Dogmatiski konflikti Rakstu skaidrojumā

Tā nav ekseģēze, kuras dēļ rodas teoloģiskas problēmas, bet ir gan tā, ka noteiktas teoloģiskas problēmas to vēsturiskā skatījumā, kurš vispār dominē teoloģijā, visskaidrāk parādās ekseģēzē. Un tā ir zīme, kas liecina par Rakstu darbību un iedarbību, un tas pieder pie nepieciešamās cīņas par Rakstiem atbilstošu Rakstu skaidrojumu teoloģijā un baznīcā. Citās disciplīnās, kā arī dogmatikā, ir viegli aprobežoties ar kādas mācības vēsturi, un tad pie vispārējās gara vēstures apvāršņa parādās mācības progresējošas attīstības ideja, un tā nostājas dogmatisko kritēriju vietā. Kādas mācības izveides vēsturiska rekonstrukcija tad aizstāj dogmatisko atbildību mācības izvēlē.

Turpretī ekseģēzē negaidīti izlaužas fundamentālie dogmatiskie konflikti. Taču tie kā tādi gandrīz netiek pamanīti, un vēl mazāk tie adekvātā veidā tiek dogmatiski reflektēti. Jo, no vienas puses, par priekšnoteikumu tiek izraudzīta kāda metodiska ievirze pēc gara vēstures aksiomātikas, un tā tiek aizstāvēta kā zinātniskuma pierādījums. No otras puses, šo pretenziju var leģitimizēt, atsaucoties uz Rakstu principu, kaut arī nav iespējams neredzēt to, ka reformatoriskās tēzes “sola scriptura” dogmatiskie priekšnosacījumi ir pilnīgi citi, salīdzinot tos ar vēsturiski kritiskās metodes priekšnosacījumiem[1]. Tēze “sola scriptura” paliek ierobežota kā formāls princips, kas attiecināts uz Svētajiem Rakstiem kā pamatavotu, kamēr materiāla princips tiek pakļauts Rakstu skaidrojuma un mācības izveides vēsturiskajai nosacītībai. Dogmatiskās problēmas, kas parādās Rakstu skaidrojumos, var viegli neitralizēt ar norādi, ka ar Rakstu tekstu saistītais vēsturiskais skatījums ir atbilstošs Rakstiem, ja ievēro zinātniskās pētniecības prasības. “Pētniecības stāvoklis” vai kāda pētnieka vārds par to galvo. Katrs iebildums pret to automātiski un bez kāda ļauna nolūka parādās kā “nezinātnisks”. Katru dogmatisku diferenci, kas abām pusēm vispirms izpaužas tikai kā iebildums vai noraidījums, var formulēt tikai kā pretrunu. Taču saskatāmas ir atšķirīgās pretrunīgo priekšnosacījumu konsekvences. Ilustrēsim to ar dažiem raksturīgiem piemēriem.

1. Vecās un Jaunās Derības saistība ir viens no izšķirošajiem priekšnosacījumiem kristīgajā Rakstu principā. Tai pamatojums ir Dieva Trīsvienības atklāsmē, Dieva, kurš saglabā savu uzticību arī savas tautas neuzticībā. Tiklīdz “trīsvienības mācība” tiek uztverta kā teoloģiskas refleksijas vēsturisks produkts, Vecās un Jaunās Derības attiecību noteikšanai parādās citi principi. Hronoloģiskā secībā, no kultūras, literatūras un dievbijības vēstures skatpunktiem raugoties, iespējams rekonstruēt noteiktu attīstību. Pie tam arī kristīgajā ekseģēzē var tik stipri izcelt Vecās Derības patstāvīgumu, ka tiek lietoti tādi jēdzieni kā “jūdu” vai kas arī vēsturiski nav gluži atbilstīgi – par “ebreju” Bībeli (“Thanach“). Daudzi ir pārliecināti par to, ka Dieva Trīsvienība ir aprobežota kristietības dogma, kamēr kultūras, literatūras un dievbijības vēsturei – kā vēsturei – piemīt vispārējs derīgums. Taču jau šeit parādās, kā Dieva būtība tiek aizstāta ar Dieva priekšstatu un Dieva tēlu vēsturisko nosacītību, kā tā tiek pakārtota kādam vēstures principam. Vēsturiskums tad iegūst neierobežotu pašvērtību, kas, atkarībā no viedokļa, var būt vai nu pozitīvs, vai negatīvs. Tas, ka jau XX gadsimta divdesmitajos gados daudzie “vācu ticības” varianti varēja atsaukties uz reliģijas vēstures skolas zinātniskajiem rezultātiem, ļauj saskatīt dogmatiskās konsekvences. Minēsim šeit Artura Dintera 1926. gadā publicēto rakstu “197 tēzes reformācijas pabeigšanai”. Pirmajā tēzē sacīts: “Vecā Derība nav nekāda Dieva inspirēta grāmata, bet gan maldīgu cilvēku pretrunīgs darbs. To sakopojuši jūdu priesteri no jūdu un nejūdu rakstiem. Tajā zinātniski konstatēti vairāki izcelsmes un apstrādes slāņi. Arī Alfrēda Rozenberga piezīme par “lopkopju [Viehalter] un suteneru [Zuhälter] stāstiem” un prasība atmest Veco Derību un radīt 5.evaņģēliju kā “vīrieša radīšanu” (Der Mythus des zwanzigsten Jahrhunderts, 603) balstās tajos pašos priekšstatos par kultūrvēsturisko attīstību un vērtējumu. Šie piemēri ir atbaidoši, it īpaši noraidāmas šo uzskatu liktenīgās konsekvences. Taču dziļākais cēlonis šeit meklējams nevis cilvēku uzskatos un vērtējumos, bet gan tur, ka Dievs tiek samainīts ar vēsturi. 1934.g. 3. janvārī tika publicēts t.s. “Pirmais Bārmenas paziņojums par reformatorisko apliecinājumu pareizo izpratni Vācu Evaņģēliskajā baznīcā mūsdienās.” Tas brīdina no “Dieva atklāsmes dabā un vēsturē”. Pretī tam tiek uzsvērts: “Baznīca uzklausa Dieva vienreiz runātos vārdus, kas runāti visiem laikiem, ko Svētais Gars no brīvas žēlastības sniedzis divkāršā bet vienotā Vecās un Jaunās Derības liecībā, abās tās daļās, kuras nosaka viena otru, t.i., Mozus un praviešu liecībā par nākošo un evaņģēlistu un apustuļu liecībā par atnākušo Jēzu Kristu. Ar to ir noraidīts uzskats: Bībeles raksti jāsaprot kā liecības no cilvēku dievbijības vēstures; taču noteicošā kristīgajai dievbijībai ir galvenokārt vai tikai Jaunā Derība; tāpēc Vecā Derība par labu Jaunajai ir jāpārvērtē, jānobīda malā vai pat no tās jāatsakās.”[2]
2. Cits iemesls dogmatiskiem konfliktiem, kas var parādīties dažādās lietu kopsakarībās, ceļas no tā, ka svarīgo Dieva un cilvēku vārda atšķiršanu tās kritiskajā konfrontācijā īstenot ar vēsturiskās attīstības ideju vispār vairs nav iespējams. Tā vietā viss tiek pakārtots jautājumam par Bībeles tekstu rašanos un izpratni, orientējoties uz gara vēstures pārmaiņām resp. progresu. Protams, šeit var arī piezīmēt, ka Svēto Rakstu izcelsmes un izpratnes vēsturiskums ir jauno laiku gara ireversibla atziņa. Tā sekas ir tādas, ka teoloģijas jēdziens tiek saistīts ar Dieva runāšanas vēsturisko nosacītību, kamēr Dieva runāšana, kurā Viņš pats ir savu vārdu subjekts, tiek atcelta. “Teoloģiju” izpēte Bībeles rakstos, avotu slāņos un redakcionālās apdarēs tad ir raksturīgs pamats atbilstošu “teoloģiju” ieskicējumam izmainītajos gara vēstures nosacījumos. Reformatoriskais “sola scriptura” tomēr nav nekāds jaunatklājums vēsturiskajā progresā, toties tas ir piemērs aktuālam autoritāšu konfliktam kristīgajā draudzē, kad “Dieva vārdos sagūstītā sirdsapziņa” stājas pretī kādai baznīcas un valsts instancei, kas pretendē uz absolūtu dievišķu autoritāti. Tādā autoritāšu konfliktā parādās dogmatiskās diferences, par kurām tad arī, protams, jālemj, polemizējot par Rakstiem atbilstošu Rakstu skaidrojum. Ja saskaņā ar Rakstu skaidrojumu principiem Dieva un cilvēku vārdu atšķiršana nenotiek, tad Rakstu princips tiek pārvērsts tradīciju principā. Raksti kā vēsturisks dokuments tad var arī apzīmēt kādu sākumu, taču drīzāk gan kādu caurvirzes punktu. Un teoloģiskā konstante atrodas cilvēka apziņas vēsturiskajās pārmaiņās, bet šai apziņai atbilstoši ikreizējai situācijai jātop artikulētai valodā un atbilstoši valodiski pārveidotai. Bet tad Dieva vārds pilnībā pāriet cilvēku vārdā par Dievu. Izteikumi par Dieva esamību un darbību Viņa vārdā iegūst eksistenciālu raksturu, un to realitātes saturs koncentrējas cilvēka subjektivitātē un tādēļ arī tajā ir verificējams.

3. Ja nenotiek Dieva vārda atšķiršana no cilvēku vārda, tad notiek subjekta maiņa. Īpaši nopietnas sekas tam vērojamas centrālajos trinitārajos un kristoloģiskajos izteikumos, ja tie principā tad tiek uztverti kā cilvēku iztēles veidojumi. Vārds tad nav Dieva resp. Dieva Dēla un Svētā Gara atklāsme, kurā Dievs atklāj sevi cilvēkiem un uz viņiem runā. Tad tie ir priekšstati par Dievu, kas – vēsturisku apstākļu nosacīti, pirmām kārtām arī kādas materiālās bāzes nosacīti – rodas un ikreiz atbilstošā veidā kļūst komunicējami. Tā nav Jēzus Kristus persona, kas pamato, nosaka un ierobežo to, ko draudze saka par Viņu, kā tā Viņu slavē un pielūdz. “Predikācijas” tad ir reliģijas vēstures tradīcijas rezultāts un laikmetīga priekšstatu izpausme, runājot par Dievu. Aiz tā slēpjas tieši klasiska dogmu un teoloģijas vēstures problēma, ap kuru atkal un atkal ir notikušas sīvas cīņas. Ka viens no otra nodalās teoloģisks runas veids un dievišķās esamības veids, tas ir bijis viens no smagajiem pārmetumiem ariāņu strīdos, kad tika aizstāvēts uzskats par Dēla būtisko dievišķību, kādu to satur bibliskā liecība par Tēva un Dēla kopību. Šeit tika uzsvērts: Jēzus Kristus ne tikai tiek par Dēlu saukts (λέγεται) proti, pēc Rakstiem dievkalpojuma draudzes lūgšanās, dziesmās un apliecinājumos – bet Viņš arī ir (ἐστιν) Dēls. Tātad, Tēva un Dēla attiecības nav tikai analogas kāda līdzīga attēlojuma nozīmē, bet gan tās ir reālas būtības (ὁμοούσιος) vienādības un personu diferences nozīmē.

   Līdzīga norobežošanās attiecas uz izteikumiem, kas izriet no abu dabu kopības un to īpašību sastarpēju apmaiņu (communicatio idiomatum) Cilvēka-Dieva Jēzus Kristus personā. Šeit ir jāpatur prātā, ka šie personas apzīmējumi (propositiones personales) nav jāuztver tikai verbāli, bet gan reāli. Tātad, to pamatojums nav vispirms tikai teoloģiskajā refleksijā, bet gan Dieva un Cilvēka Jēzus Kristus personā.

   Šie un daudzi citi līdzīgi norobežojumi nekādā ziņā nav kādas vēsturiski nosacītas “substances ontoloģijas” produkts lai arī ko ar to saprastu un iedomātos. Runa šeit ir par to, ka nevis cilvēka apziņa pamato Dieva esamību, bet gan, ka Dievs savā vārdā atklāj cilvēkam sevi tādu, kāds Viņš ir. Attiecībā uz dievkalpojumu jāņem vērā, ka nevis ar draudzes slavinājumiem Dieva predikācijas tiek pārnestas uz Jēzu Kristu, bet gan, ka Viņš kopā ar Dievu Tēvu tiek slavēts un pielūgts, tāpēc ka Viņš vienādā veidā ir Dievs. 1530.gada Augsburgas ticības apliecības pirmajā artikulā tas skaidri un noteikti tiek atgādināts, pamatojoties apustuliskajā mācībā un katoliskās baznīcas kopībā – “ka ir viena vienīga dievišķa būtība, kas tiek saukta un kas patiešām ir (que et appellatur et est) Dievs, un tomēr ir trīs personas tajā pašā dievišķīgajā būtnē..”

   Nav grūti saprast, ka viss kristīgais dievkalpojums, kā arī katra lūgšana zaudē savu reālo pamatu, ja Dieva uzrunāšana netiek pamatota Dieva pašatklāsmē, bet gan cilvēku jūtu un pieredzes ieskicējumos. Dievkalpojuma pārvēršana par cilvēku sevis paša attēlojumu tad ir neizbēgama konsekvence. Tikpat saprotami tas ir, ja, balstoties aplamos priekšstatos, kas gūti no cilvēku vērtībām, pieredzes un cerībām (piem., sievišķība, ādas krāsa, sociālais statuss u.c.), tiek ieskicēti Dieva tēli.

   Dogmatiska kļūda šajās sakarībās neaprobežojas ar to, ka netiek respektēta kāda teorētiska mācību tēze – tā arī rāda, ka spēkā stājušies citi dogmatiski priekšstati un priekšnosacījumi.

4. Zīmes un apzīmētā attiecības (signum un res) ir vēl viens dogmatisku konfliktu punkts ar klasiskiem paraugiem Rakstu skaidrojumā. Tas parādās jau apsvērumā, vai sludinot tiek runāts tikai “par Kristu”, vai “Jēzus Kristus uzdevumā un vārdā” (1.Kor.1:10, Rom.1:5; 2.Kor.5:20, Lk.10:16). Metodiski fiksētā zīmes un apzīmētā nodalīšana atbilst priekšstatam par Dieva vārda iekļaušanos attiecīgajos cilvēku vārdu izteikumos. Ar to saistītā dogmatiskā problēma vislabāk aptverama tekstos ar Dieva vai Kristus tiešu uzrunu, kas adresēta cilvēkiem. Tie ir apsolījumu un pavēļu vārdi, bauslība un evaņģēlijs. Kādas ir subjekta maiņas praktiskas sekas attiecībā uz baušļiem vai Kalna sprediķi, jāaplūko citā sakarā. Bet ļoti taustāmas ir sekas kristību un Vakarēdiena iestādīšanas vārdu izpratnei, kā arī attiecībā uz vārdiem par siešanu un atraisīšanu. Šī Jēzus Kristus veiktā iestādīšana nozīmē, ka Kungs kaut ko dibina Savai draudzei ar saistošu apsolījumu, ka Viņš dara to, ko saka. Ticība drīkst turēties pie Kunga vārdiem, kuri to nes, un tai pie tiem jāturas. Tie satur vēsti par dāvinājumu – par jauno dzīvi, grēku piedošanu un izglābšanu no tiesas. Tas, tātad, ir ticības svarīgākais pamats un saturs, ja tā nav tikai subjektīva pārliecība, bet ja tai ir pamatojums Dieva darbībā Jēzū Kristū un Viņa Gara klātesmē.

   Tostarp ar nekritisku pašsaprotamību ir nostiprinājusies vēsturiskas kritikas atziņa, ka iestādījuma vārdi un līdzīgi vārdi “saskaņā ar ekseģētiskās pētniecības stāvokli” nav tieši uzskatāmi par autentiskiem Kristus vārdiem, ko Tas ir sacījis Saviem mācekļiem un Savai draudzei, bet gan kā “draudzes veidojums”, kurā izpaužas attiecīgā laika nosacīta ticība uz Jēzu Kristu vai arī laika nosacīti priekšstati par Jēzu Kristu. Šīs lietu sakarības aprakstā tas nozīmē vispirms to, ka Kunga vietā nostājas draudze, un tas notiek nevis ticības paklausības attiecībās iepretim Viņa vārdam, bet gan ikreizējā kādas vēsturiskās ietekmes attēlojumā. Par praktiskajām sekām tam dievkalpojuma izveidē vēl runāsim vēlāk. Bet dogmatiskā diference parāda, kā ar priekšstatu par vēsturiski nosacītu “draudzes veidojumu” tiek atcelts ar Kunga vārdu konstituētais Kunga un draudzes pretstatījums. Tad ticības paklausība iepretim Jēzum Kristum pārtop par kristīgās apziņas pašattēlojumu. Kristieši nostājas Kristus vietā.

5. Kā pēdējo piemēru minēsim vēl tādu jēdzienu kā parusijas novilcināšanās. Tas attiecas uz tēzi, ka Jēzus esot sagaidījis un sludinājis tūlītēju Dieva valstības atnākšanu, kas tomēr neesot iestājusies. Šai tēzei savā ziņā ir zināma atslēgas funkcija, tāpēc ka pasludinātās Dieva valstības izpalikšana kristīgajai draudzei kļūst par svarīgu nepieciešamību iekļauties šīs pasaules vēsturiskajos apstākļos un tiem piemēroties. Daudz citētie Alfrēda Luīzija vārdi, ka Jēzus gan esot sludinājis Dieva valstību, bet atnākusi esot baznīca, ir tikai viena no parusijas novilcināšanās tēzēm, kas, lietojot Alberta Šveicera izveidoto jēdzienu “interima ētika”, var kalpot tā fakta skaidrojumam, ka daudzi Jēzus norādījumi mācekļiem bijuši paredzēti īsam starplaikam līdz beigām, kamēr vēsturiskas atbildības nosacījumos tie vairs nav īstenojami[3].

   Tas, vai šāda piemērošanās vēsturiskā un kultūras aspektā tiek apsūdzēta vai pieprasīta, neveido nekādu atšķirību. Šī problēma nav jauna. To sastopam sakarā ar veco derību (piem., Ec.12:21-28), un tā jau no paša sākuma, kā to rāda 2.Pēt.3:3 u.t. un arī Mt.24:48 u.t., ir pavadījusi draudzi kā ticības pārbaudījums. Bet tas neaprobežojas ar priekšstatu saprotamību, bet gan aptver pamatu pasaules vērtējumam un attieksmei pret dzīvi. Zobgalīgais jautājums jau toreiz skanēja šādi: “Kur paliek Viņa apsolītā nākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” Pamācoša ir tam sekojošā piezīme, proti, ka cilvēki ar šādu uzskatu arī neko par to negrib zināt, ka no paša sākuma debesis un zeme “ir cēlušās Dieva vārda spēkā”. Tas pats vārds ir kristīgās draudzes esmes pamats un pamatojums atziņai, ka šo pasauli “glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai”. Nevis vārds balstās priekšstatos, bet gan priekšstati vārdā, un tur pastāv šī dogmatiskā diference – vai tic šīs pasaules nemainībai un mūžīgai pastāvēšanai, vai arī tiek piepildīts ar vārdu saistītais un tā nestais apsolījums: “Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo”.

Šie un daudzi līdzīgi piemēri ir mokoši, un ne vien tādēļ, ka tiem jāsastopas ar nostiprinājušos vēsturiskās pētniecības vienprātīgu attieksmi, kad tie ar vieglu roku tiek noslaucīti malā kā novecojoša pasaules uzskata izpausme. Vēl svarīgāk ir tas, ka ar to tiek skarti arī priekšstati, kas dominē nevien teologu, bet arī plašu kristīgās draudzes aprindu apziņā. Jaunlaiku cilvēks tieši savā jaunā laika situācijā saskatīs kā viņam tas tiek iestāstīts teoloģijā – nevien pamatu izpratnes grūtībām, bet arī tiesības uz tādām. Dogmatiskā diference tādā veidā tiek neitralizēta un, to nomaskējot, pasniegta kā hermeneitiska problēma, kas būtu risināma, to atdalot no teoloģijas. Runājot Lesinga vārdiem, tad tiek jautāts par “gara un spēka pierādījumu”, lai būtu iespējams pārvarēt “atbaidošo plato grāvi”, kurš rodas no atziņas, ka “nejaušas vēstures patiesības nekad nevar kļūt par nepieciešamām prāta patiesībām”. Lesingam, kuru, citējot šos viņa vārdus, bieži piemin kā galveno liecinieku jaunlaiku garam, prātā ir bijusi – kā to liecina šī fragmenta virsraksts – Rakstu vieta 1.Kor.2:4-5, kur sacīts: “Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” Bet tad tas, ko aizsedz priekšstats par kādu gara vēsturisko attīstību, atklāj dziļāko pretstatu un cīņu starp Dieva Garu un vēstures garu.

---

[1] – Šeit salīdzinājumam: Šajā darbā cita starpā parādīts, kā Mārtiņa Lutera Rakstu izpratni izkropļo tas, ka tiek ievietoti šodien izplatīti priekšstati par Rakstu izpratni un Rakstu skaidrojumu.

[2] – Tajā pašā virzienā veikta nepieciešama norobežošanās “Bēteles apliecinājumā” (1933):

“Mēs noraidām maldu mācību, kas sarauj Svēto Rakstu vienotību, atmetot Veco Derību vai pat aizstājot to ar kādas citas tautas nekristīgiem dokumentiem no pagāniskajiem senlaikiem. Svētie Raksti ir nedalāma vienība, tāpēc ka tie savā kopumā ir Kristus liecība un liecība par Kristu.

Tie, kas atmet Veco Derību un to uzskata tikai par Jēzus un pirmkristiešu draudzes Bībeli, sarauj šo vienību.

Mēs noraidām katru mēģinājumu ar mums piešķirtās izziņas un mums dāvātās dzīves pieredzes mērauklu Svētajos Rakstos nošķirt Dieva vārdu no cilvēku vārda. Lutera teiciens, ka Svētie Raksti, kur tie nodarbojas ar Kristu, ir Dieva vārds, nekādā ziņā nesniedz mums kaut kādas patvaļīgas izvēles iespējas Rakstos. Visi Raksti, kādi tie apkopoti kanonā, vēsta par Kristu. Bet Svētais Gars atklāj mums Rakstos Kristu tur un tad, kad Viņš to grib. Svētais Gars, kurš runā ar Svēto Rakstu vārdu, ir vienmēr visu Svēto Rakstu Gars, un tādēļ nav samaināms ar mums sniegtajām spējām redzēt un atzīt un ar mums piešķirto ticības un mīlestības mēru..” (II. Par Svētajiem Rakstiem).

Šajā sakarā var nosaukt svarīgo bet šodien gandrīz vairs neievēroto un nesaprasto Vilhelma Vīšera darbu “Vecās Derības Kristus liecība”.

[3] – Abos gadījumos kas būtu izvēršami plašāk – ir raksturīgi tas, kā šķietamās vēsturiskās nosacītības dēļ tiek atcelts Rakstu princips un aizvietots ar apziņas principu. Saistošais tad ir “noskaņojums, uzskati” [Gesinnung], ko tad vairs nenosaka vārdā pierādamais Svētais Gars, bet kas tad saturiski ir atklāts un pieejams jebkurai patvaļai.