Par labajiem darbiem

KAD NU DIEVS, KĀ IR TEIKTS, CILVĒKAM PIEDOD GRĒKUS, VAI TAD VIŅŠ ĻAUJ TAM PALIKT GRĒKOS UN TOS TURPINĀT BEZ KĀDĀM IZMAIŅĀM?

Nē, bet kaut arī svētajos šajā dzīvē vēl paliek grēks (Rom. 7, Ps. 32), tomēr Dievs tiem, kas ir attaisnoti caur ticību, dod savu Svēto Garu, kurš viņus pārveido un atjauno (Rom. 12, Ef. 4, Kol. 3). Svētais Gars arī sasaista kopā atdzimšanu un atjaunošanos (Tit. 3). Jo Kristus mūs ir izpircis tik dārgi ne tāpēc, lai mums būtu kāda priekšrocība zaimot un gānīt, lai mēs brīvi un bez bailēm dzīvotu visās ļaundarībās (Rom. 3, 6, 1. Tes. 4), bet gan, lai mēs būtu īpaša, sevišķa tauta, kas ir čakla labos darbos, noraida bezdievīgu dzīvi, kalpo Viņam svētumā un taisnībā, dzīvo jaunajā dzīvē un labajos darbos (Tit. 2, Lk. 1, Rom. 6, Ef. 2, 2. Kor. 2).

KĀDA IR ŠĪS PĀRMAIŅAS UN ATJAUNOŠANĀS BŪTĪBA?

Raksti to ietver divās pamatlietās: nonāvēt miesas kārības vai darbošanos un dzīvi garā (Rom. 8, Gal. 5), atteikties no ļaunā un darīt labu (Ps. 34), nonāvēt grēku un dzīvot taisnībai (Rom. 6, 1. Pēt. 2), atmest veco cilvēku un apvilkt jauno (Ef. 4, Rom. 13), nest nevis ļaunus, bet labus augļus (Mt. 3. un 7).

VAI TAD LABIE DARBI IR JĀDARA TĀDĒĻ, KA TAS IR SVARĪGI UN TAS IR MŪSU PIENĀKUMS?

Jā, jo tā ir Dieva griba, pavēle un rīkojums, ka ticīgajiem nav jāsēž dīkā (Mt. 3, 7. un 20, 2. Pēt. 1), bet jādzīvo labajos darbos (1. Tes. 4). “Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta” (Jņ 15 un 1. Jņ. 4). Tā ir Dieva pavēle un rīkojums, ka mums būs mīlēt Dievu un savu tuvāko. Tādēļ Raksti vēsta, ka jaunā paklausība nav brīva izvēle, bet gan nepieciešamība (Rom. 13, 1. Kor. 9, Ap. d. 15), tāpat arī, ka to darīt ir mūsu pienākums (Rom. 8, 13, 15, Lk. 17, Jņ. 15, 1. Jņ. 4).

BET PĀVILS TAČU SAKA – LABAJIEM DARBIEM NAV JĀNOTIEK NO NEPIECIEŠAMĪBAS (2. KOR. 9, FILEM. UN 1. PĒT. 5)

Ja vārds “nepieciešamība” tiek lietots Kā “piespiedu kārtā”, tad Pāvils saka: “Ne piespiedu kārtā” – jo, ja kaut kas ārēji notiek piespiedu kārtā, bez prieka un patikas, un cilvēkam sirdī nav ne mīlestības, ne gribas to darīt, tad tas nav nekāds patiesi labs darbs (2. Kor. 9, Filem.). Jo paklausībai ir jānāk no sirds (Rom. 6, 1. Tim. 1). Bet Pāvils par svarīgu sauc arī to, ko pēc Dieva pavēles un rīkojuma darīt ir mūsu pienākums (Rom. 13, 1. Kor. 9); tādēļ ir labi un pareizi teikts Augsburgas ticības apliecībā un tās apoloģijā., ka labie darbi ir nepieciešami jeb, ka mūsu pienākums visādā ziņā ir darīt labu.

VAI TAD MŪSU LABIE DARBI IR NEPIECIEŠAMI ATTAISNOŠANAI VAI PESTĪŠANAI?

