Kad ziema pārciezta, Nāk jauka vasara [521]
Priekš prieka dažāds krusts Pa laikam jau top justs,
Bet visu bēdu galā Dievs prieku pats izdala!
Dievs var tās bēdas klusēt Un tev likt mierā dusēt.
Krusts, bēdas, noskumšan’, Mums visur gadās gan,
Pēc atkal brīdis rādās, Kad Dievs man prieku gādās;
Dievs nelaimi var klusēt Un tev likt mierā dusēt.
Dažs pie tev pieglaužās, Par draugu izteicās;
Tam, kas tam sirdi rāda, Viņš slazdus, sprostus gāda.
Dievs var to viltu klusēt Un tev likt mierā dusēt.
Uz Dievu nopūties, To bēdās pielūdzies;
Dievs tavu balsi klausīs, Tev bēdās gaisma ausīs:
Dievs naidnieku var klusēt Un tev likt mierā dusēt.
Pats Dievs to redz un jūt, Kad tev viens mats pazūd,
Ja Dievs tā nenolicīs, Tev kaite nenoticīs.
Dievs var tās kaites klusēt Un tev likt mierā dusēt.
Kad bēdas tevi sagrābj, Pats augstais Dievs tev glābj.
No neticības raujies Un Dievam vien paļaujies;
Dievs var tās bailes klusēt Un tev likt mierā dusēt.
Uz Dievu augstaku Liec savu ceribu;
Ja tu tam vaļu liksi, Pie viņa tu pietiksi.
Dievs var tās briesmas klusēt Un tev likt mierā dusēt.
Kad ziema pārciezta, Nāk jauka vasara;
Kad pārciezti tie vaidi, Tad sirdī priekus gaidi:
Dievs tavas mokas slāpēs Un klusēs tavas sāpes.
Kad nabadziba spiež, Kad trūkums tev jācieš,
Neturi sev atstātu, Dievs allaž paliek klātu:
Dievs tavas vainas klusēs, Tu Dieva mierā dusēs’.
Kad draugi atraujās, Uz Dievu jāļaujās,
Kad viss no tev atstājās, tad Dieva palīgs kājās.
Kad bargie vēji pūtīs, Tad aizvēju Dievs sūtīs.
Ak Dievs, tu iedosi Mums prieka-biķeri,
Tām bēdām mieru liksi, Mums jauks un mīligs tiksi.
Tu var’ tās bēdas klusēt Un mums likt mierā dusēt!
To lūdzos pēdīgi, – Tēvs, klausies žēligi:
Atņem nost manas bēdas, Ar kurām sirds vēl ēdās;
Tu man izpestīt vari, Ak žēligi to dari.
Ieskaties