Kāpēc mums tiek dots Svētais Gars?
“Bet apustuļi Jeruzālemē, dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis, redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu, sacīdams: “Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.” Bet Pēteris tam sacīja: “Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu. Tev nav nekādas daļas gar Šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota, jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.”” (Ap.d.8:18-24)
Uz virsrakstā minēto jautājumu ir nepieciešams atbildēt kaut vai viena iemesla dēļ. Dažreiz cilvēki pārprot Svētā Gara dāvanu, un to labi varam ieraudzīt notikumā ar burvi Sīmani. Viņš iedomājās, ka Svēto Garu var nopirkt par naudu un ka ar tā palīdzību varēs pakļaut sev ļaudis, kā to jau iepriekš ar savām burvestībām bija panācis. (skatīt Apustuļu darbu 8. – 10. nodaļu)
Neapšaubāmi, šī jautājuma atbilde varētu būt ļoti plaša, īpaši ja mēs to gribētu apskatīt visu Svēto Rakstu kopsakarībā. Bet, tā kā Apustuļu darbu grāmatā ir ļoti uzsvērtā un uzskatāmā veidā attēlots Vasarsvētku notikums, tad mēs uz šo jautājumu mēģināsim atbildēt, raugoties tikai uz Apustuļu darbu grāmatu.
Tātad, kāpēc tiek dots Svētais Gars?
Visupirms mēs varam droši sacīt, ka Svētais Gars tika izliets pār pirmajiem mācekļiem, lai viņi sludinātu visai pasaulei evaņģēliju, grēku piedošanu Kristus asinīs. To apstiprina arī pats Pestītājs, sacīdams: “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d.1:8)
Un patiešām — jau tūlīt pēc Svētā Gara došanas mācekļiem mēs ieraugām, ka apustulis Pēteris saka pirmo sprediķi un arī tālāk Apustuļu darbu grāmatā par to vien runā, ka “Tā Kunga Vārds auga un izplatījās”. Svētais Gars bija nemitīgi klātesošs visā pirmdraudzes sludināšanas darbā. Viņš deva mācekļiem spēku sludināt Vārdu cilvēku tiesas priekšā. “Viņus, savā vidū nostādinājuši, pratināja: “Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījusi?”
Tad Pēteris, Svētā Gara pilns, tiem sacīja: “Tautas vadoņi un vecaji, ja mūs šodien pratina laba darba dēļ, ar ko šis nevesalais cilvēks ir dziedināts, tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka Šis stāv vesels jūsu priekšā nācarieša Jēzus Kristus vārdā, ko jūs esat situsi krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušajiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”” (Ap.d.4:7-12)
Viņš norādīja, kur ir jāiet sludināt: “Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.” (Ap.d.16:9-10) Viņš iepriecināja bēdās un vajāšanās: “Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās: tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.” (Ap.d.16:25-26). Viņš iecēla draudžu vadītājus jeb vecajus: “Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu.” (Ap.d.20:28). Bez Svētā Gara šis sludināšanas darbs pirmdraudzē nevarētu būt. Šo pašu Svētā Gara darbību un vadību piedzīvo ikviens kristietis arī Šodien. Bez Viņa klātbūtnes, paskubinājuma, aicinājuma un stiprinājuma mēs nenieka nevarētu darīt no tā, ko Kristus ir teicis saviem mācekļiem, proti, sludināt evaņģēliju.
Ja mēs prasām tālāk, kāpēc tiek dots Svētais Gars, tad nākošā atbilde sekotu no iepriekš sacītā. Ja Gars tiek dots, lai sludinātu, tad Viņš tiek dots arī tāpēc, lai mēs zinātu, ko sludināt. Citiem vārdiem sakot, Svētais Gars mums atklāj kristīgo mācību, dod spēju atšķirt maldus no patiesības. Lasot Apustuļu darbu grāmatu, mēs redzam, ka pirmdraudzē ir droša par to, ko dara, ir pārliecināta par sava sludināšanas darba patiesumu un īstumu. Ar lielu drošību apustuļi Pāvils un Pēteris sludina kristīgo mācību nikno jūdu un pagānu priekšā un noraida ikvienu nepareizu izpratni par Dievu un pestīšanas jautājumiem. Patiešām – pirmdraudzē piepildījās Kristus vārdi, kurus Viņš sacīja saviem mācekļiem īsi pirms Krusta nāves, ka “Svētais Gars visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).
Tātad Svētais Gars ir tas, kas mums atklāj kristīgo mācību un dod spēju atšķirt Dieva dzīvības vārdus no velna melu vārdiem.
Lasot Apustuļu darbu grāmatu, mēs varam ieraudzīt vienu spilgtu pirmdraudzes iezīmi, proti, tā bija vienota. Tai bija kopīga mācība, kopīgas lūgšanas un aizlūgšanas, kopīgs īpašums, kopīga izturība vajāšanās un kopīgs mērķis – Debesu valstība. “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi.” (Ap.d. 2:42 un 46) “Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.” (Ap.d.4:31-32) Un tas viss, protams, nav iespējams bez Svētā Gara ietekmes un darbības. Un tāpēc varam sacīt, ka Svētais Gars tika dots, lai vienotu pirmos kristiešus draudzēs, lai sapulcētu un kopā savestu Kristū atpestītos cilvēkus. Tas nozīmē, ka mūsdienu kristīgās draudzes dziļākajā nozīmē nav kādu ļaužu kopība, kuriem ir kāda interese par reliģiskajiem jautājumiem vai kuriem nav cita ko darīt, kā iet uz Baznīcu, bet gan ļaužu kopums, kas ir aicināti un apgaismoti no Svētā Gara; tie ir Dieva bērni, kam pieder Pestīšanas prieks. Un tāpēc sacīt, ka cilvēks var ticēt Dievam vienatnē un tam nav vajadzīga draudze vai piederība tai, nozīmē nerunāt Svētajā Garā, jo Svētais Gars grib arvien pulcēt vienkopus atpestītos ļaudis.
Gandrīz ikkatrā Apustuļu darbu grāmatas nodaļā mēs lasām, ka daudzi cilvēki sāka ticēt. Tas parasti notika pēc pirmdraudzes sludināšanas. Un arī tas, ka cilvēki sāka ticēt un nonāca pie savu grēku atzīšanas un nožēlas, ir Svētā Gara darbs (Ap.d.2:37 un Ap.d.8:37). Jā, arī tāpēc Svētais Gars tika dots, lai atklātu Šai pasaulei tās grēkus, ka tā sāktu meklēt un lūgt pēc grēku piedošanas. Šis grēku atklāšanas darbs ir viens no brīnišķīgākajiem darbiem, kurus Svētais Gars veic pie cilvēka, jo tur, kur ir savu grēku apzināšanās un nožēla, cilvēks top svētīts no Dieva, top pievests pie grēku piedošanas avota, kas ir Kristus, tur cilvēks iemanto debešķīgo mieru un prieku, tur cilvēkam no Dieva tiek dāvāta Debesu valstība.
Tagad mēs redzam, kāpēc tika un tiek dots Svētais Gars. Un šī raksta noslēgumā mēs pateicamies Dievam un slavējam Viņu, ka Viņš mums ir devis savu Garu, kurš mums dod spēku un gudrību sludināt, spēju atšķirt maldus no patiesības, būt kopā ar citiem ticības brāļiem un māsām.
Vienīgi Dievam lai ir gods!
Ieskaties