Nē, jo, kā ir norādīts iepriekš, mūsu attaisnošana un pestīšana nebalstās uz mūsu darbiem, bet gan tikai uz Kristus paklausību, ciešanām un nāvi un tiek attiecināta un pieņemta tikai caur ticību, attaisnošana un pestīšana arī sastāv tikai no žēlastīgas salīdzināšanas un piedošanas, lai apsolījums būtu drošs (Rom. 4). Izslēdzošo izteikumu dēļ[1] nav jāmāca, ka mūsu attaisnošanai ir nepieciešami mūsu labie darbi. Tāpēc Luters minēto izteikumu, ka labie darbi ir nepieciešami pestīšanai, ir vienkārši izslēdzis no mūsu baznīcas, jo izslēdzošās partikulas (izteikumi). ir tik cieši saistītas ar pestīšanas mācību (Rom. 4 un 11, Ef. 2, 2. Tim. 1, Tit. 3).

TAD JAU KĀDS VARĒTU BŪT ATTAISNOTS UN PESTĪTS, PAT JA VIŅŠ, NEŅEMOT VĒRĀ SAVU SIRDSAPZIŅU, SEKO ĻAUNAJĀM IEKĀRĒM UN NENES NEKĀDUS TICĪBAS AUGĻUS.

Nekādā ziņā, jo ļoti uzcītīgi un nopietni ir jāņem vērā Rakstu brīdinājumi: “Ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst” (Rom. 8); Kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību (Gal. 5, Ef. 5).; Kas nemīl, paliek nāvē (1. Jņ. 3). Tāpēc, kad Dāvids Ūrijam atņem sievu, tad viņš nav ne taisns, ne pestīts. Bet tas nenotiek tāpēc, ka attaisnošanai un pestīšanai būtu nepieciešams kaut kas cits un kas vairāk nekā Kristus, kurš tiek pieņemts caur ticību. Attaisnošanai un pestīšanai vajag būt iepriekš, pirms vēl var notikt kāds taisns, labs darbs (Mt. 12) – kokam ir jābūt labam jau iepriekš, pirms tas varētu nest labus augļus, bet visādā ziņā labi augļi ir tur, kur ir patiesa ticība, taisnība un pestīšana. Tāpēc, ja neseko labi augļi, tas ir drošs pierādījums, ka ticība nav krietna un taisnība un pestīšana ir nevis iemantota, bet gan pazaudēta (1. Tim. 5, 2. Pēt. 1, 1. Jņ. 3).

KĀDI IEMESLU DĒĻ LABIE DARBI IR NEPIECIEŠAMI TIEM, KAS TIKUŠI ATTAISNOTI CAUR TICĪBU?

Augsburgas ticības apliecība un tās apoloģija to nosaka tā: Mums ir jādara labie darbi nevis tādēļ, lai caur tiem cerētu nopelnīt Dieva žēlastību, bet gan tāpēc, ka tā ir Dieva pavēle un griba; tāpat – lai darot labos darbus tiktu lietota mūsu ticība, tāpat arī Dieva atziņas dēļ un tādēļ, lai mēs izrādītu savu pateicību Dievam.

Urbāns Regius[2] šos iemeslus izklāsta šādi:

1. Labie darbi ir Dieva pavēlēti kā paklausība, kuru esam Dievam parādā, un kā pateicība par Dieva labdarību, un kā upuris, kas Dievam ir patīkams.
2. Lai ar to tiktu cildināts Debesu Tēvs.
3. Lai mūsu ticība, ar tiem darbodamās, augtu un pieņemtos spēkā.
4. Lai ar to mūsu tuvākais tiktu skubināts uz labo un lai viņš saņemtu palīdzību viņa rūpēs.
5. Lai ar to pierādītu un apliecinātu mūsu ticību, un tādējādi tiktu apstiprināts mūsu aicinājums, lai mūsu ticība nebūtu tikai iedomāta vai arī mirusi.
6. Tāpēc ka mūsu labajiem darbiem (lai gan tie nenopelna mums grēku piedošanu un pestīšanu) ir laicīgā un mūžīgā atalgojuma apsolījums (1. Tim. 4).

