Kristietības ietekme uz cilvēka dzīvības vērtību

Pretstatā jūdiem, kas uzskatīja cilvēku par “pēc Dieva tēla” radītu būtni, antīkajā pasaulē cilvēka dzīvībai bija maza vērtība.

Bērnu upurēšana dažādām dievībām bija parasta parādība. Tikpat parasta kā aborti un nevēlamo bērnu pamešana. Pamestie bērni parasti kļuva par upuri plēsīgajiem zvēriem vai arī tos pievāca klaidoņi, lai apmierinātu savas perversās tieksmes. Parasti tika pamesti visi kroplie, tāpat arī nabadzīgu vecāku bērni. Tā kā sievietes tika uzskatītas par mazvērtīgākām nekā vīrieši, tad pamestas vispirms tika meitenes. Tomēr arī tiem bērniem, kam izdevās sasniegt septiņu, astoņu gadu vecumu, dzīve nebūt nebija salda, jo viņi nebija nekas vairāk, kā savu tēvu īpašums. Paterfamilias jeb mājastēva vara bija neierobežota. Viņš varēja savus bērnus pārdot verdzībā, apprecināt, izšķirt, konfiscēt viņu īpašumu un pat nogalināt, šādu rīcību senajā Romā uzskatīja pat par skaistu. Parasti gan tūdaļ pēc bērna dzimšanas ģimene izlēma, vai bērnu audzināt vai ne. Negatīva lēmuma gadījumā bērnu aiznesa uz īpašu šim nolūkam iekārtotu vietu, kur jaundzimušos pameta. Piedzimt antīkajā pasaulē nozīmēja tikt pakļautam neskaitāmām briesmām, jo cilvēka dzīvības vērtība bija niecīga.

Pavisam citāda attieksme pret bērnu dzīvību bija kristiešu vidū. Viņi uzskatīja dzīvību par svētu. Senajā baznīcā ne tikai izzuda aborti un bērnu izlikšana no mājām, bet kristieši arī izglāba neskaitāmus pamestos bērnus, uzņemdami tos savās mājās un audzinādami Dievam par godu. Parādījās pirmās bērnu patversmes un bērnu nami. Kristus vārdi “Laidiet bērniņus pie manis, un neliedziet tiem” (Mt.19:14) kļuva par pamatu jaunajai rietumu civilizācijas attieksmei pret bērniem. Juridisku izpausmi tā ieguva sestajā gadsimtā, kad Romas imperators Justiniāns ar likumu aizliedza abortus un bērnu nogalināšanu.

Mums šodien liekas pats par sevi saprotams, ka bērni ir mīlami, ka par tiem jārūpējas, ka tiem jāsaņem pats labākais, kas ģimenei pieder.Taču tikai nedaudzi apzinās, ka par šādu attieksmi pret bērniem un viņu dzīvību mums jāpateicas tieši kristietībai. Viegli arī ir ievērot, ka tur, kur modernajā sabiedrībā kristietības ietekme mazinās, mazinās arī vecāku rūpes par bērniem un tieši proporcionāli pieaug pamesto bērnu skaits, vairojas gan mazgadīgo iesaistīšana prostitūcijā un noziedzībā, gan pievēršana narkomānijai utt. Ar vienu vārdu sakot, bērnu dzīvībai atkal vairs nav gandrīz nekādas vērtības. Atsakoties no kristietības, rietumu pasaulei gribot negribot nākas atteikties arī no tā, ko kristietība tai bija dāvājusi.

Tāpat kā bērnu, arī sievietes dzīvībai antīkajā pasaulē bija neliela vērtība. Sievietes, līdzīgi bērniem, tika uzskatītas par nespējīgām patstāvīgai dzīvei un bija vīra īpašums. Uzskats, ka sieviete ir zemāka par vīrieti valdīja, ne tikai vienkāršo ļaužu, bet arī antīko filozofu vidū. Grieķu un romiešu sievietes nereti atrada patvērumu vietējā jūdu sinagogā un vēlāk kristīgajā draudzē, kur attieksme pret sievieti bija citāda. Pats Jēzus pret sievietēm izturējās ar tam laikam pat jūdu vidū neparastu cieņu. Viņa apustulis Pāvils un citi gandrīz katrā Jaunās Derības vēstulē pamāca vīrus pareizi izturēties pret bērniem un savas sievas mīlēt pat vairāk par savu dzīvību. Šī doma, kas antīkajā pasaulē izraisītu tikai izsmieklu, kļuva par pamatu civilizētā rietumu vīrieša attieksmei pret sievieti.

