Oculi svētdienā: Pamudinājums uz sekošanu Dievam
“Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu. Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā! Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. Nebiedrojieties ar viņiem. Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība.” [Ef.5:1-9]
Arī šī ir pamācības un pamudinājuma vēstule; tajā Sv. Pāvils – kā arvien savās vēstulēs – rūpējas par kristiešiem, lai viņi nekļūtu slinki un nolaidīgi, bet ar darbiem, tas ir, ar ticības augļiem apliecinātu un godātu Dieva vārdu, ko mācījušies no apustuļa – visiem pagāniem un neticīgajiem par priekšzīmi, lai tie neapgrēcinātos pie Kristus mācības.
Un visupirms, tā kā caur Kristu esam kļuvuši Dieva bērni, apustulis mūs mudina, lai sekojam savam Tēvam kā Viņa mīļie bērni. Sv. Pāvils lieto visjaukākos un saldākos vārdus, saukdams mūs par mīļajiem bērniem. To viņš dara, lai, Tēva mīlestības aicināti, arī mēs mīlētu, kā Viņš mūs ir mīlējis. Bet kā Viņš mūs ir mīlējis? Ne tikai parastajā veidā, ik dienu uzturēdams mūs, necienīgos, līdz ar visiem bezdievjiem, kādi vien dzīvo zemes virsū, likdams savai saulei uzlēkt pār labiem un ļauniem, lietum līt pār pateicīgiem un nepateicīgiem, kā Kristus saka Mt. 5:45 un Mt. 5:48: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”; bet arī īpašā veidā – Viņš devis mūsu labā pats savu Dēlu, Jņ. 3:16. Tā Debesu Tēvs apbēris mūs gan ar laicīgiem, gan mūžīgiem dārgumiem, pat ar dievišķo būtību; Viņš devis mums visu sevi, kas Viņš ir un kas Viņam pieder – mums, kas bijām grēcinieki, necienīgi, ienaidnieki un velna kalpi; neviens nekad nespētu darīt un dot mūsu labā vēl vairāk. Ja nu kāds nonicina šo dievišķās mīlestības uguni (kas piepilda debesis un zemi, tomēr paliek neaptverama) un neļauj, ka tā viņā radītu mīlestību pret tuvāko – vienalga, draugu vai ienaidnieku –, tas laikam gan nekad nekļūs dievbijīgs un nesāks mīlēt, ne likumu, ne baušļu, ne pavēļu, ne mācības, ne spaidu dzīts.
“Dzīvojiet mīlestībā,” apustulis saka, mudinādams, lai šajā dzīvē cits citam parādām vienīgi mīlestību; taču ne tādu mīlestību, ar kādu mīl pasaule, kas mīlestībā meklē savu labumu un mīl tikai tik ilgi, kamēr no mīlestības iespējams gūt baudu un labumu, bet tā, kā mūs mīlējis Kristus, kas mūsos nav meklējis ne baudu, ne labumu. Viņš pats sevi par mums ir atdevis (nemaz jau nerunājot par visiem dārgumiem, kurus Viņš mums ik dienu dod). Mūsu labā Kristus pats kļuvis par upuri un dāvanu – lai samierinātu mūs ar Dievu, darītu mūs par Dieva bērniem un Viņa īpašumu. Tā arī mums jāatdod mūsu manta, ļaujot, lai to ņem un iegūst ne vien draugi, bet arī ienaidnieki. Un arī te vēl nedrīkstam apstāties – mums jāspēj pašiem sevi nodot nāvē kā draugu, tā ienaidnieku labā, nedomājot ne par ko citu kā vien par to, kādā veidā mēs ar savu miesu un mantu varētu kalpot un būt noderīgi citiem šajā dzīvē – tādēļ ka zinām: Kristus ir mūsu un Viņš mums ir devis visu.