Melanhtona dogmatikā jeb Locis Communes šie iemesli tiek izklāstīti šādi:

1. Tāpēc, ka tā ir Dieva pavēle, un tā mums ir saistoša.
2. Lai mēs nezaudētu ticību un neskumdinātu Svēto Garu.
3. Lai mēs izbēgtu no soda par nepaklausību.
4. Tāpēc, ka Dievs mūsu nabadzīgos labos darbus Kristus dēļ dēvē par upuriem, kuri Viņam ir tīkami, un ar tiem Viņam tiek kalpots.
5. Tāpēc, ka labie darbi tiek atalgoti šajā un nākamajā dzīvē.

Luters to apkopo šādi.

• Pirmkārt, daži iemesli, kuriem mūs jāskubina uz labajiem darbiem, attiecas uz Dievu, jo tā ir Dieva griba (1. Tes. 4), Viņa pavēle (1. Jņ. 4). Viņš ir mūsu Tēvs, un mums ir jābūt paklausīgiem bērniem (1. Pēt. 1, 1. Jņ. 3). Kā Viņš mūs ir mīlējis un mums piedevis, tā jādara arī mums (Ef. 4, 1. Jņ. 4), lai Dievs caur mums tiktu pagodināts (Fil. 3, 1. Pēt. 4, Mt. 5). Kristus mūs ir pestījis, lai mēs nonāvētu grēku, dzīvotu taisni un kalpotu Viņam (1. Pēt. 2, 2. Kor. 5, Tit. 2, Lk. 1). Tādējādi mēs dzīvojam Garā un Garā mums arī ir jāstaigā (Gal. 5). Lai mēs neskumdinātu Svēto Garu (Ef. 4, 1. Tes. 4).
• Otrkārt, daži iemesli, kas mūs skubina darīt labos darbus, attiecas uz pašiem ticīgajiem. Ja mēs esam nonāvējuši grēku, tad mums katrā ziņā nav tajos jādzīvo, bet gan jākalpo taisnībai (Rom. 6). Ja mēs esam Kristū, tad mēs esam jauni radījumi (2. Kor. 5). Ja mēs esam gaismas bērni, tad mums nav jāstaigā tumsībā kā pagāniem (Ef. 5). Tāpat – lai mums būtu liecība, ka mūsu ticība nav viltus, izdomāta vai mirusi ticība, bet gan patiesa un dzīva (1. Jņ. 2, 3, 4, 2. Pēt. 1, Mt. 7, Gal. 5). Lai mēs ticību neatstumtu no sevis, neskumdinātu Svēto Garu, nezaudētu taisnību un pestīšanu (1. Tim. 1, 5 Un 6, 1. Pēt. 2, 2. Pēt. 1 un 2, Rom. 8, Gal. 5, Kol. 3, Ef. 4) un lai mēs neizraisītu citus Dieva sodus, (1. Kor. 6, 1. Tes. 4, Mt. 3, Lk. 6, Mt.22, Ps. 89).
• Treškārt, daži iemesli attiecas uz mūsu tuvāko, proti, lai mēs viņam kalpotu un palīdzētu (Lk. 14, 1. Jņ. 3). Lai tādējādi viņš tiktu skubināts darīt labu (Mt. 5, 1. Pēt. 3), lai mūsu dēļ neviens nekļūtu nikns vai pavedināts uz grēku (1. Kor. 10, 2. Kor. 6, Fil. 2, Ebr. 13), lai mēs varētu aizbāzt mutes mūsu pretiniekiem (1. Pēt. 2. un 3, Tit. 2).

Kā un kādā kārtībā tiek izklāstīti iemesli, kuriem mūs jāmudina darīt labus darbus, nav svarīgi, ja vien tiek paturēts tīrs pamats un mācība, kā par to runā Raksti.

KURI TAD IR PATIESI LABIE DARBI, KAS DIEVA BAZNĪCĀ BŪTU JĀMĀCA UN JĀVEIC?

