Kāpēc mēs nekad nedrīkstam un nevaram atteikties no Baznīcas cīņas par skaidro mācību?

Noklausies šo e-publikāciju

Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta. [Jūd.3]

TĀPĒC, KA MŪSU BAZNĪCAS SKAIDRĀ MĀCĪBA NAV MŪSU ĪPAŠUMS, BET BAGĀTĪBA, KAS MUMS TIKAI UZTICĒTA PAREIZAI PĀRVALDĪŠANAI

Pirmais iemesls, kādēļ tiek pieņemts, ka beidzot ir pienācis laiks izbeigt strīdu par skaidro mācību mūsu baznīcā, esot tāds, ka šī nebeidzamā ķilda un cīņa, kā to mēdz saukt, esot pret mīlestību. Kristus, viņi teic, saka skaidri: “No tam visi pazīs, ka ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ.13:35) Tādēļ Jānis arī raksta: “Kas nemīl savu brāli, paliek nāvē.” (1.Jņ.3:14) Jā, Pāvils saka skaidri: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1.Kor.13:1, 13) Kad galatieši ķildojās un cīnījās viens ar otru, apustulis viņus bargi norāja, rakstīdams: “Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” (Gal.5:15)

Ir tiesa, mani draugi, ka brāļu mīlestība ir patiesu kristiešu nepieciešama pazīme; bez mīlestības visi citi tikumi ir tikai tukša izlikšanās, un visas dāvanas, lai cik lielas tās arī būtu, ir nederīgas; ir tiesa, ka ķildas un cīņa bez mīlestības var nest tikai postu; taču tas ne vismazākajā mērā nenozīmē, ka mums beidzot ir pienācis laiks pilnībā atteikties no cīņas par skaidro mācību mūsu baznīcā; jo kā jau mēs dzirdējām – apustulis Jūda vēstules tekstā raksta šādi: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” Tādēļ attiecībā uz patieso ticību apustulis saka, ka tā tika “svētiem reiz uzticēta”. Patiesa ticība vai, citiem vārdiem sakot, skaidra mācība tādēļ ir nevis dota, bet tikai “uzticēta” svētajiem, tas ir, nevis uzdāvināta viņiem, bet tikai nodota viņu pārziņā. Tā nav padarīta par viņu īpašumu, pār ko tie ir brīvi kungi un ar ko viņi var darīt, kā tīk, bet tikai uzticēta viņiem kā tāda, kas pieder citam, proti, kā Dieva īpašums, kuru viņiem tikai kā kalpiem un pārvaldniekiem uzticami jāsaglabā un jāpārvalda.

Nu sakiet man paši: vai mīlestība prasa, lai pārvaldnieks izdala daļu no viņam uzticētā īpašuma vai samazina viņa kunga parādnieku saistības? Vai, ka viņš var mierīgi paņemt sev sava kunga bagātības, kas tam dotas, lai viņš tās sargātu un glabātu? Vai tā, piemēram, bija mīlestība, kad pārvaldnieks, lai sagādātu sev draugu, teica parādniekam, kurš bija parādā viņa kungam 100 mēru eļļas: “Še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit”? (Lk.16:6) Vai tā drīzāk nebija neuzticība, jā, atklāta krāpšana un zagšana? Vai tad Kristus tādēļ nesauc viņu par “netaisno pārvaldnieku”? Vai tā būtu mīlestība, ja kāds ģenerālis, lai izvairītos no cīņas, atstātu kādu spraugu cietokšņa sienā, kas viņam ir nodots aizsargāšanai? Vai gan drīzāk šāds ģenerālis netiktu saukts pie atbildības un sodīts kā nodevējs? Vai tā ir mīlestība – nozagt citiem viņu īpašumu, lai darītu labu nabagajiem? Un, beidzot, vai tā būtu mīlestība, ja Luters būtu klusējis par atklāto un atzīto patiesību?

Tā nu spriediet paši: vai tā būtu mīlestība, ja konfliktā par skaidro mācību, kas mums “uzticēta”, tas ir, nodota tikai pareizai pārvaldīšanai, mēs, luterāņi, beigās padotos? Ja mēs – lai iegūtu draugus ļaužu starpā un lai mūs uzskatītu par mīlošiem un miermīlgiem cilvēkiem – izmestu šo cīņu no galvas? Nē, tā nebūtu brāļu mīlestība vai tuvākā mīlestība, nemaz nerunājot par mīlestību pret Dievu, bet gan patmīlība. Tā būtu nevis pareiza mums no Dieva uzticētā lielā īpašuma pārvaldīšana, bet kaunpilna sveša īpašuma izšķiešana, jā, nekas cits Dieva priekšā kā laupīšana un zagšana. Taču zagļi neiemantos mūžīgo dzīvību.

