Pīlādži sārtojas
Sārtie pīlādži vēlā rudenī garāmgājējiem liek jūsmot par koku, kuru senatnē somi maldīdamies pielūdza kā svētu aizstājot Radītāju ar radību.
Arī mūsdienās cilvēki nespēj vien apbrīnot gleznieciskās dabas ainavas, bet vai tie saskata tajā arī visa Radītāju un godā Viņu?
Pīlādzis mums atgādina par kādu nesalīdzināmi brīnumaināku koku, kurš arī sārtojas. To mēs patiesi varam nosaukt par svētu koku. Tas ir Kristus asinīm slacītais krusts. Noasiņojot, ciešot un mirstot pasaules Glābēja sirds ir mīlestības pilna. Viņš saka: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” [Lk.23:34]
Šī mīlestība pārvērš šausminošo nāves sodu brīnišķīgā ainā, kas mierina mūsu sirdi un atver to Evaņģēlija vārdam.
Līdzīgi kā pīlādzis sārtojas īsi pirms nāves ziemas salnās, lai mostos jaunā dzīvē pavasarī, krusts sārtojas Kristum noasiņojot. Tomēr tā ir atpestīšana un vietnieciskā nāve mūsu dēļ. “Viens ir miris par visiem.” [2.Kor.5:15]
Nāves cēlonis – grēks – tagad ir uzvarēts. Kristus dzīvo, un līdz ar Viņu dzīvo katrs Kristus ticīgais. Krusts ir dzīvības koks.
Tu esi skaists, rudens pīlādzi! Vēl skaistāks esi tu, Golgātas krusts! Tava vēsts iespiežas mūsu sirdīs, un kopā ar to arī piedošanas miers.
Krusts ir mūsu simbols! Kristus ir mūsu Dievs un svētlaime, kam pieder pateicība un slava mūžīgi mūžos.
Ieskaties