Altāra sakraments mūsu katehismā

Pirmajā vēstulē korintiešiem apustulis Pāvils, pirms viņš runā par Svēto Vakarēdienu, atsaucas uz Veco Derību, norādīdams, ka Dieva žēlastība arī tajā laikā ir izpaudusies kā nepārtraukta Dieva klātbūtne pie saviem ļaudīm. Kad Dieva tauta savā ceļojumā pa tuksnesi bija izslāpusi, tad Mozus ar zizli sita pa klinti, un no tās izšļācās ūdens, kas ceļiniekus atveldzēja un uzturēja pie dzīvības. Pāvils norāda, ka “šī klints bija Kristus” (1.Kor. 10:4). Tāpat kā tas bija Vecās Derības laikā, tā arī tagad Dievs ir kopā ar savu tautu – kristiešiem. Turklāt pēc Kristus miesā nākšanas šī klātbūtne nav tikai Dieva Dēla, bet arī Viņa cilvēciskās miesas klātbūtne. Tā kā tā ir miesa, kurā Dieva Dēls izcieta sodu par mūsu grēkiem un augšāmcēlās grēku piedošanai, šī klātbūtne ir īpaši mierinoša un iepriecinoša. Šādā mierinošā, stiprinošā un iepriecinošā veidā Kristus klātbūtne piepildās Svētajā Vakarēdienā. Tas ir Dieva žēlastības pilnais Jaunās Derības spirdzinošais avots, no kā Dieva tauta tiek dzirdināta savā ceļā caur šīs pasaules tuksnesi uz apsolīto zemi – jauno pasauli.

Par Svēto Vakarēdienu to sauc tāpēc, ka Kristus to iedibināja vakarā pirms savas krusta nāves. Šī diena kristīgajā baznīcā tiek pieminēta katru gadu un to sauc par Zaļo ceturtdienu. Vārds “zaļā” nācis no paraduma šajā gada dienā pirmo reizi likt uz galda zaļās zāles. Jaunajā Derībā Pāvils lieto Vakarēdienam līdzīgu apzīmējumu – “Tā Kunga mielasts” (1.Kor. 11:20). Tajā pašā vēstulē (1.Kor. 10:21) Pāvils Svēto Vakarēdienu sauc arī par “Tā Kunga galdu”. No tā cēlies nosaukums– Dieva galds, kas norāda, ka Svētā Vakarēdiena saimnieks ir pats Dievs. Tas ir Viņa Galds, Viņš pats to klāj, un Viņš pats ir arī barība, kas tiek sniegta. Svēto Vakarēdienu Pāvils (1.Kor. 10:16) vēl sauc arī par “savienošanos” (grieķiski koinonia, lat. communicatio un participatio). Vārds “savienošanās” norāda, ka Svētais Vakarēdiens ir savienošanās ar Kristus miesu un asinīm. Luters katehismā Svēto Vakarēdienu sauc par Altāra Sakramentu, tā norādot uz vietu, kur Svētais Vakarēdiens tiek svinēts. Šo terminu ir svarīgi paturēt un lietot, jo tas sargā mūs no vēlmes pārvietot uzsvaru no Dieva un Viņa darba uz cilvēku kopību un darbību.

ALTĀRA SAKRAMENTS MŪSU BAZNĪCAS KATEHISMOS

Runājot par Altāra Sakramentu katehismā, Luters izšķir trīs galvenās daļas: 1) kas šis sakraments ir; 2) ko tas mums dod; 3) kā tas saņemams. Visas šīs daļas pēc Lutera vārdiem – “jāzina katram, kas grib būt kristietis un iet pie Sakramenta.” Šīs trīs galvenās Lielā katehisma daļas mēs apskatīsim saistībā ar Mazo katehismu.

