Baznīcas nodoklis vai labprātīgs ziedojums?
Virkne luterāņu draudzes, kurās nevar saskaitīt pat 100 baznīcēnus, tomēr uztur mācītāju, sedz visus tekošos izdevumus, kā arī atbalsta misijas darbu. Katrs baznīcēns pats var Dieva priekšā izlemt, cik un kad viņš ziedos. Viņi seko apustuliskajam norādījumam: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. ” [2.Kor.9:7]
Dievs svētī ar prieku ziedoto. Dieva iedibinātā kārtība ir dzīvotspējīga. Tas ir īpaši jāakcentē, jo cilvēki šaubās par Dieva gudrību, un par Dieva baušļu un padomu praktisko pielietojumu. Jo kurš gan ir lielākais Dieva gudrības kritiķis, ja ne cilvēks? Cilvēks ne vien vēlas pazīt labu un ļaunu, kā Dievs, bet vēlas būt gudrāks par pašu Dievu.
Cilvēks nepaļāvās uz Evaņģēlija spēku, kas atjauno sirdi un dara viņu par labprātību ziedotāju. Cilvēks ieviesa baznīcas nodokli. Tā ir obligātas prasības sistēma, kas labi funkcionē. Katrs cilvēks dziļi sirdī uzskata, ka Dievs eksistē. Drošības labad jāpieder pie draudzes un jāmaksā nodoklis, kaut vai nīstot šo sistēmu. Būtībā baznīcas nodokļa sistēma [īpaši Rietumeiropā] balstās uz vispārēju ticību, ka Dievs pastāv, bet tā ir tālu prom no ticības Jēzum Kristum, mūsu grēku Izpircējam.
Kas ir kristiešu tikums – labprātīga došana vai baznīcas nodoklis? Visi zina atbildi.
Iespējams kāds iebildīs: “Baznīcas nodokli taču arī var maksāt labprātīgi un ar prieku!” Protams, ka var. Bet kurš gan tā dara? Vēl vairāk: Vai kristīgā baznīca var atbildēt Dieva priekšā par sistēmu, kas balstīta uz piespiešanu?
Ja došana nenāk no atjaunotas sirds vēlmes dāvāt, tad rezultātā šī dāvana – ja ne šobrīd, tad nākotnē – nebūs izmantojama saskaņā ar ticību. Neticīgie baznīcas nodokļa maksātāji pieprasīs līdzekļus izmantot saskaņā ar viņu ieskatiem. Lādoties dotais kļūs par postu Evaņģēlijam.
Ja kristīgā draudze tiek vadīta ar likumu, līdzīgi kā sabiedrība, tā zaudē savu būtību. Tad draudze kļūst par sabiedrības daļu, kas ir pretēji Kristus vārdiem: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” [Jņ.18:36]
Draudzes locekļu sirdis jāvalda ar Evaņģēliju. Ja cilvēka dāvana nāk no sirds kā ticības auglis, viņš piedzīvo prieku. Turklāt, ja viņš sajūt nevēlēšanos ziedot [upurēt], tad viņš var cīnīties ar savu skopumu, un arvien pārjautāt: “Ko man nozīmē Kristus upuris.”
Domāju ka katrs sirdī jau saprot nodokli,kolekti ziedojumu vai kā nu to sauc.
Domāju ka katrs jau arī ticībā dod.Bet kāpēc tik ļoti nepietiek?
Individuālā skopuma vai kaolektīvās lielummānijas dēļ?
Gan te gan tur tiek dibināti fondi lai glābtu baznīcas jumtus,ērgeles vēl kādus tur vecus altārus.Summas ar 5 nullēm, reti mazākas.Daudzas baznīcas jau atvērtas kā muzeji tūristiem,notiek kādi tur pārlaicīgi garīgi koncerti lai vāktu ziedojumus.Skaidrs ka klusībā cer uz bagātu cilvēku piesaistīsanu draudzei, lai padalītos laupījumā.
Regionālās mazās draudzes jau kautkā savelk galus jo mazas.Pilsētas lielās baznīcas?
Ar šo visu gribēju teikt DRAUDZĒ iksvētdienas dievkalpojumos 50-70 cilvēku kur
baznica būvēta 500 vietām.
Kur te kļūda? Vai senču lielummānijā vai aizlaiku milzīgajā masveida ticībā vai mūsu mazticībā?
Savulaik Lembergs teica-ja nevarat uzturēt savas kulta celtnes tad pārdodiet un nopērciet mazāku cik nepieciešams un nauda atliks evangelizācijai.Apmēram tā.
Būtu interesants sludinājums-maina lielu baznīcu pret mazu lūgšanu namiņu.
Citādi ziedo kā gribi, no pateicīgas sirds,no skopuma,ticībā,ar publikāciju avīzē vai arī klusu slepenībā, Dievam,mācītājam,vai projektam,festivālam viss jau ta ka tā vajadzības spiests aizies baznīcas renstelēs.t.i.es domāju kulta ēkai ne pasam kultam.
Es jau arī saprotu ka ne mana daļa kur izlieto ziedojumu-Jo ziedoju ticībā un no sirds.
Varbūt jāpāriet uz e-BAZNICU. Ne jums tek, ne grīda čīkst. Bet nekur jau neziedo.
Ar cieņu,
gviclo