Tikai tie, kurus Dievs pats savā vārdā ir nosaucis un pavēlējis. Un tie īsumā ir apkopoti un izteikti desmit baušļos, kuriem jātiek saprastiem tā, kā tie tiek skaidroti Rakstos. Raksti desmit baušļus dēvē par darbu bauslību (Rom. 3); un visu paklausību tie apraksta šādi (Ps. 119): “Es tecēšu Tavas bauslības ceļu.”

KĀPĒC TAD DOŠANĀS MŪKA KĀRTĀ UN LĪDZĪGAS LIETAS NEVARĒTU BŪT LABI, DIEVAM TĪKAMI DARBI, JO TIE TAČU IR SVĒTO TĒVU IEDIBINĀTI UN NOTIEK LABOS NOLŪKOS?

Tāpēc ka Dievs tikai pats grib savā lielajā pulkā valdīt pār dvēselēm, kaut ko atļaut un aizliegt, kā Viņš to skaidri saka 5. Moz. 12: “Nedariet jūs tā, kā mēs to šodien darām: ikviens, kā tam šķiet pareizi esam.., visus šos likumus, ko es jums piekodinu, jums būs turēt un tos izpildīt; neko tev nebūs pie tiem pielikt un nekā no tiem atņemt.” Jes. 1.: ” Kas tad no jums [to] prasa?” Jes. 29, Mt. 12 “Un viņu bijība manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža.” Ecēh. 20:18-19 : “Nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus un nepadarait sevi nešķīstus ar viņu elkiem! Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc maniem likumiem, pildiet manus baušļus un turieties pie tiem!” Un Pāvils skaidri un gaiši noliedz pašizdomātu dievkalpošanu, kaut arī tai ir liels spožums, un saka: “Tām ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana.. bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu tikai miesai” (Kol. 2:20).

BET PĀVILS KORINTIEŠIEM TAČU BEZ MAKSAS IR SLUDINĀJIS EVAŅĢĒLIJU, UN VIŅŠ TO SAUC PAR VĒRTĪGU DARBU (1. KOR. 9), LAI ARĪ DIEVS TO TĀ NAV PAVĒLĒJIS DARĪT

Pāvilam ir Dieva pavēle, ka viņam Evaņģēlijs ir jāsludina tā, lai viņš tam neradītu nekādus šķēršļus un lai to iegūtu vājie (1. Kor. 9). Tieši šādas dievišķas pavēles dēļ viņš, ņemot vērā Korintas baznīcas iespējas, tajā ir bez atlīdzības sludinājis Evaņģēliju, un nevis tādēļ, ka viņš tādējādi gribētu paveikt sevišķu, paša izvēlētu dievkalpošanu, kā viņš pats to paskaidro 1. Kor. 9 Tāpēc šie darbi pieder pie Dieva baušļiem, kā arī piemēri par Dāvidu (2. Sam. 6) un par sievu, kas svaidīja Kristu ar eļļu (Mt. 26).

BET MĒS TAČU VAIRS NEESAM ZEM BAUSLĪBAS, BET ESAM BRĪVI NO TĀS UN ESAM TO NONĀVĒJUŠI (ROM. 6 UN 7) KĀ TAD PĒC ATTAISNOŠANAS, KAD MUMS IR JĀDARA LABI DARBI, MUMS GRIB ATKAL NORĀDĪT UZ BAUSLĪBU? TAS TAČU BŪTU PRET KRISTĪGO BRĪVĪBU (GAL. 5)