Altāra Sakramenta izklāstu Lutera katehismos ir radījis Dieva vārds. Te nav ne miņas no baznīcas tradīcijas, kura ieņem tik nozīmīgu vietu austrumu un rietumu katoliskajās baznīcas. Te nav vērojami centieni saskaņot Sakramentu ar cilvēciskā prāta atziņām, kā tas notiek tā saucamajās protestantiskajās baznīcās. Vien “Kristus vārdos ir mūsu pamats drošība un patvērums pret visiem maldiem un kārdinājumiem, kādi vien ir nākuši vai var vēl nākt”.

Katehismā Luters arī, cik iespējams, ir vairījies no polemikas, norādot, ka daudz svarīgāk kā cīnīties pret “Sakramenta zaimotājiem un apgānītājiem” ir “mācīties, kāda ir tā būtība”. Normans Neigels Altāra Sakramenta izklāstu Lutera katehismos salīdzinājumā ar viņa teoloģiskajiem rakstiem ir nosaucis par saulainu dienu pēc pērkona negaisa. Tā patiešām tas ir – Evaņģēlija saule te spīd spoži un gaiši, smagās, bet citviet nepieciešamās polemikas neaizēnota.

Tūdaļ pēc īsa paskaidrojuma, kādas ir galvenās šā ticības artikula daļas nāk Sakramenta iedibināšanas vārdi. Tie ir neatkarīgi no visa cita bez kāda komentāra vai skaidrojuma. Būtisks ir tas, ko pauž šie vārdi. Dieva vārdi, pavēles un kārtība ir pirmajā vietā. Viss ir tā, kā to saka Kristus. Viņš nevar ne melot, ne vilt. Lūk, Viņa vārdi:

“Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: ‘Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, mani pieminēdami.’

Tāpat Viņš ņēma arī biķeri pēc vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: ‘Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas grēku piedošanai; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami.'”

1. Altāra Sakramenta maize ir patiesa Kristus miesa un vīns patiesas Kristus asinis
Kristus vārdi tomēr nav pilnīgi nošķirti no visa cita. Sakramentā Kristus tos ir saistījis ar šīs zemes elementiem – maizi un vīnu. Tā Kristus vārdi sasaistās ar radītām lietām un pēc Viņa pavēles veido to, ko ikviens luterānis atzīst un apliecina, atbildot uz jautājumu – Kas ir Svētais Vakarēdiens? – ar Mazā katehisma vārdiem: “Tas ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesa miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar maizi un vīnu ēst un dzert pats Kristus ir iestādījis.”

Tātad Altāra Sakramenta būtiskās sastāvdaļas ir maize un vīns, ar ko saistās Dieva vārds. Vārds un elementi te iet roku rokā. Abi ir svarīgi. Tos nedrīkst lietot vienu pret otru. Katrai daļai ir savas svars, sava Dieva dota vieta un nozīme. Protams, ka izcelts Sakramentā tiek Dieva vārds, jo bez tā maize ir maize un vīns ir vīns. Tomēr, izceļot Dieva vārdu, tas netiek izolēts no pārējā Sakramenta, bet tiek vienīgi norādīta tā patiesā funkcija, vērtība un uzdevums.

Sagatavojoties Altāra Sakramenta svinēšanai, maize un vīns tiek nošķirti īpašai sakramentālai lietošanai. Šādai lietošanai paredzētā maize un vīns tiek novietoti uz altāra, lai mācītājs pār tiem sacītu Sakramenta iedibināšanas vārdus un tad izdalītu komunikantiem. Svētības jeb konsekrācijas vārdi ir tie paši, kurus Jēzus teica Zaļās ceturtdienas vakarā. Pēc Jēzus pavēles un Viņa spēkā maize un vīns no šā brīža vairs nav parasta maize un vīns, bet Kristus miesa un Kristus asinis. Ar šiem vārdiem mēs piedalāmies vienā kopējā Sakramentā ar visu laiku Kristus baznīcu. Tas iespējams tāpēc, ka Sakramenta iedibināšanas vārdi ir Dieva vārdi, un tiem piemīt Dieva spēks. Sacīt šos vārdus ir pavēlējis pats Kristus, teikdams: “To dariet mani pieminēdami.”

