Dieva vārds un cilvēku vārdi

Svētie Raksti ir trīsvienīgā Dieva vārds; tādēļ tie ir kristīgās draudzes pamats. Tas praktiski izpaužas draudzes dievkalpojumā un katra kristieša dzīvē, kuras garīgais pamats un mēraukla ir šajā Dieva vārdā. Taču tā iedarbība sniedzas tālu pāri draudzes robežām, uz ko norāda jau iepriekšējie piemēri valodas un domāšanas jomā.

Kā jau tas parasts ar pamattēzēm, arī šī pamattēze tiek problematizēta, un, proti, vispirms kristīgajā draudzē. Parādās citādi definējumi, un tiek sacīts, ka Svētie Raksti satur Dieva vārdu cilvēku valodā, un ka šis Dieva vārds aizvien no jauna skaidrojams, tā, lai tas būtu saprotams un derīgs. Taču Dieva vārdu nevar pārvaldīt cilvēks.

Ar šādu uzskatu Gars un burts Svētajos Rakstos tiktu viens no otra šķirti; ārējais Bībeles vārds tad paliek nedzīvs burts, kamēr tam nepievienojas Gars. Bet no kurienes tad nāk šis Gars? Vai tas nāk no cilvēku pieredzes un rīcības?

Pēc kāda cita ieskata attiecības starp Dieva un cilvēku vārdiem Svētajos Rakstos aplūkotas analoģijā ar dievišķās un cilvēciskās dabas vienotību un atšķirībām Jēzus Kristus personā, kurš ir Dievs un Cilvēks. Taču arī tam Svētajos Rakstos nav nekāda pieturas punkta, kuri taču kā Dieva vārds tieši apliecina šo Dieva Dēla tapšanu par cilvēku un ar to cilvēku ved atpakaļ sadraudzībā ar Dievu.

Šādi uzskati ir pilnīgi aplami, lai cik skaidri un pārliecinoši tie arī neliktos, ja tādējādi mēģina definēt Dieva un cilvēka attiecības – pielietojot metafizisko transcendences un imanences shēmu vai semantisko shēmu, kurā figurē zīme un tas, ko tā apzīmē, resp. izziņas objekts un subjekts. Ja pastāv šādi nosacījumi, rodas vesela virkne problēmu, kas attiecas uz teoloģijas sniegumu, tāpēc ka netiek atzīta Dieva klātesme Viņa vārdā. Pirmām kārtām tiek ignorēts tas, ko šī Dieva klātesme Svēto Rakstu vārdā nozīmē kristīgās draudzes dievkalpojumam un cik daudzveidīgas ir attieksmes un ietekmes, kas ceļas no tā. Kas to patur prātā, tas vairs nevar Bībeli apzīmēt par “antīku tekstu”, kas jāizskaidro tagadnē, bet gan tas redz, dzird un piedzīvo trīsvienīgā Dieva Vārdā sapulcētās draudzes garīgo īstenību, kas bez šī Dieva vārda labākajā gadījumā būtu vienīgi reliģisku tradīciju apvienība.

Dieva un cilvēku vārdu atšķiršanai ir principiāla nozīme kristīgajā draudzē, un tas mūs ved pie alternatīvas ar jautājumu, vai mēs Dieva vārdu no cilvēku vārdiem atšķiram ar Svēto Rakstu palīdzību, vai arī izmantojam kādus citur iegūtus kritērijus, ar ko gribam atšķirt Dieva vārdu no cilvēku vārdiem Svētajos Rakstos. Tie tad būtu iegūti kādā instancē, kas atrodas ārpus Rakstiem un pāri tiem. Reformatoriskais “sola scriptura” – “vienīgi Raksti” – radies saistībā ar šādu autoritāšu konfliktu baznīcā, kad vienā pusē atrodas cilvēku ieskati un prasības, bet otrā – Rakstu pamatojumi ar to pretenzijām, ka tie ir saistoši sirdsapziņai. Šeit notiek ticības izšķiršanās – tādā nozīmē, ka runa ir par kaut ko tādu, kas nepieciešams izglābšanai no Dieva tiesas. Ir jāsaskata šī pēdējā nopietnā lieta, lai nepaliktu pie nenozīmīgiem kultūras un sociālo faktu aprakstu sīkumiem, kas attiecas tikai uz sabiedriskās domas tiesu, tās spriedumu.