No bauslības mēs esam atbrīvoti tādējādi, ka mēs nedrīkstam un mums nav jādara labie darbi tā iemesla dēļ, ka tie mums būtu nepieciešami attaisnošanai un pestīšanai vai arī, ka mēs tiktu pazudināti, ja mūsu darbi nebūtu nevainojami un pilnīgi (Gal. 5, Rom. 8). Tāpat – mēs esam brīvi no bauslības tādējādi, ka bauslībai ar saviem draudiem nav no kristiešiem jāizspiež ārēji spožu paklausību, kas notiek bez sirds prieka un patikas; to Pāvils dēvē par veco burtu (Rom. 7). Dievs grib labprātīgu paklausību (Rom. 6, 1. Tim. 1, 1. Pēt. 5, Ps. 94, 110). Bet kas attiecas uz jautājumu, kuri ir tie darbi, ko Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu (Ef. 2), tad Dievs mums norāda uz saviem baušļiem (5. Moz. 12, Ecēh. 20), kas ir darbu bauslība (Rom. 3). Tātad, kad Pāvils grib parādīt, kas ir Dieva labā, jaukā, pilnīgā griba, tad, attiecībā uz labajiem darbiem, viņš norāda uz mīlestību, kas ir bauslības piepildījums, un nosauc visus desmit baušļus (Rom. 12, Gal. 5).

KĀPĒC IR TIK CĪTĪGI JĀIZMANTO ŠĪ MĀCĪBA PAR LABAJIEM DARBIEM, KURUS DIEVS IR PAVĒLĒJIS SAVĀ BAUSLĪBĀ?

• Pirmkārt, lai tiktu apgāzta visa cilvēku pašu izgudrotā un noteiktā dievkalpošana.
• Otrkārt, lai ticīgajiem tiktu atgādināts, ka jaunā paklausība nav mūsu brīva patvaļa, bet gan Dieva pavēle, un mēs esam parādnieki.
• Treškārt, lai ticīgo darbiem līdzi nāktu svētums, jo pats Dievs tos ir pavēlējis savā vārdā un tos caur savu Garu ticīgajos sagatavojis.
• Ceturtkārt, lai ticīgajiem, veicot labo darbu uzdevumu, bauslība pastāvīgi atgādinātu viņu nepilnību, jo citādi pašu izgudrotā svētulība var viņos viegli radīt iedomas par savu pilnību, pat par pārpilnību jeb supererogationis.

VAI CILVĒKS PATS AR SAVIEM SPĒKIEM VAR DARĪT TAISNUS, LABUS DARBUS?

Dabiskais cilvēks dažādā mērā var ārēji atturēties no grēkiem un pūlēties vispārpieņemtā, pasaulīgā godīguma labā (Rom. 2 un 9, Fil. 3). Bet, tā kā bauslība ir garīga, tad taisno, labo darbu būtība ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds, no labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības (1. Tim. 1); nevis piespiedu, bet no sirds labprātīga paklausība (2. Kor. 9, Filem., 1. Pēt. 2, Rom. 6); nevis pēc vecā burta, bet jaunajā, gara būtībā (Rom. 12, Ef. 4), lai iekšējam cilvēkam būtu prieks par Dieva bauslību (Rom. 7, Ps. 119). Bet bauslība nespēj dot šādu sirdi, pie šādas paklausības nespēj vest arī brīvā griba ar saviem dabiskajiem spēkiem un iespējām, bet tie ir un paliek Gara augļi (Gal. 5, Ef. 5).

KĀ TAD VAR ĪSTENOTIES TAISNIE, LABIE DARBI, JA MUMS UZGLŪN VELNS, PASAULE IR ĻAUNUMA PILNA UN MŪSU MIESA IR NE VIEN VĀJA, BET ARĪ GRĒCĪGA UN ĻAUNA?

Vispirms cilvēkam caur ticību, Kristus nopelna dēļ jābūt izlīgumā ar Dievu, jo tad tiek dots Svētais Gars (Gal. 3, Tit. 3), kas šķīsta un atjauno sirdi (Ap. d. 15, Ps. 51, Ef. 4, Ec. 36), aizdedz tajā jaunu rosmi, ka tā paklausībā padodas Dievam (Rom. 6. un 7). Jo vispirms ir jābūt labam kokam, ja tam ir jānes labi augļi (Mt. 7, 12). Jo mēs esam Dieva darbs, Kristū radīti labiem darbiem (Ef. 2). Bet, kad šāda atjaunošanās caur Svēto Garu mūsos ir aizsākta, tad arī mēs varam un mums ir jāpieliek visas pūles, lai ļautu Svētajam Garam mūs vadīt un caur Garu nonāvētu miesas darbus (Rom. 8. un 12, 2. Pēt. 1, 2. Tim. 1). Jo ar šo uzdevumu Dievs grib caur Svētā Gara darbību mūsos uzturēt un vairot savas dāvanas (1. Kor. 15, Mt. 25). Un tam visam Svētais Gars kā līdzekli un instrumentu izmanto dievišķā vārda sludināšanu, klausīšanos un apcerēšanu (Ps. 119, u. c.).