Sakramenta iedibināšanas vārdi nav maģiska formula. Būtiska ir šo vārdu jēga, ko nekādā gadījumā nedrīkst grozīt. Ja tiek pieļauti šo vārdu jēgas grozījumi, tad tie ir un paliek tikai parasti cilvēka vārdi. Tad tas vairs nav Tā Kunga Sakraments. Tas gan varbūt kādam sniedz satraucošu reliģisku pārdzīvojumu, bet tas vairs nav Jaunās Derības Svētais Vakarēdiens. Tā svinēšana nav patvaļīgi maināma, jo tas nav baznīcas, bet gan Tā Kunga iestādījums. Svēto Vakarēdienu, kā jau iepriekš esam minējuši, mēdz saukt par Kristus Testamentu. Testamentu var saņemt tikai tādu, kāds tas ir, grozīt to nedrīkst. Tādēļ apustulis Pāvils uzsver, ka Altāra Sakramentam jātiek svinētam tieši tādā veidā, kā Tas Kungs to iedibinājis, jo pretējā gadījumā tas vairs nav Tā Kunga Testaments (1.Kor.11:20–21). Pāvils turpat īpaši brīdina, lai neviens, kas “neizšķir Tā Kunga miesu” nebauda Svēto Vakarēdienu, jo tāds “ēd un dzer sev pašam par sodu”.

Tas, par ko jābūt drošam ikvienam komunikantiem jeb Svētā Vakarēdiena saņēmējam, ir fakts, ka Svētajā Vakarēdienā mācītājs tam sniedz patiesu Kristus miesu un asinis. To pavisam skaidri māca apustulis Pāvils, jautādams: “Svētības kauss, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1.Kor 10:16) Šī savienošanās (koinonia) notiek, ar muti ēdot Kristus miesu un dzerot Viņa asinis šeit pat uz šīs zemes. To mēs zinām no Kristus vārdiem – “ņemiet ēdiet un ņemiet dzeriet”. Kristus miesa un asinis Sakramentā tiek sniegtas “ar maizi un vīnu”, kā to apliecina Mazā katehisma vārdi. Kristus vārdi – “Šī ir mana miesa” – dara to, ko tie saka. Tādēļ mēs varam būt pārliecināti, ka Kristus miesa ne tikai ir paslēpta maizē, bet, ka pati Svētā Vakarēdiena maize ir Kristus miesa. Par to, kādā veidā Kristus miesa un asinis ir saistītas ar maizi un vīnu, mēs zinām tikai to, ka tas ir īpašs sakramentāls klātbūtnes veids. Tādēļ mums jāatmet visas cilvēciskās spekulācijas un iespējamie filozofiskie formulējumi, paliekot pie vienkāršās patiesības, ka Altāra Sakramentā maize ir Kristus miesa un vīns ir Kristus asinis.

2. Ko dod šāda ēšana un dzeršana?

Cenšoties izprast svētību jeb labumu, kuru sniedz Kristus miesa un asinis, atkal ir jāpievēršas Sakramenta iedibināšanas vārdiem. Šie Kristus vārdi ļoti skaidri vēsta, ka ar muti saņemtā Kristus miesa ir “dota par mums” un “Viņa asinis ir izlietas mūsu grēku piedošanai”. Tātad Kristus ir iedibinājis Vakarēdienu, lai ar savām dārgajām dāvanām – svēto miesu un asinīm– sniegtu mums grēku piedošanu un līdz ar to arī dzīvību un svētlaimi, “jo kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime”. Vakarēdienā klātesošā Kunga miesa un asinis ir zīmogs, apstiprinājums tam, ka mūsu grēki ir piedoti Kristus dēļ. Piedošana, kas pie krusta nopelnīta visiem, te tiek sniegta katram dalībniekam individuāli jeb atsevišķi.

a. Grēku piedošanu

Luterāņu baznīca nepagurdama māca, ka Svētais Vakarēdiens ir domāts grēciniekiem, kas apzinās un nožēlo savus grēkus. Tas ir augstākais Kristus pielūgsmes veids, kad mēs pie Viņa nākam pēc grēku piedošanas. Mēs esam ubagi, kas dzīvo no Sakramenta Kunga dāvanām. Tas ir Viņa Sakraments, un tajā Viņš dod savas dāvanas– krustā sisto un augšāmcelto miesu un asinis, kas domātas grēciniekiem, jo veseliem ārsta nevajag. Kristus ir nācis glābt grēciniekus. Satiekot grēcīgus, žēlastību lūdzējus cilvēkus, Jēzus atbild: “Tavi grēki tev piedoti.” (Mt. 9:2).To pašu Altāra Sakramentā klātesošais Kungs ar mācītāja muti saka mūsdienu grēciniekiem. Turklāt tas, ko Viņš saka, notiek – Viņa vārdi rada ne tikai Viņa miesas un asiņu klātbūtni, bet sniedz arī piedošanu.

Lai gan esam jau saņēmuši grēku piedošanu Kristības Sakramentā un turpinām to saņemt Absolūcijā, tomēr mēs paliekam grēcinieki visu mūžu, tāpēc piedošanas nekad nav par daudz. “Cilvēkam ir un paliek arī vecā daba – miesā un asinīs, kurā ir tik daudz grūtību un kārdinājumu no velna un pasaules, ka bieži nogurstam un kļūstam nespēcīgi”. Tāpēc Altāra sakramentā atkal un atkal no jauna skan grēciniekiem adresēti Kristus vārdi, “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”. Tas, kuram šķiet, ka ar grēku piedošanu vien ir par maz, nav izpratis grēku, tā baismīgo un postošo varu.

b. Zāles pret nāvi

Tā kā grēku piedošana ir labā jeb Evaņģēlija vēsts, tad Svētais Vakarēdiens ir nekas cits kā Evaņģēlijs. Taču atšķirībā no vispārējās Evaņģēlija vēsts, kuru mēs uztveram ar ausīm, Svētajā Vakarēdienā mēs to saņemam ar muti. Turklāt žēlastība tiek sniegta arī mūsu miesai. Šī iemesla dēļ senajā baznīcā Svēto Vakarēdienu sauca par “zālēm pret nāvi”. Mums gan šeit nevajadzētu nodoties tālākām spekulācijām par veidu, kā tas notiek, bet jābūt drošiem, ka tas notiek: “Tāpat kā Pastarās tiesas spriedums tiek jau iepriekš pasludināts Absolūcijā un mūsu nāve un augšāmcelšanās jau notiek Kristībā, tā arī jau tagad Svētajā Vakarēdienā mēs saņemam eshatoloģisku dāvanu. Visas šīs dāvanas ir cieši saistītas. Tie ir vienas un tās pašas pestīšanas dažādi aspekti, kas domāti visam cilvēkam– dvēselei un miesai.. Katru žēlastības līdzekli Dievs ir devis, lai glābtu visu cilvēku. Tāpēc nepareizi būtu noliegt, ka Svētajam Vakarēdienam ir sava nozīme arī priekš mūsu miesas.” (H. Zasse)

Šī senbaznīcas mācība nav sveša mūsu katehismiem. Mazajā katehismā lasāms, ka tur, “kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un svētlaime”, bet Lielajā katehismā Luters mudina Altāra Sakramentu uzlūkot “kā īsti svētīgas, mierinošas zāles, kuras tev palīdz un dod dzīvību kā dvēselei, tā miesai. Jo, kur dvēsele ir glābta un dziedināta, tur arī miesai palīdzēts”. Tātad Svētais Vakarēdiens patiesi ir zāles pret nāvi, jo tajā Kristus mums līdz ar savu miesu un asinīm dāvā arī savu dzīvību. Tur, kur grēki ir piedoti, tur vairs nav varas grēka lāstam nāvei, bet valda atjaunota dzīvība. Šai garīgajai atjaunotnei seko arī gara augļi – mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība, kā Pāvils to raksta Vēstulē galatiešiem 5:22.

