Kas ir derīgs baznīcā?
Pastāv arī tāds ieskats, ka baznīcā noder viss un neder nekas, un tad izvirzās jautājums: “Kas noder baznīcā?” Tas ir jautājums par kārtību nekārtībā, par skaidrību neskaidrībā, un lielā mērā tas ir jautājums par instanci ar atbilstošu autoritāti un tai nepieciešamo rīcības spēju. Nepieciešamību rast atbildi uz šādu jautājumu neviens neapšaubīs, taču šeit parasti jau pašā sākumā jāpiedzīvo neveiksme, kad lemjošajās sanāksmēs uzskatu pluralitātē cenšas panākt konsensu un antagonistiskos virzienos kompromisu.
Citēsim šeit kādu ļoti trāpīgu situācijas aprakstu:
“Pareiza sludināšana paliek obligāts pamats tam, lai būtu baznīca. Bet no visām līdzšinējām pārdomām redzams, ka to īstenot nepavisam nav vienkārši. Kādā jaunā situācijā no paša sākuma nepavisam nav skaidrs, kas runājams kā Dieva vārds, nedz arī jau iepriekš nosakāms, ko draudze uzklausīs un pieņems kā ‘Kunga vārdu’. Nedrīkst arī to daudzveidību, kuri piedalās sludināšanā, nomākt par labu kādai institūcijai, kas ir atbildīga par baznīcas mācību un kas darbojas kā pēdējā instance.”
Faktori, no kuriem, kā šķiet, ir atkarīga atbilde uz jautājumu “Kas der baznīcā?”, tiek skaidri nosaukti to darbības kopsakarā: Pareiza sludināšana ir nepieciešamais pamats baznīcai. Bet grūtības tiek saskatītas tur, ka Dieva vārds jau nav pārvaldāms, un tas, no vienas puses, attiecas uz tā sludināšanas uzdevumu un, no otras puses, uz to, kā draudze to uzklausa, uzņem (recepcija). Uz šo tēzi, ka Dieva vārds nav pārvaldāms, tātad, stingri pamatojas jautājums, kas ir spēkā baznīcā. Uz šādi formulētu jautājumu atbildi sniedz jēdziens magnus consensus (pilnīga saskaņa). Šo magnus consensus saprot kā “konsensa veidošanas procesu”, kurā dalību ņem dažādi faktori un instances tās ir personas un amati, kas izpilda pienākumus baznīcas mācības pārraudzības instancē, tās ir sinodālās un baznīcas vadības lemjošās sanāksmes, taču “galu galā runa nav tikai par saskaņu ar līdzkristiešiem vai baznīcas tradīciju, bet gan pirmām kārtām ar Rakstu liecību.”
“Šis magnus consensus tātad nozīmē vispirms plašu piekrišanu, ko kāds lēmums par mācību rod baznīcā, bet tāpat arī saskaņu ar Bībeli un baznīcas tēviem, ar kuru liecību baznīca saistīta patiesības sludināšanā. Tādējādi šis magnus consensus izveidojas pacietīgā sarunā ar brāļiem un māsām, pastāvīgi uzklausot Rakstus un apliecības un paļāvībā uz Svētā Gara palīdzību, kas mūs grib vadīt pilnā patiesībā (Jņ.16:13).”
No šiem citātiem, kas, droši vien, atspoguļo plašu saskaņu šī jautājuma atbildē, skaidri redzams, ka viss šeit saistīts ar t.s. “neiespējamību pārvaldīt Dieva vārdu”. Svētie Raksti kā Dieva vārdi netiek pretstatīti cilvēku vārdiem, bet gan pēc to izcelsmes un skaidrojuma ir cilvēku vārdi, kas, tos runājot un uzklausot, var kļūt par Dieva vārdiem. Tādēļ Svēto Rakstu Dieva vārds nav vairs tieši pielietojams kā kritērijs garu pārbaudei un atšķiršanai, bet gan tāds kritērijs ir rodams konsensa meklējumu procesā. Pēc norises un rezultāta tāds konsenss tad kā formāls princips ienāk īstenajā kristīgajā mācībā.
Teoloģiski ir pilnīgi aplami, ja šāds magnus consensus tiek uztverts kā dinamisks formāls princips un nevis kā saturisks materiāls princips. Šīs kļūdas cēlonis, zināms, ir tas, ka Svētie Raksti vairs netiek uzskatīti par Dieva vārdu, bet gan ka tā vietā kāds satura ziņā tukšs konsenss izšķir to, kas jāstāsta un jāuzklausa kā Dieva vārds. Šādu Dieva vārda un Svēto Rakstu nodalīšanu reformātori apzīmēja par jūsmošanu.
Ja konsenss kā baznīcā un arī saprašanās mēģinājumos starp baznīcām tiek uzskatīts par formālu principu, tad arī acīmredzot trūkst atziņas par to, ka baznīcas uzdevums ir sludinot sapulcēt pestīšanas draudzi Kristus atkalatnākšanas gaidīšanai, ka runa, tātad, ir par sagaidāmo tiesu. Bet, no šādas perspektīvas raugoties, jāsaprot, ka Dieva vārds ir tas, ar kuru un kurā šajā laikā īstenojas Dieva tiesas galīgais lēmums resp. spriedums, kas būs spēkā mūžībā. Bet ja šeit vairs nav skaidrs, kas ir izšķirošs pestīšanā un tāpēc nepieciešams ticībā, tad kristīgā draudze jau ir pazaudējusi to, kas tā ir kā Jēzus Kristus draudze. Tā pēc savas būtības un sava uzdevuma nav nekāda biedrība vai apvienība, ko vieno vienāda izpratne un saprašanās, bet gan to pulks, kurus izraudzījis Dievs ar savu lēmumu un kuriem apsolīta mūžīga dzīvošana. Kas ir derīgs baznīcā, tas ir spēkā mūžībā, un tas ir saistīts ar Dieva vārda nesatricināmo viennozīmīgumu, kāda tā ir Svētajos Rakstos. Tam nav nekāda cita izziņas avota un arī nekāda cita skaidrojuma un saprašanās veida*.
* – Ir zīmīgi ka šeit citētā teksta – par votumu jautājumā “Kas ir spēkā baznīcā?” – priekšvārdā izteiktais apustuļa lūgums attiecībā uz pārbaudījumu netieši norāda uz 1.Kor.10:15, bet nosaukta tiek vieta 1.Kor.10:14.
Ieskaties