Reformācijas būtība

Šķiet viens no daudzajiem 20. gs. paradoksiem bija tas, ka šo gadsimtu raksturoja ne tikai vispārēja sekularizācija un popkultūras uzvaras gājiens, bet arī padziļināta interese par reformācijas vēsturi. Vispirms šī interese izpaudās tā saucamajā “Lutera renesansē”, kas no jauna mēģināja izvērtēt un skaidrot Lutera dzīvi un viņa teoloģiju, padarot Mārtiņu Luteru par cilvēku, kam veltīts visvairāk grāmatu pasaulē. Pēc tam interese par Luteru dabiski veicināja arī interesi par citiem reformatoriem un reformācijas kustību kopumā. Tomēr šī mūsdienu sekularizētā cilvēka interese savāda šķiet tikai pirmajā brīdī, jo patiesībā tā ir dziļi dabiska un raksturīga rietumu cilvēkam. “Reformācija taču pieder to problēmu lokam, uz kurām katrai pasaules uzskatu sistēmai Eiropā ir jādod atbilde. Tik liela ir bijusi šā vēsturiskā notikuma ietekme, tik nozīmīgas sekas tā atstājusi mūsu visu dzīvēs, ka neviens cilvēks Rietumeiropā vai tas būtu katolis vai protestants, pārliecināts kristietis vai arī nebūtu kristietis nevar dzīvot bez saviem uzskatiem šajā jautājumā.”

Šie vārdi pieder vācu teologam Hermanim Zassem, kas tūdaļ arī norāda, ka nepieciešamība pēc sava viedokļa reformācijas jautājumā ir radījusi arī veselu virkni smagu pārpratumu. Zassem piekrīt vācu baznīcas vēstures un Lutera pētnieks Bernhards Loze (Lohse), kas norāda, ka no pārpratumiem nav bijuši pasargāti arī teologi. Proti, neskaitamajās Lutera teoloģijas sistemātiskajās prezentācijās pārāk bieži tikušas izklāstītas nevis paša Lutera, bet dažādos sekundāros avotos smeltas domas. Loze ar skumjām konstatē, ka nepārprotami skaidrs ir tas, ka daudz ir tādu autoru, kas nevarētu nonākt pie tādiem secinājumiem pētot Lutera darbus, bet acīmredzot tos ir veidojuši, balstoties citos avotos.

Arī katram daudzmaz izglītotam latvietim būs izveidojies savs spriedums par reformāciju. Taču lielākā daļa to būs ieguvuši pastarpināti, ne no pašiem avotiem un pat ne no sekundāriem pētniecības darbiem. Vairumā gadījumu tās būs no populārām brošūrām vai vispārējās vēstures mācību grāmatām ņemtas vispārīgas formulas un klišejas, kas parasti ir ļoti virspusējas un pat maldīgas. Te vispirms, protams, nav vainojami mūsu lasītāji, jo reformācijas pētniecība mūsu tautā apstājās tā arī īsti neiesākusies. Vienīgais plašāka apjoma darbs bija 1937. gadā izdotā Voldemāra Maldoņa monogrāfija par Luteru. Padomju laiku beigās gan parādījās krievu autora Solovjova grāmatas tulkojums “Neuzvarētais ķeceris”, bet dažus gadus vēlāk Kanādas latvieša Egīla Grīšļa grāmata par Luteru. Abas grāmatas ir interesantas, taču arī diezgan izteikti tendenciozas. Solovjovs raksta marksistu ideoloģijas ietekmē, bet Grīslis interpretē Luteru saskaņā ar 20. gadsimta vidū valdošajām ekumenisma idejām. Ir gan izdoti divi darbi, kuros nopietni analizēti ar reformāciju saistītie jautājumi, proti, jau minētā Hermaņa Zasses grāmata “Kas ir Luterisms?” un somu autora Ūras Sārnivāras “Luters atklaj Evaņģēliju.” Taču diez vai šīs grāmatas ir plašāk pazīstamas. Te vēl varētu minēt vairākus reformācijas jautājumiem veltītus rakstus luteriskās teoloģijas žurnālā “Mantojums”, taču diez vai arī tie būs pazīstami plašākam lasītāju lokam. Tādējādi nepieciešamība pēc reformācijas pētniecības, ar reformāciju saistīto jautājumu analīzes un publiskas diskusijas mūsu tautā neapšaubāmi ir ļoti liela. Šajā rakstā vispirms nedaudz pieskarsimies reformācijas interpretācijas problēmām, kā arī mēģināsim noskaidrot Mārtiņa Lutera domas par reformāciju un visubeidzot apskatīsim reformāciju kā baznīcas vēstures notikumu.