VAI TICĪGO LABIE DARBI IR PATĪKAMI DIEVAM?

Par neatgriezto, neticīgo un liekuļu darbiem, kaut arī tiem ir liels spožums, Rakstos ir teikts: Bez ticības nevar Dievam patikt (Ebr. 11); Viss, kas nenāk no ticības, ir grēks (Rom. 14); Viņi darīja to, kas ļauns Manās acīs, un izvēlējās to, kas Man nepatīk (Jes.1, 66); Viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku (Ps. 109). Bet par atgriezto un ticīgo labajiem darbiem Raksti vēsta: Bērni, klausiet saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk tam Kungam (Kol. 3);.: lai tie papriekš mācās pildīt savu godbijības pienākumu pret savu pašu dzimtu un dot pateicību saviem tēviem; jo tāda rīcība ir patīkama Dieva priekšā (1. Tim. 5); Jo tādi upuri Dievam labi patīk (Rom. 12, Ebr. 13, 1. Pēt. 2); Mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams (1. Jņ. 3); Un pārbaudiet, kas tam Kungam patīkams (Ef. 5); Lai Tev patīk manas mutes labprātīgie upuri, ak Kungs! (Ps. 119)

VAI TAD TICĪGO LABIE DARBI ŠAJĀ DZĪVĒ IR TIK TĪRI UN PILNĪGI, KA DIEVAM IR PRIEKS PAR TIEM?

Caur Svētā Gara darbību ticīgie katrā ziņā ir iemantojuši iekšēju un ārēju paklausību. Bet tā kā bauslība pieprasa pilnību no visas sirds, bez kādām ļaunām iekārēm (5.Moz. 5 un 6), tad visi svētie sūdzas, ka miesas grēcīguma dēļ viņi šādu pilnību šajā dzīvē nespēj sasniegt (Rom. 7, Gal. 5). Kaut arī caur Dieva dāvanām viņi grib un apņemas darīt labu, tomēr darot labo, tiem iznāk ļaunais (Rom. 7). Tādēļ Jesaja saka: Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps (Jes. 64). Un Dāvids saka: Un neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū (Ps. 143); mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums (Lk. 17).

KĀ TAD TICĪGO DARBI, JA TIE IR NEPILNĪGI UN NEŠĶĪSTI, VAR PATIKT DIEVAM?

Nevis viņu pašu cienīguma dēļ, bet gan tāpēc, ka cilvēks ticībā Kristus dēļ ir izlīgumā ar Dievu, un Viņam kā mūsu Tēvam patīk mūsu bērnišķīgā, kaut arī vājā, nepilnīgā un nešķīstā paklausība. Jo tas, kas tur vēl ir vājš, nepilnīgs un nešķīsts, tiks apklāts ar Kristus pilnīgo paklausību tajos, kuri ir Kristū Jēzū, kuri staigā nevis miesā, bet garā un atzīst savu nepilnību (Rom. 8). Un 1. Pēt. 2: Garīgie upuri ir Dievam tīkami caur Jēzu Kristu; Fil. 1: ..lai [ jūs ] Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu; Ebr. 11. : Ticības dēļ visi svētie savos darbos un dzīvē ir saņēmuši liecību.

---

[1] – t.i., lai saglabātu to mācību par attaisnošanu ticībā, ko izsaka Pāvila vārdi: bez nopelna, vienīgi ticībā neatkarīgi no bauslības darbiem utt.)

[2] – Urbanus Regius [Rieger] (1489 – 1541) – dedzīgs Lutera domubiedrs un atbalstītājs cīņā pret Romu un anabaptistiem, Lineburgas hercogistes superintendents.