodeva Viņu Pilātam un prasīja, lai Pilāts saka Viņam spriedumu, paši jūdi palika malā un iedomājās, ka viņi pie šīs asins izliešanas nebūs vainīgi, tādējādi Bauslības priekšā paliks šķīsti (Jņ.18:28). Arī Sauls, gribēdams nonāvēt Dāvidu, domāja, ka, ja vien nedarīs to pats savām rokām, tad joprojām būs un paliks dievbijīgs un taisns (1.Sam.19). Tā jūdi ir sapratuši šo bausli. Viņi nav redzējuši, ka Bauslība sakņojas cilvēka sirdī. Tādēļ Kristus saviem kristiešiem šeit saka:

Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.

Tas ir smags un briesmīgs spriedums, kas pazudina visus liekuļus un viltus svētos, kuri nododas ārišķīgiem darbiem.

Bet kā mēs esam skaidrojuši šo bausli? Ne jau daudz labāk, jā, pat vēl divreiz sliktāk! Proti, mums jāievēro, ka sirdij ir jābūt bez naida. Mēs esam pieļāvuši, ka cilvēka var izmest dusmas no savas sirds un izturēties laipni; taču, šādi spriezdami, esam atstājuši šī baušļa pildīšanu cilvēka brīvās gribas ziņā, un tas ir vēl divkārt ļaunāk par jūdu aplamo rīcību. Jūdi ir saistījuši šo bausli ar liekulīgu izlikšanos, savukārt mēs – ar cilvēka brīvo gribu. Tā nu jūdi liekuļo ar darbiem, bet kristieši – ar savām domām. Jo mēs domājam tā: es viņam piedošu un būšu laipns; mēs ķeramies pie darba ar savu brīvo gribu un domājam, ka paši spēsim visu paveikt.

Bet kas tad mums šai ziņā būtu jādara? Mums jāsaka tā: uz zemes nav neviena cilvēka, kurš, nebūdams no jauna dzimis, spētu nedusmoties un neizpaust dusmas ne zīmēs, ne vārdos. Cilvēka dabai tas nav pa spēkam. Bet Bauslība saka: tev jābūt laipnam cilvēkam, kam dusmas ir svešas – tas attiecas gan uz tavu sirdi, gan vārdiem un darbiem – tevī nedrīkst būt itin nekā ļauna. Jā, kur gan es, cilvēks, varētu atrast tādu tikumu? Mana māte man to nevar dot, tam jānāk no Debesīm. Jo uz zemes nav neviena cilvēka, kurš – ciktāl viņš ir tikai miesa un asinis – nedusmotos, nerunātu un nedarītu ļaunu. Bet, ja tā, tad esmu atteicies no ļaunajiem darbiem tikai tādēļ, ka bīstos zobena vai meklēju pats savu labumu. Ja nenolādu un neaprunāju citus cilvēkus, tad mani no šiem grēkiem attur vai nu zobens, vai elle, bailes no nāves vai no velna; es iztēlojos šos draudus un atturos no grēkiem; citādi es to nespētu. Ja nebūtu jābīstas, es nonāvētu, kad un kā vien iespējams. Tā nu es pēc savas dabas nespēju neko labu teikt, nedz labi izturēties; ja es to tomēr daru, tā noteikti ir tikai liekulība – sirds joprojām paliek indes pilna. To dzirdu arī Kristus vārdos – Viņš izskaidro Bauslību tā, ka tev pašam savā sirdī nākas kaunēties, proti: tava laipnība nenāk no sirds; tava sirds ir naida pilna, slepkavošanas un asiņu pilna, tādēļ arī rokas un acis seko sirdij; tam tu nevari pretoties, gluži tāpat, kā nespēj pavēlēt ugunij, lai tā nedegtu; jo degšana ir pati tās daba.

Kāds varētu sacīt: kā tad man jārīkojas? Es jūtu, ka manī ir šādas tieksmes, taču nekādi nespēju tās novērst. Atbilde: steidzies pie Dieva, sava Kunga, un saki tā: redzi, mans Kungs, mans tuvākais ir nedaudz aizskāris manu godu, mazliet kaitējis manai mantai – to es nespēju paciest, un vislabprātāk redzētu šo cilvēku mirušu. Ak, mans Dievs! Uzklausi, ko es Tev lūdzu! Es gribētu būt labvēlīgs pret savu tuvāko, taču, diemžēl, es to nespēju; redzi, cik auksts, jā, cik nedzīvs es esmu! Ak, Kungs! Es pats sev nespēju palīdzēt – stāvi Tu man klāt! Pārvērt mani, ak, Kungs, dari mani dievbijīgu, citādi man jāpaliek tādam, kāds esmu! Tikai pie Dieva tu vari meklēt šādu palīdzību, un nekur citur. Ja meklēsi to pats sevī, tad noteikti neatradīsi; sirds arvien mutuļos dusmās, un tu ar to netiksi galā.