REFORMĀCIJAS INTERPRETĀCIJAS PROBLĒMAS

Lielais entuziasms, ar kādu 20. gs. teologi, kultūrvēsturnieki un filozofi ķērās pie Lutera un reformācijas skaidrošanas, jau pavisam drīz sadūrās arī ar vismaz tik pat lielām grūtībām. Tās labi raksturo Voldemārs Maldonis: “Ja pašķirsta darbus par Luteru, tad rodas iespaids, ka ir tikpat daudz Luteru, cik grāmatu par viņu.. vieniem viņš ir “aicināts Dieva pravietis”, otriem velna radījums, vieniem “priekšzīmīgs pilsonis”, “kārtīgs ģimenes tēvs” un “maigs laulāts draugs”, otriem tikumīgi “paklīdis garīdznieks”, vieniem ir augsti vērtējams “radošs ģēnijs”, otriem garīgi “mazvērtīgs vai anormāls indivīds”, vieniem viņš ir visu laikmetu lielākais “apgaismotājs”, citiem lielākais “tumsonis, valdnieku kalps un intrigants.” Maldonis arī norāda, ka šīs “lielās dažādības radušās tāpēc, ka attiecīgie autori ir subjektīvi un savos spriedumos atkarīgi gan no savas konfesijas, partijas vai no laikmeta idejām un ideāliem”. Vērojot šo lielo uzskatu dažādību, gribot negribot ir jāpiekrīt Maldonim, ka sava loma visā šajā interpretāciju dažādībā nenoliedzami ir bijusi gan konfesionālajiem, gan partejiskajiem, gan filozofiskajiem aizspriedumiem.

Tomēr Maldoņa atbilde pilnībā neizskaidro mulsinošo jautājumu kā gan tas iespējams, ka pat tādas atšķirīgas reliģiskās un arī sekulārās kustības kā luteriskā ortodoksija, piētisms, apgaismība, romantisms, 19. gs. liberālā teoloģija, daļēji arī eksistenciālisti un pat nacionālsociālisti, ateisti un komunisti ir saskatījuši Luterā sava domāšanas veida aizsācēju? Turklāt nenoliedzams ir fakts, ka 20. gs. kritiskā reformācijas pētniecība pavisam noteikti centās atbrīvoties no partejiskuma. Pamazām tā sāka arī atraisīties no 19. gadsimtā valdošā heroiskā vēstures skaidrojuma, kas vēstures virzību centās saistīt vienīgi ar izcilu personību darbību. Reformācijas pētnieki arvien vairāk sāka pievērst uzmanību reformācijas reliģiskajam, ekonomiskajam, sociālajam, intelektuālajam, politiskajam un pat psiholoģiski psihiatriskajam aspektam. Tādējādi vēsturnieki uzkrāja arvien vairāk atsevišķu faktu, detaļu un savdabīgu ieskatu. Taču detalizētā, tīri tehniskā vēstures pētniecība ne tikai nespēja radīt vienotu vispārēju reformācijas ainu, bet pati radīja jaunas problēmas. Proti, pētnieki arvien vairāk sāka zaudēt reformācijas kopainu un tās dziļākās jēgas un būtības izpratni. Zināmā mērā to varētu salīdzināt ar mūsdienu medicīnu, kas šaurās specializācijas dēļ vairāk pēta un ārstē atsevišķus cilvēka orgānus nekā visu cilvēka organismu kopumā, vai mūsdienu fiziku, kas, arvien dziļāk ietiecoties atoma struktūrā, arvien vairāk zaudē universa kopainu.

Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka iedziļināšanās atsevišķajos jautājumos nepārprotami atklāja, cik maldinoša vēsturiskās patiesības meklētājiem ir bijusi vispārināšana un vienkāršošana un cik daudz populāru klišeju un puspatiesību tā radījusi. “Mūsdienu pētnieki, kas ir pastiprināti studējuši Luteru, secina, ka Lutera interpretācijas vēsture mūs galvenokārt iepazīstina ar fundamentālu pārpratumu virkni.” Šie Lozes vārdi nebūt nav pārspīlējums. Arī viens no izcilākajiem 20. gs. reformācijas pētniekiem, bijušais Stenfordas universitātes profesors Luis Spics norāda, ka mūsdienu vēsturnieku rīcībā esošie fakti ar diezgan lielu pārliecību ļauj apgalvot, ka 18. gs. filozofi bija samērā tālu no reālistiskas reformācijas izpratnes. Spics min Voltēru, kas slavējis Luteru vienīgi par to, ka Luters cīnījies pret Romas baznīcu, bet reformāciju kopumā Voltērs vērtējis kā provinciālās Saksijas mūku ķildu, kas beigu beigās novedusi postā trīsdesmit tautas. Spics min arī Monteskjē, kas reformāciju cildinājis vienīgi par ieguldījumu vispārējās kultūras attīstībā.

Tālāk Spics norāda, ka necik labāk nav veicies 19. gs. vēsturniekiem, kas, vienalga, vai tie bija liberāli vai konservatīvi, reformāciju uzskatīja tieši par savu ideju šūpuli. Tā franču valstsvīrs un vēsturnieks Gijoms Gizo reformāciju dēvējis par cilvēka prāta tieksmi uz brīvību un “lielo mēģinājumu atbrīvot cilvēka saprātu”. Vācu dzejnieks Heinrihs Heine paziņojis, ka Luters, izaicinot pāvestu, nav darījis neko citu, kā cīnījies pret to pašu tirānu pret kuru cīnījies Robespjērs, nocērtot karaļa galvu, un Imanuels Kants, atbrīvojot cilvēci no Dieva. Spics min arī prūšu vēsturnieku Heinrichu Treički, kas 1883. gadā pasludinājis Luteru par modernās laicīgās valsts dibinātāju, kā arī pazīstamo domātāju Bertrandu Raselu, kas apgalvojis, ka reformācija ir cilvēku atbrīvojusi reliģiski un tagad tiem atlicis vēl abrīvoties politiski un ekonomiski.

Ikvienam, kurš kaut nedaudz būs iedziļinājies Lutera un citu reformatoru rakstos, uzreiz dursies acīs šādu interpretāciju tendenciozitāte. Un, protams, gan Spics, gan vairāki citi 20. gs. vēsturnieki un teologi, kas pievērsās reformācijas pētniecībai, ātri vien aptvēra, cik atšķirīgi paši reformatori vērtētu savu dzīvi un darbību. Tādēļ Spics secina: “Lai arī reformācija radīja sociālas, politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, paši reformatori tomēr koncentrēja uzmanību galvenokārt uz teoloģiskiem un reliģiskiem jautājumiem.” Tādējādi nopietna reformācijas pētniecība nav iedomājama bez dziļas un pamatīgas reliģisko jautājumu izpētes. Spics norāda, ka šis secinājums sasaucas ar Gētes atziņu, ka “visdziļāko vēstures tēmu ir veidojis ticības un neticības konflikts”.

