Attaisnošana ir kā tiesas spriedums
Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. [Rom.5:1-2]
Ko nozīmē būt attaisnotam ticībā? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Luters ir teicis, ka baznīca stāv un krīt ar mācību par attaisnošanu ticībā. Un tā ir taisnība.
Tikai tad, ja šķīsti un skaidri tiek pasludināta cilvēka attaisnošana ticībā, mums ir cerības uz stipru un drosmīgu ticības dzīvi, citādi mums cerību nav.
Vārds “attaisnošana” iederas tiesas zālē. Tiesnesis attaisno, t.i., pasludina apsūdzēto par nevainīgu. Tiesneša pasludinātais spriedums apsūdzēto tūlīt atbrīvo.
Vai mēs, grēcinieki, Dieva soģa krēsla priekšā varam saņemt šādu brīvlaišanu?
Bībele atbild: jā, Dievs attaisno grēcinieku Jēzus Kristus dēļ. Visas pasaules grēks, vaina un sods reizi par visām reizēm tika pieskaitīts Jēzum. Viņš uzņēmās Dieva dusmu taisnīgo spriedumu mūsu vietā. Tādēļ Jēzus svētā taisnība ir pieskaitīta grēciniekam, un viņš tiek attaisnots.
Tici tam un saņem attaisnojošu spriedumu! Uzklausot Kristus Evaņģēliju, tu saņem žēlastību uz to paļauties un tam ticēt.
Dieva spriedums ir šāds: kas tic Manam Dēlam, ir attaisnots grēcinieks. Viņam ir piedoti visi grēki, un tas nav pakļauts Dieva dusmām, bet Jēzus nopelna dēļ ir kļuvis par Dieva mīlestības acuraugu.
Attaisnošana nav process, kurā Dievs pārveido grēcinieku, padarot to tik taisnu, ka atzīst viņu par labu un pieņemamu. Nē, attaisnošana ir kā tiesas spriedums. Dievs nepelnīti atlaiž grēcinieku brīvībā [Rom.4:5].
Neaizmirsīsim, ka Dievs Savā žēlastībā mūs vēlas darīt svētus, tomēr mūsu pašu svētums Dieva soģa krēsla priekšā nekad nekļūs par attaisnošanas pamatu. Mūsu vienīgais drošais pamats ir Jēzus un Viņa nopelns mūsu labā.
Ieskaties