Tā nu Bauslības kopsavilkums ir šāds: tev jābūt laipnam, draudzīgam un labestīgam ar visu savu sirdi, vārdiem un darbiem. Pat tad, ja kāds grib atņemt tavu dzīvību, paciet visu ar labu prātu un pateicies savam Kungam. Redziet, tik daudz sevī ietver šie nedaudzie vārdi: “Tev nebūs nokaut.” Tieši tā ir darījis Kristus: seko Viņa piemēram, tad būsi īsts kristietis. Kad Viņš karājās pie krusta, Viņa visuaugstais Vārds un gods tika zaimots un apkaunots jūdu vidū – tie izzoboja Viņu ar šādiem un līdzīgiem vārdiem (Mt.27:43; Mk.15:32; Lk.23:35): redziet nu, kāds ir Viņa Dievs! Ja Viņš ir Dieva Dēls, lai nokāpj no krusta! Lai Dievs, ar ko Viņš tik ļoti lepojas, palīdz Viņam! Šie vārdi ir ķērušies Viņam pie sirds un radījuši lielākas sāpes, nekā visas pārējās ciešanas. Un tomēr Kristus to visu panes ar pacietību un raud par saviem ienaidniekiem, tādēļ, ka Kristus lielajam žēlastības darbam – tam, ka Viņš mirst šo cilvēku labā – viņos neatrodas vieta; Kristus lūdz par saviem ienaidniekiem. Bet mēs gribam tā kurnēt un ņurdēt par katru nieku, ko mums nākas paciest kā sava tuvākā pārestību.

Te jūs redzat, cik tālu vēl esam no Kristus. Mums tiešām ir jācieš līdz ar Viņu, ja gribam nākt pie Viņa godībā. Viņš ir gājis mums pa priekšu, lai mēs Viņam sekotu – kā Sv. Pēteris saka: “Uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā , jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja…” (1.Pēt.2:21) Redziet, kādu piemēru mums rāda Sv. Pēteris! Tam mums patiesi ir jāseko – mums jākļūst līdzīgiem Kristum un jādara tā, kā dara Viņš. Paši pēc savas dabas mēs to nespējam, tādēļ esam pakļauti velna varai, un uz zemes nav neviena cilvēka, kurš nebūtu nolemts pazušanai. Šis spriedums ir bargs: jums jābūt laipniem un lēnprātīgiem līdz pašiem sirds dziļumiem, vai arī – jūsu vieta ir ellē.

Ko tad lai darām? Tev jārīkojas tā: ir jāatzīst, ka esi nolādēts un piederi velnam, tā, ka pats saviem spēkiem nevari sev palīdzēt; un tad tev jāmeklē patvērums pie Dieva, jālūdz, lai Viņš dara tevi gluži citādu – jo vienīgi tā vari glābties no pazušanas. To visu ir redzējuši un pamanījuši arī augsti izglītotie vīri; taču viņi ir domājuši tā: ja jau mums jāsludina, ka visa pasaule ir nolādēta un kritusi velnam par īpašumu, kur tad paliks dievbijīgie priesteri un mūki? Tad jau arī viņiem jāiet pazušanā! Lai Dievs nedod! Pagaidiet, pagaidiet, mēs asināsim savas mēles un izdursim caurumu mūsu Kunga rakstā – mēs izdomāsim skaidrojumu un teiksim: ak, Dievs jau to tā nav domājis! Kurš gan spēj turēt tādu bausli? Viņš jau nav pavēlējis, bet tikai devis padomu tiem, kuri grib būt pilnīgi! Un arī pilnīgajiem nav pienākuma būt tieši tādiem; pietiek tikai tiekties un censties to sasniegt. Par to sarakstītas daudzas lielas grāmatas, un viņi to nosaukuši par Formas conscientiarum, kuru uzdevums ir mierināt un stiprināt sirdsapziņas šādos grūtos brīžos. Un šādās lietās pats lielākais ķeceris ir Akvīnas Toms. Šo pašu mācību ir apstiprinājis arī pāvests, un tā izplatījusies pa visu pasauli; uz tās pamata radušie visi ordeņi – tajos pulcējušies ļaudis, kuri ir gribējuši būt pilnīgi. Bet nu – lai slavēts Dievs! – esam izpratuši šos maldus un varam no tiem izvairīties.