Protams, mūsu mīlestībai vajadzētu būt gatavai miera dēļ piekāpties tādās lietās, pār kurām mums ir teikšana, bet ne lietās, pār kurām nevis mums, bet citiem ir teikšana; tiesa, mūsu mīlestībai vajadzētu būt gatavai upurēt visu, kas mums ir, ja nepieciešams, pat mūsu dzīvību, taču ne svešus īpašumus, bet tikai mūsējos. Tādēļ Luters 1522. gadā sacīja saviem oponentiem: “Mana mīlestība ir gatava par jums mirt ..; bet ticību vai Vārdu jums vajadzētu godāt. Jūs varat sagaidīt no mūsu mīlestības, ko vien jūs vēlaties; bet bīstieties no mūsu ticības visās lietās.”

Ak, mani dārgie luteriskās ticības, apliecības un konflikta draugi, neļaujiet sevi maldināt, kad šodien visur mīlestības trūkumā tiek apsūdzēti tie, kas joprojām nepadodas cīņā par skaidro mācību mūsu baznīcā. Paturiet prātā: šī mācība, kā saka vēstules teksts, ir ticība, kas “svētiem reiz uzticēta”. Tādēļ tā nav mūsu īpašums, kuru mums būtu vara un brīvība izdalīt. Tā drīzāk ir Dieva īpašums, ko mēs varam tikai pārvaldīt. Un ne tikai mums, bet visai kristietībai, jā, visai pasaulei to vajadzētu saglabāt un atstāt aiz sevis un nodot nākamajai paaudzei. Tādēļ tajā dienā Dievs sacīs mums arī par Viņa Vārda skaidro mācību, kuru Viņš ir uzticējis mums, luterāņiem: “Dod norēķinu par savu namturību!”

Tiesa, ir nepatīkami piedzīvot negodu, ļaujot sevi uzskatīt par nežēlīgiem un nemīlošiem ļaudīm; jā, ticiet man, mani draugi, šis negods bieži pilnībā salauzīs sirdis tiem, kuri cīnās par Dieva skaidro Vārdu. Taču šo negodu vienmēr ir nācies piedzīvot visiem patiesiem karavīriem. Tādēļ arī mūsu dievbijīgie tēvi saka mūsu baznīcas konfesionālajos rakstos: “Būt šķirtam no tik lielas ļaužu vienprātības un tikt sauktam par šķeltnieku ir smagi. Bet Dieva pilnvara visiem pavēl, lai tie nebūtu bezdievības un netaisnas nežēlastības sabiedrotie un aizstāvji.” Tādēļ, lai pasaule redz, ka mūsos, luterāņos, joprojām ir mīlestība, visās zemes lietās parādīsim mīlestību vēl jo vairāk; taču lietās, kas attiecas uz Dievu, attiecībā uz Viņa Vārda mācību, kas “svētiem reiz uzticēta”, lai Kristus teiktais ir mūsu moto un zvaigzne, kas rāda ceļu: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.”

TĀPĒC, KA ŠĪS BAGĀTĪBAS PAZAUDĒŠANA BŪTU DAUDZ ŠAUSMĪGĀKA NEKĀ VISI STRĪDI UN NESASKAŅAS CILVĒKU STARPĀ

Taču, mani dārgie brāļi un māsas iekš Tā Kunga, mēs nevaram atteikties no cīņas par mūsu baznīcas skaidro mācību tādēļ, ka, otrkārt, šīs bagātības zaudēšana būtu daudz šausmīgāka nekā strīds un nesaskaņas cilvēku starpā.

Ir tiesa, mani draugi: konflikts un strīds, kas pastāvīgi turpinās visā kristietībā ne tikai dažādu konfesiju starpā, bet bieži vien starp vienas baznīcas locekļiem, ir tik liels posts, ka to vienkārši nevar ne vārdos izteikt, ne pietiekami nožēlot, jā, nedz pietiekami apraudāt ar gaužām asarām. Vai gan tas nav posts, ka visi, kas grib būt viena un tā paša Debesu Tēva bērni, viena un tā paša Pestītāja kalpi, viena un tā paša Svētā Gara tempļi, karo viens ar otru? Vai gan tas nav posts, ka tie, kuriem būtu vienoti jākaro pret neskaitāmajiem un varenajiem kristietības ienaidniekiem, vērš savus zobenus viens pret otru? Kā sātans priecājas, redzot šo nevienprātību kristiešu starpā. Kā neticīgie tiek apgrēcināti un tādēļ nevēlas kļūt par kristiešiem, tāpēc ka viņi domā: kā gan tā var būt vienīgā pestījošā reliģija, ja tās apliecinātāji, tā sakot, plosa viens otru? Un cik gan daudzi vāji kristieši nomaldās savā kristietībā un atkrīt atpakaļ pasaulē!

