Sadraudzība lūgšanā
Patiesa lūgšana ir ticības auglis. Tā ir balstīta ticībā Kristum, uzticībā Dievam un Viņa vārdiem. Kopēja publiska lūgšana paredz kopīgu, vienotu, vienprātīgu ticību. Tā ir apelēšana pie Dieva, balstoties vienā un tajā pašā nemainīgajā patiesībā [Jņ.8:31; 17:17; 1.Pēt.4:11; Mt.18:19].
Kopēja lūgšana bez šādas vienotas, vienprātīgas ticības ir lūgšana tikai par atsevišķām lietām, kuras ir tikušas nosacīti kopēji akceptētas. Tas nozīmē atmest no kristīgās ticības un mācības visas tās Rakstos atklātās patiesības, par kurām visi kopā nevar teikt “āmen” – tas patiešām ir tiesa. Tāda kopēja lūgšana ir grēks, jo stāvēt kā Dieva bērniem Viņa priekšā un tajā pat laikā apzināti noliegt daļu no patiesības nozīmē atklāti ņirgāties par Dievu.
1920.gadā Dr. Teodors Grebners [Theodore Graebner] saistībā ar kopēju lūgšanu rakstīja savā vēstulē jaunajiem mācītājiem:
“Kā jau jūs minējāt, reformēto baznīcu locekļiem ir grūti izprast mūsu pozīciju attiecībā uz kopēju lūgšanu. Ja mēs sakām, ka “kopēja lūgšana paredz iepriekš esošu sadraudzību”, tad viņi apmulst, jo, viņuprāt, kristīga sadraudzība nenozīmē neko vairāk par kopēju vēlēšanos “dzīvot Kristum”, “kalpot Kristum” katram savā veidā. Kur vien viņi sastop mēģinājumu “slavēt Kristu”, tur viņi atzīst “kristīgu sadraudzību” par esošu.”
Pretēji tam, apstākļi, kādos var notikt kopēja lūgšana, ir skaidri definēti Rakstos.
“Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans debesu Tēvs to tiem dos. Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” [Mt.18:19-20] Pāvila brīdinājums vēstulē romiešiem [“vairieties no viņiem”, Rom.16:17] zaudē savu nozīmi, ja neietver arī kopēju lūgšanu, jo tas nepieļauj izņēmumus. Apustuļa Jāņa brīdinājums viņa otrajā vēstulē arī pelna visnotaļ nopietnu attieksmi: “Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” [2.Jņ.8-11]
Jānis, protams, neiebilst pret vispārēju pieklājību, bet viņa brīdinājums vēršas pret formāli brālīgu sveicienu, kas sevī ietver garīgas saistības. Jājautā: ja mums jāatsaka brālīga uzņemšana cilvēkam tāpēc, ka viņš turas pie nepareizas mācības, kā gan mēs varam atbalstīt vienošanos kopējā lūgšanā? Ja maldu mācības apliecinātāja sveicināšana ir līdzdalība viņa ļaunajos darbos, kā gan mēs varam lūgt kopā ar viņu? Un kāds gan varētu būt šīs lūgšanas saturs? Mūsu lūgšanai būtu jābūt vērstai pret viņa “ļaunajiem darbiem”, kamēr viņš lūgtu svētību tiem. Tas nav nekas cits, kā pilnīgi atklāta liekulība.
Tiem, kas uzskata un lieto lūgšanu kā žēlastības līdzekli, tas ir, kā līdzekli ticības iegūšanai un uzturēšanai, nav saprotams, ka kopēja lūgšana paredz vienprātīgu ticību tikpat, cik to paredz kanceles vai altāra sadraudzība. Taču lūgšana nav žēlastības līdzeklis, bet ticības auglis.
Nav pareizi uzskatīt, ka kanceles un altāra sadraudzība pieprasa kādu augstāku vienprātības pakāpi, nekā sadraudzība lūgšanā. Dievkalpojuma sadraudzība, kanceles sadraudzība, altāra sadraudzība, lūgšanu kopība utml., tas viss ir vienas kopējas, vienprātīgas ticības redzama izpausme, kas pamatojas vienotā mācībā un apliecībā. Tādu sadraudzību rada un sniedz Svētais Gars.
Bibliskā mācība par lūgšanu sadraudzību mūsdienās ir gandrīz pilnībā izkropļota un aizmirsta, tajā skaitā arī daudzās luterāņu baznīcās. Ekumenisms un unionisms arī šeit ir atstājis savas pēdas. Nebibliskas lūgšanu sadraudzības rezultāts ir nebibliskas mācības pieļaušana arī ārpus šīs konkrētās sadraudzības saitēm, rodot savu kaitīgo izpausmi gan baznīcas iekšienē, gan tās attieksmē pret citām baznīcām.
