Tas Kungs – mūsu taisnība

Jēzus augšāmcelšanās, tāpat kā citas Dieva glābjošās darbības, nav viegli saprotamas. Tas tādēļ, ka cilvēka prātam tās ir pārāk lielas un augstas, bet, būdams lepns un augstprātīgs, tas nevēlas to atzīt. Tā vietā, lai uzmanīgi klausītos sava Glābēja norādījumos, cilvēks izmisīgi cenšas rast pats savus glābšanās ceļus. Tas gan izskatās diezgan komiski, un velns par to uzjautrinās, taču vienlaicīgi tas ir arī dziļi, dziļi traģiski. Arī antīkajā pasaulē, tāpat kā mūsu dienās, cilvēki daudz domāja un runāja par pēcnāves dzīvi, taču citādi nekā kristieši.

Ceļš uz viņpasauli viņiem gandrīz vienmēr bija vienvirziena ceļš. Tie nedaudzie izņēmumi, kas centās doties pretējā virzienā, tika noraidīti, turklāt ikviens labi apzinājās, ka vai nu pašas šīs personas bija mītiskas, vai arī tādi bija stāsti par viņu augšāmcelšanos, īsi sakot, nāve bija visvarena un izraušanās no tās skavām – neiespējama. Mirušo dvēselēm atlika vai nu kailām klejot pa viņpasauli, vai arī iemiesoties kādā citā ķermenī. „Antīkā pasaule tādējādi iedalījās divās nometnēs – vieni uzskatīja, ka augšāmcelšanās nevar notikt, lai gan viņi to vēlētos, savukārt otrie to nevēlējās, zinādami, ka tā vienalga nav iespējama,” – norāda T.Vraits. Tādējādi, kad pirmie kristieši stāstīja saviem laikabiedriem par Jēzus augšāmcelšanos, viņi tiem vēstīja par kaut ko lādu, kas vēl nebija noticis ne ar vienu cilvēku. Viņi nerunāja par aizkapa dzīvi, kam ticēja daudzi, bet skaidri un saprotami stāstīja par Jēzus miesīgu atgriešanos dzīvē. H.Zase vērš uzmanību uz būtisku faktu, ka kristieši neteica: „Kristus ir dzīvs” tādā nozīmē, ka Viņa idejas dzīvo Viņa sekotāju vidū, bet: „Viņš ir augšāmcēlies”. Turklāt par Kristus augšāmcelšanos viņi runāja ne tikai kā par fizisku augšāmcelšanos, bet arī kā tādu augšāmcelšanos, pār kuru nāvei vairs nav varas. Jēzus augšāmcēlās, lai nekad vairs nemirtu. Viņa augšāmcelšanās bija Dieva iejaukšanās cilvēces vēsturē, lai Jēzus kļūtu par pirmo jauno cilvēku, pirmo Ādamu, kam sekos daudzi. Tas bija jaunas radīšanas, jaunas pasaules iesākums, kas dziļi simboliski notika pirmajā dienā pēc sabata, mūsu svētdienā.

Lai izprastu Jēzus augšāmcelšanos, ir nepieciešams saprast, kas ir nāve. Ja arī pagānu pasaulē nāve lielākoties tika uzskatīta par sava veida ļaunumu, tad kristieši mācīja, ka nāve ir Dieva sods, kas attiecas ne tikai uz miesu, bet arī uz dvēseli. Varētu pat sacīt, ka nāve ir pārkāpēja arests, pēc kura gaidāma Dieva tiesa ar tai sekojošu mūžīgu ieslodzījumu – grēcinieka izolāciju no Dieva un Viņa radītās pasaules. Nāves cēlonis tādējādi meklējams grēkā – radības dumpī pret savu Radītāju. Uzņemdamies cilvēces vainu uz Sevi, Jēzus ar Savas taisnās dzīves un nevainīgās nāves upuri izpirka cilvēci no grēka, nāves un elles varas, gandarot Dievam par Viņam laupīto godu. Augšāmceļot Jēzu no nāves, Dievs apliecināja, ka Viņa Dēla upuris ir pieņemts. Grēcīgā cilvēce bija attaisnota, un Dievs lai varēja pamatoti un taisnīgi izsludināt amnestiju. Cilvēkiem šī amnestija pirmo reizi tika pavēstīta Lieldienu vakarā.