Tomēr arī atziņa, ka refomācijas saknes ir reliģiskas, pilnībā neatrisina reformācijas interpretācijas jautājumu. Neviens nopietns vēsturnieks nešaubās, ka visa dzīve 16. gs. bija cieši saistīta ar reliģiju. Ja zināmā mērā renesanses valstis vēl varētu atzīt par sekulārām, tad tādi jēdzieni kā sekulāra izglītība, sekulāra māksla, sekulārs humānisms utt. 16. gs. vienkārši nepastāvēja. Tas vedina uz domām, ka reformācija, lai gan pamatā ir reliģiska kustība, tomēr savā būtībā ir komplekss fenomens, kur sava loma ir gan reliģiskajiem, gan sociālajiem, gan ekonomiskajiem u.c. faktoriem. Pie līdzīga secinājuma nonāk arī Loze. Viņš raksta: “Lai gan, protams, ir bijušas daudzas vienpusīgas Lutera interpretācijas un daudz arī tādu, kas ir visnotaļ apstrīdamas, tomēr nav arī šaubu, ka atšķirīgās Lutera interpretācijas dažādos laikos ir vērsušas mūsu uzmanību uz dažādiem Lutera personas un viņa darbības aspektiem. Tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka atšķirīgas interpretācijas ne vienmēr izslēdz, bet drīzāk papildina viena otru.” No šiem vācu vēsturnieka vārdiem mēs varētu secināt, ka taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka reformāciju, tāpat kā citus lielos vēsturiskos notikumus, ir grūti aprakstīt detalizēti. Šādu secinājumu, šķiet, atbalsta arī amerikāņu vēsturnieks Spics, sakot, ka “..neviena reformācijas analīze nevar cerēt, ka tā būs pilnīga un pabeigta”. Tādējādi, apmetuši plašu loku, mēs, šķiet, nonākam gandrīz turpat, kur sākām, jo izrādās, ka reformācijai ir tik daudz aspektu, ka tiem diez vai ir iespējams atrast vienu kopsaucēju.

No šā it kā apburtā loka palīdz izkļūt Zasses dziļās baznīcas vēstures zināšanas un apbrīnojami skaidrā rietumu filozofisko un teoloģisko problēmu izpratne. Viņš gan piekrīt domai, ka vēsturnieks, iepzinies ar dažādajām vēsturiskajām interpretācijām, redzēdams, cik neveiksmīgas tās ir, patiešām varētu “samierināties ar domu, ka visiem patiesi lieliem vēsturiskiem notikumiem piemīt kas neizskaidrojams”.Taču Zasse uzsver, ka ar šādu ērtu risinājumu nedrīkst samierināties. Viņš arī norāda, ka daudzie “mēģinājumi izskaidrot reformāciju piedzīvo neveiksmi ne tādēļ, ka tie būtu nepilnīgi, bet gan tādēļ, ka ir aplami; tāpat lai arī tajos ir apslēpts patiesības grauds, tie tomēr ved maldos”. Zasse ir pārliecināts, ka reformācijas pareizā izpratne zudusi tādēļ, ka tā vairs netiek meklēta baznīcā, bet pētnieki “mēģina tverties pie vēsturiskām un filozofiskām teorijām, kurās balstoties šo notikumu nekad nevarēs izprast”. Zasses teiktais ļauj arī rast atbildi uz jautājumiem: kādēļ reformācijas interpretāciju ir tik daudz un kādēļ tās ir tik pretrunīgi dažādas? Proti, piedāvāto teoriju skaita nemitīga palielināšanās ir tieši proporcionāli saistīta ar baznīcas sniegtās reformācijas izpratnes zudumu, proti “jo vairāk izdziest patiesā, baznīcas sniegtā reformācijas izpratne, jo vairāk pūļu tiek pielikts, lai radītu citus izskaidrojumus”.