Mēs savām sirdsapziņām rodam citu mierinājumu, proti, mēs sakām: mīļais cilvēk, to nav teikuši tikai mūki un priesteri; Kristus ar saviem vārdiem nejoko, un Viņš ir devis pavisam skaidru pavēli. Tev tā ir jāpilda, citādi būsi velna varā. Tāds ir mūsu mierinājums. Bet cilvēka daba sauc: ak vai! Kas tad tas par mierinājumu? Šie vārdi taču iemet mūs tieši velnam rīklē! Jā, mans draugs, man vispirms jāved tevi uz elli, un tikai tad – uz Debesīm; tev vispirms jāzaudē pēdējās cerības, un tikai tad varēsi nākt pie Kristus un uzlūkot Viņa piemēru, to, kā Viņš izturas pret saviem ienaidniekiem, jā, pat raud par viņiem. Šis piemērs gan liek tavai sirdij atmaigt, taču neko daudz vēl nespēj palīdzēt.

Tālāk – ņem Kristus Vārdu un apsolījumu, ka Viņš grib tevi darīt gluži citādu; tas gan tev patiesi palīdzēs. Saki tā: redzi, mans Dievs, tu esi man devis Kristu, savu mīļo Dēlu, kā piemēru, lai arī es dzīvotu tāpat, kā Viņš; taču es to nespēju. Ak, mīļais Dievs, pārvērt mani, dod man savu žēlastību! Tad nu Dievs nāk un saka: tā kā tu apzinies, kas esi, un lūdz pēc manas žēlastības, es tevi pārvērtīšu un darīšu tādu, kā tu lūdz. Kaut arī vēl neesi tik pilnīgs, kā Kristus, kaut arī vēl neesi tāds, kādam tev vajadzētu būt, tomēr mana Dēla dzīve un pilnība nāks tev palīgā. Redzi, tā nu arvien ir nepieciešams kas tāds, kas darītu mūs pazemīgus un uzturētu bijībā.

Tas ir īstais mierinājums, kas nav meklējams mūsu pašu spēkos, bet saņemams tādēļ, ka mums ir žēlīgs Dievs, kas mums piedod; jo mēs ticam Kristum, nevis mūsu pašu cienīgumam. Tā topam šķīstīti – arvien vairāk, dienu no dienas; ja arī mums vēl kā pietrūkst, mēs arvien rodam mierinājumu Kristū. Redziet, tā ir šo Evaņģēlija vārdu pamatizpratne. Nu īsi aplūkosim visu tekstu, un raudzīsimies, kas tajā tiek parādīts.

Mūsu Kungs šeit nosauc četras dusmu pakāpes. Pirmkārt, sirds dusmas – un tā ir pamatpakāpe; tev jābūt tik šķīstam, lai tu savā sirdī šādas dusmas vairs nejustu. Taču tas nav iespējams. Tādēļ, ja sajūti sirds dusmas, nāc pie Kristus un lūdz pēc Viņa žēlastības, lai Viņš tevi pārveidotu; lūdz, lai Kristus apdzēš dusmu liesmas tavā sirdī, jo pats saviem spēkiem šai ziņā nespēsi sev palīdzēt.

Otrā pakāpe ir – saukt savu brāli par ģeķi, tas ir, rādīt viņam nelaipnas izturēšanās zīmes ar acīm, seju un kaklu, vai kā vien vēl citādi tas iespējams. Arī tas nekādā ziņā nedrīkst notikt. Tādēļ tev arvien ir jāzina, kad un kur meklēt palīdzību.

Trešā pakāpe ir – saukt tuvāko par bezdievi, tas ir, lamāt un zaimot viņu visdažādākajiem vārdiem, kādos vien iespējams cilvēku nolamāt. Arī šīm dusmām ir jāpazūd; ir nepieciešams ar vislielāko uzcītību sargāt un apklāt viņa grēku, cik vien tas iespējams.