Turklāt Svētajā Vakarēdienā mēs līdz ar Kristus miesu un asinīm jau baudām arī debesu svētlaimi un mācāmies saprast, ko nozīmē Jēzus Kristus klātbūtne. Skaistiem vārdiem to ir aprakstījis kāds vācu mācītājs Kaspari: “Šeit Jēzus Tas Kungs mums nedāvina savas drēbes, savu bildi, ne sudrabu un zeltu, ne kroni un scepteri, bet sevi pašu ar visu savu nopelnu, ar visām savām debesīm, ar visu savu pilnīgo mūžības svētlaimi. Šeit mana dvēsele ar Viņa dvēseli, mana miesa ar Viņa miesu, manas asinis ar Viņa asinīm, mana sirds ar Viņa sirdi, mans vājums, nabadzība, trūkums un nepilnība ar Viņa devību, godību un svētumu savienojas, sajaucas, sasaistās un no tā tiek pārņemta.” Tomēr, lai to visu saņemtu, nepieciešama ticība.

c. Kas to visu paveic?

Luters Mazajā katehsimā norāda, ka “ēšana un dzeršana to gan nedara”. Te vērojama piesardzība pret Romas baznīcas mācību, ka Sakramenta baudīšana pati par sevi ir labais darbs, kas dod svētību bez ticības. Luteram Sakraments nav cilvēku, bet Dieva darbs, un ikviens Dieva darbs saņemams tikai ticībā.

Kristus ir pavēlējis Altāra Sakramentā ēst un dzert un šādai ēšanai un dzeršanai devis savu īpašu apsolījumu, kāds nav nevienai citai ēšanai un dzeršanai. Tomēr, lai saņemtu šo apsolījumu, nepietiek tikai ar ēšanu un dzeršanu vien. Formāla piedalīšanās Altāra Sakramentā tikai tādēļ, ka citi to dara, vai tādēļ, ka tas izskatās dievbijīgi, vai tikai ieraduma pēc grēku piedošanu nedod. Sakramenta spēks slēpjas nevis ēšanā un dzeršanā, bet Kristus vārdos – par jums dota un izlietas grēku piedošanai. Viņa vārdu dēļ tiek izdalīta un saņemta ne tikai maize un vīns, bet arī Viņa miesa un asinis. Tāpat ar saviem vārdiem Kristus arī saka, ko Viņš ar savu miesu un asinīm mums dos, proti, grēku piedošanu. Luters labi zina, ka grēku piedošana vienmēr sev līdzi nes citas dāvanas: “Dieva žēlastību un Garu ar visām tā dāvanām, patvērumu, spēku un vairogu pret nāvi, velnu un visām nelaimēm.”

Nekādā gadījumā tas nenozīmē, ka Kristus vārdi būtu tikai jāklausās un nevajadzētu ne ēst, ne dzert Vakarēdiena maizi un vīnu kopā ar Kristus miesu un asinīm. Ēšana un dzeršana ir Kristus pavēlēta, tādēļ bez tās tiek zaudēts gan pats Sakraments, gan tā svētība. Tomēr piedošana nav saņemamam bez vārda, kas savukārt prasa ticību: “..un kas šiem vārdiem tic, tas iegūst, ko tie sola, proti: grēku piedošanu.” Vai tas nozīmētu, ka bez mūsu ticības Vakarēdiena Sakramentam kaut kā pietrūktu? Protams, nē! Sakramentu rada Dieva vārds un pavēle. Sakraments ir un paliek Kristus miesa, kas par mums dota un asinis, kas izlietas grēku piedošanai, vienalga, vai mēs tam ticam vai neticam. Taču grēku piedošanu, svētību un dzīvību saņem tie, kas tic Kristus vārdiem. Turpretī tie, kas netic, pelnī sodu. Un tā mēs esam nonākuši pie pēdējās daļas, kas māca pareizu Sakramenta saņemšanu.

