Augsburgas ticības apliecība: Par Dieva Dēlu

Mūsu baznīcas māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī, tā kā divas dabas – dievišķā un cilvēciskā – ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem.

Viņš ir nokāpis ellē un trešajā dienā patiesi augšāmcēlies, pēc tam uzkāpis Debesīs, lai sēstos pie Tēva labās rokas un mūžīgi valdītu kā Kungs pār visiem radījumiem, kā arī darītu svētus tos, kas tic uz Viņu, sūtīdams viņu sirdīs Svēto Garu, lai Tas viņus vada, mierina un iedrošina, dara dzīvus un aizstāv pret velnu un grēka varu.

Tas pats Kristus, visiem redzot, atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos utt., kā Apustuļu ticības apliecībā sacīts. (Augsburgas ticības apliecības 3.artikuls)

Augsburgas ticības apliecības 3.artikulā Par Dieva Dēlu atkal atklājas ticības apliecinātāju patiesi evaņģēliskie un ekumeniskie centieni. Veidā, kā Kristus šeit apliecināts, atbalsojas gan Atanasija ticības apliecības, gan Halkedonas koncila, gan Apustuļu ticības apliecības Gars. Tomēr luterisko ticības tēvu nolūks neaprobežojas tikai ar senbaznīcas mācības atkārtojumu. Apliecinot senās baznīcas izpratni par Kristu, luterāņi tūdaļ arī norāda, ka no tās likumsakarīgi izriet mācība par taisnošanu ticībā. Kristus persona – tas, kas Viņš ir, nesaraujami ir saistīts ar to, ko Viņš dara mūsu pestīšanas labad.

Dieva Dēla iemiesošanās tiek apliecināta ar vārdiem: „Mūsu baznīcas māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī.” Tādējādi Augsburgas ticības apliecība iesāk ar norādi uz Kristus mūžīgumu, atgādinot mums par Jāņa evaņģēlija pirmajos pantos sastopamo Logosu, kas jau no sākuma bija ar Dievu un bija pats Dievs. Tādējādi tiek noraidīti senie ariāņu maldi – uzskats, ka Kristus ir zemāka būtne nekā Dievs.

Tūdaļ tiek arī pasacīts, kam Dieva Dēla miesā nākšanas noslēpumā pieder iniciatīva. Tā nenāk no cilvēkiem, bet „Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu”. Mūžīgais Dieva Vārds ir tas, kas veidoja Kristus personu. Apliecinot šo bībelisko patiesību, Augsburgas ticības apliecība noraida seno ebionītu ķecerību. Ebionīti iniciatīvu piedēvēja cilvēkam. Viņi iesāka ar vēsturisko cilvēku Jēzu, kas maz pamazām izaudzis un ticis pieņemts par Dieva Dēlu. Šai maldu mācībai sekoja dinamiskais monarhiānisms, sociānisms un modernie Dieva trīsvienības noliedzēji.

Senās ķecerības, kas noliedz Kristus patieso dievišķumu un Dieva iniciatīvu Dieva Dēla miesā nākšanā, daudzos un dažādos veidos atdzimst mūsu dienās. Noraidot ikvienu maldu mācību, luterāņu ticības apliecība māca, ka nevis cilvēks kļuva par Dievu, bet Dievs kļuva par cilvēku: „Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu.” Pareizi izprotot Augsburgas ticības apliecības 3.artikulu, ir redzams, ka tas pašos pamatos noraida arī izšķiršanu starp „vēsturisko Jēzu” un „ticības Kristu” – jēdzieniem, kas lielā mērā dominēja XX gs. kristoloģijā.

Tālāk tiek apliecināta Kristus nevainīgā ieņemšana, kurā balstās mūsu Pestītāja bezgrēcīgums.

Pēc tam tiek norādīts, ka Mūžīgais Vārds pieņēma „cilvēka dabu”, bet ne personu. Pretējā gadījumā būtu divas personas – Dieva un cilvēka. Dieva Dēls neglāba kādu konkrētu cilvēku, bet pieņēma cilvēka dabu, lai tajā izciestu sodu par visu cilvēku grēkiem.

Nākamā sadaļa Augsburgas ticības apliecības 3.artikulā ir mācība par divām Kristus dabām, kas vienotas vienā personā: „Divas dabas – dievišķā un cilvēciskā ­ ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks.”

Dieva Dēla miesā nākšanai jeb cilvēka dabas pieņemšanai ir konkrētas sekas : personas vienība – abas dabas „ir nedalāmi vienotas vienā personā”. Šis Halkedonas kristoloģiju atspoguļojošais formulējums bez šaubām ir vērsts pret Šveices reformatoru Ulrihu Cvingliju.

Lai gan arī Cvinglijs ārēji centās turēties pie klasiskās kristoloģijas, tomēr viens no valdošajiem viņa teoloģijas principiem – Dievs un cilvēks ir pilnīgi pretstati – nenovēršami ietekmēja viņa izpratni par abu Kristus dabu savstarpējām attiecībām. Cvinglijam šķita neiespējama jelkāda dievišķās un cilvēciskās dabas reāla vienība. Tādēļ viņš par katru Kristus dabu centās runāt atsevišķi, proti – ar savu dievišķo dabu Kristus zina visu, bet Viņa cilvēciskās dabas zināšanas ir ierobežotas; Kristus dievišķā daba ir vienota ar Tēva mūžīgumu, to nav iespējams kārdināt un tā ir nemirstīga, bet Kristus cilvēciskā daba slāpst, ir izsalksi, cieš un mirst. Runājot par Kristu šādi, līdz tādai pakāpei tiek apdraudēta Viņa personas vienība, ka, šķiet, Cvinglijs runā par divām dažādām personām.

Lai aizstāvētu savus uzskatus, Cvinglijs izstrādāja īpašu hermeneitisku teoriju. Saskaņā ar šo teoriju, kad Bībelē tiek runāts par vienu Kristus dabu, tad ar to esot jāsaprot otra, un, kad tiek runāts par abām dabām, tad esot jāsaprot, ka tiek runāts tikai par vienu. Tādējādi Cvinglijs pavēra durvis pilnīgai ekseģētiskai patvaļai. Piemēram, ja Jāņa 1:14 mēs lasām, ka Vārds jeb Dievs kļuva miesa, tad pēc Cvinglija domām tas jāsaprot pilnīgi pretēji – cilvēks kļuva Dievs, jo Dievs nevarot kļūt par kaut ko nepilnīgu. Tādējādi Cvinglija apgalvojumi, ka viņa uzskati ir saskaņā ar senbaznīcas dogmām, ir jāuzskata par nepamatotiem, jo viņa teoloģijā nekur neparādās reāla vienība starp abām Kristus dabām, patiesību sakot, tā tiek noliegta.

Luters ļoti pamatīgi analizēja šo Cvinglija teoriju savā Svētā Vakarēdiena apliecinājumā (1528) un secināja, ka tai nav pamatojuma Rakstos. Tādējādi Cvinglija mācība ir velna izdomājums, jo viņa izdomātais kristus pats ir glābjams un nespēj glābt nevienu. Patiesībā Cvinglija mācība nozīmē atklāsmes noliegšanu, jo, ja Dievam par katru cenu ir jāpaliek debesīs, tad mēs nevaram Viņu sastapt Kristū.

Cvinglijs bija racionālists, kas saprātam piešķīra galveno lomu arī teoloģijā un savos uzskatos vairījās no loģiskām pretrunām. Turpretī Luters un luterāņu ticības apliecinātāji Augsburgā kopā ar visu pareizi ticošo katolisko baznīcu apliecināja: lai gan Dievs nevar ne ciest, nedz mirt, tad tomēr, tā kā dievišķība un cilvēcība ir cieši vienotas vienā Kristus personā, viss, kas notiek ar cilvēka dabu, notiek arī ar Dieva dabu un otrādi. Tādēļ ir pareizi sacīt, ka Dievs cieš un cilvēks Jēzus ir Dievs, kā arī pareizi ir saukt Jaunavu Mariju par Dieva dzemdētāju. Kristū Dievs un cilvēks vienmēr ir kopā.

Luterāņu teologi apliecināja Bībeles mācību un vairījās no metafiziskām spekulācijām par Kristus dabām. Viņi centās cieši saistīt Kristus personu ar Viņa veikumu. Ne tā, ka Kristus veikums radītu Viņa personu, bet drīzāk gan tā, ka persona kļūst pazīstama pēc tās veikuma. Vēl vairāk, luterāņu teologi Augsburgas ticības apliecībā apgalvo, ka mācība par Kristus personu ir saprotama vienīgi ņemot vērā 3.artikulā norādīto Viņa miesā nākšanas mērķi – upurēt Sevi par visiem cilvēku grēkiem.

Ar vārdiem – “piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts” – evaņģēliskās ticības apliecinātāji izsaka to, ko dogmatikā saucam par Kristus zemības jeb pazemošanās stāvokli.

Atceroties, ka uzsvars šajā artikulā ir uz abu Kristus dabu vienību Dieva Dēla personā, mēs šeit skaidri ieraugām ticības apliecinātāju domu – Kristus ir cietis kā patiess cilvēks un patiess Dievs. Te rodas jautājums – vai Dievs var ciest? Protams, ka Dievs nevar ciest, bet tomēr Dieva Dēls cieta savā pieņemtajā cilvēka dabā. Abas atšķirīgās Kristus dabas ir nedalāmi vienotas vienā personā. Tādēļ, ja cieš viena daba, tad mēs ar pilnām tiesībām varam sacīt, ka cieš visa persona – Dieva Dēls.

Atziņa par Dievcilvēka ciešanām nebija agnostiķiem raksturīga iluzora lieta, kas paliek iedomu pasaulē. Tādēļ Augsburgas ticības apliecības autori abās (latīņu un vācu) versijās uzsver, ka Kristus ciešanas ir bijušas pilnīgi reālas – patiesi cietis.

Tālāk ticības apliecība pievēršas Kristus paaugstināšanās jeb godības stāvoklim. Tā apraksts iesākas ar vārdiem “Viņš ir arī” (idem). Arī šeit mēs ieraugām luterāņu vēlmi uzvērti apliecināt abu Kristus dabu vienību Dieva Dēla personā. Tas bija mūžīgais Vārds (Logos), kas bija iemiesojies – pieņēmis cilvēka dabu un tapis par cilvēku, izcietis zemības stāvokli un pēc tam paaugstinājies jeb atgriezies godības stāvoklī.

Šā stāvokļa apraksts turpinās ar vārdiem – nokāpis ellē. Kalvinistu ticības apliecībās Kristus nokāpšana ellē tiek piedēvēta Viņa zemības stāvoklim kā pēdējā visdziļākā pazemošanās. Turpretī luterāņiem tā pašsaprotami ir Viņa pirmā paaugstināšanās pakāpe, ja tā varam sacīt. Protams, mūsu cilvēciskā valoda ir ierobežota. Grūti tajā aprakstīt un izteikt dievišķas lietas, tomēr tik daudz, cik mēs spējam, mums sava valoda jāliek lietā arī šajā ziņā un kā to pieprasa 2. un 8. bauslis, jādara tas pareizi bez kļūmēm un maldiem.

Luterāņu teologi šim jautājumam ir pievērsušies vēlreiz Konkordijas Formulā, kas savā būtība ir Augsburgas ticības apliecības komentārs. Tajā evaņģēliski luteriskie ticības tēvi vēršas pret tiem, kuri Kristus nokāpšanu ellē uzskata par Viņa briesmīgajām ciešanām pie krusta, kā arī pret tiem, kas uzskata, ka laikā, kad Viņa miesa atradās kapā, Kristus dvēsele cietusi ellē, lai līdz galam piepildītu cilvēku pestīšanas darbu. Vēršoties pret šiem maldiem, Konkordijas formulā uzsvērta bērnišķīga jeb bībeliska ticība tam, ka visa Kristus persona, gan Dievs, gan cilvēks, pēc guldīšanas kapā nokāpa ellē, uzvarēja velnu, iznīcināja elles varu un atņēma velnam visu viņa varenību. (Konkordijas Formula. IX)

Tālāk Augsburgas ticības apliecības 3.artikulā seko vārdi – trešajā dienā patiesi augšāmcēlies. Šie vārdi no Klusās sestdienas ieved mūs Lieldienās. Ievērojiet, ka luterāņu ticības apliecinātāji te atkal lieto latīņu vārdu vere un vācu wahrhaftig – patiesi, tādējādi uzsverot Kristus augšāmcelšanās patiesumu, realitāti. Vārdi Viņš arī uzsver personas vienību. Tātad arī Kristus cilvēka daba tika augšāmcelta. Vārds patiesi izslēdz jelkādu spirituālismu, kas bija raksturīgs agrīno sektu maldiem un arī mūsu dienās sastopams gan New Age, gan citu tamlīdzīgu kustību mācībā. Patiesi – pilnīgi reāli, konkrēti, noteikti –augšāmcēlās Kristus cilvēciskā miesa. Te vispār nevar būt runas par dievišķās dabas augšāmcelšanu vai paaugstināšanu. Paaugstināta un augšāmcelta tiek Kristus cilvēciskā daba!

Ticības apliecības teksts turpinās ar vārdiem pēc tam uzkāpis Debesīs, lai sēstos pie Tēva labās rokas un mūžīgi valdītu. Ir pastāvējušas un turpinās domstarpības Kristiešu vidū par vārdiem – Tēva labā roka. Īpaši asi šis jautājums tika diskutēts starp luterāņiem un reformātiem. Ulrihs Cvinglijs bija izteicis domu, ka Kristus miesa lokāli atrodas blakus Dieva labajai rokai un tādēļ nevar būt klātesoša Svētajā Vakarēdienā. Luters savos rakstos, īpaši viņa Lielajā apliecībā par Vakarēdienu (1528), uzsvēra, ka Dieva labā roka nav kāda noteikta vieta debesīs, bet ar šiem vārdiem jāsaprot Dieva visvarenība, kas pilda debesis un zemi. Šī Lutera izpratne ir atzīta par pareizu un luterāņu ticības apliecībās apliecināta kā bībeliska.

Ar vārdiem – lai sēstos pie Tēva labās rokas un mūžīgi valdītu kā Kungs pār visiem radījumiem, kā arī darītu svētus tos, kas tic uz Viņu, sūtīdams viņu sirdīs Svēto Garu, lai Tas viņus vada, mierina un iedrošina, dara dzīvus un aizstāv pret velnu un grēka varu – luterāņu ticības tēvi Augsburgā ir vēlējušies uzvērt to, ka Kristus ir dzīvs Pestītājs jeb Glābējs. Pilnīgi pretēji daudziem lielajiem reliģiskajiem līderiem, kas iedibināja savas reliģijas un tagad ir klātesoši saviem sekotājiem kā cilvēki, kas reiz dzīvojuši, Kristus ir augšāmcēlies un uzkāpis debesīs. Tas nenozīmē, ka Viņš atrastos tālu no saviem ticīgajiem. Viņš turpina tos glābt un būt kopā ar tiem, esot tiem vēl tuvāk nekā Viņš bija savas zemes dzīves laikā.

Tālāk atsaucoties uz Apustuļu ticības apliecību luterāņi norāda, ka tas pats Kristus, visiem redzot, atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Kristus otrreizēja atnākšana tiek apskatīta atsevišķi 17.artikulā. Šajā 3.artikulā īpaši tiek uzsvērts, ka tas Kristus, kas, visiem redzot, atgriezīsies otrreiz, lai tiesātu pasauli, ir tas pats Kristus, par kuru mēs iepriekš runājām – miesā nākušais mūžīgais Vārds, viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks vienā Dieva Dēla personā. Pasaules tiesnesis būs tas pats Kristus, kas kļuva par mūsu Pestītāju un salīdzināja mūs ar Tēvu. Atziņa, ka pasaules galā tās tiesnesis būs mūsu Glābējs ir ļoti mierinoša un iepriecinoša.

Mēs apzināti esam izlaiduši daļu 3.artikula teksta, lai varētu iesāktajā secībā apskatīt atsevišķi divus izteikumus.

Pirmais izteikums nepārprotami māca par Kristus vietnieciskajām ciešanām – Dieva Dēls kļuva par cilvēku, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi. Latīņu oriģinālteksta ut reconciliaret nobis Patrem doma ir nevis, ka jāsalīdzina cilvēks, kam jāatmet savs ienaids pret Dievu, kā daudzi mācījuši jau kopš viduslaikiem, bet jāsalīdzina ir Dievs. Pareizu šā latīņu teksta izpratni mums sniedz vācu teksts, kur skaidri runāts par Dieva dusmām, kas jāslāpē. Romas katoļu baznīcā populārā Anselma pestīšanas teorija bija pārāk juridiska un tā atspoguļojas Romas baznīcas gandarīšanas sistēmā. Anselma teorija bija vienpusīga arī tādēļ, ka viņš runāja tikai par Kristus aktīvo paklausību, tas ir, to, ka Kristus paveicis mūsu vietā to, ko mēs nespējām. Mūsu ticības apliecība runā arī par pasīvo Kristus paklausību – būt par upuri mūsu labā, tas ir, būt par upuri par mūsu grēkiem.

Tālāk, otrajā izteikumā uzvērta atziņa, ka Kristus ir upurējis sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem. Tādejādi ir uzvērts tas, ka Kristus upuris ir izpircis visus cilvēces grēkus. Romas katoļu baznīcā tika mācīts, ka Kristus gandarīšanas darbs attiecas tikai uz iedzimto grēku. Par katra cilvēka ikdienišķajiem grēkiem tam bija jāmaksā pašam, izpērkot tos ar īpašiem priestera uzliktiem gandarīšanas darbiem un ar viņa veikto Kristus upura atkārtojumu Romas baznīcas misē. Pret šo dziļi maldīgo izpratni, kas bija ieviesta, lai stiprinātu Romas baznīcas hierarhisko sistēmu, bija vērsti iepriekšminētie evaņģēlisko ticības apliecinātāju vārdi, ka Kristus vietnieciskais upuris attiecas uz visiem cilvēku grēkiem. Kristus veikums ir pilnīgs. Viss patiešām ir piepildīts pie Golgatas krusta un cilvēkam nav nekā tāda, ar ko viņš varētu papildināt Kristus darbu, nedz arī tas ir vajadzīgs. Katrs mēģinājums to darīt novestu pie bezjēdzīgas un zaimojošas Kristus veikuma noniecināšanas.