Necieņa pret sievieti nebūt nav raksturīga tikai antīkajai pasaulei vien. Pagājušajā gadsimtā kristiešu misionāri Ķīnā un Indijā sastapa tieši tādu pat attieksmi pret sievietēm, kāda valdīja senajā pasaulē. Ķīnā mazas meitenītes bieži tika izsviestas uz ielas vai iemestas ūdenī kā kucēni slīcināšanai. Indijā sievietes tika sadedzinātas kopā ar saviem mirušajiem vīriem. Daudz meiteņu tika speciāli audzinātas, lai kļūtu par tempļa prostitūtām. Līdzīgi uzskati par sievieti vēl pavisam nesen valdīja arī Āfrikā un vēl joprojām ir vērojami vairākās musulmaņu zemēs. Attieksme pret sievietēm visā pasaulē ir mainījusies kristīgo misionāru darbības rezultātā. Kristīgajā kultūrā sievietes misija ir būt mātei. Arī Jēzu Kristu dzemdēja sieviete, kļūstot par “Dieva dzemdētāju”. Līdz ar to arī kristīgajā kultūrā sieviete ir ieņēmusi ķēniņienes troni. Tur, kur šī kristīgā izpratne tiek aizstāta ar antīkās pasaules priekšstatiem, kā tas ir vērojams, piemēram, pie vācu filozofa Nīčes, tur sieviete no dāmas kļūst par mājdzīvnieku, kas ziedu vietā saņem pātagu.

Līdzīga attieksme kā pret bērnu un sieviešu dzīvību cilvēces vēsturē ir bijusi arī pret veco cilvēku dzīvībām. Tā, piemēram, eskimosi vecos ļaudis parasti uzsēdināja uz ledus gabala un iestūma jūrā. Lai kādas arī būtu bijušas metodes, veco ļaužu likteni parasti noteica katras atsevišķas cilts ieradumi. Tā bija kristīgā ticība, kas iemācīja rietumu civilizācijai cienīt dzīvību kā tādu vienalga vai tā būtu mazas meitenītes, sievietes vai veca cilvēka dzīvība.

Taču ne tikai bērnu, sieviešu un veco cilvēku dzīvības bija apdraudētas antīkajā pasaulē. Puse no Romas iedzīvotājiem bija vergi. Ikviena verga dzīvība bija pilnīgi atkarīga no viņa saimnieka. Verga stāvoklis arī citādi bija nožēlojams. Piemēram, Atēnās tiesa ņēma vērā tikai ar spīdzināšanu iegūtu verga liecību. Turpretī no brīva cilvēka prasīja tikai zvērestu. Ja Romā tika nogalināts mājas saimnieks, tūlīt bez kādas tiesas procedūras tika nogalināti visi viņa vergi. Sieviešu kārtas verdzenes parasti tika piedāvātas ciemiņiem uz nakti kā viesmīlības apliecinājums. Lielākā antīkās pasaules iedzīvotāju daļa bija vergi, taču viņiem nebija nekādu tiesību pat tad, ja saimniekam un vergam bija viena tautība. Arī antīkās pasaules dievībām gar vergiem nebija nekādas daļas. Cik gan savādi uz šā fona izklausījās apustuļa Pāvila vārdi, ko viņš rakstīja kādam bagātam kristietim Filemonam, lūgdams Filemonu viņa izbēgušo vergu Onēzimu uzņemt nevis kā vergu, bet kā mīļoto brāli. Lai gan kristīgā baznīca nevērsās pret verdzības iekārtu kā tādu, taču nav iedomājama noteiktāka vēršanās pret verdzību kā pati kristiešu attieksme pret līdzcilvēku un viņa dzīvību. Turklāt kristiešu cildinošā attieksme pret darbu laupīja verdzības iekārtai tās ideoloģiskos pamatus. Tā nebija tikai sagadīšanās, ka viens no aktīvākajiem cīnītājiem pret verdzības iekārtu Britu impērijā bija pārliecinātais kristietis Viljams Vilberfors. Visiem zināma ir arī Linkolna kristīgā pārliecība, kas izpaudās arī viņa cīņā pret verdzības iekārtu. Kristīgās ticības lomu verdzības iekārtas likvidēšanā ir grūti pārspīlēt. Šajā kontekstā interesants fakts ir tas, ka ateisma teorētiķis Kārlis Markss esot cildinājis Ziemeļamerikas verdzības iekārtu.