Vārdus: “Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu”, Sv. Pāvils ir ņēmis no Vecās Derības. Tajā aprakstītie upuri bija kā salda smarža Dievam, tas ir, Viņam tīkami un labprāt tika pieņemti; taču ne pašu darbu un upuru dēļ – kā domāja jūdi un tika visu praviešu nosodīti –, bet gaidāmā Kristus dēļ. Viņš bija patiesais un īstais Upuris, uz kuru bija vērsti un kurā ietverti visi pārējie upuri. Tas ir, it kā Sv. Pāvils sacītu: visi Vecās Derības upuri ir pagājuši – nu vairs nav vajadzīgs neviens cits upuris, bet vienīgi pats Kristus, kas smaržo saldi, tas ir, Dievs to ar prieku un labprāt pieņem – tā varam būt droši, ka šis Upuris, kas upurēts par mums, ir Dievam tīkams. Tādēļ arī mums, kristiešiem, nav vairs neviena cita upura, kas par mums varētu tikt upurēts – tikai šis vienīgais Upuris, kas reiz ir nests. Lai gan arī mēs paši, sekodami šim piemēram, upurējam savu miesu (Rom. 12:1), tomēr tas nav upuris par mums vai par kādu citu; šāds nopelns piederas tikai šim vienīgajam – Kristus upurim. Tādēļ slikti ož visi tie upuri, kas tiek upurēti ar nodomu pašiem izpelnīties mūsu grēku piedošanu; par to plašāk runāsim cituviet.
“Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas.”
Vārdos “visāda veida netīra dzīve”, kas nav tikai “netiklība” vien, Sv. Pāvils ietvēris visus miesaskāres veidus ārpus laulības kārtas; viņš negrib tos visus nosaukt, rupji aprakstot katru nešķīstības veidu, kā tas darīts Rom. 1:26-27. Lai gan kristiešu vidū arī laulības kārtā jāsaglabā mērenība, izpildot laulības pienākumu, lai novērstu nešķīstību un netiklību. Vislabāk un pareizāk gan būtu rīkoties tā, kā tagad reti kurš spēj – ka laulātie nododas miesīgai kopībai tikai, lai radītu miesas augļus.
Sv. Pāvils saka, ka šādas lietas – netiklība un visāda veida netīra dzīve – nedrīkstētu būt atrodamas kristiešu vidū; daži vājie arvien krīt grēkā, taču tad nepieciešams viņiem palīdzēt – nosodīt, aizrādīt, atturēt, mudināt laboties – nevis ļaut turpināt nešķīstu dzīvi; dziedināt un apklāt vājāko kristiešu vainas, lai pagāni nevarētu sacīt, kā iepriekšējā vēstulē lasījām: kristieši savā vidū pacieš šādus netikumus – tā ir viņu daba; pagānu vidū tā notiek. Bet tas, ka daži kristieši krīt, ir jāpanes, ja vien vairums dzīvo pareizi un nemāca nešķīstu dzīvi, bet nosoda to un palīdz laboties tiem, kas grēko. Arī Sv. Pāvils Gal. 6:1 māca, ka grēkā kritušos nepieciešams lēnprātīgi pamācīt; tomēr viņš norāj korintiešus, ka tie atstāj grēku nenosodītu – 1. Kor. 5:2. Jo nosodīta grēka dēļ jau vairs nevar izcelties apkaunojošas runas.
Tāpat jāsaprot, ka kristieši nedrīkst būt vainojami mantrausības grēkā, tas ir, ja arī viņu vidū kāds būtu mantkārīgs un darītu pāri otram vai ķildotos laicīgās mantas dēļ – kā sacīts 1. Kor. 6:1 –, tas nedrīkst palikt nenosodīts un nelabots. Evaņģēlija mācībai jābūt acīmredzamai visu ļaužu vidū – kā Sv. Pāvils 2. Kor. 6:3 saka: “.. lai kalpošana netiek pelta.” To saku tādēļ, ka ir cilvēki, kas, tiklīdz ierauga, ka ne visi kristieši ir spoža svētuma pārpilni, uzreiz domā: īstu kristiešu nemaz nav, tātad Evaņģēlijs ir veltīgs un maldīgs – itin kā kristīga dzīve būtu viena vienīga uzvara un triumfs pār grēku; taču patiesībā tā vēl arvien ir sīva cīņa. Bet, ja jau cīņa, tad tā arī jābūt, ka daži bēg, daži tiek ievainoti, daži krīt un tiek nonāvēti; jo karš nevar būt bez zaudējumiem, ja tas ir īsts karš.