Bija pienācis pirmās nedēļās dienas, mūsu svētdienas, vakars. Tā bija tā pati diena, kurā Jeruzalemes pilsētā risinājās notikumi, kas uz visiem laikiem izmainīja cilvēces likteni un vēstures gājumu. Lai gan Jēzus bija parādījies dzīvs vairākām sievietēm, Pēterim un diviem mācekļiem uz Emavas ceļa, tomēr stāstus par Jēzus parādīšanos daudzi mācekļi uzskatīja par neticamām, izdomātām pasakām. Mācekļi joprojām turējās kopā, šķiet, tajā pašā namā, kur bija ar Jēzu baudījuši Pashā jēru, bet, lai izvairītos no nevēlamiem ciemiņiem, durvis bija aizslēgtas. Tātad pirmo Lieldienu vakarā Jēzus mācekļi joprojām bija neziņas un baiļu mākti. Lieldienu dienā piedzīvotais nebija vēl izgaisinājis viņu bažas un šaubas. Viņi joprojām baiļojās par savu dzīvību, domādami, ka jūdu valdības vīri varētu viņiem atriebties.

Te pēkšņi mācekļu vidū atskan tik labi pazīstamais sveiciens – „Miers ar jums!” (Jņ.20:19) Neskaitāmas reizes Jēzus mācekļi bija dzirdējuši šo sava Kunga sveicienu, kas tos bija iedrošinājis un mierinājis, bet šoreiz tas radīja vairāk uztraukuma un rosības nekā miera. Manīdams mācekļu satraukumu, Jēzus viņiem rāda Savas rokas un sānus. Tās ir zīmes, kas liecina, ka tas patiešām ir Viņš, un arī ko vairāk, proti, ka no caurdurtajām Jēzus rokām un sāniem nāk miers – patiess miers ar Dievu, ko izcīnījis krustā sistais Kungs. Šīs zīmes mācekļus nevar atstāt vienaldzīgus. Uzlūkojot Jēzus caurdurtās rokas un sānus, viņi kļūst līksmi. Patiešām, neparastas ir šīs brūces. Parasti šādi ievainojumi izraisītu visu ko, tikai ne mieru un prieku, bet Jēzus brūces ir citādas. Ritēs gadu simti un tūkstoši, bet šis prieks nemitēsies. Uzlūkojot Krustā Sistā brūces, arvien jauni un jauni mācekļi gūs mieru un prieku. Kopš šīs neparastās svētdienas katru svētdienu no jauna Jēzus nāks Savu mācekļu vidū, lai nestu viņiem tādu pašu līksmību kā toreiz apustuļiem un pirmajiem mācekļiem.

Uzsverot šā brīža nopietnību – jaunā miera un prieka laikmeta sākumu -, Jēzus vēlreiz saka: „Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” (Jņ.20:21) Sastopot augšāmcelto Kungu, mācekļu sirdis pildās ar ticību. Beidzot viss nostājas savās vietās, viss, ko Jēzus iepriekš sacījis un darījis, iegūst skaidrību un noteiktu jēgu. Tagad mācekļi saprot, ka Jēzum patiešām bija jāmirst un jāceļas augšā, lai izpirktu viņu grēkus un dāvātu tiem mieru ar Dievu. Un tagad, kad mācekļi Jēzū Kristū ir kļuvuši par Dieva bērniem, arī viņi saņem uzdevumu. Tāpat kā Tēvs bija sūtījis pasaulē Savu Dēlu, tā Dēls tagad sūta Savus mācekļus. Tēvs sūtīja Savu Dēlu, lai Viņš vispārīgā veidā samierinātu Dievu ar cilvēci, dodot pamatotu iemeslu Dievam izsludināt vispārēju amnestiju. Dēls tagad sūta Savus mācekļus sludināt šo prieka vēsti – miera Evaņģēliju visai pasaulei. Ir pienācis laiks visiem uzzināt, ka Ziemassvētkos apsolītais miers nu ir piepildīts un Kristus upura dēļ Dievam patiešām ir labs prāts uz visiem cilvēkiem. Tomēr kā gan mācekļi lai paveic šo grandiozo uzdevumu? Kā lai viņi pārliecina par šīm lietām arī citus cilvēkus? Kas gan viņiem ticēs, ja jau viņiem pašiem, aculieciniekiem, bija tik grūti noticēt?

