Piētisma saknes

Pirms sākam runāt par piētisma saknēm un tā rašanās iemesliem, ir nepieciešams īsos vārdos kaut ko pasacīt par pašu vārdu piētisms. Kā daudzi citi vārdi, kas raksturo reliģiskas kustības, arī vārds piētisms sākotnēji tika lietots nicinošā nozīmē, tomēr laika gājumā tas ieguva arvien cildinošāku skanējumu. Vārda piētisms izskaņa – isms ļauj mums spriest, ka sākotnēji šis vārds ticis lietots negatīvi pārspīlētas dievbijības vai, kā mēs latviskojot varētu sacīt – dievbijisma apzīmēšanai. Tātad negatīvā šā vārda nozīme norāda uz piētismam raksturīgajiem centieniem kristīgo dievbijību pārvērst par nedzīvu reliģisku sistēmu. Tomēr vēstures gājumā vārda piētisms negatīvā nozīme ir gandrīz izzudusi. Tā sākotnējā nozīme, kas norādīja uz atkrišanu no pareizās ticības, vēlāk tika būtiski mainīta, ar vārdu piētisms saprotot centienus dzīvot patiesi dievbijīgu dzīvi. Tik daudz par piētismu mums varētu atklāt pats vārds piētisms.

Mūsdienās piētismu parasti raksturo, kā visā baznīcas vēstures gājumā vērojamu tendenci, kas vairāk cenšas uzsvērt kristīgās dzīves praktisko pusi, vēršoties pret formālismu teoloģijā un dievkalpošanā. Piētismu parasti saista arī ar reliģiskas pieredzes meklējumiem. Piētisma pārstāvjus uzskata par sirds cilvēkiem, kam ļoti rūp kristīgs dzīves veids. Bieži tiek norādīts, ka piētisma kustībai piederīgie arvien ir centušies dzīvot saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, smeļoties tajos savas reliģiskās dzīves pamatatziņas. Piētisti tiek arī raksturoti kā cilvēki, kas arvien tiecas pēc pilnības gan sekojot Dieva baušļiem, gan izplatot Evaņģēlija vēsti, gan palīdzot trūkumcietējiem. Visbeidzot piētisti tiek raksturoti kā cilvēki, kas vienmēr ir vērsušies pret ārēju vēsumu un sterilitāti attieksmē pret dievkalpojumu norisi un baznīcas kārtību. Jāatzīst, ka šāds piētisma centienu raksturojums patiešām vairāk vai mazāk atbilst patiesībai. Tomēr, kā Luters ne vienreiz vien ir uzsvēris, tieši ar cilvēka labajiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli.

Te gan vēl jānorāda, ka piētismu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par viendabīgu kustību. Katrā no dažādajiem piētisma novirzieniem viena vai otra iepriekšminētā tendence tiek uzsvērta vairāk, cita mazāk. Savās pārdomās mēs mēģināsim vairāk fokusēties uz luteriskā piētisma sākumiem, cenšoties atminēt grūto piētisma rašanās mīklu.

Vēsturnieku vidū samērā izplatīts ir uzskats, ka luteriskā piētisma saknes meklējamas angļu puritānismā un kalvinismā. Pret šādu viedokli ir arī nopietni iebildumi, norādot, ka, lai gan luteriskajam piētismam ir zināma līdzība ar identiskām parādībām puritāņu un kalvinistu vidū, tomēr tas savā būtībā ir bijis atšķirīgs un uzskatāms par vācu luterisma kustību. “Reformēto un luterāņu piētisms gan ietekmēja viens otru, taču tie nav atvasināmi viens no otra, jo “piētisms”, kā cilvēki turpina to dēvēt, ir abstrakts jēdziens, kas nekad nav reāli pastāvējis,” raksta vācu baznīcas vēsturnieks Kurts Ālands. Savukārt teoloģijas vēstures pētnieks zviedrs Bengts Heglunds ir pārliecināts, ka piētisms tomēr atspoguļo kaut ko jaunu cilvēku domāšanā, bet kaut ko tādu “kā izcelsme paliek apslēpta”.