Esejā par unionismu [baznīcu sadraudzību bez vienprātības Rakstu mācībā un praksē] Dr. Francs Pīpers [Franz Pieper] 1924.gadā raksta:
“Svētie Raksti ļoti asi un dažādos veidos māca, ka jebkura sadraudzība, kopība ar maldu mācītājiem ir Dieva aizliegta un kaitīga baznīcai.”
Attiecībā uz 2.Jņ. 10-11 viņš saka:
“Dievs šeit aizliedz unionismu, reliģisku sadraudzību ar maldu mācītājiem. Lūgt vai svinēt Svēto Vakarēdienu kopā ar tiem nozīmē piekrišanu tiem un līdzdalību viņu ļaunajos darbos.”
Dr. Teodors Engelders [Theodore Engelder] raksta:
“Bībeles teksta fragmenti, kuri aizliedz kanceles un altāra sadraudzību, ar līdzvērtīgu spēku vēršas pret sadraudzību lūgšanā. Vienoties ar maldu mācītājiem un apliecinātājiem kopējā dievkalpojumā raugoties vispārīgi un kopējā lūgšanā raugoties konkrēti nenozīmē “vairīties no viņiem” [Rom.16:17], bet atzīt viņu nostāju kā Dievam patīkamu [2.Jņ.10-11]. Turklāt, kopēja lūgšana, kā arī kopēja komūnija ir ārēja izpausme sadraudzībai vienā garā. Ja mums ir sadraudzība lūgšanā ar maldu mācību apliecinātājiem, tad mēs varam arī apmainīties ar tiem kancelēm vai tikties ar tiem pie viena dievgalda.”
Dr. Ādolfs Honeke [Adolf Hoeneke] savā “Dogmatikā” raksta:
“Konfliktā ar biblisko mācību par lūgšanu ir visi, kas praktizē lūgšanu sadraudzību ar tiem, kas maldās. Vienīgais rīcības veids, kāds atbilst Dieva vārda mācībai, ir – atturēties no lūgšanu un dievkalpojumu sadraudzības ar tiem, kas apliecina citu ticību. Tāpēc mums no vienas puses, saskaņā ar Mt.10:32-33 ir jāapliecina Kristus, un šī apliecība ietver sevī visu, ko Raksti māca saistībā ar Viņu, Viņa personu, Viņa kalpošanu, Viņa darbu. No otras puses, saskaņā ar Lk.9:26 un Mk.8:38, mēs nedrīkstam kaunēties no Viņa un Viņa vārdiem. Lūgšanu un dievkalpojumu sadraudzība ar maldu mācību pārstāvjiem atliek šos minētos pienākumus sāņus, malā. Turklāt, saskaņā ar 1.Tes.5:22 mums jāatraujas ”no visa, kas ļauns”, tādā veidā arī no tā ļaunuma, ka mēs, pretēji 2.Kor.6:14, apstiprinātu sadraudzību starp gaismu un tumsu, starp patiesību un meliem…
Unionisms [maldīga sadraudzība] jo plaši paver durvis vienaldzībai pret mācību. Un kā gan citādi, jo unionisms pamatojas pieņēmumā, ka Raksti stingri neuzstāj, ka mums būtu katrā gadījumā jānosoda maldi, pat vismazākā to daļa un jābrīdina par tiem, kā par indi dvēselei. Jo tiklīdz tas notiek maldīgas sadraudzības ietvaros, tādai sadraudzībai nav vairs ilgākas nākotnes.”
Nesen lasīju Korānu, kristīgās apoloģētikas nolūkos. It kā jau tēmas sasaucas arī Bībeli, un tomēr tā ir grāmata pilnīgi citā garā. Muslīmi apgalvo, ka godā ar Bībeli – Veco un Jauno Derību. Arī Kristu. Nezinu, vai viņi to arī lasa. Taču nelasīsim arī mēs savu Bībeli ar tādu garu, kādā savu ticību dzīvo muslīmi. Tas nozīmē, ka izrāvumi no dogmātikas grāmatām ir laba lieta, tomēr nedrīkst ar tiem atstāt iespaidu, ka konfesionālie luterāņi kristīgajā baznīcā būtu ieviesuši jaunu mācību par lūgšanu, jo tās tas nav. Lūgšanu kopības izprante ir pilnībā saistīta ar evaņģēliski luterisko sadraudzības mācību. No šī raksta tas arī izriet, bet… Lūģšanu kopības noraidījums skar dievkalpojumu. Tam ir arī ticības apliecināšanas nozīme citos publiskos pasākumos, kur kopā ir dažādu konfesiju kristieši. Tomēr apgalvojumā “tas nepieļauj izņēmumus” autoram vajadzēja precizēt, kas ir “viņi”. Ir ļaunprārtīgi herētiķi, kuri apzinādamies noraida skaidru evaņģēliju, bet ir arī “erring brothers” – brāļi, kuri maldās un kuriem mēs esam aicināt kalpot, lai viņi izrautos no maldu varas.Konfesionālā stāja ir kristīgās patiesības apliecināšanas stāja. Bet patiesība un mīlestība allaž ir kopā. Neaizmirsīsim, ko Pāvils raksta korintiešiem pirmajā vēstulē, astotajā nodaļā: mūsu ticības atziņa nedrīkst paklupināt ticībā vājo. Tāpat arī atsevišķi jārunā par situācijām, kuras tiek sautkas par “misijas situācijām”. Šī empātiskā attieksme, protams, nekādā ziņā nerelativizē lūgšanu sadraudzības principu, tas ir un paliek skaidrs – sadraudzības mācības ietvaros. Un vēl es gribu teikt, ka nespēja lūgt kopā ar citādi ticošajiem izpaužas ļoti praktiski. Kur nav viens Gars un viena patiesība, ir ļoti neomulīgi lūgt. Es to atceros no daudzām situācijām savu studiju pēdējos divos gados, kad biju konstatējis nevienprātību ar daudziem. Bija ļoti smagi tajās reizēs, kad blakus ticība brāļiem nostājās arī tie, ar kuriem bija nevienprātība. Nu tas tā – no praktiskās puses.
