Krusta un asins kristība
Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta. (Lk.12:50)
Bet kas tā ir par kristību, par kuru Viņš vēl runā? Viņš saka: “Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā es mokos, kamēr tā būs pabeigta.”
Viņš, nesdams pasaules grēkus, iet kādu ceļu. Ceļu pretī savam krustam. Lai šie grēki tiktu pienagloti pie šī krusta staba, lai viņi tiktu izdeldēti un iznīcināti. Viņš nāk, lai pats ļautos sevi piesist pie šī krusts staba ar visiem mūsu grēkiem un lai saņemtu Dieva sodu, lai šie grēki Viņā tiktu izdeldēti. Līdzi, lai Viņš arī izciestu un izjustu visas sāpes, visu sodu, ko šie grēki ir pelnījuši. Par šo kristību Viņš runā. Par savu asiņu kristību, par savu krusta nāves kristību. Un tāpat kā tai kristībai, ko Viņš saņēma no Jāņa bija divas puses, arī šai krusta un asins kristībai ir divas puses
Mēs lasām pie apustuļa Pāvila, kur viņš skaidro šķietami vienkāršu un bieži vien pasaulē nicinātu un neievērotu lietu Svēto Kristību Viņš raksta Romas draudzei, kur šie ļaudis, protams, pēc Kristus pavēles, bija saņēmuši Svēto Kristību un tomēr bija palikuši nesaprašanā, ko tad viņi īsti ir saņēmuši un apustulis tiem raksta: “Vai tad jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā.” (Rom.6:3-5)
Citviet pamācīdams kristīgos Efezā apustulis raksta par Kristu: “Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.” (Ef.5:25-27)
Citiem vārdiem sakot, apustulis saka: Kristus devās nāvē, mīļie, lai jūs varētu kristībā saņemt Viņa nāves un Viņa augšāmcelšanās spēku Viņš devās šajā krusta un asiņu kristībā, lai jūs kristības ūdenī varētu tikt sagatavoti svēti, šķisti, bez vainas, bez kādas krunkas vai cita trūkuma. Un Dieva priekšā varētu stāties kā Dieva bērni visā pilnībā.
Tā mēs redzam, ka apustulis māca, ka Kristus nāve ir šinī ziņā kristība. To, ko Viņš izcieta pie krusta ir tā kristības daļa. Jā! Tās Svētās Kristības, tās pašas Svētās Kristības, ar ko mēs visi esam kristīti, daļa, kas stāv Dieva Dēla ziņā. Tur, kur Viņš mirst pie krusta, Viņš izdara savu darbu kristībā un tur, kur mēs Svētajā Kristībā, šo dāvanu saņemam – mēs saņemam līdzi šo Viņa darbu.
Tāpēc Jēzus reizē runā gan par savu krusta nāvi, gan par kristību, saukdams šo krusta nāvi līdzi par kristību. Un šajos vārdos mēs esam aicināti dziļi saprast, cik lielas ir tās dāvanas, ko viņš mums ir devis, cik brīnišķas. Cik Viņam grūtas un smagas, bet mums vieglas. Cik Viņam sāpju pilnas, cik mums mūžīgu svētlaimi un prieku dodošas
Viņš šajos vārdos tik cieši sasien kopā savas ciešanas ar Svētās Kristības sakramentu, lai mēs zinātu. Mēs esam šajā kristībā līdzi ietverti. Tajā kristībā, kas mūsu Kungu un Pestītāju nomocīja un nospieda līdz Viņš, pie krusta garu atdodams Dievam, sauca: “Viss piepildīts!”
[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]
Ieskaties