Lielākā daļa piētistu tradīcijas vēsturnieku piētisma izcelšanos parasti saista ar zināmu pagrimumu, kas, pēc viņu domām, luterāņu baznīcā iestājies pēc Lutera nāves. Tiek uzskatīts, ka luterāņi tādā mērā iestiguši ticības apliecību radīšanā un ortodoksas pareizības uzturēšanā, ka teoloģija kļuvusi tikai par cīņas lauku profesoriem un mācītājiem, bet līdzcietība pret grēciniekiem un vitāla kristietība pilnīgi izgaisusi aiz teoloģisko pētījumu kaudzēm. Tomēr B. Heglunds noraida šādu viedokli, kas piētismu redz kā reakciju uz baznīcas dzīves trūkumiem, un uzskata, ka “tā drīzāk bija jauna teoloģiska nostāja, kas balstījās jaunā realitātes koncepcijā un nesa sev līdz moderno uzskatu atstātās pēdas.”

Arī citi vēsturnieki jau labi sen ir pievērsuši uzmanību zināmai līdzībai starp piētismu un apgaismību, kas visa centrā lika cilvēku un viņa saprātu un lielā mērā veicināja Eiropas sekularizāciju. Ir ticis norādīts, ka piētisms tāpat kā apgaismība vērsās pret protestantisko ortodoksiju, uzsvēra katra atsevišķā cilvēka tiesības un vairāk rūpējās par praksi nekā par teoriju.

Pret mēģinājumiem saistīt piētismu ar apgaismības laikmeta idejām ir celti iebildumi, ka piētistu uzticība Bībelei tomēr ir kontrolējusi viņu subjektivitāti un individuālismu. Pēc baznīcas vēsturnieka Marka Nolla domām tas liecinot, ka – “lai kāda arī būtu piētisma saistība ar apgaismības laika idejām, tas tomēr nav bijis galvenais cēlonis apgaismības laika skepticismam un racionālismam.” Tomēr kāda interesanta detaļa liek apšaubīt šādas aizstāvības vērtību. Proti, sērijā Rietumu garīguma klasiķi iznākušā piētistu rakstu izlases ievadā, cildinot piētismu, grāmatas redaktors Peters Erbs norāda uz ietekmi, kādu piētisms atstājis. Pēc autora domām tas ir izteikti pozitīvs, jo palīdzējis veidot ne tikai vācu ideālistiskā filozofa Imanuēla Kanta atziņas par cilvēka domāšanu un vācu teologa Frīdriha Šleiermahera pārdomas par cilvēka reliģiskajām jūtām, bet arī moderno Bībeles kriticismu. Mēs, protams, nevēlētos šādu ietekmi atzīt par pozitīvu, taču iepriekš teiktā sakarā mūs galvenokārt interesē tas, ka P. Erba norāde uz piētisma veicināto Bībeles kritiku atspēko M. Nolla domu, ka piētistu attieksme pret Bībeli tos sargājusi no subjektivitātes. Drīzāk gan jāsaka, ka, zemu vērtējot baznīcas ticības apliecības un dogmatiku, piētistu Bībeles izpratne tiešām kļuva subjektīva, jo par galveno mērauklu bija kļuvusi paša cilvēka personiskā pieredze. “Tādējādi konservatīvais piētisms”, raksta B. Heglunds, “daudzējādā ziņā bija priekštecis mūsdienu domāšanai teoloģijas un eklezioloģijas jomā. Ar savu zināšanu subjektīvo koncepciju, interesei par morāli un reliģijas empīriskajiem faktiem piētisms gan laicīgā, gan arī teoloģiskajā jomā sevī nesa tendences, kuras pilnībā uzplauka apgaismības laikmeta domāšanā.”

Pirmajā brīdī pieņemamāks gan šķiet M. Nolla viedoklis, ka piētisms ar savu interesi par Evaņģēliju un apgaismības laikmets ar savām laicīgajām interesēm ir drīzāk viena otrai paralēlas, nekā cieši saistītas kustības. Tomēr jāatceras, ka idejām arvien ir konsekvences. Reliģiskās idejas ne vienreiz vien ir būtiski ietekmējušas pavisam laicīgus uzskatus. Te prātā nāk vācu teologa Hermaņa Zases novērojums, ka vēlāk totalitārās valstīs izmantotā atziņa, ka arī dvēseles var piespiest ticēt, pirmoreiz tika atklāta Romas baznīcā. “Bez nemaldīga pāvesta,” raksta H. Zase, “nekad nebūtu nemaldīga Hitlera. Totalitāra valsts dzima līdz ar totalitāru baznīcu.” Līdzīgā veidā varētu sacīt, ka bez subjektīvas, privātas reliģijas nebūtu arī apgaismības laikmetam raksturīgā autonomā prāta. Vienīgi cilvēka prātā un pieredzē balstīts subjektīvs pasaules redzējums acīmredzot dzima līdz ar racionāli subjektīvu reliģiju. Viens no piētisma nopietnākajiem kritiķiem Drēzdenes superintendents Ernsts Lošers bija pārliecināts, ka piētisms atspoguļo jauna laikmeta garu, ar savu entuziasmu un doktrinālo vienaldzību no iekšienes graujot pareizticīgā luterisma pamatus. Tādēļ B. Heglunds secina: “Piētisma subjektīvā, antropocentriskā attieksme iznīcināja objektīvo realitātes koncepciju, kāda tā atspoguļota vecākajā sholastiskajā filozofijā un ortodoksā luterisma teoloģijā.”

