Radīšanas antropoloģija “Imago Dei”

“Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1.Moz.1:27)

Burtiskā tulkojumā no ebreju valodas tas skan: “Un radīja Dievs cilvēku (ebreju – אדם [ādām]) pēc sava tēla (ebreju – צלם [selem], grieķu – εἰκόνα [eikona], latīņu – imago), pēc Dieva tēla radīja to, vīrišķo un sievišķo radīja tos.”

Sakarā ar aplūkojamo tematu šajā tekstā ir svarīgas ietas:

• “(..) pēc Dieva tēla radīja to” (vsk. attiecībā uz “cilvēku” – אדם [ādām]);
• “vīrišķo un sievišķo radīja tos” (dsk.).

Pēc šī teksta var secināt, ka pavisam droši εἰκόνα θεοῦ (“imago Dei”) var attiecināt uz “to” (t.i. cilvēku (אדם)). Neskaidrības rodas, var, un, cik lielā mērā var “Dieva tēlu” attiecināt uz “tiem” (ebreju זָכָר [zākar], נְקֵבָה [neklbāh] – tēviņš, mātīte). Grūtības rodas sakarā ar Bībelē īpaši izteikto Dieva vīrišķīguma un tēvišķīguma izcēlumu.

Ir mēģinājumi šo “atvasinātā un sadalītā cilvēka” – vīrišķā un sievišķā līdzības prototipu – meklēt un saskatīt Bībelē, polemizējot par Radītāja “tēvišķīgumu”, to noraidot pavisam (radikālā feministika) vai summējot šo “tēvišķigumu” ar kādu pirmatnējo “mātišķīgumu” īpašā pirmatnējā “dievišķā biseksualitātē”. Šie meklējumi nav nejauši, bet ir vistiešākā sakarā ar praktiskās dabas jautājumu par “feminīnās priesterības” leģitimitāti.

Parasti Dieva šķietami mātišķos atribūtus saista ar vienu no Bībelē lietotajiem Dieva personvārdiem אֵל שַׁדַּי [El-Šadaj], kurš atrodams 1.Moz.17:1 u.c., un mūsu Bībeles tulkojumā skan “Visuvarenais Dievs”. Šādam tulkojumam nav īsta pamata. אֵל שַׁדַּי [Ēl-Šadaj] etimoloģiski izcēlies no אֵל [Ēl] – Dievs un שָׁד [šad] – ebrejiski krūts, īpaši sieviešu krūts, tātad שדי [Šadaj] varētu tulkot “krūtainais”, “pilnkrūtainais”. Līdz ar to ir mēģināts apgalvot, ka Dievā, pretstatā Viņa Tēva dabai, ir atrasta arī primāri substanciāla “mātes” daba. Tomēr paliek jautājums, vai šī “mātes” daba ir “oriģināli mātišķa” un sākotnēja.

Ja Bībele vispār nerunā par Dievu ārpus vīrišķības un sievišķības, bet vīrišķība un sievišķība ir būtiski pēc “Dieva tēla” radītā cilvēka raksturojoši fakti, tad mēs varam apskatīt šos faktus atsevišķi.

Radīšanas stāsts savā izvērsumā attiecībā uz “vīrišķa un sievišķa” radīšanu atklāj “sievišķību” kā atvasinājumu no “cilvēcības” (אדם [ādām]). Tālāk radīšanas stāstā ar šo “cilvēcību” tiek identificēta “vīrišķība” (Ādams), bet “sievišķība” (Ieva) tiek pretnostatīta kā tāda partnerība, kas no vienas puses ir pakļauta vīrišķībai kārtības ziņā, bet no otras puses ir sakļautībā un vienlīdzībā pēc cieņas. To izsaka Dieva nolūks attiecībā uz “sievišķo”: “Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu (cilvēku)” (1.Moz.2:18b). Vārds “palīgs” nozīmē partnerību, kura norāda uz pakļautību tāda kārtībā, pēc kuras vīrišķais paliek kā iniciētājs, ierosinātājs. “Pakļautībai kārtībā” ir savas hierarhiskas iezīmes, taču tās nekādā ziņā neliecina par “vīrišķā” monarhiju. Šai “hierarhijai” ir funkcionāla loma, pretējā gadījumā Dievs būtu teicis: “Es tam (Ādamam) darīšu kalponi, verdzeni.” Šo funkcinālo pakļautību kompensē sakļautība un līdzvērtība cieņā, kas nebūtu iespējama bez partnerības (par to skaidri liecina arī 4. bauslis, pēc kura tēvs un māte ir vienlīdz godājami).

Šis vīrišķa un sievišķā attiecību izklāsts radīšanas stāstā tomēr pilnīgi neatbild jautājumu par separātu sievišķību Dieva būtībā, “imago Dei” būtībā un Ādamā pirms sievas radīšanas. Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāsaprot, kas ir “imago Dei”.

Cilvēks (Ādams) tika radīts “pēc Dieva tēla”. Ādams pats nebija “Dieva tēls”, bet bija pēc tā radīts. Kol.1:15 mēs lasām par Kristu, kurš nosaukts par “εἰκὼν τοῦ θεοῦ τοῦ ἀοράτου”- “neredzamā Dieva tēls”, 2.Kor.4:4 – par “εἰκὼν τοῦ θεοῦ” – “Dieva tēls”. Tātad pirmais cilvēks ir radīts pēc Kristus. Lai mēs labāk saprastu pirmo radīšanu, mums tā ir jāapskata kopsakarā ar “otro radīšanu” caur inkarnēto Vārdu.