Ar Svētajiem Rakstiem Dieva un cilvēku vārdu atšķiršana tiek īstenota viennozīmīgā skaidrībā, kas, zināms, nenozīmē, ka tas nodrošina vairākuma piekrišanu – visai bieži tas ved pie asām pretišķībām, pat pie sabiedrības sašķelšanas. Tā vienā pusē ir Dieva vārds, kāds tas uzdots pravietim Jeremijam, bet otrā pusē – viltus praviešu vārdi, un tie sludina “pašu izdomātas parādības un ne Tā Kunga uzdevumā”, un savas sirds maldus (Jer.23:9-40). Dieva vārda un cilvēku vārdu pretstatījums vispār parādās tikai tādējādi, ka Dieva vārds tiek pausts. Tas attiecas uz paklausību un svēttapšanu, darbojoties Dieva vārdam, saņemot Gara dāvanu. Tas jāpiekodina draudzei: “Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai. Tātad, kas to nicina, nenicina cilvēku, bet Dievu, to pašu, kas jums sirdīs devis savu Svēto Garu.” (1.Tes.4:7-8). Pretruna tāpat parādās starp brīvību Kristū un šīs pasaules varām un principiem, kam ir pavisam reālas sekas, praktiska nozīme cilvēka dzīvesveidam (Kol.2:20-23; sal. Gal.4:9-10; Mt.15:8-9). Dieva vārda un cilvēku vārdu atšķiršana tādējādi principā attiecas uz jautājumu, pēc kā mēs vadāmies, pēc kā mēs sevi vērtējam un tiekam vērtēti un tiesāti, un no kādas tiesas mēs bīstamies: “..bet ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis. Viens ir likuma darītājs, kas var glābt un pazudināt..” (Jēk.4:11-12). Un tāpēc, ka šajā novadā esam tik jūtīgi, mūsos nevilšus mostas iebildumi, kas, virspusīgi raugoties, attiecas uz šādas atšķiršanas iespējamību; taču, paraugoties dziļāk, jākonstatē, ka esam situācijā, kad mums jāizšķiras par ticības paklausību iepretim Dieva vārdam. Pie tam mēs bieži pieredzēsim, ka dievišķais prāts tieši neapstiprina cilvēcisko prātu, kur Dievs izglābj cilvēku no viņa grēka.

Iespaidīgs piemērs tam ir apustulis Pēteris. Viņa apliecinājumam – “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” Mt.16:16; Mk.8:29) – seko pirmais Jēzus ciešanu pieteikums: “Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš, atgriezdamies un savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: ‘Atkāpies no manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta’ ” (Mk.8:32-33). Dievišķa ir Dieva griba pēc Svēto Rakstu vārda, ka Dieva Dēlam jācieš un pie krusta jāmirst, lai trešajā dienā augšāmceltos. Cilvēciskas ir bailes no nāves. Bet šeit notiek izšķiršanās starp to, kas apsolīts Dieva vārdā, izvēle starp pestīšanu caur Dieva Dēlu, un postu pēc cilvēku pieredzes, dzīvojot nāves bailēs, nāves varas pakļautībā. Tas, ka – pēc Jēzus vārdiem – Pētera vārdos, kurus viņš noraizējies runā aiz mīlestības uz savu Kungu, izpaužas nevien cilvēciskais, bet pat sātaniskais, atklāj dziļo plaisu, kāda pastāv Dieva vārda un cilvēku vārdu attiecībās. Ka tas nenorisinās kaut kur kristīgās draudzes nomalē, bet notiek ar šo apustuli kuram Kristus ir sacījis: “tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mt.16:18) – rāda šī pārbaudījuma dziļo nopietnību un reizē ved atpakaļ pie Kunga, kurš to nes.

