Pestījošās ticības raksturs

Ja mēs paturam prātā to, ka Kristus vietnieciskā gandarīšana ir nodrošinājusi pestīšanu visai cilvēcei un ka šī pestīšana tiek piedāvāta visiem cilvēkiem žēlastības līdzekļos, tad kļūst skaidrs, kas veido pestījošo ticību.
.

Pestījošā ticība nav vispārēja ticība Dievam vai dievišķās bauslības esamībai, jo tā ir raksturīga arī pagāniem (Rom.1:19-20). Pestījošā ticība nav arī tikai Evaņģēlija pamatpatiesību (proti, ka Kristus ir dzīvojis un miris cilvēku dēļ) zināšana (vēsturiska zināšana), vai piekrišana tām (piekrišana vēsturei), jo šāda ticība (vēsturiska ticība, vispārēja ticība) piemīt arī velniem (Lk.4:34; Jēk.2:19) un neticīgajiem (Jņ.8:43, 45). Tāpat pestījošā ticība (ticība, kas taisno) nav arī tikai vispārīgas zināšanas par Rakstu mācībām un piekrišana tām (Romas katoļi, arminiāņi, unitārieši). Tā, piemēram, bauslība nav pestījošās ticības objekts, jo grēcinieki tiek pestīti bez bauslības darbiem (Rom.3:28; Ef.2:8-9). Pestījošās ticības objekts nav arī “Raksti kā tādi,” lai arī patiesi ticīgie, protams, atzīst visu Bībeli par Dieva vārdu; jo paši Raksti liecina, ka grēcinieks tiek attaisnots Dieva priekšā vienīgi ticībā Kristus paveiktajai objektīvajai pestīšanai (Rom.3:24). Lai arī tā ir taisnība, ka nevar tikt pestīts neviens, kurš noraida Dieva iedvesmoto vārdu, taisnība ir arī tas, ka cilvēka attaisnošanu izraisa vienīgi viņa personīga ticība Evaņģēlija dievišķajiem apsolījumiem. Pestījoša [taisnojoša] ticība ir droša pārliecība par grēku piedošanu, kas iegūta caur Kristu.

Tādēļ pestījošā ticība (attaisnojoša ticība) ir personīga uzticēšanās (īpaša ticība), jeb patiesa paļaušanās (sirds paļāvība) uz brīnišķīgo Evaņģēlija vēsti, ka Kristus dēļ Dievs ir žēlīgs visiem, kas tic pestīšanai, ko Viņa Dēls paveicis, Golgātā izlejot savas asinis par pasaules grēkiem (Gal.2:20; 1.Jņ.1:7). Tādēļ pestījošā ticība ir rodama vienīgi tādā sirdī, kura saka:

“Es ticu, ka Jēzus Kristus [..] ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savu nepelnīto ciešanu un miršanu.”

Citiem vārdiem, pestījošās ticības objekts ir grēku piedošana, ko nodrošināja Kristus pilnīgā paklausība un nu visiem grēciniekiem tiek piedāvāta Evaņģēlijā (Mk.16:15-16; Lk.24:47). Visi, kas noliedz Dieva žēlīgo pestīšanas piedāvājumu, kas ir mums izteikts Kristus dēļ, savā neticībā tiks pazudināti, pat ja viņi piekrīt dievišķajai bauslībai, jeb “Rakstiem kā tādiem.” Luters:

“Jums ir pastāvīgi jāpaļaujas uz to, ka Kristus ir miris par jūsu grēkiem; šāda ticība jūs attaisno”.

Lai aprakstītu pestījošo ticību nedaudz sīkāk, mūsu dogmatiķi māca, ka:

• Pestījošā ticība allaž ir īpašā ticība, kuras rezultātā konkrētais indivīds tic, ka Kristus dēļ viņa grēki ir piedoti. Jau pēc pašas savas dabas Dieva vispārējais, Evaņģēlijā dotais apsolījums paredz šādu individuālu pielietojumu (Gal.2:20; Īj.19:25). Romas baznīca to noraida kā pārlieku pašpaļāvīgu (skat. Concil. Trid., Ses. VI, Kan. 14).
• Pestījošā ticība allaž ir darbīga ticība, jeb dievišķā solījuma uztveršana ar prātu un gribu. Darbīgas ticības sinonīmi Rakstos ir atrodami Jes.55:5-6; Jņ.6:44; Gal.3:27; Mt.11:12, 28). Sholastiķi definēja ticību kā “pasīvu paradumu”, ko Luters nosodīja kā “pilnīgu murgojumu, kuram nav nekādas jēgas.” Arī vāja ticība un ilgas pēc žēlastības Kristū ir jāuzskata par darbīgu ticību, jeb patiesu ticību.
• Pestījošā ticība allaž ir tieša ticība, jeb ticība, kura ir tiešā veidā saistīta ar Evaņģēlijā izteiktajiem dievišķajiem solījumiem.
• Pestījošā ticība ne vienmēr ir apzināta ticība, reflektējoša, diskursīva ticība, ar kuras palīdzību ticīgais pārdomā savu ticību un apzinās to. Zīdaiņu ticība ir patiesa ticība (Mt.18:6), lai arī apzināta ticība ir vēlama; viņiem piemīt īpaša ticība, kas ir darbīga ticība, kas, savukārt, ir tieša ticība.