Vēl viens no jautājumiem, kam jāpievērš uzmanība, runājot par piētisma saknēm, ir bieži dzirdētais apgalvojums, ka piētistu uzskati sakņojas Lutera teoloģijā.

Te jāatzīst, ka agrīnie luterāņu piētisti patiešām ne tikai labi pārzināja Lutera rakstus, bet daudz bija mācījušies arī no saviem teoloģiskajiem pretiniekiem – luteriskās ortodoksijas pārstāvjiem. Ir pētījumi, kas liecina, ka tas attiecas ne tikai uz ortodoksā luterisma mācības saturu, bet arī uz pašu sholastisko metodi, kurai piētisti tik dedzīgi uzbruka. Tomēr neraugoties uz zināmu respektu, ko piētisti parādīja pret Luteru un luteriskās baznīcas mācību, savās teoloģiskajās nostādnēs viņi bija gājuši citu ceļu nekā Luters. Šajā sakarā zīmīgs ir kāds Filipa Jakoba Špēnera izteikums, kurā tas sevi salīdzina ar Luteru:

“Gigants arvien būs liels, un punduris mazs, un tie abi nav samērojami; taču ja punduris uzkāpj uz giganta pleciem, viņš redz tālāk par gigantu, jo tā lielais augums paceļ punduri augstāk par sevi. Tādēļ nav brīnums, ka bieži punduris, kurš nebūt nav tik liels skolotājs kā Luters, atrod Rakstos ko tādu, ko Luters nav atradis, jo viņa priekšrocība ir tā, ka viņa rīcībā ir visas Lutera zināšanas, bez kā viņš to nebūtu varējis atrast.”

Šā izteikuma autors F. Špēners diezgan pamatoti tiek uzskatīts par luteriskā piētisma tēvu. Parasti gan tiek apgalvots, ka F. Špēners ir bijis ortodokss luterānis, bet negatīvās piētistu tendences parādījušās tikai vēlāk, tā saucamo radikālo piētistu vidū. Tomēr iepriekšminētais izteikums liecina, ka jau pats F. Špēners ir apzinājies, ka atradis Rakstos ko jaunu, ko tādu, ko Luters tur nav ieraudzījis. Mēģināsim nedaudz noskaidrot, ko jaunu tad īsti punduris, uzrāpies uz milža pleciem, ieraudzīja.

Vispirms jaunais piētismam raksturīgais domāšanas veids izpaudās jautājumā par to, kā mēs iegūstam zināšanas. Pēc F. Špēnera domām, tā bija cilvēka personiskā pieredze. Uz tās balstās pārliecība teoloģisko zināšanu jomā. Tātad pirmā ir nevis mācība, bet gan prakse. Tā nevis seko mācībai, bet iet tai pa priekšu. Tādēļ F. Špēners secināja, ka patiess teologs var būt tikai atdzimis kristietis, bet neatdzimis sludinātājs nevarētu pasludināt patiesu mācību. Te ir redzams, ka F. Špēners mācības saturu ir padarījis atkarīgu no cilvēka, kas to sludina, un tā vairs nepastāv neatkarīgi pati par sevi. Pretēji F. Špēneram ortodoksie luterāņu teologi arvien apgalvoja, ka arī neticīgs cilvēks var pasludināt patiesu mācību, jo Dieva patiesības gaisma arvien ir saistīta ar Viņa vārdu, kas tiek sludināts, nevis cilvēku, kurš sludina. Tādēļ ortodoksie luterāņi pamatoti pārmeta F. Špēneram, ka līdzīgi citiem entuziastiem viņš nodala Dieva Garu no Viņa vārda.