Un, raugoties uz pašu Jēzu, mēs atrodam arī atbildi uz spontāno iebildumu, ka Svētie Raksti to tradīcijā un skaidrojumos ir pārāk daudznozīmīgi, lai atbilstu nepieciešamajai Dieva vārda skaidrībai, viennozīmībai. Jēzus kārdinājums (Mt.4:1-11) seko tieši Viņa kristībai, kur Svētais Gars baloža veidolā un Dieva vārds apliecina, ka Viņš ir Dieva Dēls: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts” (Mt.3:16-17). Tas ir Gars, kas Jēzu aizved tuksnesī, lai velns Viņu tur kārdinātu un pārbaudītu. Kārdinātājs iesāk tieši ar jautājumu par Dieva Dēla statusu, kurš atklāts tikko citētajos Dieva vārdos: “Ja tu esi Dieva Dēls, tad..” Dievbērnība šeit tiek problematizēta sarunā ar cilvēku, kas četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis un cieš badu. Tiek pieprasīti lietišķi dievbērnības pierādījumi, kura atklāta tikai vārdos, un šī problematizēšana saistīta ar elementārām cilvēka vajadzībām, turklāt nevien atsevišķa cilvēka, bet visas cilvēces vajadzībām. Tas ikreiz vērsts uz kādas cilvēces problēmas kardinālu risinājumu, proti, visu cilvēku nodrošināšanu ar galvenajiem uzturlīdzekļiem – no akmeņiem iegūstot maizi, dabas likumu pārvarēšanu – nolecot no dievnama jumta, kā arī tautu sadzīves nokārtošanu – iegūstot pārvaldīšanā pasaules valstis un to godību. Visas sociālās, fizikālās un politiskās problēmas ir aptvertas šajos trīs Mesijas kārdinājumos. Šo kārdinājumu – kuri visi vērsti tieši uz vārdā atklāto Jēzus Kristus dievbērnību un tās ticamības pierādīšanu praksē – atvairīšana notiek, Jēzum ikreiz atsaucoties uz Rakstu vārdu izteicienu “stāv rakstīts”. Kārdinājumam ar prasību pierādīt ar faktiem tiek pretstatīts pierādījums ar Rakstiem. Taču otrajā kārdinājumā, kas Lūkas evaņģēlijā (4:1-13) acīmredzami sakāpināts un parādās kā trešais, kārdinātājs pats ņem mutē Dieva vārdu un saka: “Jo stāv rakstīts: ‘Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi’ ” (Lk.4:10-11 ar Ps.91:11-12). Velns sarunā ar Dieva Dēlu argumentē ar rakstītajiem Dieva apsolījuma vārdiem, tos gan gandrīz nepamanāmi un tomēr būtiski pārveidodams, izlaižot citētā 91. psalma 11. panta otro daļu.

Tā ir velnišķa diskusija par Rakstu principu un Rakstu pierādījumu, kur Svētajos Rakstos rakstītais Dieva vārds likts pretī rakstītajam Dieva vārdam. Dieva Dēls to atrisina un iztur, tikai cieši turoties pie Dieva vārda. Bet galīgais atrisinājums notiek ar pirmā baušļa palīdzību, kurš skaidri pasaka, kurš ir Tas, kas vienīgais ir pielūdzams, godājams un bijājams. Velna prasību pielūgt viņu un tādējādi vienā mirklī novērst visas cilvēci nomācošās pasaules problēmas Dieva Dēls atvaira ar skaidru un noteiktu imperatīvu no Dieva vārda: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.”

Dieva vārda un cilvēku vārdu atšķiršana šeit parādās nepārsniedzamā pretstatījuma kāpinājumā – Dieva vārds Dieva Dēla mutē un Dieva vārds velna mutē. Bet tas ir Dieva Dēls, kas tiek kārdināts tāpat kā mēs un iztur šo kārdinājumu mūsu labā, bet iztur to bez grēka (Ebr.4:15-16).