Apustulis min arī iemeslu, kādēļ nav labi, ja kristiešiem var pārmest šādas lietas, proti – viņi ir svētie, un svētajiem pienāktos un pieklātos būt šķīstiem un lēnprātīgiem, tā dzīvot un to mācīt. Tu redzi, ka kristiešus, kas taču šajā dzīvē vēl ieslodzīti grēcīgā miesā un asinīs, Sv. Pāvils nosauc par svētajiem – bez šaubām, ne jau viņu labo darbu, bet Kristus svēto asiņu dēļ, – kā viņš saka 1. Kor. 6:11: “Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” Ja esam svēti, mums tas jāapliecina darbos; un, ja arī mēs vēl būtu vāji, mums ik dienu jātiecas kļūt šķīstiem, brīviem no mantkārības – par godu un slavu Dievam, tā ka arī neticīgie labotos.
“.. tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas..”
“Bezkaunība” ir nešķīsti, necienīgi vārdi, kas saistīti ar netiklību, nešķīstību un miesīgiem grēkiem; šādi vārdi itin bieži tiek lietoti viesnīcās un visur, kur notiek rīšana, žūpošana un spēles. Sevišķi vieglprātīgi un veikli šādās lietās bija grieķi – to parāda viņu dzejnieku un rakstnieku sacerējumi. Apustulis šeit īpaši runā par apkaunojošiem vārdiem, kas tiek lietoti publiski, bez kauna un apdoma. Tie modina ļaunas domas un rada lielu apgrēcību – īpaši jauniešu vidū. Arī 1. Kor. 15:33 Sv. Pāvils saka: “Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” Un, ja arī daži kristieši būtu tik neapdomīgi, ka atļautos darīt tādas lietas, tomēr ļaužu vidū šādai rīcībai jātiek nosodītai – lai neradītu draudzei sliktu slavu, it kā kristiešu vidū, tāpat kā pie pagāniem, tiktu mācītas un pieņemtas šādas nepiedienīgas lietas.
“Tukšas runas” ir pļāpas, pasakas un visādi izdomājumi, kādi īpaši bagātīgi atrodami pie grieķiem – viņi ir ļoti veikli pasaku sacerēšanā. Pie mums šādas tukšas runas ir nostāsti, ko sievas un meitas mēdz stāstīt pie vērpjamā ratiņa, tāpat arī dažādu palaidņu izdomāti teicieni, laicīgas dziesmas, kuras mēdz būt vai nu apkaunojošas, vai veltītas tukšām, nederīgām lietām. Tukšām runām jāpieskaita arī Kalenbergas priestera, Bernes Dītriha[1] un citu tamlīdzīgu vīru bezgala daudzie sacerējumi.
Īpaši nekristīgi ir piekopt tukšas runas draudzes vidū, kad tā nāk kopā, lai klausītos Dieva vārdu un mācītos Rakstus. Bet tā tas allaž notiek visur, kur kopā sanāk daudz ļaužu. Iesākuši runāt par nopietnām lietām, tie drīz vien pievēršas tukšām, vieglprātīgām, smieklīgām runām, velti zaudēdami laiku un palaizdami garām pašu labāko. Tā tas līdz šim ir noticis – Lieldienu svētkos sprediķī tiek iesaistītas muļķības, smieklīgas pļāpas, lai tikai pamodinātu tos, kas aizsnaudušies; tāpat arī Ziemassvētkos – šūpojot bērniņu un ākstoties ar dzejoļu skandināšanu; līdzīgi noticis arī ar trim svētajiem ķēniņiem, Kristus ciešanām, ar Dorotejas un citu svēto pieminēšanu.