3. Kā cienīgi baudīt Svēto Vakarēdienu?

Tāpat kā Evaņģēlija vēsts vieniem ir saldā pestīšanas smarža uz mūžīgu dzīvošanu, bet citiem nāves smarža uz mūžīgu pazušanu, tāpat arī Svētais Vakarēdiens vieniem ir liela svētība, turpretī citi to saņem sev par sodu. Apustulis Pāvils iesaka kristiešiem pirms Vakarēdiena pārbaudīt pašiem sevi, brīdinot, ka ikviens, kurš neizšķir Kristus miesu, to bauda sev par sodu (1.Kor. 11:27–28). Tātad, lai Vakarēdiens nestu nevis sodu, bet svētību, pirms tā saņemšanas ir labi jāsagatavojas un jāzina – ar ko Vakarēdiens atšķiras no parasta mielasta. Pretējā gadījumā tas, kas ēdīs vai dzers būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm (1.Kor. 11: 27).

a. Cienīgi sagatavojoties

Ko tad nozīmē sagatavoties? Luters atbild šādi: “Gavēšana un ārīga sagatavošanās gan ir jauka paraža”, un tā kopā ar lūgšanu kalpo “lai savu miesu turētu šķīstībā un godbijībā Kristus miesas un asiņu priekšā”, tomēr tā vēl nedara mūs cienīgus saņemt Kristus miesu un asinis. Tas ir tādēļ, ka “to, kas šai Sakramentā tiek sniegts, miesa nespēj satvert”. Patiesa gatavība ir Sakramenta izpratne un saņemšana tā, ” kā Vārds tev māca”. Tādēļ “īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem – “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai””. Ikviens, kas netic šiem vārdiem vai šaubās par tiem, nav labi sagatavojies, “jo vārdi “par jums” prasa tikai ticīgas sirdis”.

Tātad Katehisms mudina ticēt: pirmkārt, tam, ka ikviens cilvēks ir tikai pazudis grēcinieks, kam Sakramentā jāmeklē grēku piedošana; otrkārt, ka Sakramentā viņš ar muti saņem patiesu Kristus miesu un asinis; treškārt, lai saņemtu Sakramentu cienīgi, ir jāzina kristīgā mācība – vismaz baušļi, ticības apliecība, lūgšana Mūsu Tēvs un Sakramenta iedibināšanas vārdi; ceturtkārt, jāpārbauda sevi Dieva baušļu gaismā un jānožēlo grēki; piektkārt, pirms Vakarēdiena jāizlīgst, ja ir ķildas komunikantu vidū; sestkārt, jābūt skaidrībai, ka komunikantu vidū pastāv vienota izpratne par kristīgo mācību.

Šīs patiesības izriet no Svētajiem Rakstiem. Tā Jeruzālemes draudze vispirms pastāvēja apustuliskās mācības kopībā, kas ļāva tai būt arī lūgšanu un maizes laušanas jeb Svētā Vakarēdiena kopībā. Tas, ka jau pirmajā gadsimtā par Sakramenta saņemšanu pastāvēja šāda izpratne, redzams arī no Divpadsmit apustuļu mācības jeb Didahē: “Neviens, lai neēd un nedzer no jūsu pateicības mielasta, izņemot tos, kas kristīti Tā Kunga vārdā.” Tāpat arī aicināti pie Vakarēdiena tika tikai tie, kas bija sagatavojušies. Liturģiskajai formulai: “Lai nāk Žēlastība (Kungs) un lai paiet šī pasaule. Ozianna Dāvida dēlam!” sekoja aicinājums: ” Kas ir Svēts, tas lai nāk, bet, ja kas nav tāds, tas lai atgriežas! Maran atta! Amen.” Par svešiem mācītājiem Didahē tiek teikts: “Bet, ja nu kāds nāk un māca jums visu to, kas līdz šim jums ir sludināts, uzņemiet to. Bet, ja tas, kas jūs māca, pats ir novērsies no šīs mācības un māca jums ko citu, kas ved pie sairšanas, tad neuzklausiet to.” Un vēl: “Kad jūs Tā Kunga dienā esat sapulcējušies, tad lauziet maizi un pateicaties pēc tam, kad esat izsūdzējuši savus grēkus, lai jūsu upuris būtu šķīsts. Bet ikviens, kas ar saviem ticības biedriem atrodas strīdū, lai nenāk kopā ar jums, kamēr tie nav izlīguši.”

