Kristība: lēmums, atgādināšana un pamudināšana

Misijas sprediķim, kādu to redzam abos piemēros no apustuļu darbiem, ir nolūks vest pie kristības. Turpretī svētdienas dievkalpojuma sprediķis pamatā vēršas pie kristītajiem, tā ka var sacīt, ka tas neved pie kristības, bet nāk no kristības, tam ir jāatgādina par kristību, jāved pie tās atpakaļ. Elementārā veidā sprediķotājs un draudze ar kristību kā locekļi ir viens ar otru saistīti Kristus miesā. Bet tas ir kristības dāvanas noliegums, ja sprediķotājs savas draudzes īstenību pamato ar kādiem citiem priekšnosacījumiem un citu pieredzi, nevis ar to, kas saņemts kristībā un kas veido draudzes būtību. Dogmai par jaunlaiku cilvēku, kas sastādīta no pozitīviem un negatīviem novērojumiem, ar to stājas pretī dogma par jauno cilvēku, kas atdzimis kristībā. Notiek mēģinājumi iedziļināties šajā jaunlaiku cilvēkā, izpētīt, kā apmierināmas viņa vēlmes, lai tādējādi viņu piesaistītu. Nav jābrīnās, ka tad dievkalpojumu un draudžu sanāksmju veidu nosaka reklāmas metodes, kam pamatā piedāvājuma un pieprasījuma shēma.

Kas ir jaunais cilvēks, par to atziņu var gūt vienīgi no kristības, un šī jaunā esamība kristītajam arī – kā to nenogurstoši rāda Jaunās Derības vēstules – aizvien no jauna ar Dieva vārdu jāpiešķir un par to jāatgādina. Kristība balstās uz Dieva lēmumu, kas īstenots, mūsu dēļ sūtot pasaulē Jēzu Kristu (Rom.6:1-23; sal.Gal.3:23-29 u.c.).

T.s. Bībeles teksta aktualizēšana sludināšanā tādēļ pamatā nav nekas cits, kā atgādinājums par to, kas ar mums noticis kristībā un pamudinājums dzīvot jaunu dzīvi. Kā šeit, laikā, notiek izšķiršanās par mūžību, par to vēsta Kunga vārds, runāts iestādot kristību (Mk.16:15-16), kas bieži vien tiek bailīgi pabīdīts malā: “Un Viņš tiem sacīja: ‘Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēlju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet kas netic, tiks pazudināts.’ “

Ka kristība ir vienreizēja un neatkārtojama un ir spēkā visai dzīvei, tas nozīmē, ka visa kristieša dzīve norisinās un aug, sākot ar kristību. Bet sliktākais, bieži vien apslēptais kristības noliegums ir tur, ka draudze netiek raksturota un vērtēta no šīs dāvanas, ka tā netiek mācīta un vadīta pie atziņas par dzīvi no kristības. Var ļoti daudz diskutēt par kristību, taču izšķirošais pie tam var palikt neievērots, un tas ir kristībā pamatotais lēmums un no tā izrietošā atbildība.

Kristība tikpat maz kā kāds cits sakraments ir paražu akts; tā nav arī kaut kāds ievada vai pārmaiņu rituāls, kādi ir iecienīti un parasti svarīgu dzīves notikumu gadījumos. Kristību nepiesaka, lai pēc tam to izdarītu kā oficiālu aktu, bet gan to ievada kristības pieteikums, ko izdara kristāmais vai par kristāmo, kam seko lēmums par pielaišanu pie kristības, ko izdara attiecīgais draudzes pilnvarotais kalpotājs. Tas ir garīgs process, tāpēc ka tas ir Gars, kas ar [Rakstu] vārdu vada pie kristības. Atbilstoši prasībai par garu atšķiršanu jāizlemj, vai šis pieteikums notiek ticībā. Tautas baznīca var pie mums pieaugt tā fakta dēļ, ka tautā dziļi iesakņojusies attieksme pret kristību kā paražu. Taču baznīca mirst, ja šajā paražā netiek saskatīta un atšķirta Gara darbošanās. Elementāra Gara pārbaudes forma arī šeit ir kā 1.Kor.12:1-3 apliecinājums “Jēzus ir Kungs”, ko var runāt tikai Garā un kas tādēļ arī ir izšķirošā Gara zīme. Saruna par kristību pieteikumu varēs to ļoti ātri noskaidrot, pie kam, zināms, bieži var izrādīties, ka sludināšanā un mācībās ir piemirsts kristības atgādinājums un pamudinājums. Un tad ir grūti nepaveikto paveikt vienā sarunā. Taču tas nav arī neiespējams, un nekādā gadījumā no tā nedrīkst atteikties.