Šeit es varētu runāt arī par svēto leģendām un lielajiem melu stāstiem par brīnuma zīmēm, svētceļojumiem, misēm, svēto kalpošanu, grēku atlaidām un tamlīdzīgām lietām, kas tajos laikos tika slavētas no kanceles; taču šīs lietas ir pārāk nopietnas – tie nav tikai vieglprātīgi meli, kas sabojā labus tikumus, kā Sv. Pāvils saka, bet pilnīgi izposta ticību un Dieva vārdu, tā ka neviens svētais nespēj paglābties. Tādi joki rada pārāk nopietnas sekas; lai gan tiem, kas tos saprot, šie tukšie vārdi ir tikpat vieglprātīgi un zaimojoši meli kā tukšas runas, ko Sv. Pāvils pats nosauc par fabulus – pasakām, vecu sievu tenkām, 1. Tim. 4:7. Taču tās ir cilvēciskas pasakas, kurām ļaudis netic, uz kurām tie nepaļaujas, bet smejas par tām – tās spēj samaitāt vienīgi ārējus tikumus, aizkavēt labo, darīt kristiešus vēsus un nolaidīgus. Bet šīs, iepriekš pieminētās, ir velnišķīgas pasakas, kas tiek nopietni uzņemtas ar ticību un uzskatītas par patiesību, lai gan velns ar saviem eņģeļiem par tām smejas.
Joki ir jautri, reizēm aizskaroši vārdi, ko mūsu laikos mēdz dēvēt par pieklājīgām un laipnām runām, kas ļaudīm liek smieties, dara tos priecīgus un līksmus – kā tas notiek saviesīgā dzīvē pie pārtikušiem cilvēkiem. Pagāni šādu jokošanu ir uzskatījuši par tikumu – Aristotelis to sauc par eutrapelia; bet Sv. Pāvils māca, ka kristiešiem tas ir netikums. Mums ir citāda veida laipni un priecīgi vārdi, kas dara mūsu sirdis līksmas un priecīgas Kristū; lai gan visi kristieši nav tik šķīsti, ka neviens šādās lietās negrēkotu. Taču mēs tādus jokus un tukšas runas neslavējam, bet nosodām un aizkavējam – īpaši draudzē, sludināšanā un mācīšanā, kā arī Kristus saka: pastarā dienā cilvēkam nāksies atbildēt par katru vieglprātīgu, nevajadzīgu vārdu. Kristiešiem jābūt krietniem ļaudīm, tomēr reizē arī laipniem – lai viņu laipnība būtu nopietna un nopietnība – laipna; tādu piemēru mums Evaņģēlijā rāda Kristus dzīve.
“.. tādas lietas neklājas..” [2]
Šajos vārdos Sv. Pāvils ietver visus pārējos nevajadzīgos vārdus, kam nav sava īpaša apzīmējuma. Bet par tukšiem un nevajadzīgiem apustulis atzīst visus vārdus, kas nekalpo ticības celšanai, nedz arī miesas uzturēšanas vajadzībām. Šīs īsās dzīves laikā mums pietiek svarīgu lietu, par ko runāt; turklāt ir derīgi un jauki runāt par Kristu, par mīlestību un citām vajadzīgām lietām – arī apustulis šajā vēstulē piemin pateicību. Slavas un pateicības vārdiem ik dienu bez mitas būtu jāatskan no mūsu lūpām – kā vienatnē, tā publiskās runās. Pateiksimies par nenovērtējamo dārgumu, ko Dievs mums devis Kristū! Bet mēs pievēršamies vispirms nevajadzīgajam, tā ka vajadzīgais paliek otrajā vietā. Ievēro labi: ja Sv. Pāvils negrib paciest kristiešu vidū tukšu jautrību un apkaunojošas runas, ko tad viņš teiktu par nekrietnu aprunāšanu, kas ir tik ierasta it visur, kur ļaudis sanāk kopā – kaut vai tikai divi vien? Jā, ko gan viņš sacītu par tiem, kas atklāti, sludināšanas laikā cits citu lamā un zākā, aizskar un zaimo?
“Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā!”
Tas sacīts skaidri un tieši, – kas ticību neapliecina ar tās augļiem, tas ir pagāns, lai arī slēpjas aiz kristieša vārda; spriedums ir vienkāršs un skarbs. Netiklis ir noliedzis ticību, nešķīstais ir noliedzis ticību, mantrausis ir noliedzis ticību. Tie visi ir atkritēji – zvēresta pārkāpēji un Dievam neuzticīgi cilvēki, – kā arī 1. Tim. 5:8 sacīts: “Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” Vai gan apustulis varētu izteikt vēl bargākus draudus? Un viņš saka: to iegaumējiet! Tas ir: nešaubieties, ka tā tas ir, nejokojiet ar šādām lietām un nedzīvojiet viltus drošībā. Kristieša vārds un tas, ka esat pulcējušies kristiešu vidū, jums nepalīdzēs, – tāpat kā jūdiem nelīdz, ka viņus sauc par Ābrahāma pēcnācējiem un Mozus mācekļiem. Uz katru no jums attiecas vārdi, kurus Kristus saka Mt. 7:21: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana Debesu Tēva prātu.” Mums tas ir jādara – ticībai jātiek apliecinātai ar darbiem.
Ja nu te nelīdz Dieva mīlestības debesu aicinājums, kas izteikts iepriekš, vēstules sākumā, tad jācer, ka palīdzēs elles uguns baisie draudi, proti: ja ļaudis neseko Dievam, nedzīvo mīlestībā un neapliecina ticību ar darbiem, tad viņiem jāzina, ka tie nav Dieva bērni, nedz Viņa valstības mantinieki; tātad šie cilvēki noteikti ir velna un elles mantinieki. Ja kādu šie divi pamudinājumi vēl atstāj vienaldzīgu, tas laikam gan ir no koka vai akmens, jā, viņa sirds ir līdzīga kalēja laktai – kā Ījabs saka.
Sevišķi bargi apustulis tiesā mantraušus, nosaukdams tos par elku kalpiem, tā ka ir skaidri jūtams viņa naids pret alkatīgajiem. Arī Kol. 3:5 apustulis nosauc viņus šajā pašā vārdā. Manuprāt, tas tādēļ, ka citi grēki ir saistīti ar kādas lietas izmantošanu, lai tā kalpotu cilvēka kārībām: netiklis un nešķīsts cilvēks izmanto miesu savai kārībai; augstprātīgais izmanto mantu, prasmes, labvēlību un citus cilvēkus, lai gūtu sev godu; tikai nelaimīgais elku kalps pats kļūst par savas mantas kalpu – viņa grēks ir tāds, ka viņš krāj un taupa, sargā un glabā naudu un mantu, bet neuzdrīkstas to lietot ne savā, ne citu cilvēku labā. Viņš kalpo mantai kā savam dievam – mantrausis drīzāk ļautu aiziet bojā Dieva valstībai un pasaulei nekā aizskartu savu mantu; viņš nevar dot ne grasi, lai uzturētu kādu sludinātāju vai skolotāju, lai veicinātu Dieva vārda un Viņa valstības izplatīšanos. Viņa paļāvība un uzticība pieder naudai, nevis dzīvajam Dievam, kas apsolījis bagātīgi dot visu, kas vajadzīgs cilvēka iztikai. Nauda tiešām ir mantrauša dievs, un ir taisnīgi saukt viņu par elku kalpu. Bez debesu valstības gan viņam vajadzēs iztikt. Tas tiešām ir kaunpilns grēks. Kauns un bēdas tev, neticība, tu mūsu ienīstais netikums!
“Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām..”
Apustulis brīdina no tiem, kas prot liekulīgi apgalvot, ka nešķīstība esot sīks un nenozīmīgs grēks. Ir redzēti daži pat tik bezkaunīgi skolotāji kā grieķu filozofi un dzejnieki, kas par ļaunumu neuzskatīja nekāda veida nešķīstību, izņemot vienīgi laulības pārkāpšanu; tie domāja, ka nešķīstība ir tikpat dabiska lieta kā ēšana un dzeršana. Tā, piemēram, Terencijs[3] saka: tas nav ne grēks, ne kauns, ja jauneklis nododas netiklībai utt. Tas nozīmē – nezināt par Dievu gluži neko, dzīvot kārībās, kā to dara pagāni – kā iepriekš esam dzirdējuši. Tie visi ir tukši vārdi, kas gan šķiet saprātīgi, taču šādas runas ir veltīgas un nespēj nevienam palīdzēt. Tāpat arī mantkārība rotājas un izliekas, it kā tā nebūtu grēks – it kā cilvēks drīkstētu darīt pāri otram, tiekdamies pēc sava labuma; daži saka, ka tas esot prātīgi un apdomīgi, kaut arī šādas prātīgas rīcības dēļ nabadzīgajiem vajadzētu ciest trūkumu un mirt badā. Tās visas ir īsti pagāniskas un aklas runas, pretošanās kristīgai mīlestībai.
Bet mums ir cita gaisma, kas māca, ka šādu lietu dēļ pār neticīgajiem nāk Dieva dusmas – kā apustulis 1. Kor. 10:18 ar daudziem piemēriem paskaidro: netiklības dēļ daudz ļaužu tikuši nonāvēti (4. Moz. 25:18); tāpat nekrietnības, alkatības un nešķīstības dēļ visu pasauli piemeklējuši grēku plūdi. Tie ir bargi, tomēr skaidri un patiesi vārdi. Sv. Pāvils runā par neticības bērniem – tas nozīmē, ka viņi novērsušies un atkrituši no ticības. Te nu mums jāredz un jāmācās, ka tas, kas neapliecina ticību ar darbiem, neatšķiras no pagāna; jā, tāds ir vēl ļaunāks par pagānu – viņš ir noliedzis Kristu un atkritis no ticības; tādēļ pār šādiem ļaudīm nāk Dieva dusmas – arī laicīgi, šeit, virs zemes. Un tas tagad notiek ar mums, vāciešiem – mēs pārpārēm pieredzam dārgus laikus, mēri, karus un asins izliešanu.
Arī tie, kas ir slinki un nolaidīgi, lai pielūko, ka netiek pieskaitīti šiem tukšu runu teicējiem un nederīgajiem skolotājiem. Viņi gan nav tik akli kā pagāni, jo labi zina, ka nešķīstība un mantkārība ir grēki, taču viņi to nemāca un neievēro; tie paļaujas uz ticību, kuras dēļ viņiem būtu jāiemanto pestīšana – bez darbiem, jo darbi nevienu nespēj atpestīt. Vai arī – zinādami, ka ticība bez darbiem nav īsta ticība un patiesai, godīgai ticībai arvien seko augļi un labi darbi, viņi tomēr izturas pārdroši, paļaujas uz Dieva žēlastību, nebīstas Dieva dusmu un tiesas, kas prasa, lai vecais Ādams tiktu sists krustā un labs koks nestu labus augļus. Lai gan, es saku, par tādiem ļaudīm Sv. Pāvils šeit laikam nerunā; viņš norāda uz tiem, kuri, tukšus vārdus runādami, māca, ka nešķīstība nav grēks – tāpat kā ir uzskatījuši aklie pagāni. Tomēr tiem, kas rīkojas līdzīgi pagāniem, negribēdami dzīvot šķīsti un lēnprātīgi, jābīstas, ka viņi arī saņems tādu pašu algu, kāda gaidāma pagāniem, – vēl jo vairāk tādēļ, ka viņi apzināti dara netaisnību – kā Sv. Pāvils Rom. 2:3-5 saka: “Vai nu tu, cilvēks, kas spried tiesu pār tiem, kas tā dara, un pats dari to pašu, domā, ka izbēgsi Dieva sodam? .. Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu..”.