Tādēļ Zasse aicina pievērst uzmanību kādam vienkāršam faktam, proti, ja pasaulē pastāv baznīca, tad pastāv arī tās vēsture. Vēsture, kas gan ir cieši savīta ar pasaules vēsturi vispār, tomēr tajā pašā laikā ir atšķirīga no tās. Baznīcas vēsturē ir bijuši vairāki tai vien raksturīgi notikumi, kas radījuši grandiozas pārmaiņas visas pasaules vēsturē. Piemēram, baznīcas sabrukums Romas impērijas afrikāņu apgabalos, ortodoksās mācības nostiprināšanās trīsvienības un kristoloģijas jautājumos, šķelšanās starp grieķu un latīņu kristietību un Eiropas kristianizācija. Visi šie notikumi, lai gan tie neapšaubāmi ir ietekmējuši visas pasaules vēsturi, ir raksturīgi vienīgi baznīcai, bez kuras tie vienkārši nav saprotami. Viens no šādiem notikumiem ir arī reformācija. Tādējādi ir gan iespējams mēģināt skaidrot reformāciju it kā no ārpuses, ar baznīcu nesaistītu notikumu pasaules vēsturē. Ir iespējams šādi iegūt pat zināmu priekšstatu, taču kā to tūdaļ uzsver ne tikai Zasse, bet arī Grīslis: “Reformācijas dziļāko izpratni ir jāmēģina iegūt no iekšpuses no Lutera un viņa sekotāju liecības par viņu atrastās patiesības kodolu.”v

LUTERA REFORMĀCIJAS INTERPRETĀCIJA

Sava darba “Opera Latina” Vitenbergas izdevuma 1. sējuma priekšvārdā Luters stāsta, ka tad, kad viņš šo lietu iesācis, viņš “bijis mūks un visneprātīgākais pāvesta piekritējs”. Būdams pilnīgi viens un nepieredzējis, “apstākļu sagadīšanas dēļ, pašam negribot un necenšoties, iekūlos šajā mutulī”, raksta Luters. Apstākļu sagadīšanās bija tāda, ka jaunajam teoloģijas doktoram un Vitenbergas sludinātājam, pildot savus doktora un mācītāja pienākumus, nācās vērsties pret grēkatlaižu pārdošanu, ko Saksijas apkārtnē “visbezkaunīgākās iedzīvošanās kārē” bija sācis Tecelis. Domādams, ka indulgenču pārdošana ir pret Romas baznīcas mācību un pāvesta gribu, Luters vispirms uzrakstīja vēstuli Maincas arhibīskapam Albrehtam un pēc tam vietas ordinārijam Brandenburgas bīskapam, “lūgdams, lai apklusinātu iekasētāju bezkaunību un Dieva zaimošanu”. Albrehts Lutera vēstuli ignorēja, bet Brandenburgas bīskaps Hieronīms ieteica viņam klusēt. Tad Luters uzaicināja Vitenbergas universitātes teologus uz akadēmiska rakstura diskusiju par grēkatlaidēm, pienaglojot pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm slavenās “95 tēzes”. Šādi rīkojoties, Luters rīkojās vienīgi no reliģiskiem apsvērumiem un pastorāliem motīviem, jo šajā laikā viņš pat nezināja, ka pusi no grēkatlaižu ienākumiem saņēma arhibīskaps Albrehts un otru pusi pāvests. Interesants ir arī fakts, ka “95 tēžu” teoloģiskais saturs joprojām ir pilnīgā saskaņā ar augsto viduslaiku teoloģiskajām nostādnēm un atrodas vēl samērā tālu no evaņģēliskās mācības. Tādējādi kļūst saprotams, kādēļ vēlāk Luters par šiem notikumiem izteicās tā, ka Dievs viņu ievedis šajā notikumu virpulī kā zirgu ar aizsietām acīm.