Nav bērnu, zīdaiņu vai mazgadīgo kristības, bet ir pamatojumi tam, ka kristīgu vecāku bērni tiek pielaisti pie kristības. Tā, tātad, nav paražas lieta vai prasība, bet gan garīga izlemšana, pie kam jābalstās uz to, ka šie bērni tiks izaudzināti kristīgā ģimenes un draudzes kopībā. Tātad lēmums nenotiek, vērtējot kristāmā psihiskās un intelektuālās spējas, bet gan to garīgo kopību, kurā arī mazs bērns izaug par Dieva bērnu un Jēzus Kristus Vārdā drīkst piesaukt Dievu kā savu Tēvu, tādējādi saņemdams mūžīgās dzīves apsolījumu savā zemes dzīves iesākumā. Ja draudzē vairs nav zināms tas, ka kristība ir atdzimšana, kad tā no “nāves kā grēka algas” tiek atsvabināta ar “mūžīgu dzīvību Jēzū Kristū, mūsu Kungā” (Rom.6:23) un kad bērnu mirstības samazināšanās dēļ malā tiek nobīdīts mokošais jautājums par nekristīto mirušo bērnu pestīšanu, tad priekšplānā var izvirzīties tādi jautājumi kā jautājums par intelektuālajām un morālajām personīgas izlemšanas spējam. Bet tas tad parāda pilnīgu neizpratni par to, kas notiek kristībā, un par ticību kā Gara dāvanas būtību, un tad gan kristības saņemšana, gan dzīve no kristības tiek pakārtota svešiem kritērijiem.

Šajā sakarā jāatgādina, ka arī kristiešu lūgšana ir Gara dāvana un izpausme. Tēvreize tāpēc ir kristīto lūgšana – tāpēc ka viņi caur Dēlu, Jēzu Kristu, top Dieva bērni un tādēļ Gara brīvībā un paļāvībā Viņu piesauc par Tēvu (Rom.8:14; Gal.4:5-6; sal. Jņ.14:13; 15:7; 16:23 u.t.). Lūgšanas kopība ir, droši vien, vissenākā kristībā dibinātās garīgās kopības manifestācija, ko veido vecāki un bērni, kā arī kopā ar visu draudzi.

Ja mēs aizmirstam to, kas kristībā ir izšķirošais – atbrīvošana no grēka un nāves varas – tad ignorējam arī to, ko Dievs lēmis cilvēkam Jēzū Kristū, un tad akcents cilvēka attiecībās ar Dievu tiek likts uz paša cilvēka izšķiršanos par Dievu. Bet, ja piesakot kristību un pielaižot pie tās ir skaidrs, kas ir tās saturs un būtība, tad skaidrs ir arī tas, ka runa šeit nav par kaut kādu dievbijīgu paražu vai arī piespiedu dalību kādā kopībā un ka šeit nav vietas arī patvaļīgai izvēlei, kad kaut kas tiek atlikts vai no kaut kā atsakās runa ir par to, ka šeit rīkojas Dievs, ka Viņš atjauno cilvēku, kas notiek “ar mazgāšanu atdzimšanai” (Tit.3:5; sal. 1.Pēt.1:3 u.t.).

Ja pareizi apzinās kristības sakramenta pārvaldīšanas atbildību, tad var gadīties arī kristības pieteikuma atraidījums. Taču tam nekad nav jābūt kā kādam disciplināram aktam vai tikai ārējam spriedumam, bet gan tam jābūt garīgi pamatotam spriedumam, ko tad sagaidāmajās grūtībās varētu arī panest. Zināms, ka tur, kur nenotiek kristību mācība un atgādināšana par kristību, tur jau pamatā trūkst priekšnoteikumu garīgi pamatota lēmuma par kristību pieteikumu, un tas ir vispirms amata pildītājs, uz kuru personīgi tad krīt atpakaļ neveikto darbu sekas – kad viņš tad pārtop par tīru ceremonijmeistaru. Vecāku iesniegtu pieteikumu sava bērna kristībai visnotaļ drīkst uzskatīt kā viņu pašu kristību augli, un tas var noderēt arī vecākiem un krustvecākiem par viņu kristības atgādinājumu.