Līdzīgas bija arī F. Špēnera ticības un taisnošanas mācības izpratnē vērojamās jaunās pārmaiņas. Ticība F. Špēneram nebija tikai mācības zināšana un iekšēja pārliecība, bet arī dzīvs spēks, kas ir atdzimšanas pārdzīvojuma pamatā. Ja šāda spēka nav, tad pēc F. Špēnera uzskatiem tā bija mirusi ticība, kas nevar taisnot cilvēku. Savukārt taisnošanu F. Špēners uzskatīja par atdzimšanas augli, aizstājot luterisko Kristus taisnības pielīdzināšanas mācību ar domu, ka taisnošana un svētdarīšana veido vienotu veselumu cilvēkā. Šo vienoto veselumu viņš sauca par atdzimšanu, kas atšķirībā no Lutera taisnošanas mācības nebija tikai grēku piedošana, bet arī iekšēja cilvēka pārveidošanās. Šāda taisnošanas mācības izpratne bija plats solis atpakaļ uz Romas baznīcas mācību par grēcinieka taisnošanu.

Zīmīga bija arī piētisma tēva F. Špēnera attieksme pret šo pasauli. Dzīve tajā tika uzskatīta par negatīvu. Tādējādi kristietis tika aicināts nevis ticībā uzvarēt šo pasauli, bet gan bēgt no tās. Viņam bija jāvairās no visa pasaulīgā – jebkādām izpriecām un izklaidēm. Šāda attieksme nebija raksturīga nedz Luteram, nedz luteriskajai ortodoksijai.

Atšķirīga bija arī mācība par pēdējiem laikiem un lietām. Pretēji tradicionālajam luterismam, kas runāja par baznīcas pagrimumu beigu laikos, F. Špēners ticēja, ka jūdi tiks atgriezti, pāvestība gāzta un baznīca piedzīvos vēl neredzētu uzplaukumu.

Īpaši skaidri F. Špēnera atšķirīgie teoloģiskie akcenti atklājās viņa attieksmē pret grēksūdzi un Absolūciju. Ja luteriskā ortodoksija līdz ar Luteru uzskatīja, ka grēksūdzes galvenā jēga ir Absolūcijas saņemšanā, tad F. Špēners savukārt bikts būtību pirmkārt, redzēja kā komunikanta cienīgu sagatavošanos Svētajam Vakarēdienam. Pēc viņa domām bikts deva mācītājam labu iespēju draudzīgi un neformāli izrunāties ar savu draudzes locekli. Viņš pat iztiecās, ka grēksūdzi un Absolūciju vajadzētu atmest pavisam un aizstāt ar kaut ko citu, kas acīmredzot būtu piemērotāks viņa plāniem. Šis – kaut kas cits – vispirms bija biktskrēsla izmešana no baznīcas, kas gan ortodokso teologu pretestības dēļ neizdevās pašam F. Špēneram viņa dzīves laikā. Tā vietā, lai izsūdzētu grēkus un saņemtu Absolūciju, F. Špēners ieteica saviem draudzes locekļiem kaut ko daudz labāku, proti, atnākt uz viņa darba istabu, lai sirsnīgi parunātos. Šī grēksūdzes un Absolūcijas vietas maiņa no altāra uz mācītāja darbistabu ir zīmīga, jo tā liecina par būtisku akcentu maiņu. Altāra priekšā vai biktskrēslā notiekošās grēksūdzes mērķis bija Absolūcijas saņemšana no mācītāja kā no paša Kristus. Pēc Kristus iedibinātās kārtības grēksūdze noritēja Kristus priekšā, un tās mērķis bija piedošana. Savukārt mācītāja darbistabā notiekošās brālīgās sarunas mērķis bija vest cilvēku pie dziļākas grēknožēlas! Un šī attieksme bija tieši pretēja tām rūpēm, par kurām liecina daudzi Lutera izteikumi. Lutera kritika pret Romas baznīcas grēksūdzi bija balstīta tieši tajā, ka piedošana tika padarīta atkarīga no grēknožēlas dziļuma, jo ticīgais nekad nevarēja būt pārliecināts, vai tā ir pietiekami dziļa. Mārtiņš Luters nemitējās atkal un atkal uzsvērt Absolūcijas lielo svētību un spēku. Grēku piedošana Evaņģēlijā tika dota Kristus nopelna dēļ, tā nedrīkstēja kļūt atkarīga no cilvēka. Turpretī F. Špēners izturējās kritiski pret šādu Absolūcijas objektīvo raksturu un atkal no jauna to centās padarīt atkarīgu no grēknožēlas.