“Nebiedrojieties ar viņiem. Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni.”
Arī apustulis Pēteris 1. Pēt. 4:1-3 saka: “.. tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka, tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai. Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba..”. Kad bijām pagāni, mēs nezinājām, ka visa pagāniskā dzīve ir grēks. Tur vainīga neticības tumsa, kam neredzējām cauri, tādēļ nepazinām Dievu. Bet nu esam kļuvuši gaisma savā Kungā, tas ir, caur Kristu esam apgaismoti – tik brīnišķīgi un bagātīgi, ka zinām ne vien to, kas ir Dievs un ko Viņš no mums vēlas, tāpat arī – kas ir grēks un netaisnība, bet arī paši varam kļūt par gaismu citiem, mācīdami viņiem to, ko zinām. Tā Sv. Pāvils slavē tesaloniķiešus, sacīdams, ka viņi ir pasaules gaisma ļaunuma un nekrietnības vidū. Agrāk mēs ne vien dzīvojām tumsībā, bet paši bijām tumsa – ne vien maldījāmies neziņā, bet ar saviem vārdiem un darbiem arī citus vedām tumsā. Tādēļ nu mums jābūt pateicīgiem Tam, kas mūs aicinājis ārā no mūsu tumsas, savā brīnišķīgajā gaismā (1. Pēt. 2:9), un jādzīvo kā gaismas bērniem (Ef. 5:8).
“Gaismas[4] auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība.”
Tā kā apustulis šeit runā par gaismu, labāk būtu skanējuši vārdi “gaismas auglis”, kā tas rakstīts latīņu tekstā, nekā “Gara auglis” atbilstoši grieķu tekstam. Un kas to lai zina, vai grieķu teksts nav ticis mainīts, lai šajā vietā būtu tādi paši vārdi, kādus apustulis lieto Gal. 5:22, runādams par Gara augļiem. Taču tam nav lielas nozīmes – šajā vietā vārdi “gaisma” un “Gars” nozīmē vienu un to pašu. Labprātība ir gaismas jeb Gara auglis, kas pretējs mantkārībai – kristīgs cilvēks ir labs, tas ir – derīgs; viņš labprāt dara labu savam tuvākajam. Taisnība kā Gara auglis (jo arī Gars ir taisns Dieva priekšā) arī izpaužas cilvēku vidū un tāpat ir pretēja mantkārībai – kristietis neņem to, kas pieder otram – ne ar varu, ne viltu, ne, izmantojot izdevību, bet dod katram, kas tam pienākas un pieder – arī pagāniskai valdībai, kā lasām Rom. 13:1. Patiesība ir Gara auglis, kas pretējs liekulībai un meliem – kristietis ir ne vien patiesīgs savos vārdos, bet arī godīgs visā dzīvē; tātad viņš nevar saukties šādā vārdā un nedarīt darbus – būt kristietis, tomēr dzīvot pagānisku dzīvi nešķīstībā, mantkārībā un citos netikumos.
[1] – Bernes Dītrihs – augšvācu teiku galvenais varonis. Ostgotu karaļa Teodoriha Lielā poetizācija. Kopš XII gs. vācu varoņteiku centrālā persona.
[2] – Vācu tekstā – .. un lietas, kuras neklājas.
[3] – Publius Terentius Afer – seno romiešu komēdiju rakstnieks, dzimis ap 185. gadu pirms Kristus Kartāgā. Romā nokļuvis kā vergs. Ieguvis brīvību un, izmantodams grieķu oriģinālus, sarakstījis sešas lugas.
[4] – Vācu tekstā – Gara auglis.
Ieskaties