Rakstu pazīšana

Pielietojot vēsturiski kritisko metodi Rakstu skaidrojumā, interese par to vēsturisko izcelsmi sasaistās ar vēlmi panākt to saprotamību pašreizējā laikā, ja radusies pārliecība, ka tiešu pieejamību tiem traucē sastinguši, novecojuši vai sagrozīti formulējumi. Šeit parādās šīs metodes plašās teoloģiskās pretenzijas; ar tās palīdzību ne vien jārekonstruē sākotnējais, bet tas kā cilvēces vēstures elements arī jāatklāj šībrīža apziņai. Vēsturiskā dogmu kritika ir būtisks šo centienu elements, un tas nekādā ziņā neattiecas vienīgi uz vispārēju literāru interpretāciju, bet gan uz Kristus apliecinājuma pamatiem, kā to, piem., parāda Ādolfs fon Harnaks (1851-1930) savās lekcijās – “Lekcijas par kristietības būtību” (1900).

Labāk nekā daudzos īpašos pētījumos šajās publiskajās lekcijās saskatāmi centieni palīdzēt uztvert Kristus vēsti cilvēkiem, kas to neizprot vai attiecas pret to noraidoši, lai gan viņi ir kristīgās draudzes locekļi. Tādēļ visas pārdomas neatlaidīgi koncentrējas ap Jēzus Kristus dievišķību, resp., ap to, ka Viņš ir Dieva Dēls – ap šo faktu, kurā Harnaks saskata, no vienas puses, lielāko ticības šķērsli, bet, no otras puses, arī izšķirošo ticības saturu. Izpratnes atklāsmei tad šeit, tāpat kā tas ir arī daudzos citos interpretācijas centienos, tiek piedāvātas dažādas identifikācijas iespējas. Harnakam tā pastāv palīdzībā risināt sociālos jautājumus un atbildēt uz jautājumu par dzīves jēgu. Citi norāda uz “varonību neveiksmēs” (Alberts Šveicers), uz prasībām pēc pilnvarām attiecībā uz redzamajām Jēzus sludināšanas sekām, uz Viņa radikālismu vai uz Viņa personības atsevišķām iespaidīgām iezīmēm. Ar tādām un līdzīgām identifikācijas iespējām ikreiz tiek norādīts uz kaut ko tādu, kas pārvar ne vien pastāvošo diferenci starp pagātni un tagadni, bet arī starp cilvēka apziņu un ticību uz Kristu. Tā Harnaks pabeidz savu lekciju ciklu ar sava veida apsolījumu:

“Bet ja mēs ar stipru gribu apliecinām tos spēkus un vērtības, kas mūsu iekšējās dzīves kulmināciju punktos izstaro kā mūsu augstākā vērtība, kā mūsu īstais es, ja mums pietiek nopietnības un drosmes likt tos lietā kā īsteno, patieso un tiem pakārtot savu dzīvi, un ja mēs tad virzām savu skatu uz vēstures gaitu, sekojam tās augšup vērstajai attīstībai un, tiecoties un kalpojot tajā uzmeklējam garu sadraudzību, tad mēs nenogrimsim apnicībā un sīkumainībā, bet gūsim pārliecību par Dievu, to Dievu, kuru Jēzus Kristus ir saucis par Savu Tēvu un kurš ir arī mūsu Tēvs.”

Ar atzīstamu skaidrību šajā citātā parādīts šī Rakstu skaidrojuma galvenais nolūks sludināšanā atklāt ticību uz Jēzu Kristu, rādot Viņu kā veicinošu un tādēļ nepieciešamu elementu cilvēces attīstībā. Tas tad arī ir sastopams daudzos sprediķu ievados, pārrunās par Bībeli, reliģijas un iesvētāmo mācībā. To rosinājusi dziļa pārliecība par lietas būtību un par veicamo uzdevumu. Tieši tāpēc arī ir tik grūti un aizskaroši šeit runāt par dogmatisko kļūdu. Hermans Krēmers (1834-1903) savu lekciju ciklu “Kristietības būtība” (Greifsvaldē, 1901.g.) ir pabeidzis šādi:

“Bet par Jēzu jāsaka, ka vienīgi Viņš un patiesi Viņš ir tas, kas mums padarījis iespējamu reliģiju, jo Viņā mums iespējama brīva, atvērta pieeja pie Tēva – caur Viņa asinīm, saņemot grēku piedošanu!”

Publicējuma veltījumā Frīdriham fon Bodelšvingam viņš atgādina uzdevumu, ka “nabagajiem un postā esošajiem, bērniem un veciem cilvēkiem, slimajiem un mirstošajiem un tādēļ arī veselajiem var kalpot tikai tādējādi, ka viņiem parāda Bībeles Kristu, to Kristu, kurš ir nonācis no debesīm un iemiesojies mūsu miesā un asinīs, lai par mums mirtu un par mums un ar mums dzīvotu. Citu Kristu var labāk saprast, ticēt var tikai uz šo Kristu, uz kuru tic arī bērni.” Šī pretstata spilgtums palīdz aptvert dogmatisko diferenci. Tur, kur Harnaks godīgi cenšas kā teologs vest pie Dieva atziņas Jēzū Kristū, tur Krēmers nāk no Dieva atklāsmes Jēzū Kristū, kura pamato ticību. Bet šīs atziņas kodols rodams Rakstu izpratnē: Harnakam tā ir gara vēstures produkts, un tādēļ arī, pamatojoties šajā vēsturē, tā jāatklāj vēsturei laiku maiņās. Turpretī Krēmeram gars un burts sader kopā, un tādēļ paši Raksti iedarbojas uz vēsturi.

