Sauciens pēc miera
Ar elemantāru varu atkal un atkal cilvēcē izlaužas sauciens pēc miera. Sākotnēji tas spēcīgi un vareni izpaudās vecajos praviešos, un nu, jaunākajos laikos, atkal viscaur jaušamas ilgas pēc miera ar pasauli.
Bet, lai arī cik skaistas šīs cerības nebūtu, un lai cik nopietni tās būtu domātas, tās neatzīst, ka miers, kas mums ir vajadzīgs, ir miers, kas nāk no mūžības, …- Dieva miers ar savu cilvēci, ar katru no mums….
Būt mierā, nozīmē zināt, ka tiec nests, ka tiec mīlēts, ka esi pasargāts. Tas nozīmē spēt kļūt klusam, pilnīgi klusam, būt mierā ar kādu cilvēku. Tas nozīmē nenogurstoši balstīties uz viņa uzticamību, nozīmē zināt ar viņu vienu, zināt, ka viņš ir piedevis. Būt mierā – nozīmē, ka tev ir dzimtene pasaules nemierā, tas nozīmē, ka ir stiprs pamats zem kājām, lai arī vilnis bango un ārdās. Tas nozīmē, ka viļņošanās vairs nevar man noņemt manu mieru, mans miers mani ir darījis brīvu no pasaules, darījis stipru pret pasauli, darījis gatavu citai pasaulei.
Bet tas, ka mums jābūt šādam mieram ar Dievu, tā ir lieta, kas sniedzas pāri visam cilvēciskajai saprašanai pāri visam saprātam.
Ieskaties