“95 tēzes” tūdaļ tika pārtulkotas vācu valodā, publicētas un izplatītas pa visu Vāciju. Un notikumi sāka ņemt savu, no paša Lutera maz atkarīgu gaitu. Luters Tēžu efektu apraksta šādi: “Tas nozīmēja debesīm tikt sakustinātām un zemei aprītai ugunī. Mani apsūdzēja pāvests, es saņēmu izsaukumu uz pilsētu [Romu], un visa pāvestība sacēlās pret mani vienu pašu.” Taču vispārējā politiskā noskaņa bija Luteram ļoti labvēlīga, jo paša Lutera vārdiem runājot: “Vācieši, noguruši no visām romiešu vējgrābšļu laupīšanām, spekulācijām un krāpšanas, ar aizturētu elpu gaidīja šīs lietas iznākumu, kurai neviens no bīskapiem, ne arī teologiem nebija iedrošinājies iepriekš pieskarties. Man pat bija labvēlīga šī popularitātes gaisotne, jo visiem jau sen bija kļuvusi nicināma šī romiskošana, ar ko visa pasaule tika pārpildīta un nogurdināta.”

Lutera popularitāte ātri vien bija kļuvusi tik liela, ka pāvesta Leona X sūtnis, kas 1519. gadā ieradās Saksijā, lai nogādātu Luteru Romā, bija spiests atzīties: “Ak, Mārtiņ, .. Ja man būtu 25 000 bruņotu kareivju, es neticu, ka varētu tevi aizvest uz Romu, jo es visa ceļa garumā pētīju cilvēku prātus, ko tie par tevi domā, un, lūk: kur atradu vienu par pāvestu stāvam, tur trīs bija par tevi pretī pāvestam.” Pareizi novērtēdams situāciju, pāvesta legāts aicināja Luteru uz mieru. Paturēdams sev sirdsapziņas brīvību, Luters labprāt piekrita arī no savas puses neko neiesākt, “jo šajā juceklī iegrūsts, visu, ko esmu darījis, esmu darījis, apstākļu spiests”. Tādējādi jau kuro reizi Luters apstiprina faktu, ka visu viņa reformatorisko darbību ir diktējuši Svēto Rakstu doktora un sludinātāja pienākumi. Tas ir, pienākumi, pēc kuriem viņš pats nebija tiecies, bet kurus viņam uzspieda gandrīz ar varu.

REFORMĀCIJA KĀ BAZNĪCAS NOTIKUMS

Neilgi pēc “95 tēžu” publicēšanas Lutera garīgajā dzīvē notika lielas pārmaiņas, kas būtiski ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi. Šo pārmaiņu pamatā bija divi teoloģiski atklājumi, kas saistās ar diviem vācu vārdiem Gerechtigkeit un Gestalt. Luteram izdevās atbrīvoties no šo vārdu filozofiska skaidrojuma un nokļūt pie to bībliskās jēgas. Pirmais vārds attiecās uz pestīšanas izpratni, bet otrs vārds palīdzēja atjaunot mācību par Kristus personu. Šeit būtiska nozīme bija arī Lutera ebreju un grieķu valodas zināšanām, kuras viņš bija ieguvis renesanses humānistu iedeju pamudināts.

Jaunā teoloģiskā atklājuma radītās pārmaiņas ir milzīgas. Par savu līdzšinējo garīgo dzīvi augustīniešu klosterī Luters rakstīja: “Es, lai cik nevainojami kā mūks dzīvoju, jutu sevi Dieva priekšā kā grēcinieku ar visnemierīgāko sirdsapziņu un nevarēju noticēt, ka Viņu varētu apmierināt mana gandarīšana. Es nemīlēju, patiesi ienīdu taisno un grēcinieku sodītāju Dievu.” Taču 1518. gadā, “dienām un naktīm meditēdams”, Luters nonāk pie ekseģētiska atklājuma, kas liek viņam “saprast Dieva taisnību kā tādu, ar ko taisnais dzīvo no Dieva dāvanas, proti no ticības, un ka caur Evaņģēliju ir atklāta Dieva taisnība, kas ir pasīva, ar ko žēlsirdīgais Dievs taisno mūs ticībā”. Tiklīdz Luters bija sapratis, ka Dievs nevis pieprasa, lai cilvēks ar savu dzīvi būtu taisns Dieva priekšā, bet gan šo taisnību dāvā caur Evaņģēliju kā nepelnītu dāvanu, tad tajā pašā mirklī viņš jutās “kā no jauna piedzimis un pa atvērtiem vārtiem iegājis paradīzē”.

