Dievišķās majestātes gods
Bet atpestī mūs no ļauna. [Mt.6:13]
Ievēro labi, ka lūgums, ar ko tiekam mācīti un lūdzam novērst ļauno, ir lūgšanas beigās. Mēs varam prasīt Dievam, lai ļaunais tiktu novērsts, bet lūgumam jābūt tam noliktā vietā – beigās.
Nav mazums tādu, kas pagodina Dievu, bet lūdz vienīgi atpestīt no ļaunā. Tas ir viss, ko viņi meklē. Viņi nekad un neko nedomās par pirmo lūgumu, ka pāri visam būtu jādod priekšroka Dieva godam, personvārdam un gribai. Viņi lūkojas tikai uz savu pašu gribu, grib tikt brīvi no savām likstām neskatoties uz to, vai Dievs to grib vai nē, vai tas ir Dieva godam vai nē.
Turpretim patiess Dieva bijātājs lūgs: “Ak, dārgais Tēvs, ļaunuma posts, kas man uzgāzies, mani nospiež un smacē, un es ciešu nelaimes, un mans prāts ir nemierīgs. Tādēļ atpestī mani no šī ļaunuma, bet vienīgi tādā veidā, kā tas veicina tavu slavu, godu un cildenumu. Ne mans, bet tavs prāts lai notiek. Jo tavas dievišķās majestātes gods un griba man ir dārgāks par visu manis paša laicīgo un mūžīgo mieru un labklājību.”
Šī ir skaidra un atbilstoša lūgšana, kura pavisam droši tiks sadzirdēta Debesīs, bet, ja lūgsim savādāk vai citu motīvu vadīti, tad tas nedz patiks Dievam, nedz tiks uzklausīts.
Mums jālūdz atpestīt no ļaunā tā, lai notiktu Dieva prāts, lai Viņa Valstība nāktu, Viņa svētam personvārdam par godu un slavu.
Ieskaties