Arī par to Tas Kungs ir parūpējies. Dodams mācekļiem Šo uzdevumu, sūtīdams viņus pasaulē ar miera Evaņģēliju, Jēzus saka: „Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:22-23) Te nu tas ir – gan uzdevums, gan nepieciešamais spēks tā veikšanai. Mācekļiem ir jāpiedod grēki, un, lai spētu to darīt, viņiem tiek dāvāts Svētais Gars. Te nevar būt nekādas neskaidrības un šaubu, tādēļ tūliņ pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus atklāj iemeslu, kādēļ Viņš ir miris un augšāmcēlies, proti, – lai iegūtu cilvēkiem grēku piedošanu. Cilvēkiem ir jābūt arī pilnīgā skaidrībā, kur šī grēku piedošana saņemama, – tā saņemama Kristus baznīcā. Viņa ļaužu mutēs ir likti piedošanas jeb salīdzināšanas vārdi. Tie nesīs mieru ar Dievu un mūžīgās dzīvošanas prieku.

Konkrētā veidā tie parādīsies un īstenosies Svētajā Absolūcijā, kur pēc Kristus pavēles aicināts un iecelts Dieva vārda kalps Kristus vietā, Svētā Gara spēkā, tas ir, ar Vārdu, piedos grēkus. Tādējādi baznīca savu mieru un prieku gūst no grēku piedošanas. Grēku piedošana arī ir baznīcas galvenais un patiesībā vienīgais uzdevums. Visu pārējo var darīt arī citi un citur, bet grēku piedošana saņemama vienīgi Kristus baznīcā, no Viņa ļaužu mutēm. Tajās un vienīgi tajās ir likts salīdzināšanas Vārds. Te nu katrs kristietis redz arī savu dižo dzīves uzdevumu – baznīcā no sava mācītāja, patiesībā no paša Dieva caur mācītāja muti, saņemt grēku piedošanu un tad ne tikai dzīvot no tās, bet nest to arī tālāk pasaulē. Nav Šaubu, ka Jēzus ar šo uzdevumu ir sūtījis katru kristieti. Katram Viņš saka – ejiet un Manā vārdā piedodiet grēkus! Tas ir kristieša dzīves galvenais un lielais uzdevums – nest citiem mieru un prieku, Jēzus vārdā piedodot grēkus!

Tomēr Kristus dod baznīcai varu grēkus ne tikai piedot, bet arī paturēt, tas ir, tos nepiedot. Un tālākais evaņģēlija teksts rāda, kādēļ tas notiek. Tas ir stāsts par neticīgo Tomu, tātad neticību. Toms nebija kopā ar pārējiem mācekļiem, kad nāca Jēzus. Mēs varam tikai minēt, kur viņš bija un ko darīja, bet ir skaidrs, ka viņš neticēja tam, ko bija redzējušas sievas un Pēteris. Tāpat viņš neticēja arī tam, ko vēlāk stāstīja visi pārējie mācekļi. Viņš tos uzskatīja vienkārši par jukušiem. Ko jūs man te stāstāt? Kā gan jūs varējāt redzēt To Kungu, ja visa Jeruzāleme zina, ka Viņu piesita krustā un Viņš nomira! Nē, ja es pats savām acīm neredzu naglu zīmes Viņa rokās un pats ar savām rokām neaptaustu Viņu, redzot, ka Tas patiešām ir Viņš, tad es neticēšu. Citiem vārdiem, Toms atsakās ticēt un izvirza pats savus nosacījumus tam, lai ticētu (Jņ.20:24-25).

Viņam pašam tie Šķiet ļoti nopietni un gudri argumenti. Pavisam viegli varam stādīties priekšā Toma izskatu tobrīd un pat runas manieri. Šādus skatus kristiešiem nākas pieredzēt ne vienreiz vien. Neticība vienmēr ir vienāda gan savā augstprātībā, gan savos muļķīgajos spriedelējumos un nosacījumos, kurus tā izvirza. Šādā gadījumā nav vietas ne grēku piedošanai, ne mieram, ne priekam. Uz neticīga cilvēka joprojām gulstas Dievu dusmas, viņa sirdi nav miera ar Dievu, un viņš neko nezina par pestīšanas prieku. Kā redzam, tā tas notika arī ar Jēzus mācekli – Tomu.