Ekseģētiskās metodes problēma savā būtībā ir kristoloģiska problēma, un tajā meklējams arī pareizas Rakstu pazīšanas un izpratnes vērtējums. Rakstu zinātāja svarīgais uzdevums ir atbildība par tekstu apzinīgu pārmantojumu, skaidrojumu un pielietojumu. Bet visas Rakstu zināšanas un skaidrošanas kritērijs saskaņā ar Jaunās Derības liecību pamatojas attieksmē pret Jēzu Kristu un Viņa Dieva valstības sludināšanu. To pamato fakts, ka augšāmceltais Kungs pats atklāj Rakstus to piepildījumā, kad cilvēki, kā to rāda Lk.24 piemērs ar mācekļiem ceļā uz Emavu, pat vaļējām acīm un ausīm neaptver to, ko tie redz un dzird. “Vārds par krustu” ir pareizas Rakstu pazīšanas un izpratnes kritērijs. To rāda 1.Kor.1:18-20: “Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts (Jes.29:14): ‘Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.’ Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? (Jes.33:18) Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?”

Kristīgās draudzes Rakstu skaidrojumā nevar izvirzīt iebildumu, ka runa šeit ir par pneimatisku pieņēmumu, ko nav iespējams aplūkot zinātniski. Jo tas, no vienas puses, būtu pretrunā ar tekstu, ar tā vēsturisko saturu; no otras puses, tādējādi ikvienam kristīgās ticības izteikumam tiktu piešķirts subjektīvs raksturs un tiktu sarauta saistība ar Rakstu ārējo vārdu. Lutera pamattēze par Rakstu skaidrojumu “res sunt praeceptores” – “lietas (par kurām ir runa) ir skolmeistari” rāda izšķirošo teoloģisko Rakstu skaidrojuma jautājumu. Viņš visupirms parāda arī to, ka šī “res” nav uztverama ideoloģiski kā lieta vai jēdziens, bet gan attiecināma personīgi uz Kungu, kuru apliecina Raksti un kurš tajos neapgāžamā veidā apliecina sevi. Tā kādā galda runā Luters ir sacījis:

“Par skaidrojumu. Lietas ir skolmeistari. Kurš neaptver lietas, no vārdiem vien kaut kādu jēgu izlobīt nevar. Šī iemesla dēļ (ebrejists Sebastians) Munsters bieži maldās, tāpēc ka viņš neaptver lietas. Es esmu skaidrojis vietas, vairāk pētot lietas, nekā ar citām, gramatiskām metodēm. Ja juristi neaptvertu lietas, par kurām ir runa, neviens nesaprastu vārdus. Tātad, lietu iepazīšana, tas ir izšķirošais.”

Pēc norādes uz juristiem var saprast, ka Rakstu skaidrojumam netiek postulēti nekādi īpaši noteikumi, bet gan atbilstoša attieksme, kas saistīta ar satura īpašo raksturu, pie kam vērā ņemams tas, ka Svētie Raksti ir trīsvienīgā Dieva vārds.

Pierādījumi Rakstos bibliskā izpratnē vienmēr tiek pamatoti ar Kristu un ir saistīti ar Viņu. Tā Filips, Gara sūtīts, galminiekam, kurš lasa Rakstus, Jes.53:7, izskaidro šo vietu saistībā ar Kristu (Ap.d.8:26 u.t.). Tā arī Berojas draudze ik dienu pēc Rakstiem pārbauda, vai tas, ko apustuļi sludina par Kristu, tā patiešām arī ir (Ap.d.17:11).

Ir daudz pamatojumu tam, lai atteiktos no šī Rakstu izpratnes pamatojuma Jēzus Kristus personā vai arī lai to izslēgtu kā kaut ko tādu, kas nav reāli ietverams ticības dzīvē. Taču pēc šādas dogmatiskas izšķiršanās jābūt skaidrībā par to, ka tad par Rakstu izpratnes kritērijiem top citi pamatojumi. Reformatoriskajos apliecības rakstos norādīts uz sekām, ka taisnošana ticībā uz Jēzus Kristus darbu netiek sludināta tad, ja “Rakstu vietas tiek izprastas vai nu filosofiskā vai jūdu skaidrojumā”[1]

Rakstu zināšanu kristoloģiskais pamatojums un vērtējums vēsturiski ir nepārprotami pierādāms. Tādēļ kristīgā mēraukla pareizai Rakstu zināšanai un izpratnei nekādā ziņā nav nevēsturiska, bet gan tajā saskatāma fundamentālā atšķirība starp kristīgu un nekristīgu Rakstu izpratni.