Brīvības smagums

Mēs atkal dzīvojam vēlēšanu gaisotnē un rezultātu gaidās. Visapkārt skan aicinājumi, izskan visdažādākie solījumi, pavīd jaunas cerības, un atmiņā nāk arī politiķu nepildītie solījumi. Šis ir laiks, kas cilvēkiem šķiet īpaši nozīmīgs laiks, kad šīs pasaules varenie pievēršas vienkāršajiem cilvēkiem un viņu likteņi uz brīdi nokļūst mūsu rokās. Lai gan kristieša dzīve nerotē pa četrgadīgo vēlēšanu apli (mums daudz svarīgāks ir baznīcas gada gājums ar tā svētdienām un svētkiem), tomēr mēs neesam tikai Dieva valstības, bet arī laicīgās valsts pilsoņi, un gribot negribot arī mums ir jādomā par savu attieksmi pret politiku un politiskajām partijām, jādomā par ko vēlēsim un vai vēlēsim vispār. Šoreiz mēģināsim šos jautājumus risināt kopīgi.

Vispirms tātad vai vēlēsim vispār? Latvija ir maza zeme, kur cilvēki viens otru vairāk vai mazāk pazīst. Turklāt to cilvēku loks, kuri piedalās politikā, ir visai ierobežots. Mēs katrs kaut ko zinām par politiķiem, par viņu privātajām dzīvēm un politisko darbību. Diemžēl parasti tas nav nekas pozitīvs. Diezgan nešaubīgi mēs varam sacīt, ka mūsu politiķu vidū līdz šim trūkst īsti godīgu, izcili gudru valstsvīru, kas sekmīgi spētu risināt mūsu iekšpolitiskās problēmas un aizstāvēt Latvijas valsts intereses starptautiskā mērogā. Tādēļ pirmā reakcija ir nepiedalīties vēlēšanās.

Šādu attieksmi var saprast. Mēs dzīvojam vairāk vai mazāk demokrātiskā valstī, kur tauta izvēlas savu laicīgo valdību, deleģējot tai savu uzticību. Ja uzticību neizpelnas neviens no politiskajiem spēkiem, tad lēmums vēlēšanās nepiedalīties ir loģisks. Tāda iespēja pastāv. Tomēr tādā gadījumā mums jāatceras, ka laicīgā valdība taps pilnīgi bez mūsu līdzdalības. Arī morāli mēs nejutīsimies par tās darbību atbildīgi. Jo lielāks būs šādu pasīvo pilsoņu skaits, jo divdomīgāka, neskaidrāka un sašķeltāka kļūs situācija valstī. Tādēļ, manuprāt, pareizāk tomēr būtu vēlēšanās piedalīties, reāli ietekmējot Saeimas tapšanu un cenšoties vēlāk no politiķiem prasīt atbildību. Tas liks arī mums pašiem būt politiski aktīvākiem un izrādīt reālu interesi par valstī notiekošo. Mēs arī būsim izmantojuši vienu no savām lielākajām iespējām, kaut ko mainīt Latvijas politikā.

Par ko lai balsojam? Vēlēšanu laiks ir arī laiks, kad politiķi atceras baznīcu baznīcās tiek doti svinīgi solījumi, politikā iesaistās kristieši utt. Tomēr, godīgi runājot, tas nepārliecina. Mēs visi saprotam, ka šī pastiprinātā interese saistās ar priekšvēlēšanu cīņu tiklīdz vēlēšanās būs garām, tā baznīca tiks aizmirsta tāpat kā lielākā vēlētāju daļa un viņu intereses. Tas pats attieksies arī uz pensionāriem, strādniekiem, studentiem un citām sabiedrības grupām. Tādēļ šos priekšvēlēšanu kampaņas saukļus, kuros kaut kas tiek solīts maznodrošinātajiem, slimajiem, jaunajiem un vecajiem, nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, tāpat kā nopietni nevajadzētu uztvert tos, kas solās glābt tautu, Latviju utt.

Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka politika nav iespējama bez naudas, un nevienai no iepriekšminētajām grupām naudas nav. Tādēļ nākamos politiskos lēmumus galvenokārt noteiks partiju sponsori tie, kam nauda ir un kas to būs devuši partijām, lai priekšvēlēšanu cīņas laikā to līderi varētu stāstīt jums, cik ļoti viņi jūs mīl un cik ļoti daudz viņi darīs jūsu labā. Kad būsit par viņiem nobalsojuši, “mīlestība” diemžēl pārtaps pilnīgā vai labākajā gadījumā daļējā vienaldzībā.

Otrs kārdinājums ir balsot par tā saucamajiem “labajiem cilvēkiem”. Tomēr arī šeit mums jāatceras, ka “labajiem cilvēkiem” parasti naudas nav, vismaz tik daudz ne, lai varētu to tērēt politiskām cīņām. Tādēļ, ieguvuši vietas Saeimā, “labie cilvēki” darīs nevis to, ko gribēs paši, bet to, ko diktēs viņu sponsori. Būsim godīgi, tāda ir realitāte. Turklāt Latvijas apstākļos nav nozīmes īpaši ņemt vērā nedz partiju nosaukumus, nedz programmas, nedz iedalījumu labējos, kreisajos un centriskajos. Mūsu partiju programmas ir vājas, neizstrādātas, un tās tiek aizmirstas, tiklīdz beidzas vēlēšanas. Pēc tām arī kreisie vairs nav īsti atšķirami no labējiem utt. Tad visu nosaka ekonomiskās intereses. Tātad svarīgi būtu zināt, kādas ekonomiskās interses pārstāv viena vai otra partija.

Diemžēl Latvijas apstākļos tas tiek visvairāk slēpts. Neviens nevēlas atklāti deklarēt, kuru ekonomisko grupējumu tas pārstāv, bet tā vietā pauž savus labējos, kreisos, sociālos, reliģiskos vai vienkārši laba cilvēka uzskatus. Tas parāda neuzticību pret vēlētāju, manipulāciju ar vienkāršo cilvēku un zināmu negodīgumu jau pašā iesākumā. Ja vēlētājs zinātu, kādas ekonomiskās intereses pārstāv viens vai otrs politiskais grupējums, viņš varētu secināt, vai tās atbilst vai neatbilst arī viņa interesēm. Ja partiju programmas būtu kaut nedaudz reālistiskākas, vēlētājs varētu izvēlēties, vai tās saskan ar viņa interesēm vai ne. Diemžēl Latvijas apstākļos šie jautājumi ir ārkārtīgi neskaidri, tēlaini izsakoties dziļā miglā tīti. Tikmēr mūsu politiķu lielākā daļa līdzinās ielasmeitām, kas aiz biezās smiņķa kārtas cenšas noslēpt savu zūdošo skaistumu, un, atsedzot tiešā un pārnestā nozīmē pusplikos dibenus, sola mīlestību, kuras esamībai paši tie sen jau vairs netic. Jā, varētu pat teikt, ka ielasmeitas zināmā mērā ir godīgākas, jo atšķirībā no politiķiem tās mēdz pateikt cik tad īsti mīlestība maksās. Tomēr, tieši tāpat kā politiķi, tās noklusē, ka baudai līdzi var nākt arī smagas un pat neārstējams slimības…

Tātad, mīļais Latvijas pilsoni, vēlēšanu laiks izrādās ir arī bīstams laiks, jo tas apdraud gan tavu maku, gan veselību. Lai Dievs tev dod gudrību pasargāt kā vienu, tā otru. Lai cik ļoti es gribētu, es nevaru tev pateikt, par kuru partiju tev ir jābalso. Mans vienīgais ieteikums ir šāds nepinies ar ielasmeitām ne ar tām, kas naudu pelna Čaka, ne ar tām, kas to dara Jēkaba ielas rajonā.

Meklē politikā jaunus spēkus, kas sevi nav sasmērējuši iepriekšējās Saeimās. Galvenais, lai kādai ekonomisko interešu grupai Saeimā nebūtu pietiekama vairākuma, lai ar tautas interesēm varētu nerēķināties vispār. Svītro vecos, izvēlies jaunos. Teika par to, ka tie, kas sazagušies, vairs nezags, ir tikai teika. Jo vecie netikumi baroti paliek arvien stiprāki. Izvēlies nevis, tā sauktos profesionāļus bet tos, kam ir godīga cilvēka reputācija.