Jēzus Tomam, kā Savam izredzētajam apustulim, izrāda īpašu žēlsirdību. Viņš nāk otrreiz pēc nedēļas, nedēļas pirmajā dienā, tātad svētdien, kad mācekļi ir sapulcējušies atkal, un arī Toms ir viņu vidū, un rāda ari Šim māceklim Savas rokas un sānus, un mudina to būt nevis neticīgam, bet ticīgam (Jņ.20:26-27). Sekas tam ir satriecošas, Toms ne tikai atzīst savu līdzšinējo maldīšanos, bet sniedz ari vienu no brīnišķīgākajiem ticības apliecinājumiem, uzrunādams Jēzu: „Mans Kungs un Mans Dievs!” (Jņ.20:28) Ievērojiet, Toms saka nevis vienkārši – Kungs un Dievs, bet Mans Kungs un Dievs! Tātad nevis briesmīgs dusmu Dievs, bet mīļš un labs, Mans Dievs, kas dāvā man prieku un mieru. Tāda arvien ir atšķirība Starp neticību un ticību. Neticība raugās uz Dievu neuzticīgi – kā uz ko svešu, naidīgu un draudošu, bet ticība Viņā redz savu Dievu, prieka un miera Dievu, kas nes cerību un līksmību sirdij.

Tā pats Jēzus ir sniedzis kristiešiem brīnišķīgu piemēru, kā izturēties pret neticīgiem cilvēkiem. Viņš nāk pie Sava neticīgā mācekļa un rāda viņam Savas brūces, ar kurām Viņš grib viņu dziedināt no briesmīgā neticības posta. Tas pats ir darāms arī kristiešiem. Viņiem ir tikai viena vēsts par Jēzus upura nāvi, kas izciesta par visu cilvēku grēkiem, un par Viņa augšāmcelšanos grēku piedošanai (Rom.4:25). Vienīgi un tikai šāda, tas ir, Evaņģēlija vēsts padzen neticību, velnu un elli un dāvā grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu.

Par to Jēzus saka: „Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic.” (Jņ.20:29) Viens no baznīcas tēviem Jānis Zeltamute ir sacījis: „Lai tie, kuri vēlas, kaut viņi būtu dzīvojuši apustuļu laikos un redzējuši Kristu veicam dažādus brīnumdarbus, rūpīgi pārdomā šos [Kristus] vārdus.” Tādā veidā, kā Viņš nāca pie Toma, Jēzus nenāks vairs ne pie viena neticīgā. Lai darītu cilvēku svētīgu, Viņš tagad nāk ar sludinātā Vārda starpniecību. Tas nenozīmē, ka Viņš nāk kaut kā mazāk reāli. Taisni otrādi, ja kāds Jēzu redz ar fiziskām acīm, tas vēl neko nenozīmē, arī rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja. Ikviens cilvēks kaut ko zina par Jēzu Kristu, bet cits jautājums ir – vai viņš tic? Vispirms ir jāredz Jēzus brūces, kas rotā Viņa rokas un sānus. Tās ir brūces, kas iegūtas mūsu dēļ. Un tas iespējams vienīgi ticībā, jo vienīgi ticībā varam sacīt – mans Kungs un mans Dievs! Redzēšana ar acīm pati par sevi nevienu vēl svētu nedara un ticību nedod. Toties ticība ir tā, kas dara svētu, bet par svētajiem savukārt ir sacīts, ka tie Dievu redzēs (Mt.5:8). Ja kāds domā, ka sastapt Kristu toreiz bija kaut kas vairāk nekā sastapt Viņu sprediķī un sakramentos tagad, tad arī tie ir maldi. Ir daudz labāk sastapt Kristu ar Evaņģēlija starpniecību, nekā ja Viņš tagad pats ienāktu pa baznīcas durvīm. Pēdējā gadījumā Viņu neviens nepazītu, jo tagad tas būtu daudz grūtāk nekā toreiz jūdiem, kas šim uzdevumam bija īpaši gatavoti.

Šis evaņģēlija teksts ir ļoti svarīgs arī tādēļ, ka tajā Jēzus tieši iedibinājis vienu no žēlastības pilnajiem ceļiem, kā Viņš turpmāk nāks pie Savas draudzes, proti, grēksūdzi un Absolūciju. Tajā mēs atkal un atkal no jauna sastopam žēlsirdīgo Kungu, kas nāk pie mums ar vārdiem: Miers ar tevi! Tavi grēki ir piedoti! Esi drošs un nebīsties, Es esmu uzvarējis grēku un dāvāju tev Savu taisnību!