Turpmākajos gados šis atklājums radīja Luterā citādu Kristus izpratni. Kristus un viņa darbs vairs nebija atkarīgs no filozofiskiem jēdzieniem. Tagad Kristus ne tikai vairs nebija tiesnesis, bet, kā izrādījās, Viņš, pilnīgi neko neprasot no ticīgā, pats paveica visu darbu. Kristus tagad bija neatkarīgs Ķēniņš, kas valda pār universu, neko neprasot, bet izdalot dāvanas. Šī jaunā, evaņģēliskā Kristus izpratne deva Luteram mieru lielajos reformācijas cīniņos un dziļu pārliecību, ka reformācijas autors ir pats Dievs un ka šis darbs vienīgi Dievam ir pa spēkam.

Jau runājot par renesanses humānistu atjaunoto interesi par valodām, Luters aiz šīs intereses redzēja Dieva roku. Pēc Lutera domām nevis humānistiem, bet Dievam būtu jāpateicas par valodu studijām, kuru mērķis ir bijis apgaismot cilvēkus nevis ar antīko autoru gudrības, bet Kristus Evaņģēlija gaismu. Un Lutera pēdējais teikums viņa rakstu latīņu valodas izdevuma priekšvārdā skan šādi: “Lai tev labi klājas iekš Tā Kunga un lūdz par [Dieva] vārda pieaugšanu pret sātanu, jo sātans ir varens un ļauns un tagad turklāt trakojošs un mežonīgs, zinādams, ka laika tam maz un viņa pāvesta valdīšana ir apdraudēta. Bet, lai Dievs mūsos apstiprina to, ko Viņš ir darījis, un virza uz priekšu savu darbu, ko ir iesācis mūsos savai godībai.”

Tātad, pēc Lutera domām, reformācija nav nekas cits, kā Dieva cīņa pret velnu, ko Dievs veic ar Evaņģēlija palīdzību. Luters kā savu ieguldījumu reformācijā saskata to, ka viņš atkal no jauna ir cēlis gaismā aptumšoto Evaņģēlija mācību. Protams, reformācija radīja milzīgas pārmaiņas gan reliģijā, gan politikā, gan ekonomikā, gan citās cilvēka dzīves sfērās, taču pamatā tām bija notikums baznīcā, ko var izteikt divos vārdos Evaņģēlija atkalatklāšana. Tieši tādēļ, ka mūsdienu cilvēki vairs nesaprot, kas ir Evaņģēlijs, viņi arī nespēj saprast, kas bija reformācija. Es vēlētos šo atzinumu ilustrēt ar jau vairākkārt minētā vācu teologa Zasses vārdiem:

“Reformācijas būtība nav nekas cits kā Evaņģēlija atkalatklāšana.. Tajā atkal celta gaismā tā patiesība, no kuras baznīca dzīvo tā nedzīvo no morāles, nedz arī no gudrības vai dievišķo likumu pildīšanas. Tā nedzīvo arī no reliģijas, augstiem dievišķās klātbūtnes pārdzīvojumiem vai Dieva noslēpumu zināšanas. Tā dzīvo tikai un vienīgi no grēku piedošanas. Tādēļ reformācija nav vis kā tika uzskatīts vēlīnajos viduslaikos un vēlāk arī lielā daļā protestantiskās pasaules tikumiski reliģiska “baznīcas uzlabošana”, tā nav baznīcas tikumiska celšana un reliģiska padziļināšana, bet gan savā patiesajā būtībā Evaņģēlija pasludinājuma par grēku piedošanu Kristus dēļ atjaunošana.”