F. Špēners vērsās arī pret noteiktām priekšā rakstītām grēksūdzes formām, no kurām cilvēki mācījās sūdzēt savus grēkus. Tā vietā viņš mudināja cilvēkus brīvi no sirds, pašiem saviem vārdiem sūdzēt grēkus. Tā kā lielākā daļa cilvēku to neprata, bet ierastais priekšā rakstītais veids vairs netika lietots, tad cilvēki vienkārši vairs grēkus nesūdzēja vispār.

F. Špēners arī mudināja mācītājus nevis pasludināt Absolūciju katram atsevišķi, bet visiem kopā. Ja nu kāds vēlējās, tad varēja to gan saņemt atsevišķi pēc tam. Iegūto laiku viņš ieteica veltīt pamācīšanai un grēknožēlas sprediķiem. Sekas F. Špēnera darbībai bija tādas, ka viņa sekotājs Berlīnes Sv. Nikolaja baznīcā sāka biktskrēslu saukt par sātana un elles krēslu, savā draudzē pilnībā atmetot privātu grēksūdzi un Absolūciju, aizstājot to ar kalvinistiem raksturīgo visas draudzes kopīgo Absolūciju. F.Špēnera attieksme un tās sekas Absolūcijas jautājumā vedina uz zināmiem vispārinājumiem. Proti, ja arī nevar apgalvot, ka luteriskais piētisms ir tiešā veidā pārņemts no kalvinisma, tad, īstenots dzīvē, tas virza luterāņus pretī kalvinistiskiem uzskatiem un praksei. Tā tas ir ne tikai gēksūdzes un Absolūcijas jautājumā, bet attieksmē pret sakramentiem vispār. Piemēram, Latvijā piētisma ietekmes dēļ vēl pavisam nesen pat daudzi luterāņu mācītāji Vakarēdienu saņēma tikai reizi vai divas gadā. Piētisma ietekmē arvien vairāk tika domāts un runāts par patiesu grēknožēlu un kristīgo dzīvi, nevis par objektīvo, reālo piedošanu, kas nāca no sakramentiem. Tas tad arī varētu būt tas jaunais, ko, uzrāpies uz giganta Lutera pleciem, ieraudzīja punduris Špēners. Kā paruna saka – viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tādējādi piētisms zināmā mērā bija ceļš atpakaļ uz Romas baznīcas teoloģijas centrālo mācību par grēku nožēlu, kurā balstās piedošana.

Mēs nemēģināsim tiesāt ne F. Špēnera, nedz kāda cita piētista ticību, lai gan viņi ne vienreiz vien to ir darījuši, briesmīgos vārdos zākājot ortodokso ticību. Lai katra ticību tiesā taisnais tiesnesis Dievs. Tomēr, protams, ka mēs varētu no tā visa kaut ko mācīties un, proti, ka nebūtu ieteicams rausties Dr. Luteram uz pleciem. Atrodoties tik augstu, var sareibt galva un sākt rādīties tas, kas Rakstos nemaz nav atrodams. Nedaudz ironizējot varētu sacīt, ka grūti izskaidrojamais piētisma rašanās iemesls, tā saknes bija stiprs galvas reibonis, kas radies maziem cilvēkiem atrodoties lielos garīgos augstumos. Nopietnākā veidā formulējot piētisma rašanās cēloņus, jāsaka, ka patiešām tie bija labi nodomi, kas bruģēja cilvēkiem ceļu prom no Dieva. Nav viegli dzīvot ar iedzimtā grēka nastu kritušā pasaulē, tikai no Dieva žēlastības. Tādēļ cilvēki atkal un atkal no jauna mēģina ņemt grožus savās rokās – atbrīvoties no grēka un celt paradīzi jau šajā pasaulē. Diemžēl šādi utopiski mēģinājumi arvien ir lemti neveiksmei. Tie beidzas ar to, ka vairojas vai nu izmisušo vai farizeju pulks, bet paradīzes vietā top sātana sinagoga. Ārkārtīgi liela ir grēka un velna vara, pret to nav iespējams cīnīties cilvēka spēkiem. Te mums jāpaliek pilnīgi pasīviem, ļaujot lai mūsu vietā cīnās Kungs Kristus, kas vienīgais spēj tikt galā ar velnu un elli un aizvest mūs uz Debesīm.