Ķencis arī domā no tīri praktiskas puses – ja viņš lūdz Dievam savu zemesgabaliņu, tad taču nelūgs kopā ar kaimiņu, kas nav vienā prātā ar viņu. Ķencim liekas, ka šitā lieta ir skaidrāka par skaidru.
Ķenci, Tu esi liels lūdzējs, tā arī visiem skaidri zināma lieta. Kaimiņš Pāvuls nebija vienā prātā ar Tevi, un dorši vien, ka lūdza pa savam, pirms doties pie Mērnieka lielskunga. Bet tam Mērnieka lielskungam nebija labs prāts ne uz vienu, ne uz otru – abi trāpīja tuptūzī par spīti savām lūgšanām. Un tad kaut kad vēlāk, pašās beigās – kā tur īsti tajā Ķenča dzīvē sanāca (?), ka viņi abi salaba ar Pāvulu. Ķencis tā kā atzinās Pāvulam, Pāvuls atkal Ķencim par tām savām lūgšanām vienam pret otru. Un lielā kontroverse starp kaimiņiem norima. Bet vai viņi tad kopā lūdza – to nu gan nezinu. Un vai vispār vajag lūgt uzreiz? Es zinu gan par tādiem, kuri lūgšanu izmanto kā biznesa konfliktu atrisināšanas veidu. Sak, ir konflikts, aiziet uz kapellu un ņemamies lūgt! Lūgšana var kļūt par manipulatīvas pedagoģijas nozari. Atbaidoši.
Modernie eikumenisti arī Altāra sakramentu izmanto vienprātības panākšanai, tāpat kā lūgšanu.
To viņi ir aizguvuši no Cvinglija un Kalvina sekotājiem.
Tikai viens precīzjums, Ķenci. Šie modernie ekumēnisti ir modernie vispasaules luterāņi. Tā ir viņu deklarētā teoloģija. Skat., interviju ar PLF priekšnieku (vienu no) Latvijas Luterānī, kad šeit bija viņu forums, hosted by LELB.
Aigar,
šis raksts vairāk runā par kopēju publisku lūgšanu, nevis atsevišķām privāta rakstura lūgšanām, kur bauslības un Evaņģēlija izšķiršanai [lūgt/nelūgt] var būt arī uzsvērti pastorāla ievirze, tas ir, evaņģelizācijas mērķi.
Runājot par Dieva norādi Rom.16:17, Dr.Teodors Grebners kādā rakstā ir piezīmējis, ka šis norādījums kopā ar 2.Kor.6:17 gūst pateicīgu atsauksmi un attieksmi kristiešu sirdīs, jo kristieši zin, ka maldīga doktrīna/prakse ir grēks. Respektīvi, tas nav jaunas bauslības radīts aizliegums, bet Dieva rūpes par kristiešiem, kuras tie pateicībā uzklausa. To noraidot rodas situācija, kad sadraudzība balstās vairs ne vienā ticībā un Svētajā Garā, bet gan ‘koilia’ [anliski tulkots kā holow, arī belly, stomach, entrails], tātad, vecā cilvēka piepildītā tukšumā un iekārēs.
Turpinot pie rakstītā.
Lai norādītu, kādas herēzes ir domātas, ir jāatgriežas pie pamatteksta Rom.16:17-18.
Tur galvenie atslēgas vārdi ir “šķelšanās”, “tā mācība” un jau pieminētais “tukšums”, “vēders”, “iekšas”.