Cieša saistība ar izpratni par cilvēka dzīvības vērtību ir arī antīkajā pasaulē tik populārajām gladiatoru cīņām. Izlietas asinis bija antīkajam cilvēkam viena no patīkamākajām un uztraucošākajām ainām. Kad veiksmīgā gladiatora zobens ietriecās uzvarētā pretinieka ķermenī, skatītāju sajūsmai nebija robežu. Par to, cik iecienītas bija šīs asiņainās orģijas, liecina fakts, ka ķeizara Trajāna valdīšanas laikā četros mēnešos vien tika nogalināti desmit tūkstoši gladiatoru. Ierasta romiešu izklaidēšanās bija arī noraudzīšanās, kā cirka arēnā plēsīgi zvēri saplosa dzīvus cilvēkus. Kristīgās baznīcas ietekmē gladiatoru cīņas kļuva arvien retāka parādība, līdz visubeidzot imperators Konstantīns tās aizliedza pavisam. Tomēr pilnīgi gladiatoru cīņas izzuda tikai V gs., kad kāds mūks Telemahs metās arēnā, lai apturētu cīņu. Satracinātais pūlis viņu nogalināja. Pēc šā notikuma imperators stingri noliedza gladiatoru cīņas, bet baznīca Telemahu pieskaitīja martīriem. Šodien Kolizejā tajā pašā amfiteātrī, kur sporta pēc tika nogalināti arī tūkstošiem kristiešu, atrodas liels krusts, kas liecina par kristīgās ticības uzvaru pār senās pasaules brutalitāti.

Pagāniskās pasaules nežēlīgā attieksme pret dzīvību īpašā veidā izpaudās kanibālismā. Arī šīs parādības izskaušanā galvenā loma piederēja kristiešiem.

To labi raksturo kāds anekdotisks atgadījums no II pasaules kara laikiem. Nomaļā Klusā okeāna salā kāds amerikāņu karavīrs sastapis angliski runājošu iezemieti ar Bībeli rokās. Norādīdams uz Bībeli, karavīrs nicīgi novilcis: “Mēs, izglītotie cilvēki, vairs daudz neuzticamies šai Grāmatai”. Jums ir paveicies, ka mēs uzticamies, atbildējis iezemietis, un, norādīdams uz savu vēderu, piebildis: “Citādi jūs jau sen atrastos šeit.”

Vēl viens pret cilvēka dzīvību vērsts ļaunums ir pašnāvība. Vairāk nekā 4000 gadus garā Bībeles vēsture min tikai piecus cilvēkus, kas izdarījuši pašnāvību. Un visi viņi bijuši ļauni, Jūdam līdzīgi cilvēki.

Pretstatā Jūdiem daudzas ievērojamas Romas valsts personas savu dzīvi beidza pašnāvībā. Viņu vidū bija tādi vīri kā Poncijs Pilāts, senators Bruts, Kasijs, Antonijs un Kleopatra, imperators Nero, filozofs Seneka, imperators Hadrians u.c.

No stoiķu filozofiem ikviens Romas iedzīvotājs varēja mācīties, ka izvēlei dzīvot vai mirt arvien ir jāpaliek paša cilvēka rokās. Līdzīgas domas atkal no jauna ir dzirdamas modernos laikos. Gan senajā pasaulē, gan šodien kristietība, uzsvērdama ciešanu dziļo jēgu (pats Dieva Dēls cieta vairāk par visiem) un dzīvības kā Dieva dāvanas vērtību, ir ievērojami mazinājusi šo ļaunumu.

Tur, kur šīs kristīgās izpratnes trūkst un paši cilvēki uzdrīkstas noteikt savas vai citu dzīvības vērtību, tā drīz vien līdzinās nullei. Vienalga, vai tā būtu antīkā pasaule, nacistu koncentrācijas nometnes, vai padomju gulags, visur tur, kur dzīvība netiek uzskatīta par Dieva dāvanu, bet nejaušības rezultātā radušos matērijas kustības formu vai ko tamlīdzīgu, tai beigu beigās zūd jelkāda vērtība.

Turpretī kristīgajā izpratnē cilvēka dzīvība ir svēta. Vārds “svēts” nozīmē veltīts Dievam, tāds kā vērtību nosaka pats Dievs. Tādēļ ikviena cilvēka jauna vai veca, vīrieša vai sievietes, slima vai vesela dzīvība ir neaizskarama tik ilgi, kamēr viņš vai viņa ar savu rīcību neapdraud citu cilvēku dzīvības. Turklāt kristietības pietāte pret dzīvību neaprobežojas tikai ar aizliegumu slepkavot, bet tā arī izpaužas pozitīvā veidā kā žēlsirdība, līdzcietība, un rūpes par savu tuvāko.

Līdzcietība un žēlsirdība, pret kurām tik asi vērsās Nīče, praktiski nav atrodamas ārpus kristīgās kultūras. Interesants šajā sakarībā ir fakts, ka, piemēram, Indijā pie hindu tempļiem nav ubagu. Ne jau tāpēc, ka tur nebūtu nabago, bet vienkārši tāpēc, ka viņi zina, ka hindu reliģiju praktizētāji viņiem neko nedos. Toties lidostās, pie viesnīcām un citur, kur sastopami kristīgajai kultūrai piederīgie, arvien pulcējas daudz ubagu. Ja mēs pievēršamies senajai Romai, tad mēs redzam to pašu ainu — antīkā pasaule nepazina nesavtīgu palīdzību un žēlsirdības darbs tur netika organizēts. Pilnīgs šādas attieksmes pretstats ir kristietība. Katra Evaņģēlija lappuse kaut ko mums vēsta par Kristus mīlestības un žēlsirdības darbiem. Kristus piemērs, Viņa līdzība par žēlsirdīgo Samarieti, un Mateja evaņģēlijā 25. nodaļā atrodamie vārdi, kas palīdzību nabagajiem pielīdzina palīdzībai Viņam pašam ir pārvērta rietumu civilizāciju. Baznīcas vēsture stāsta par Aragonas diakonu Laurencu, kuram III gs. vajāšanu laikā Romas varas pārstāvji pavēlēja atdot baznīcas bagātības. Laurencs atveda pulciņu nabadzīgu, vecu un slimu cilvēku un, rādīdams uz tiem sacīja: “Šie ir baznīcas dārgumi.”

Jau kopš pašiem iesākumiem kristīgajā baznīcā ziedotāji bija visi. Katrs pēc savām spējām, taču visi. Ziedot citu labā bija pienākums, jo Kristus kas bija bagāts, mūsu dēļ tapa nabags, lai mēs kļūtu bagāti. Kristiešu ziedojumi parasti bija personificēti, veltīti kādam konkrētam cilvēkam, nevis masām. Palīdzība neaprobežojās tikai ar palīdzību kristiešiem, bet tika sniegta ikvienam cilvēkam, kam tā bija vajadzīga. Ķeizars Konstantīns, kristietības ietekmēts, ieviesa organizētu valsts palīdzību baznīcai, lai tā varētu atbalstīt atraitnes, bāreņus un nabadzīgos. Un tā kopš pašiem iesākumiem kristieši ir devuši nabagajiem. Vai tie būtu viduslaiku klosteri, vai reformācijas laika kopējās kases, pagājušā gadsimta žēlsirdības organizācijas vai šodienas kristīgās misijas caur visām šīm organizācijām kristieši ir turpinājuši dot. Šis dāvināšanas prieks, kā tas uzskatāmi atklājas Kristus dzimšanas svētkos, ir kļuvis par rietumu civilizācijas sastāvdaļu.

Kristīgā žēlsirdība, vēlēšanās palīdzēt tiem, kas cieš, lielā mērā ir sekmējusi arī rietumu medicīnas izveidi. Ir pētnieki, kas gan uzskata, ka kristiešu aizliegums preparēt līķus par vairākiem gadsimtiem esot aizkavējis anatomijas un līdz ar to medicīnas attīstību. Taču tieši Kristus, dziedinādams lepras slimniekus un kroplos, aizskardams aklo acis un nedzirdīgo ausis, lai atdotu spēju redzēt un dzirdēt, lika pamatus rietumu medicīnai. Vispirms tā bija attieksme pret tiem, kas cieš. Evaņģēlijos bieži sastopamie vārdi “Kristus iežēlojās par viņiem” kļuva par paraugu arī viņa sekotājiem. Tā bija žēlsirdība un līdzjūtība pret cietēju, kas lika rasties pirmajām slimnīcām, kuras pirms Kristīgās ēras praktiski nepastāvēja. 325. gadā Nīkajas koncils, risinādams kristīgajai baznīcai tik svarīgo Trīsvienības jautājumu, neaizmirsa arī žēlsirdību. Tika izdots likums, ka tur, kur atrodas baznīca, ir jābūt arī slimnīcai. Tiesa, šīs pirmās slimnīcas kalpoja arī kā ceļinieku naktsmītnes un patvēruma vietas, taču reizē tās bija arī slimnieku aprūpes vietas. Svētais Bazils no Cēzarejas (329-379) dibināja pirmo patversmi kristīgajos austrumos, kuras uzdevums vispirms bija rūpēties par slimajiem. Šeit medicīniska palīdzība vairs netika sniegta ambulatoriski, bet klīniskā veidā. Patversmē tika ārstēti pat lepras slimnieki, kuri iepriekš tika turēti izolācijā un par kuru dziedināšanu neviens nedomāja rūpēties. Pirmo slimnīcu rietumos ap 400 gadu uzcēla Sv. Hironīma mācekle, kāda bagāta kristiete Fabiola. Pati vecākā kristiešu dibinātā slimnīca (ap 600 gadu), kas darbojas vēl šodien, ir Hotel Dieu Parīzē.

Lielu ieguldījumu medicīnas attīstībā ir devuši tādi pārliecināti kristieši kā Luis Pastērs un Jozefs Listers. Tā bija kristīga iniciatīva, kas lika pamatus žēlsirdīgo māsu darbam septiņpadsmitajā gadsimtā, un Florence Nightingale (1820-1910), kas uzskatāma par modernās medmāsu sistēmas izveidotāju, vadījās no vēlēšanās kalpot Dievam. Starp citu, ierosmi savam darbam viņa guva no luterāņu mācītāja Teodora Flīdnera (1800-1864), kas organizēja diakoņu darbu un tiek uzskatīts par pirmās māsu skolas dibinātāju. Henrijs Dunants, Šveices baņķieris, kas savu kristīgo pārliecību izpauda labdarībā, bez tādām organizācijām kā YMCA, ir uzskatāms arī par Sarkanā Krusta dibinātāju. Mēs varētu vēl turpināt uzskaitīt kristiešu ieguldījumu rietumu medicīnā, bet šā raksta nolūkam pietiks ar to, kas jau pateikts. Vēl tikai piebildīšu, ka mūsu ēras sākumā vidējais cilvēka dzīves ilgums bija 28 gadi, bet 1990. gadā tas sasniedza 62 gadus. Tas nebūtu iespējams bez plašas rietumu medicīnas izplatības pasaulē. Arī to veica kristiešu misionāri, izplatīdami rietumu medicīnu pasaulē. Vēl 1935. gadā pusi no Ķīnas slimnīcām uzturēja kristiešu misionāri.

Sekojot Jēzus Kristus piemēram, kristieši ir godājuši dzīvību un sargājuši to, kļūdami par patiesa humānisma un žēlsirdības nesējiem pasaulē. Šī kristīgā attieksme pret dzīvību ir kļuvusi par vienu no rietumu civilizācijas pastāvēšanas balstiem. Taču, raugoties šodienas pasaulē, nevar neievērot faktu, ka arī rietumu kultūrā atdzimst tendence uzskatīt, ka dzīvības, tāpat kā visa cita jēgu un vērtību, nosaka pats cilvēks. Kristīgās ticības radītā pietāte pret dzīvību tādējādi ir nopietni apdraudēta.