Hollacs pareizi nodala īpašo ticību no vispārējās ticības, rakstot:

“Vispārējā ticība ir tā, ar kuras palīdzību cilvēks [..] tic, ka visas Rakstos atklātās lietas ir patiesas. Taču mēs tagad nerunājam par šādu ticību, jo mēs apskatām ticību kā pestīšanas līdzekli. [..] Īpašā ticība ir tā, ar kuras palīdzību grēcinieks attiecina uz sevi vispārējos apsolījumus, kuri saistās ar Kristu, Vidutāju, un Dieva žēlastību, kura ir sasniedzama ar Viņa starpniecību, un tic, ka Dievs vēlas būt viņam žēlīgs un piedod viņa grēkus tās gandarīšanas dēļ, kuru Kristus veica viņa un visu citu cilvēku grēku dēļ”.

Tāpat arī Augsburgas ticības apliecība (XX, 23):

“Ļaudis tiek arī pamācīti, ka še vārds “ticība” nenozīmē tikai paša stāsta, t.i., Evaņģēlija, zināšanu, kāda ir arī bezdievīgajiem un velnam, bet gan nozīmē tādu ticību, kas tiešām tic ne tikai stāstam, bet arī stāsta ieguvumam, proti, [..] ka mēs caur Kristu dabūjam žēlastību, taisnību un grēku piedošanu.”

Un Apoloģija saka (XIII [VII], 21):

“Un šeit mēs runājam par īpašo ticību, kura tic dotajam apsolījumam, ne tikai par to [ticību], kura vispār tic, ka Dievs pastāv, bet gan kura tic, ka tiek piedāvāta grēku piedošana.”

No iepriekš sacītā kļūst skaidrs, kādēļ bauslība nav uzskatāma par pestījošās ticības objektu. Dievišķā bauslība nesaistās ar žēlastības solījumiem, bet gan apsola dzīvību un pestīšanu tad, ja tā tiks pilnībā piepildīta, kā atalgojumu par viņa nopelniem (Lk.10:28; Gal.3:12). Ja tiek iebilsts, ka arī pati ticība Rakstos tiek dēvēta par paklausību (<ὑπακοὴν, (Rom.1:5; Ap.d.6:7)), mēs atbildam, ka ticība patiešām ir paklausība, tomēr paklausība nevis bauslībai, bet gan Evaņģēlijam (Rom.10:16). Ticība ir paklausība tādēļ, ka tā pieņem Evaņģēlijā dotos Dieva žēlīgos solījumus. Taču paklausība Evaņģēlijam un paklausība bauslībai ir divas savstarpēji pretējas lietas, jo pirmā izslēdz cilvēku darbus (Gal.2:16), turpretī otrā tos pieprasa (Gal.3:12). Tieši šī iemesla dēļ bauslība nevar būt ticības objekts. Tie, kas padara bauslību par ticības objektu, vai definē pestījošo ticību kā paklausību bauslībai (kas ir tas pats), māca pestīšanu pēc darbiem un tādējādi ieslīgst pagānismā. Viņi noliedz pašu kristietības būtību, proti, fundamentālo mācību par pestīšanu no žēlastības. Patiešām, pestījošā ticība, kura ļauj satvert Dieva žēlastību Kristū, izpaužas gan kā Dieva vārda labprātīga uzņemšana, gan kā pastāvīga paklausība bauslībai; taču šīs pestījošās ticības izpausmes formas nav iemesls, kādēļ tā pestī. Tās drīzāk ir kā augļi un pierādījumi tam, ka patiesā ticība, kura attaisno un pestī bez labajiem darbiem (Rom.3:28; Ef.2:8-9), pastāv sirdī (Jņ.8:47; 13:35). To, ka ticība savā būtībā (formāli) ir sirds uzticība (sirds paļāvība), jeb patiesa paļaušanās uz Dieva žēlastību, kura Kristus dēļ ir piedāvāta visiem grēciniekiem Evaņģēlijā, dedzīgi noliedz pāvestieši. Tridentas koncils paziņo (Ses. VI, Kan. 12):

“Ja kāds saka, ka attaisnojošā ticība nav nekas cits, kā vien uzticēšanās (paļāvība) dievišķajai līdzcietībai, kura Kristus vārdā piedod grēkus, vai ka mēs tiekam attaisnoti vienīgi no žēlastības, tas lai ir nolādēts.”

Taču šeit nosodītā mācība, proti, ka pestījošā ticība pamatā ir sirds paļāvība ir skaidra Rakstu mācība (Rom.4:3-5; 10:9). Izteicieni “ticēt kādam, vai uz kādu” (πιστεύων εἰς τὸν υἱὸν, (Jņ.3:16, 18, 36); εἰς Χριστὸν (Gal.2:16)) nevar nozīmēt neko citu, kā vienīgi “paļauties,” “uzticēties” Dēlam, Kristum.

Tādēļ Apoloģijai ir taisnība, sakot (III, 183):

“Ticība ir ne tikai prāta zināšanas, bet arī gribas pārliecība, t.i., tā grib un saņem to, kas ir piedāvāts apsolījumā, proti, salīdzināšanu un grēku piedošanu.”

Un vēlreiz (IV [II], 48):

“Pestījošā ticība nav tikai vēsturiskas zināšanas, [..] bet ir paļaušanās uz Dieva apsolījumu, kurā Kristus dēļ tiek bez maksas piedāvāta grēku piedošana un attaisnošana.”

Visur, kur tiek noliegta bibliskā mācība, ka ticība pamatā ir uzticēšanās Evaņģēlija apsolījumiem, neizbēgami seko pāgāniskā mācība par pestīšanu pēc darbiem.