Tādēļ daudzi saka: vai tad nav pēdējais laiks, ka mēs, luterāņi, beidzot atsakāmies no cīņas par skaidro mācību mūsu baznīcā? ka mēs, kā Jesaja pravietoja, pārkaļam savus zobenus arklos un savus šķēpus koku cērpjamajos? ka mēs beidzot pārtraucam naidīgumu pret visiem kristiešiem, sniedzam viņiem samierināšanās roku un savienojamies ar viņiem vienā lielā miera draudzē? Protams, mani dārgie klausītāji, ja mēs, luterāņi, varētu nopirkt dziedinošu, vispārēju miera līgumu ar savām asinīm, neviens luterānis, nemaz nerunājot par luterāņu mācītāju, neuzskatītu savas asinis par pārāk dārgām, bet drīzāk ar lielu prieku tās izlietu šī mērķa labad.

Un tomēr, mani dārgie brāļi, mēs nevaram atteikties no cīņas par mūsu baznīcas skaidro mācību. To Dieva vārds māca katrā lappusē, to māca arī šī vēstule, kurā rakstīts: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu KOPĒJO PESTĪŠANU, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” Tā kā apustulis vēlējās rakstīt kristiešiem „par mūsu kopējo pestīšanu”, viņš uzskatīja par nepieciešamu, pirmkārt, mudināt viņus „turpināt cīņu par to ticību”. Tā nu, saskaņā ar apustuļa paskaidrojumu, jautājums ir ne vairāk ne mazāk kā par „mūsu kopējo pestīšanu”.

Vai mēs tādēļ drīkstam, vai mēs varam atteikties no šī konflikta par skaidro mācību mūsu baznīcā? Nekad! Jā, ja mēs cīnītos par naudu vai mantu, par godu cilvēku priekšā, par labām dienām, īsumā, par zemes lietām vai! mums, ja mēs nekad nejautātu, vai tā netiek iznīcināts miers pasaulē un baznīcā, vai netiek apgrēcināti neticīgie un vāji kristieši, vai gadījumā netiek kavēts Dieva darbs. Bet ir pavisam cita lieta, kad mēs turpinām „cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta”. Tad mēs cīnāmies nevis par laicīgām, bet gan mūžīgām bagātībām, tad mēs cīnāmies nevis par cilvēka, bet par Dieva godu, tad mēs cīnāmies nevis par šo, bet par mūžīgo dzīvi, tad, vārdu sakot, mēs saskaņā ar Jūdas vēstules tekstu cīnāmies „par mūsu kopējo pestīšanu”.

Tieši tāpēc pat visi pravieši un apustuļi un pats Kristus pastāvīgi cīnījās par skaidru ticību; un patiešām Kristus skaidri saka Mateja 10: „Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.” (Mateja 10:34-36). Tādēļ strīds, kas izceļas tāpēc, ka kāds cīnās par skaidro mācību, ir nevis neveiksmīgs, bet gan svētīgs strīds, kuru Kristus nenāca izbeigt un aizliegt, bet drīzāk sūtīt un izraisīt šajā pasaulē.

Protams, ja neviens nesagrozītu Dieva vārdu, tad nebūtu nepieciešams nekāds konflikts, jā, tad konflikts būtu nopietns, šausmīgs grēks. Bet miesa, pasaule un sātans pastāvīgi tiecas sagrozīt Dieva vārdu vai skaidro mācību; un nekad tas nav ticis tā sagrozīts tik daudzos veidos, kā mūsu laikos, tā ka tagad miljoni mirst mūžīgā nāvē dēļ viltus mācības indes. Vai mēs drīkstam, vai mēs varam klusēt, lai tikai neiztraucētu pasaules mieru? Jo kas tad ir šausmīgāk – ka cilvēkiem tiek atņemts laicīgs miers vai ka tiem tiek nozagts Dieva vārds, kurš vienīgais var atpestīt viņu dvēseles? Vai tad tas nav vairāk vērts kā visa pasaule? Vai tad Kristus nesaka: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli” un tādējādi arī visas pasaules mieru, “bet tam zūd dvēsele?” (Mt.16:26)