Kad dievbijīgs kristietis ir pārbaudījis sevi un savu ticības atziņu, atzinis savus grēkus, tos nožēlojis un saņēmis Absolūciju, tad viņš ir patiesi cienīgs, baudīt Vakarēdienu. Tomēr jāatceras, ka tas nenozīmē, ka viņš pats ir tik cienīgs, ka varētu stāties Dieva priekšā. Ikreiz ejot pie Dievgalda, mums nākas lūgt: “Kungs es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā namā.” Katehismā vārds “cienīgs” vispirms attiecas uz cienīgu sagatavošanos. Šo domu apstiprina tas, ka patiesi cienīgs ir tāds, kas tic grēku piedošanai. Savukārt necienīgs ir tāds, kurš netic vai šaubās.

Tātad cienīgi Vakarēdienu bauda tas, kurš gan apzinās to, ka ir grēcinieks, gan arī to, ka ticība nav viņa paša sasniegums, bet Dieva dāvana, ko Viņš sniedz caur Evaņģēliju. Tā kā Vakarēdiens ir Evaņģēlijs, tad tas pats arī stiprina ticību. Līdz ar to katra reize, kad saņemam Kristus miesu un asinis, gatavo mūs arī nākamajai saņemšanas reizi. Tādējādi mēs jau esam daļēji pieskārušies jautājumam: cik bieži Vakarēdiens jāsaņem?

b. Cik bieži baudāms Svētais Vakarēdiens?

Tāpat kā atbildes uz citiem ar Sakramentu saistītiem jautājumiem, arī atbilde uz jautājumu par Sakramenta saņemšanas biežumu ir atrodama Sakramenta iedibināšanas vārdos, proti, “to dariet” un “cikkārt jūs to darāt”. No šiem vārdiem izriet, ka Vakarēdiens jābauda bieži. Mārtiņš Luters, lai gan noraida jebkuru noteiktu laika posmu, atzīst, ka tas, kas Sakramentu nebauda regulāri, nav uzskatāms par kristieti. Bet ko darīt, ja kristietis tomēr nedz apzinās savu grēcīgumu, nedz jūt izsalkumu pēc Sakramenta? Lutera atbilde ir šāda: “Jo mazāk tu jūti savus grēkus un trūkumus, jo lielāks ir iemesls meklēt palīdzību un zāles”. Tiem, kuri neilgojas pēc Svētā Vakarēdiena Luters iesaka pārdomāt šādas lietas: “Pārbaudi sevi, vai esi miesa un asinis un tici Dieva vārdam, kas apliecina: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.” (Rom. 7:18) Pie tam tu ievēro, ka esi pasaulē, par ko Dieva vārds apliecina: “Jo viss, kas ir pasaulē, – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1.Jāņa 2:16). Tavā tuvumā noteikti ir arī ļaunais velns, kas ar saviem meliem un ļaunumu tevi vienmēr kārdina.” Ja, to visu pārdomājot, “arī tad neko nejūti, tad tev vēl jo vairāk nepieciešams to izsūdzēt Dievam un tavam brālim”. Tātad – ēd tad, kad esi izsalcis! Ja neesi izsalcis, – pārliecinies, vai esi vēl dzīvs!