Vai ticība ir katra personīgā darīšana?

Dievs cilvēku ir radījis ar tik augstu morāli, ka viņam pašam jāatbild par saviem darbiem Dieva priekšā, neatkarīgi no citiem cilvēkiem. “Mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.” [2.Kor.5:10] Katram Dieva priekšā jāstājas vienam.

Ja cilvēks ir rīkojies netaisni, viņam nav tiesību aizbildināties ar sabiedrisko viedokli, nedz atsaukties uz valsts likumdošanu vai priekšniecības norādījumiem. Tiktāl ticība ir katra cilvēka personīgā darīšana.

Tas ir sirdsapziņas brīvības priekšnoteikums ne vien teorijā, bet galvenokārt praksē. Piemēram, ārstam jābūt tiesībām atteikties veikt abortu. Vecākiem jābūt tiesībām uz bērnu un audzināt viņu ticības un morāles jautājumos.

Ja reliģija tiek uzskatīta par sabiedrības īpašumu, un, ja sabiedrība iespaido pilsoņu reliģiskos ieskatus un pieļauj to pienākumos arī dzīvību iznīcinošu morāli, tad mēs dzīvojam totalitārā sabiedrībā bez sirdsapziņas brīvības.

Protams, reliģija nav personīga darīšana tādā izpratnē, ka sabiedrībai reliģijas vārdā būtu jāpacieš, piemēram, slepkavības, zādzības, bērnu pamešana vai citi likuma pārkāpumi.

Katrs pats sasniegs mūžīgo svētlaimi ar savu personīgo ticību Kristū. Viens nevar ticēt otra vietā. “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” [Mk.16:16] Šajā ziņā ticība ir personīgā darīšana.

Tomēr ticība nav personīgā darīšana tādā nozīmē, ka pats cilvēks var izlemt, kam ticēt un ko darīt. Patiesa ticība ir ticība trīsvienīgajam Dievam. Viņš to rada un piepilda ar saturu. Kristīgā ticība piesaista cilvēku Dievam. Ticība būtībā ir Dieva darbs. Viņš mums ir atklājis savu Evaņģēliju, Labo Vēsti, Bībelē, lai mēs saskaņā ar to ticētu Viņā. Dievs piedeva mūsu grēkus Kristus dēļ. Kad mēs tam ticam, mēs atbrīvojamies no cilvēciskās verdzības. Mēs pazīstam Dievu kā Tēvu, kurš rūpējas par savējiem. Mēs varam būt droši. Apustulis Pāvils pat nebaidījās no mocekļa nāves, jo ticēja uz “Dievu, kas uzmodina mirušos.” [2.Kor.1:9].

Kristietis nevar sēdēt stūrī ignorējot citus. Ja apustuļi bailēs būtu palikuši aiz slēgtām durvīm, Evaņģēlijs nekad nebūtu izskanējis pa visu pasauli. Mīlestība liek kristietim dalīties labajā vēstī ar citiem, ka mums ir pārkāpumu izpirkšana un piedošana Dieva bagātīgajā žēlastībā.

Dieva vārds ved kristiešus uz vietējo draudzi. Pirmbaznīcā kristieši nesa atbildību par publisko atslēgu varu pārvaldīšanu: sludināšanu, sakramentu pārvaldīšanu, mācītāju aicināšanu, kritušo disciplinēšanu un neatgiezīgo grēcinieku ekskomunikāciju. Baznīcas vienība bija ticības apliecības vienība. Dieva vārds atrisināja visus strīdus. Mīlestībā kristieši rūpējās viens par otru, īpaši par trūcīgajiem un slimajiem. Draudzes darbojās kopā brālīgas ticības garā. To pašu Dievs vēlas šodien.

Tātad ir vai nav ticība katra personīga darīšana? Saistībā ar glābšanu un morālo atbildību Dieva priekšā – jā, bet saistībā ar baznīcas vienotību un brālību ticībā un mīlestībā – nē.