Pieņemsim, ka tad, kad ceturtajā gadsimtā Ārijs uzbruka mācībai par Kristus dievišķību, ka nedz Atanasijs, nedz kāds cits cilvēks nebūtu cīnījies ar šo sagrozījumu; pieņemsim, ka tad, kad piektajā gadsimtā Pelāgijs uzbruka mācībai par cilvēka atgriešanos tikai caur žēlastību, nedz Augustīns, nedz kāds cits cilvēks pret to nebūtu cīnījies; pieņemsim, ka tad, kad 16. gadsimtā pāvestība sagrozīja visu mācību par Kristu, nedz Luters, nedz kāds cits cilvēks nebūtu pret to cīnījies; pieņemsim, ka tad, kad pagājušā gadsimta beigās racionālisms izlauza sev ceļu kristīgajā baznīcā, neviens pret to nebūtu cīnījies. Tiesa, būtu bijis bezgalīgi mazāk strīdu un nesaskaņu pasaulē, bet kur tagad būtu Dieva skaidrais vārds? kur tagad būtu luteriskā baznīca? kur tagad būtu patiesā mācība par ceļu uz pestīšanu? Tas viss būtu pazudis jau sen atpakaļ no zemes virsas, un līdz ar to būtu zudusi neskaitāmu cilvēku pestīšana.

Ak, mani dārgie draugi, lai mēs patiešām skumstam un raudam par to, ka viltus mācītāji pastāvīgi uzbrūk skaidrajai mācībai mūsu baznīcā un tādēļ ir vainīgi par konfliktu un strīdu baznīcā; taču nekad neraudāsim, bet drīzāk cildināsim un slavēsim Dievu, ka Viņš vienmēr modina cilvēkus, kuri cīnās pret šādiem viltus mācītājiem, jo, es atkārtoju, tas attiecas uz “mūsu kopējo pestīšanu”.

TĀPĒC, KA ŠO KONFLIKTU IR PAVĒLĒJIS DIEVS, UN TĀDĒĻ TAS NOTEIKTI IR DIEVA SVĒTĪTS LAIKĀ UN MŪŽĪBĀ

Un tomēr, mani dārgie klausītāji, pats svarīgākais, pats neapstrīdamākais iemesls, kāpēc mēs nedrīkstam un nevaram atteikties no cīņas par skaidro mācību mūsu baznīcā, ir šis: šo konfliktu mums ir pavēlējis Dievs, un tādēļ tas noteikti ir Dieva svētīts laikā un mūžībā. Ļaujiet man tagad, treškārt, ar jums par to runāt, tādēļ veltiet man vēl nedaudz savas uzmanības.

Tagad ir daudzi labu domājoši kristieši, kas saka: protams, ne visas cīņas par skaidro mācību ir jānoraida, drīzāk par to dažkārt ir dedzīgi jācīnās. Tā, piemēram, bija pilnīgi pareizi, ka Luters 400 gadus iepriekš cīnījās līdz pat savas nāves stundai par skaidro Evaņģēliju tik drošsirdīgi kā lauva pret pāvestības sagrozījumiem. Tieši tādēļ viņa konfliktam bija tāds rezultāts, kuram līdzīga baznīcas vēsturē vēlāk nekad nav bijis. Bet tagad nepārprotami ir pienācis laiks izbeigt cīņu par skaidro mācību baznīcā, un tā vietā, lai cīnītos vienam ar otru, jāceļ kopā vienam ar otru, zobena vietā jāsatver ķelle. Jo kāds tad ir visu strīdu rezultāts mūsu laikos? Nekas cits kā vēl lielāka šķelšanās un neskaidrība.

Lai cik labi šie miera sludinātāji to būtu domājuši, viņi tomēr ir krituši lielos maldos.