Draudze kā kopums kopā ar vecākiem un krustvecākiem uzņemas atbildību par tiem, kas pie tās garīgi pieder kristības rezultātā. Bet ir bezatbildīgi, ja kristība kā kazuālija notiek kaut kādā kaktā, nevis dievkalpojumā draudzes priekšā. Tikpat bezatbildīgi ir tas, ja netiek pieņemts vecāku un krustvecāku kristīgas audzināšanas apsolījums vai pat apliecinājums – ar pamatojumu, ka šādi solījumi jau netiek pildīti. Kurš domā, ka šādi jāspriež, tas nedrīkst kristīt.

Krustvecāki sākotnēji ir liecinieki draudzes priekšā par kristāmā ticību. Ne personīgā radniecība vai simpātijas, bet gan garīga kopība nosaka krustvecāku amatu atbildībā par bērnu un pret draudzi. No tā izriet skaidras mērauklas krustvecāku izvēlei un pieņemšanai, kā arī to uzdevumiem. Viņiem jābūt baznīcas un sakramentu sadraudzē ar kristāmo, un viņi ar savu amatu ir visa sava mūža garumā kristāmā liecinieki – liecinieki par viņa kristību. Šim nolūkam krustvecākiem atgādinājums par kristību ir īpaša iespēja, un tas var sākties jau ar to, ka kristību gadījumā tiek uzdāvināts, piem., svečturis ar iegravētu kristības datumu, un būtu jāapsver, vai, uzturot un kopjot sakarus, dzimšanas dienas vietā labāk nebūtu jāizvēlas kristības diena.

Kristīgā sadraudzība ģimenē veido ietvarus arī mazu bērnu kristībām. Būtu ieteicams nevis pastāvīgi žēloties par trūkumiem, bet gan norādīt uz iespējām un pamudināt, iedrošināt. Vienkāršās lietas – un tieši regulāras lūgšanas no rīta, vakaros, pirms un pēc maltītes pārstāj būt par ierastām nodarbēm, it īpaši tad, ja tās bieži vien vairs netiek praktizētas jau baznīcu iestādījumos, tostarp arī bērnudārzos.

Kristīgajai audzināšanai ģimenē, draudzē un skolā mums šodien ir optimāli priekšnosacījumi – līdz pat faktam, ka reliģijas mācības mācīšanu pēc kristīgo sadraudžu principiem publiskajās skolās [Vācijā] garantē Pamatlikums (7:3). Bet nopietns jautājums kristīgajai draudzei ir, vai mēs šīs iespējas pareizā veidā saturiski piepildām, ievērojot garīgo atbildību, kas rodas kristībā un ko nes kristītie, vai arī mēs savu skatu uz kristības iedarbīgo dāvanu ļaujam aizsegt pedagoģiskām problēmām un tā vietā nodarbojamies ar kaut ko citu. Ja reliģijas mācību neuztver kā kristīgās sludināšanas daļu, tad tā ir lieka un maldinoša. Jo tas, kurš ir kristīts, nav jāaudzina ticībai, bet gan ticībā no tā, ko viņš kristībā ir saņēmis un kas viņš ar to ir – arī tad, ja viņš savas attīstības gājumā ne vien kā bērns, bet arī kā pieaugušais vienmēr atradīsies cīņā starp Garu un miesu, starp veco un jauno cilvēku.

Ar sirdi iegaumēt un sirdī uzņemt – tas ir tas, kas ir pamatā cilvēka pārveidei ticībā. Tādēļ jāiegaumē no galvas tas, kas veido kristieti viņa jaunajā dzīvē, dara viņu dzīvotspējīgu un sniedz līdzekļus valodai, sarunai. Kur šāda iegaumēšana, kas pamatojas Dieva vārdā, tiek atstāta novārtā, tur tiek iegaumēts kaut kas cits. Iedrošināšanai atgādināsim pedagoģisku noteikumu, ko sava Mazā katehisma priekšvārdā sniedz Luters:

“… un kad nu viņi labi zina tekstu, tad pēcāk māci viņiem arī saprašanu, lai tie zinātu, ko tas izsaka…”

Aiz šī noteikuma slēpjas teoloģiski nosacīts pedagoģisks paraugs, kas pamatojas uz Dieva vārda atjaunojošo iedarbību un kas šeit principiāli atšķiras no citiem pedagoģiskajiem paraugiem, kas, piem., orientējas uz cilvēka dabas doto spēju attīstīšanu, uz viņa pašīstenošanos.