Ceturtā dusmu pakāpe ir – nonāvēt tuvāko ar savu roku. Arī tas nekādā ziņā nedrīkst notikt. Mums ar savām rokām ir jāpalīdz tuvākajam, jādod viņam un jāpalīdz viņu uzturēt. Jo, ja es redzu nabadzīgu cilvēku ciešam trūkumu, bet nepalīdzu un nedodu viņam, ja viņu neaizsargāju un nepalīdzu uzturēt, tad pats savām rokām esmu viņu nonāvējis.

Tā nu, ja gribi redzēt un zināt, kas tu esi, tev nav jādomā, kā izturies pret to, kurš tev ir mīļš; arī cilvēka daba māca nevēlēt neko ļaunu tiem, kurus mīlam; padomā par to, kā izturies pret saviem ienaidniekiem, tad redzēsi, kas tu esi. Ja tava sirds nav laipna un draudzīga arī pret ienaidnieku, ja tu par viņu runā ļaunu, ja ar savām rokām viņam nepalīdzi, tad esi slepkava.

Bet mūsu Kunga vārdi: “Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī,” ir sacīti par laicīgā tiesā pieņemto kārtību, kur apsūdzētais nāk tiesas priekšā, lai tiktu izspriests, vai viņš ir vainīgs, vai nē; tad tiek lemts, kāds sods viņam jāsaņem; un visbeidzot sods tiek izpildīts. Tāpat ir ar šīm dusmu pakāpēm – tās tiek sodītas cita par citu bargāk. Elle gan ir tikai viena, taču ļaudis tajā cieš dažādas mokas un sodus; viens ir nolādēts smagāk, nekā citi. Tāpat arī tas, par kuru tiek spriests, kādā nāvē viņam jāmirst, ir tuvāk nāvei, nekā tas, kurš vēl tikko tiek vests tiesas priekšā. Tālāk mūsu Kungs pats skaidro savus vārdus, sacīdams:

Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.

Te jūs redzat, ko Dievs no mums prasa. Viņš negrib, lai darām kaut ko tieši Viņam, bet prasa, lai viss tiktu darīts mīlestībā un visupirms – lai izturamies pareizi pret savu tuvāko. Redziet, tā līdz ar dusmām tiek atcelti visi labie darbi, tādi, kā lūgšana, sevis mocīšana, žēlastības dāvanu došana un visi pārējie. Dievs grib, lai tie, kuru vidū nav vienprātības, vispirms izlīgtu cits ar citu, lai ikviens lūgtu piedošanu tam, kuram ir darījis pāri – un tas ir taisnīgi. To mūsu Kungs prasa, sacīdams: “Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli…” un lūdz viņam piedošanu. Un, no otras puses, “esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās.” Pat tad, ja viņš pie tevis nenāktu un nelūgtu piedošanu, tev tomēr ir jābūt labvēlīgam un jāpiedod viņam. Redziet, tā Kristus ir atcēlis dusmas, dodams pavēli abām pusēm: tam, kurš ticis aizskarts, ir jābūt laipnam un jāpiedod, savukārt tam., kurš viņu aizskāris, ir jālūdz piedošana – visam ir jānotiek labi un pareizi.

Te nu kāds varētu teikt: tu māci, ka nedrīkstam sacīt: “ģeķis!” Kā tad Kristus pats saviem mācekļiem bieži ir teicis: “Jūs, ģeķi!” un: “jūs, neticīgie!” – kas taču kristietim ir smags un zaimojošs vārds? Atbilde: te arvien ir jāraugās cilvēka sirdī, un tikai tad jāvērtē viņa darbi. Kristus un Pāvils arī mēdz bargi nosodīt un norāt, taču viņu siržu nodomi ir labi; tādēļ viņi arī norādami dara labus darbus. Arī tēvs savu dēlu bieži vien sauc par ģeķi, jā, viņš to pat per ar rīksti, taču tēvs to dara savā žēlastībā, un viņa sirds arvien paliek laipna un mīlestības pilna pret dēlu. Tāpat dara arī Kristus, apustuļi un visi ticīgie – viss, ko tie dara, nāk no mīlošas tēva vai mātes sirds; tādēļ šie darbi ir labi. Tā nu šeit, šajās lietās ir jāuzlūko sirds, nevis jāvērtē cilvēka darbi. Ar to šoreiz pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu.