Ko mums mācīties no tā, ka šodien tik daudzi vairs netic Svētajiem Rakstiem?

No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” [Jņ.6:66-69]

MUMS NEVAJAG TĀDĀ PAŠĀ VEIDĀ APŠAUBĪT RAKSTU DIEVIŠĶUMU

„Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,” atbild Pēteris, kad pēc tik daudzu cilvēku atkrišanas Tas Kungs apustuļiem jautā: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Pēteris saka: mūsu sirdis ilgojas pēc patiesības un miera. Mēs tos esam atraduši pie Tevis, jo Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi. Ja mums tagad Tevi būtu jāatstāj, kur gan mēs ietu? – Uz farizeju skolām? – Ak, viņiem labi padodas apgrūtināt mūsu sirdis ar jauniem likumiem, bet viņi nevar atbrīvot mūs no tās nastas, kura jau gulstas uz mūsu sirdīm un sirdsapziņām un zem kuras smaguma mēs jau tagad vaidam. – Varbūt mums iet uz saduķeju sektu? Ak, viņi jau ir atteikušies meklēt patiesību, kuru mēs alkstam. Viņi meklē mieru pasaulīgos priekos, bet mums to nespēj sniegt nekas laicīgs vai pasaulīgs. – Varbūt mums vajag kādu pagānu gudrību? – Ak, savu patiesības meklējumu virsotnē būdami, pagāni pareizi dara, izsmiedami savu tautu daudzos elkus un māņticību, bet pat uz viņu altāriem ir rakstīts: „Nepazīstamajam Dievam.” Viņi nemitīgi stumj savu atklājumu akmeni kalnā, kura virsotnē sēž patiesība. Bet tik bieži notiek tā: tiklīdz kā viņi domā, ka beidzot ir sasnieguši saules izgaismoto virsotni, tik nogurdinoši augšup stumtais akmens ļauni ripo atpakaļ lejā un iegāž viņus šaubu dziļumos un vēl lielākā tumsībā nekā jebkad agrāk. „Kungs,” saka Pēteris, „pie kā mēs iesim, ja Tevi pametīsim?” Nekur citur mēs neatrodam to, kas mums vajadzīgs, kā vien pie Tevis. Tā nu mēs gribam palikt ar Tevi, jo „Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi”.

Pat ja daudzi atkrita no Tā, kurš teica „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani”, – apustuļi neļāva tam sevi traucēt, nedz arī apšaubīt Viņa vārdu dievišķību. Kāpēc lai tas viņus izšaubītu? Ņemot to vērā, vai mums vajadzētu ļaut tam, ka tik daudzi vairs netic Svēto Rakstu dievišķumam, radīt šaubas mūsu sirdīs? Nē, nē! Ja Tas Kungs arī mums šodien jautā: „Vai arī jūs gribat aiziet?”, tad mums līdz ar Pēteri ir jāatbild: „Kungs, pie kā mēs iesim?” Tavai svētajai grāmatai ir „mūžīgās dzīvības vārdi.”

Jā, mani mīļotie, protams, arī mums ir nepieciešama patiesība un miers. Mūsu dvēseles ir izsalkušas un slāpst pēc tiem. Bez tiem mēs būtu visnelaimīgākās un nožēlojamākās radības. Bez patiesības un miera nekāda bagātība, nekāds gods, nekādi pasaules prieki nevar padarīt mūs laimīgus. Dievam pašam tas viss ir jādod dvēselei, kura nevar būt laimīga un nevar tikt pestīta bez prieka un miera. Dievs taču būs gādājis, ka mēs tos abus atrodam. Kur mēs tagad iesim, lai tos atrastu? – Vai mums atgriezties pagānu reliģijās un filozofijās? – Ak vai! Kā jau redzējām, pat apustuļi nevarēja tur atrast to, ko meklēja. – Varbūt mums vajadzētu pievērsties muhamedānismam, kas tika nodibināts vēlāk? – Nē. To, kas viņiem nav no pagāniem, viņi ir paņēmuši no mūsu Bībeles. Viss pārējais ir pilnīgs pagānisms un ir labi zināmi meli un krāpšana. – Varbūt mums vajadzētu pievērsties dažām mūsdienu filozofijām? – Ak, vai! mums, ja mēs pievēršamies viņu gudrībai! Tās vai nu noliedz Dieva eksistenci un cilvēka dvēseles nemirstību, padarot cilvēka dzīvi par īsu, pārejošu sapni, kas beidzas ne ar ko, un cilvēku par dzīvnieku, kam ir noteikta tikai šī īsā dzīve, vai arī tās atzīst, ka ir taisns un svēts Dievs un ka cilvēks ir veidots kaut kam lielākam – mūžīgai dzīvošanai, mūžīgai sadraudzībai ar Dievu. Viņi rāda ceļu, pa kuru cilvēkam jādzenas pēc šī mērķa, sakot ļaudīm: esiet tikumīgi, esiet labi, esiet svēti! – Bet ko gan labu mums dod taka, ja mēs nevaram pa to staigāt? Mēs visi pamatīgi piedzīvojam, ka esam grēcinieki un ka esam aizvainojuši taisnu un svētu Dievu ar saviem grēkiem un joprojām Viņu ik dienas aizvainojam. Tā nu mūsu dvēseles grib zināt: kā es varu nākt pie Dieva, ja es esmu Viņu aizvainojis un joprojām Viņu aizvainoju katru dienu? Kā es varu tikt samierināts ar Dievu? Kad es nomiršu, kā es varu būt drošs, ka es atradīšu samierinātu Tēvu debesīs, kurš izpletīs rokas, lai uzņemtu savu pazudušo dēlu? Šis ir tas jautājums, kas liek mūsu dvēselēm izsalkt un izslāpt pēc noteiktības. To nezinot, jebkura cita patiesība ir gaisma, kas neapgaismo mūsu tumsību ar iežēlošanos, bet tikai vēl vairāk apstiprina mūsu izmisumu un postu. To nezinot, mūsu sirdis ir un tām ir jāpaliek nemierīgām. Bez tā būtu labāk, ja mēs nemaz nebūtu piedzimuši. Taču, ja mēs uzdodam šo jautājumu, ikviena filozofija – pat mūsdienu –, klusē. Protams, daļa no tām, kā jau tika teikts, zina par Dievu un skandē, ka cilvēkam ir jābūt taisnam Dieva priekšā, bet tām nav ne jausmas, kā grēcīgs cilvēks var tikt attaisnots Dieva priekšā, nedz arī tās pazīst Dievu, kas jau ir samierināts. Šīs filozofijas ir neatvairāmas spekulācijas, kas rāda cilvēkiem mērķi un saka tiem: palīdziet paši sev! Bet tās nevar mums dot spēku, lai sasniegtu viņu cēlos mērķus. Tās ir vilinošas, taču tukšas akas. Ja pēc patiesības un miera slāpstoša dvēsele vēlas remdēt tajās savas slāpes, tai ir jāiznīkst bez palīdzības vai mierinājuma. „Tad nu kur mēs iesim?” – Nost, nost ar visu šo žilbinošo pasaules gudrības mirdzumu! Tikai svētajai Bībelei ir „mūžīgās dzīvības vārdi”, jo tā parāda mums, ko mēs meklējam. Tā atklāj mums samierinātu Dievu Kristū, Viņa dievišķajā izpirkumā. Tā atklāj mums taku, uz kuras grēcinieki var tikt attaisnoti un pestīti, un ar to dod mums spēku dzīvot jaunu, svētu un svētīgu dzīvi jau šeit.

Bet tomēr ir vēl viens jautājums! Tad kāpēc tik daudzi vairs netic Svēto Rakstu dievišķumam? – Vairums cilvēku saka: tas ir tāpēc, ka viņi ir iemācījušies – ir pilnīgi izslēgts, ka racionāls cilvēks spētu ticēt Bībeles noslēpumiem, jo tās saturs tik ļoti ir pretrunā ar saprāta galvenajiem principiem, bet saprāts taču ir dievišķā gaisma cilvēkā. Bet, mani mīļotie, tas nevar būt patiesais pamats šai karojošajai un valdošajai neticībai. Jo vai tad mūsu laikmeta neticīgie netic daudzām lietām, kas ir tikpat netveramas un pretējas saprātam kā jebkurš Bībelē aprakstītais brīnums? Kas gan var būt nesakarīgāks un pretrunīgāks kā ticēt: Dieva, kurš būtu radījis visu, nav, bet šī brīnišķīgā, sakārtotā pasaule ir nejaušības rezultāts? Ka šī nemitīgi mainīgā pasaule ir mūžīga? Jā, ka pasaule ar visiem saviem neorganizētajiem spēkiem pati ir dievs? Un tomēr – vai tad visas šīs lietas tagad netiek slavētas kā augstākā gudrība?

Citi saka, ka viņi vairs nevar ticēt Rakstu dievišķumam, tāpēc ka tie ir pilni ar pretrunīgiem pantiem. Bet, mani mīļotie, arī tas nevar būt patiesais pamats šai atklātajai neticībai. Jo vairums neticīgo nekad nav izlasījuši visus Svētos Rakstus un nekad nav centušies atrisināt šos škietami pretrunīgos pantus. Vēl mazāk no viņiem ir lasījuši mācītu un dievbijīgu teologu darbus, kas ir pārliecinoši pierādījuši, ka šķietami pretrunīgie panti, kad tie tiek rūpīgāk aplūkoti, patiesībā ir visbrīnišķīgākajā harmonijā. Un kas gan var būt saprātīgāks kā sagaidīt, ka tūkstošiem gadu iepriekš svešā valodā rakstīta grāmata mums sagādās zināmas grūtības? Bet vai tad šķietamās pretrunas nebūtu neprātīgākais iemesls izmest šādu grāmatu, nemaz nemēģinot to lasīt pilnā kontekstā un atrisināt šīs šķietamās pretrunas!

Bet tas joprojām nav tas! Patreizējie iemesli svētās Bībeles noraidīšanai nav nedz mūsu laika karojošā un pārākā gudrība, nedz arī galu galā šķietami pretrunīgu pantu atrašana. Šī grāmata prasa, lai cilvēks iemācās, ka viņš nav Dievs, bet drīzāk gan vājš, grēcīgs radījums. Šī grāmata prasa, lai cilvēks metas ceļos Dieva, sava svētā Radītāja, priekšā un lūdz no Viņa žēlastību. Šī grāmata prasa, lai cilvēks atdod Dievam savu sirdi, kuru tas Dievam nozadzis. Šī grāmata prasa, lai cilvēks nedzīvotu saskaņā ar savām kārībām; lai viņš nožēlotu grēkus; lai viņš atgrieztos; lai viņš būtu svēts kā Dievs ir svēts. Tas un tikai tas, mani mīļie, ir mūsu laika neticības patiesais pamats. Cilvēks tagad pats vēlas būt Dievs. Viņš vēlas palikt savos grēkos. Viņš nevēlas tikt pievērsts Dievam. Tas un tikai tas ir iemesls, kādēļ cilvēki vairs netic svētajai Bībelei.

Vai mums tādēļ šajās pēdējās dienās vajadzētu atļauties apšaubīt svēto Bībeli? Vai tad Bībele pati neparedzēja, ka pēdējās dienās nāks smējēji, kas „dzīvos savās pašu kārībās”? Vai tad mūsu smējēji paši nav dzīvs pierādījums svēto Rakstu patiesībai un dievišķībai?

Kā tad tam, ka mēs sastopamies ar tik daudziem, kas tagad noraida svēto Bībeli, vajadzētu kalpot un ir jākalpo mums? – Tam vēl jo vairāk vajadzētu balstīt mūs ticībā, lai mēs apliecinātu šo ticību vēl jo drošāk. Tā tad nu ir otra lieta, par ko mums vēl jārunā.

BET DRĪZĀK VĒL JO VAIRĀK BALSTĪTIES TICĪBĀ UZ RAKSTIEM UN APLIECINĀT ŠO TICĪBU VĒL DROŠĀK

Acīmredzot ir skaidrs: tādos laikos kā mūsējie kristietis viegli var pazaudēt no savas sirds šo brīnišķīgi dārgo ticību svētajai Bībelei. Gandrīz katrs laikraksts, ko mēs ikdienas lasām, plaši izsmej un izzobo Rakstu patiesību noslēpumus un ticību tiem. To darot, prese domājas sniedzam dziļu ieskatu un sava veida pārāku gudrību. Gandrīz viss, kas tiek rakstīts, lai informētu vai izklaidētu, apzināti nomelno Bībeles uzticamību un cenšas mazināt Svēto Rakstu vērtību. Vai arī: ar asprātīgiem uzbrukumiem prese attēlo Bībeli kā garlaicīgu grāmatu. Gandrīz katrā izklaides vietā jūs dzirdat komisku ņirgāšanos par Bībeles saturu. Gandrīz katrā darba vietā, bodītē un tirdzniecības vietā ticīgais dzird uzbrukumus savai ticībai vulgāru sarunu veidā. Pat daži tā saucamie sludinātāji kristietībā regulāri izsmej un apņirdz no kanceles Bībeles ņemšanu pie sirds un slavē tikai to, ko saprāts zina bez Bībeles.

Ak, cik ļoti tas viss jau ir caurdūris daudzas sirdis kā sarkans, kvēlojošs zobens un ir sadūris un noslepkavojis ticības sēklu, kas tajās sēta!

Tas tikai parāda, cik ļoti ir nepieciešams, lai katrs kristietis vēl jo ciešāk balstītos šajā ticībā! Bet kā tas notiek? Vai zināmā mērā to dara katrs kristietis, noraidot katru sarežģītu iebildumu un tad mācoties ignorēt katru gudru oponentu, ko viņš nespēj sakaut? Nē, mani dārgie, tas ir īpašais teologa amats, īpaši tad, kad teologs ir prasmīgs, oponējot saprātam ar saprātu un cīnoties pret zinātni ar zinātni, tā ka viņš spēj palikt neizkustināms savā ticībā. Bet kristietis var palikt balstīts savā neuzvaramajā, neieņemamajā ticībā caur patiesības un Bībeles dievišķības pieredzi savā sirdī. Bet kā tas notiek?

Par to Kristus runā, sakot: „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.” Redzi, cilvēkiem ir jādara Tēva prāts, tas ir, jāuzklausa un jāuzņem Viņa Dēls, jo tāds ir Dieva prāts un tā tam jātiek saprastam. Proti, viņu sirdis pieredzēs, ka Evaņģēlijs ir Dieva spēks atpestīt visus, kas tic uz Viņu. Tad kristietis nekam neļaus radīt šaubas attiecībā uz viņa mīļoto Bībeli. Tā nu kristietis saka: jūs gudrie un prātīgie ļaudis pasaulē varat teikt, ko jūs gribat, pret manu mīļoto Bībeli. Pat ja man nav atbildes uz visiem jūsu jautājumiem, kas domāti, lai mani izsmietu un atrunātu, un pat ja es nevaru atspēkot visus apvainojumus, ko jūs vēršat pret manu ticību, tomēr es esmu sapratis un mana sirds ir piedzīvojusi, ka Bībele ir Dieva vārds. Tā nu jūs drīzāk varat izraut man sirdi no krūtīm nekā atņemt manai sirdij šo ticību. Jo tas, ko es lasu savā Bībelē, paliek dievišķie, dzīvie, debesu dotie Raksti, un tādēļ nav nekā, nav pasaules vai elles varas, kas to var iznīcināt.

Man dziļi sirsniņā


Tavs vārds ir ierakstīts,


Ne tukšā iedomā,


Kā pļāpu mutē mīts.


Ne māņu viltībā,


Kā sapnis izgaistu;


Ko lasu Tavā vārdā –


To sirdī ieslēdzu.

No tā mācieties iemeslu, kāpēc tik daudzi, kuri iepriekš atzina Bībeli kā Dieva vārdu, tagad ir kļuvuši par trofeju neticīgajiem un kā nokaltušas lapas ir nokrituši no baznīcas koka. Viņi vai nu nav piedzīvojuši savās sirdīs Svēto Rakstu dievišķumu, vai arī ir pazaudējuši šo izpratni, tai pat laikā atkal ir iemīlējuši pasauli un kļuvuši par kalpiem grēkam un niecībai. Raksti viņiem vairs nevar darīt zināmu savu pestījošo spēku, tādēļ Raksti viņiem vairs nevar patikt. Tieši tā smējēji atrod ieeju viņu nabaga tukšajās sirdīs, un kritušais cilvēks tagad sapņo, ka ir saņēmis kādu augstāku gudrību. Viņš aizmirst savas dvēseles cietoksni un dezertē uz ienaidnieka nometni.

Ak, mani mīļotie, tādēļ vienmēr paliksim tikai nabaga grēcinieki, kam ir nepieciešams samierināts Dievs, lai Bībele vienmēr mums dod gaismu, mierinājumu, spēku, mieru un pestīšanu mūsu sirdīs – tas padarīs neiespējamu apšaubīt tās dievišķumu. Mūsu siržu pieredze būs varena lieta, ko neviens smējējs nespēj izpostīt; cietoksnis, ko nekāda pasaulīga gudrība nevar ieņemt.

Un, beidzot, ir nepieciešams šajos laikos, kad svētā Bībele tiek plaši apmelota kā fabula un mīts, vēl jo drošāk apliecināt, ka tā ir patiesa. Kad tik daudzi bija aizgājuši, Pēteris teica Kristum vēl jo drošāk: „Mēs esam pieredzējuši un zinām, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tā arī mums vēl jo drošāk ir jāpasludina pasaulei, kad tik daudzi parāda, ka kaunas no svētajām Bībeles grāmatām: „Bet mēs esam ticējuši un zinām, ka šī nicinātā grāmata ir patiesība, dzīvā Dieva Vārds.”

To apliecināt ir brīnišķīga gudrība, kura arī pestī cilvēkus, kā mēs – Evaņģēliski luteriskās Bībeles biedrības locekļi – šajā vietā – uz attālās rietumu zemes – kopīgi pasludinām. Tādēļ nenogursim un nekļūsim vāji šajā darbā, bet drīzāk būsim vēl dedzīgāki un aktīvāki un atcerēsimies: visas pasaulīgo gudrību slīpētās sistēmas pagātnē viena pēc otras ir parādījušās kā kvēlojoši meteori un tad atkal izzudušas, un jaunas ir nākušas to vietā, un pat tās atkal izzudīs, un citas nāks vietā. Bet bibliskās patiesības saule nekad netiks izdzēsta, tā turpinās spīdēt savā senajā debesu spožumā. Jā, debess un zeme zudīs, bet Jēzus Vārds, Bībeles Vārds, nezudīs. Alelūja! Āmen.