Pirmkārt, nav tiesa, ka konflikts par skaidro mācību, kas turpinās jau ilgāk par 30 gadiem mūsu baznīcā, būtu nesis tikai lielu šķelšanos un neskaidrību. Drīzāk Dieva godam jāsaka, ka šī konflikta rezultātā Reformācijas baznīca ar savu lielisko, skaidro mācību atkal ir cēlusies mūsu starpā kā no mirušajiem, vairāk kā tūkstots draudzes atkal ir pulcējušās ap mūsu baznīcas skaidro, seno apliecību; no mūsu Amerikas senā, skaidrā Evaņģēlija balss tai pat laikā ir izskanējusi visās zemēs un ir ieguvusi jaunus patiesības apliecinātājus visur un sapulcinājusi tos ap mūsu dievbijīgo tēvu senā, labā karoga. Citi, patiešām tūkstošu tūkstoši, kuri jau bija gatavi pavisam atteikties no senās, mūžīgās ticības, tika beidzot apstādināti savā maldu ceļā, daži tika pamudināti aizvien vairāk un vairāk atgriezties uz patiesības ceļa, kuru viņi bija pametuši. Šo patreizējo konfliktu Dievs ir pienācīgi un brīnišķīgi svētījis pāri visām cerībām, lūgšanām un saprašanai.

Pieņemsim, ka tas nebūtu tiesa; pieņemsim, ka šķistu tā, it kā beidzot visa cīņa mūsu dienās par skaidro mācību mūsu baznīcā būtu pilnīgi bez rezultātiem un veltīga. Mēs tomēr nedrīkstētu un nevarētu atteikties no šī konflikta. Un kāpēc? Tāpēc, ka varenais Dievs to ir pavēlējis skaidriem vārdiem. Jo kurš tad tas ir, kurš vēstules tekstā tik dedzīgi aicina svētos, proti, kristiešus caur apustuli Jūdu “turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta”? Tas ir pats varenais Dievs. Jo šie svētie Dieva vīri ir runājuši Svētā Gara iedvesmoti. Ko mums vēl vairāk vajag? Kurš cilvēks, jā, kurš eņģelis uzdrīkstēsies sacīt “Nē, necīnieties”, kad Dievs saka “Cīnieties!”?

Un, kad nu mēs tagad cīnāmies pēc varenā Dieva pavēles, vai mēs jelkad drīkstam baidīties, ka mūsu cīņa būtu veltīga? Nekad! Tas, ko Dievs dara vai pavēl darīt, nevar nebūt svētīts laikā un mūžībā. Jo kā raksta gudrais vīrs Sīraks: “Līdz pat nāvei cīnies par patiesību, tad Dievs Tas Kungs atkal par tevi karos.” (Sīr.4:28)

Ak, tādēļ nekad neklausīsimies tajos, kas slavē un cildina Reformācijas konfliktu par skaidro Evaņģēliju, bet neko negrib zināt par līdzīgu konfliktu mūsu dienās. Dieva pavēle “Cīnieties par ticību!” attiecas uz visiem laikiem, arī uz mūsējiem. Lai tad nu arī mūsu sirdīs iedegas tā ugunīgā degsme, ar kādu Luters un viņa uzticamie palīgi cīnījās. Lai mēs kā gļēvuļi neatdodam bez cīņas to, ko reformātori karstā konfliktā un ar vārdu, rakstīšanu, asinīm un asarām ieguva ar konfliktu, bet lai mēs to uzticami saglabājam un drosmīgi aizstāvam pret visiem uzbrukumiem līdz pat nāvei. Lai mēs neuzskatām nevienu pestīšanai atklāto patiesību par nenozīmīgu un lai nepiekrītam tās sagrozīšanai; jo uz to attiecas: “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.” Nedz arī uztrauksimies, ka mūsu konflikta dēļ mūs noraida kā ļaunprātīgus ļaudis. Pat Luteram un viņa palīgiem tas reiz bija jāpiedzīvo, bet šodien miljoni svētī viņus pēc tam, kad viņi jau sen kā dus mierā savos kapos. Ja mēs šodien parādīsim, ka esam nevis izvirtuši, bet gan patiesi Reformācijas bērni, kādu dienu, kad arī mēs būsim pārvērtušies pīšļos, mūsu mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni mūs svētīs.

Pieņemot, ka mūsu vārds paliks kauna apklāts cilvēku priekšā līdz Tiesas dienai dēļ mūsu cīņas par skaidro mācību mūsu baznīcā, tomēr, ja mēs paliksim uzticami šajā cīņā, kā Dievs ir taisns un patiess, Kristus dēļ Tiesas diena būs mūsu kronēšanas diena un visa mūsu mūžība – mūžīgas uzvaras un miera svinības. Ak, kāds prieks, kāds gods tas būs, kad arī mēs, nabaga nicinātie, bārtie un ienīstie ļaudis, tiksim uzņemti visu Dieva svēto karavīru neskaitāmajā pulkā no Ādama līdz pat pēdējam uzticamajam cīnītājam, kurš triumfēs Dieva troņa priekšā!

Nobeigumā es jums visiem saku: