Brīvība no verdzības

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība (1.Jņ.5:4).

Visa Vēstules ebrejiem 11.nodaļa māca mums to, ko senatnes varoņi ir darījuši un cietuši savā ticībā. Tur apustulis atsaucas uz martiru piemēriem, kuri Kristus dēļ atstāja visu, ko dzīvē turēja par dārgu; tie pameta savus īpašumus, mājokļus un mājas, tēvu, māti, brāļus, māsas un draugus un pēc tam atstāja arī pašu dzīvi – to visu viņi darīja ticībā.

To sauc par pasaules uzvarēšanu, jo tās valdnieks velns ar savām viltībām, neticīgā pasaule ar saviem draudiem un solījumiem un miesa ar tās jutekliskumu pret baudām un bēdām – tas viss kārdināja viņus novērsties un zaudēt uzticību Dievam. Bet viņi to visu pārvarēja.

Ticībā viņi uzvarēja pasauli. Tas nozīmē: atdzimis un ticīgs cilvēks nav padots nekādai pasaules verdzībai, viņš spēj pamest un paciest visas lietas, jo viņš nav vergs grēkam un pasaules kārībām un nekalpo tām pat visniecīgākajās lietās.

Brīvība no verdzības nenozīmē, ka viņam nepieķertos itin nekāds ļaunums, nedz arī to, ka vājuma brīdī ticīgais nevarētu klupt un krist. Bet brīvība nozīmē to, ka viņš nepaliek grēkā un neturpina grēku kā kaut ko neizbēgamu – kā tas ir vergam, kam katru rītu no jauna ir jāvelk tas pats darba jūgs. Tāpat grēks un pasaule valda pār saviem vergiem un tiem bieži jācieš, jāraud un jāgaužas savas verdzības dēļ.

Kur cilvēkos nav ticības, tur nav arī uzvarošā spēka un pestīšanas. Tie arvien paliek verdzībā kādiem grēkiem – īpaši saviem iemīļotajiem grēkiem. Daudzus ārējus grēkus cilvēks spēj atmest arī bez žēlastības spēka. Bet, kas no Dieva dzimis, patiešām vairs nevergo grēkam, kaut arī viņam joprojām pieķeras kārdinājumi, pret ko viņš cīnās, paliek nomodā un ik dienas lūdz. Bet cilvēks, kas necīnās un nelūdz, bet attaisno un aizstāv savu grēku, ir grēka vergs.

Atdzimusi dvēsele neatrodas verdzībā pat sīkās, nevainīgās lietās. Piemēram, mīlēt savu tēvu un māti – tā ir laba lieta, kas pavēlēta Dieva vārdā. Bet Kristus māca, ka cilvēks, kas nokļuvis šīs mīlestības verdzībā un nespēj pamest, ja nepieciešams, savu tēvu un māti Kristus dēļ, nevar būt Viņa māceklis.

Turēt īpašumā saimniecību un fermu vai apņemt sievu u. tml. lietas ir labas un nekaitīgas, taču, kad šādas lietas sāk pārņemt cilvēka prātu un attur to no Tā Kunga mielasta un sekošanas Jēzum, tad šīs lietas ved viņu nāvē. Kā jau sacīts, ticība un jaunā piedzimšana nepārtrauc grēcīgās dabas izpausmes, vājības un cīņas, bet ticīgs cilvēks tajās arvien uzvarēs un paliks Tai Kungā.

Tā saka Asafs: “Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu.. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas.. Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps.73:21–26). Tā ir uzvara pār pasauli.

Ja turpretī izrādās, ka, būdams ticīgs, garīgs un dievbijīgs, es nepastāvu pret kādu savu iemīļotu grēku vai kādu gluži nevainīgu, mīļu lietu, bet pakļaujos kārdinājumam, attaisnoju savu maldīšanos, izpušķoju vājību un topu pārvarēts, – tas nozīmē tikai to, ka manas sirds dārgums nav patiesais Dievs un man nav jaunpiedzimšanas un ticības uzvarošā spēka.

“Kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli.” Tā ir kristiešu atšķirības zīme, pēc kuras viņi pazīstami un kura ļauj manīt, ka viņi dzimuši no Dieva. Tas atšķir viņus no neīstiem bērniem, kas Dieva vārdu tver virspusīgi, bet nepiedzīvo tā spēku, tā radot kroplīgu dzīvi, kurā nav īstas dievbijības un dzīvības.

Cilvēks nevar būt dzimis no Dieva un palikt vecajā, mirušajā un pasaulīgajā dzīvē, pēc velna prāta dusot grēkos un dzīvojot kā iepriekš, jo tam būs jānostājas pret velnu un visu viņa valstību. Tādēļ, “ja tu neuzvari pasauli, bet ļauj uzvarēt sevi, tad tu gan vari lepoties ar ticību un Kristu, bet tava rīcība liecinās pret tevi, ka neesi Dieva bērns” (Luters).

Tu nevari būt kristietis un vienlaikus atrasties saskaņā ar pasauli un pasaulīgiem cilvēkiem. Tas nav iespējams, jo tad tu kļūsi viņiem līdzīgs, tiecoties pēc mīlestības un atzinības no cilvēkiem, kuri nemīl un negodā To Kungu.

Tas, protams, nav gluži tas pats, kas gadījums ar Pēteri, kurš aizliedza Kristu, jo viņš tūlīt izgāja laukā un rūgti raudāja. Gan pirms tam, gan pēc tam viņš bija neapšaubāms Kristus māceklis. Taču tāda attieksme pret pasauli nepārprotami ir cilvēciskā goda meklēšana un neuzticība Tam Kungam. “Šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība “ (Jēk.4:4). Nedz Kristus, nedz kāds uzticīgs Viņa māceklis, lai cik mīlošs, jauks, gudrs un rūpīgs, nebija vienlaikus draugos ar Dievu un pasauli.