“Kā baznīcas mācītāju, kā Evaņģēlija atkalatklājēju un skaidrās Evaņģēlija mācības pasludinātāju tā mūsu reformatoru ir izpratusi vācu tauta reformācijas laikā, tāpat arī vecā evaņģēliskā baznīca līdz 17. gadsimta beigām. Tad nāca laiks, kad līdz ar baznīcas mācības satura izpratni tika pazaudēta arī izpratne par Evaņģēlija mācības būtību; tad arī sāka veidoties maldīgie reformācijas izskaidrojumi, kurus iepriekš aplūkojām. Ar šo izskaidrojumu palīdzību modernais cilvēks pūlējās izprast reformācijas pasaulvēsturisko nozīmi, jo viņš visādā ziņā vairs nespēja aptvert, ka jautājums par skaidro Evaņģēlija mācību spējis tik ļoti saviļņot veselu laikmetu, kā tas notika 16.gadsimtā. Arī mūsdienu reliģiozais cilvēks vairs īsti nespēj to apjēgt, jo gājis cauri aplamai audzināšanai, kas slēgusi viņam ceļu uz izpratni par to, kas ir Evaņģēlija mācība.”

Zasses vārdi, nenozīmē, ka būtu noraidāma visa reformācijas vēstures pētniecība un jāaprobežojas ar viņa iepriekš minēto atziņu, kas mazāk izcila pētnieka mutē varētu šķist vienkārši fanātisks apgalvojums. Beigu beigās gan Loze, gan Spics, gan daudzi citi taču saka to pašu, ko Zasse, proti, ka lielais vairums Lutera un refromācijas interpretāciju ir acīmredzami maldīgas. Taču, ja Loze cenšas šos maldus kaut kādā mērā reabilitēt, tad Zasse identificē maldu cēloni pareizas reformācijas būtības izpratnes trūkumu. Pareiza Evaņģēlija izpratne ļauj pareizi izprast arī baznīcu un līdz ar to arī tādus baznīcas vēstures notikumus kā reformācija. Tas nenozīmē noliegt, ka Mārtiņš Luters ietekmēja gan vācu nacionālas valsts, gan politikas, gan valdības, gan sabiedrības attīstību. Ikvienam ir skaidrs, ka viņa ietekme uz vispārējās kultūras un intelektuālās vēstures virzību ir bijusi milzīga. Neviens nešaubās arī par to, ka visi šie Lutera darbības aspekti ir jāpēta un jāstudē. Taču vajadzētu būt skaidram arī tam, ka šie pūliņi neved un nevar vest pie patiesas reformācijas būtības izpratnes. Luteru maz uztrauca gan vācu nacionālās intereses, gan kultūras jautājumi. Tas, kas viņam rūpēja bija Evaņģēlijs. Kad Evaņģēlijs tika no jauna atklāts, tas reformēja baznīcu, un tādējādi tika ietekmēta arī sabiedrība, kurā baznīca pastāv. Uzskatāmības labad šeit varētu minēt, piemēram, vācu Bībeli. Lutera primārās intereses nekādā gadījumā nebija jaunu vācu vārdu radīšana, lai vienkārši bagātinātu vācu valodu, tas tika darīts, lai vienkāršo vācu cilvēku viņam saprotamā veidā iepazīstinātu ar Evaņģēlija vēsti. Rūpes par Evaņģēlija vēsts skaidrību bija galvenais mērķis, bet vācu literārās valodas bagātināšana tikai līdzeklis šā uzdevuma veikšanai. Līdzīgi tas bija ar visu luteriskās reformācijas kustību. Intelektuālās, kulturālās, politiskās un sociālās pārmaiņas bija tikai un vienīgi vai nu līdzeklis, vai sekas kaut kam citam, proti Evaņģēlija atkalatklāšanai. Bez šīs atziņas reformāciju nav iespējams pareizi izprast un novērtēt.