Zīmīgi, ka lietvārds “macība” ir vienskaitlis. Tā ir tā Kunga mācība. Nav daudz mācību, bet viena vienīgā. Jebkura atkāpšanās un pretestība tai ir ‘skandala’ – šķelšanās.
Par “vēderu” jeb ‘koilia’ var pieminēt, ka tiešā nozīmē tas liecina par darbību savtīgos nolūkos, taču pārnestā [ņemot vērā visas ‘koilia’ nozīmes] tas apzīmē vecā cilvēka uzturēto tukšumu, kuru tas piepilda, kā nu māk – ar to, cik skaisti vai gudri runā, ar to, cik populārs, vai veicina draudzes augšanu…personīgo lepnumu, tā teikt.
Pāvils pēc būtības norāda uz to, ka nav svarīgi, vai mēs redzam šo savtīgumu, vai nē, – tas mums arī nav jāmeklē, bet jāvēršas atpakaļ pie mācības, kā arī to, ka runa ir par jebkuru pretestību, jebkuru atkāpšanos no mācības. Nav herētisku gradāciju šajā tekstā. Tāpat uz jautājumumu, vai teksts ļauj identificēt herēzi, Martins Francmans un citi ekseģēti atbild – nē.
Es gan saprotu, par ko Tu runā, pieminot “erring brothers”.
Valters, manuprāt, to kādās tēzēs ir parādījis pat vizuāli [atdalot ar numerāciju, bet nostādot blakus]. Viņš raksta: arī heterodoksās baznīcās ir patiesi kristieši, kas tām pieder nezināšanas dēļ. Un nākamā – taču, ja kristietis apzinās savu daļējo apostāzi, būdams piederīgs heterodoksai baznīcai, taču turpina tur palikt, viņš ir ‘remdenais’, ko Dievs izspļaus no savas mutes, vai arī skeptisks epikūrietis, kas savā sirdī turpina līdz ar Pilātu vaicāt – kas ir patiesība.
Liela daļa dievbijīgo draudžu locekļu neapzinās savu piederību heterodoksijai, kamēr viņus neskar sāpīgs sitiens no heterodoksijas blakus efektiem-ļaunprātīgas varas izmantošana u.c. Un pat tad daļa norij šo krupi un neizdara tālejošus secinājumus.Ortodoksi mācītāji heterodoksā kopībā gan atrodas ļo-oti divdomīgā situācijā, bet postmodernais prāts ļauj atrast jebkādus cilvēciskus attaisnojumus šādai situācijai. Ne velti nebija iespējama nopietna diskusija LELB forumā, jo ar emocijām un aizvainojumu gan plusjānis gan citi diskutanti kompensēja teoloģisku argumentu trūkumu.
Es, jāatzīst, diezgan skeptiski raugos uz apzīmējumu “ortodokss” heterodoksijas kontekstā. Ja reiz runā par LELB, tad tur par konfesionālu luterismu var runāt, taču praksē īstenot nu nekādi. Līdz ar to sanāk tāds “teorētiskais” luterisms. Bet “teorētiska” apliecināšana – tas manai ausij šķiet ļoti savādi esam…
Paradoksi pieder pie luteriskās domāšanas. Piekrītu, ka ortodoksija teorijā tādā vidē neizbēgami nodalīta no ortodoksijas praksē, jo de fakto heterodoksija tiek atzīta par leģitīmu, pat ja de jure kopumā tā tiek noliegta. Faktiski kalpošanas amata disciplīna sniegt patieso mācību tiek aizstāta ar vēsts brīvo tirgu un humānu iejūtību pret maldu nesēju.Paradokss, ka despotiska vēršanās pret konfesionālo luterismu LELB sadzīvo ar apbrīnojamu toleranci pret maldu mācītājiem.
t.i.tiek disciplinēti cilvēki, ja viņi provokatīvi un izaicinoši vērsušies pret sistēmu (Sants, Cālītis), savukārt lojāli maldu mācītāji tiek paciesti.
Sadraudzība lūgšanā pēc savas dabas ir līdzīga. Skaļa lūgšana kopā ar heterodoksiem apliecina, ka pastāvošā altāra un kanceles atšķirtība ir maznozīmīga tādām banālām lietām pāri stāvošiem indivīdiem. Sadraudzībai nepastāv gradācija- tas nav ne Rakstos, ne klasiskajā Baznīcas tradīcijā. Tomēr ,piekrītu Aigard-am, pastāv pastorālas situācijas, kas nav sadraudzība lūgšanā, jo cita cilvēka klātbūtne nevar kristietim liegt brīvību lūgt savu Kungu.
“..piekrītu Aigard-am, pastāv pastorālas situācijas, kas nav sadraudzība lūgšanā, jo cita cilvēka klātbūtne nevar kristietim liegt brīvību lūgt savu Kungu.”
Pilnīgi pievienojos :)