Kad Ādams jau bija radīts, “Dievs, tas Kungs, cilvēkam sūtīja ciešu miegu, un tas iemiga. Un Viņš ņēma vienu no viņa sānkauliem un aizpildīja to vietu ar miesu. Un Dievs tas Kungs izveidoja to sānkaulu, ko no cilvēka bija ņēmis, par sievu un pieveda to pie cilvēka. Un cilvēks sacīja: “Šī nu ir kauls no maniem kauliem un miesa no manas miesas, tā taps saukta vīrene, tāpēc ka tā no vira ir ņemta. Tās dēļ vīrs atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, un tie būs viena miesa” (1.Moz.2:21-24).

“Otrās radīšanas” stāsts mums vēsta: “Mūsu Kungs Jēzus Kristus tajā naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: ”Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana Miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami. Tāpat Viņš arī ņēma biķeri pēc Vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: “Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība Manās Asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas grēku piedošanai.”

Ādams pirms un pēc sievas izveidošanas ir tas pats. Pēc sievas izveidošanas viņš nav tapis par kādu citu būtni vai par kaut ko mazāku nekā viņš bija pirms tam. Ādams sākotnēji nebija kāds mitoloģisks “androgēns” (“vīrsievietis”) ar mehānisku vīrišķā un sievišķā pirmsalikumu, kur abas daļas tika atdalītas viena no otras. Sieviškais nebija ietverts Ādamā, bet Dievs to veidoja no Ādama miesas. “Tad Dievs, tas Kungs, sūtīja cilvēkam ciešu miegu…” – un top sieva. Dievs nodod savu Dēlu pie krusta nāvē,- un top draudze, “Kristus Miesa”, “līgava”. Dievs Svētais Gars to veido no Kristus Miesas, kuru Viņš dod saviem apustuļiem, un tie dod tālāk, lai “Viņā (Kristū) visa Miesa kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas…” (Ef.4:16).

Apustulis saka: “Kā uz prātīgiem es saku; spriediet paši, ko es saku: pateicības biķeris, ko ar pateicību svētījam, vai tas nav savienošanās (grieķu – κοινωνία) ar Kristus Asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus Miesu? Jo kā viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mums visiem ir daļa pie vienas maizes.” (1.Kor.10:16-17).

Visai pārsteidzoši ir tas, ka šādā veidā Kristus – Dieva Dēls un “imago Dei” savā vīrišķībā iepretīm “līgavai” draudzei, manifestē “mātišķību” – barodams to ar savu Miesu, kā to ļoti precīzi izteicis Hrizostoms savā komentārā par Sv.Vakarēdiena iestādīšanu:

Jēzus pats savu krusta nāvi salīdzina ar sievu, kura dzemdē (Jņ.16:21), un šo “jaunpiedzimušo bērnu” Viņš baro ar savu Miesu un Asinīm kā māte baro ar pienu miesīgi dzimušo. Apustulis Pāvils, saukdams sevi par tēvu ticīgajiem, citreiz saka uz galatiešiem: ‘Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radības sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos” (Gal.4:19).

Protams, tas ir teikts simboliski, taču neviens simbols nepastāv bez kādas garīgas realitātes, kas aiz tā ir. Jebkura patiesa vīrišķība sevi kā “tēvišķību” raksturojošu ietver to, kas savā potencē ierosina un raksturo “sievišķību”. Piemēram maza ilustrācija no bioloģijas. Jau šūnas līmenī katrai normālai vīrišķībai ir raksturīgas X un Y hromosomas, turpretim sievišķībai tikai X hromosomas. Vīrišķību neraksturo Y hromosomas, bet X un Y hromosomu kombinācija, sievieti raksturo – X. Tīri anatomiski ir novērojams, ka vīrišķībai esošie krūšu dziedzeri sievišķībā realizē savas “mātišķības” potences.

Protams, tā ir tikai ārīgi redzamā izpausme miesā, bet mēs taču ticam Inkarnācijai, ka “viss redzamais cēlies no neredzamā” (Ebr.11:3), ka cilvēks radīts pēc “Dieva tēla” – Kristus, ka Kristus ir “neredzamā Dieva tēls”, ka Viņš ir Tēva vienpiedzimušais Dēls – no Dieva viena Paša piedzimušais Dēls, kā mēs to lasām Jņ.1:18: “Vienpiedzimušais Dievs (grieķu – μονογενὴς θεός), kurš bija pie Tēva krūts” (grieķu – τὸν κόλπον). Šajā teikumā mēs atkal sastopam it kā sievišķības “krūts” (grieķu – κόλπος) raksturo “mātišķumu”. Κόλπος nozīmē gan sieviešu krūtis, gan “miesas” (mātišķā klēpja nozīmē), bet šis it kā “mātišķums” nav kāda transseksuāla vai pārseksuāla “dieva”, bet gan “tēvišķuma” izpausmes pilnums. Līdz ar to izteikums, ka jebkura patiesa vīrišķība sevī ka tēvišķību raksturojošu ietver to, kas savā potencē ierosina un raksturo sievišķību”, nozīmē tikai to, ka “tēvišķība” savā potencialitatē ir pilnīgi pašpietiekama radīšanas procesa iniciācijai.

Attiecībā uz cilvēku ir sacīts: “Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva” (1.Tim.2:13). “Pirmais” – tas nav hronoloģisks fakts, bet pamats un iesākums visam pārējam, ka to izsaka Pāvils: “Tāpat ir arī rakstīts: “Pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, pēdējais Ādams par dzīvu darītāju garu” (1.Kor.15:45).

Lasi turpinājumu »

[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums]