Profesionālais sports

Ja mēs gribētu definēt, kas ir sports, tad izrādītos, ka to nemaz nav tik viegli izdarīt. Mūsu jaunākajā svešvārdu vārdnīcā vārds “sports” ir paskaidrots šādi: “Dažādas fiziskās nodarbības un spēles, kuru nolūks ir attīstīt un nostiprināt ķermeni; arī piedalīšanās sacensībās; fizisko treniņu un sacensību sistēma.” Savukārt XX gs. sākumā iznākušajā Jura Vidiņa svešvārdu vārdnīcā vārds “sportsmens” ir raksturots kā: “Cilvēks, kas sportu piekopj; pa lielai daļai pārtikuši ļaudis, kuriem maz izdevības savā amatā nodarbināt savus miesas spēkus”. Ņemot vērā sporta veidu dažādību, kā arī milzīgo atšķirību starp profesionālo un amatieru sportu, mums diezin vai izdosies atrast kādu īsti visaptverošu sporta definīciju, tādēļ apmierināsimies ar vienkāršu angļu vārda sport tulkojumu izprieca vai spēle. Un profesionālais sports, tad būtu izprieca jeb spēle, kas kādam ir kļuvusi par profesiju.

Šķiet, tā nopietni par sportu kā profesiju var runāt tikai kādu pusgadsimtu, jo agrāk sports vairāk bija amatieru nodarbība. Mūsdienu profesionālais sports tātad ir samērā nesena parādība. Tomēr sporta saknes ir senas. Tā izcelsme ir meklējama senajā Grieķijā, kur sports, īpaši Olimpiskās spēles, bija diezgan cieši saistītas ar reliģiju. Olimpiskās spēles notika pie grieķu dieva Zeva tempļa, un sacensības arvien sākās ar upurēšanu uz Zeva altāra. Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis raksta, ka “slavu, ko deva uzvara Olimpiskajās spēlēs, uzskatīja par augstāko laimi, kas pieejama cilvēkiem un kas viņus pat tuvina dieviem. Daudzos gadījumos atlētus pielūdza kā varoņus, pat pierakstīja tiem pārdabiskas īpašības”. Tomēr A. Rubenis arī norāda, ka attieksme pret atlētiem, kurus mēs varam uzskatīt par mūsdienu profesionālā sporta priekštečiem, nav bijusi viennozīmīga: “Cilvēkus ērcināja bezjēdzīgie izdevumi, liekā greznība, atlētu lielība, rijība, dzeršana, zemais intelekts.”

Šķiet, ka šajā senās Grieķijas sportistu kritikā varētu būt atrodami arī galvenie iebildumi pret mūsdienu profesionālo sportu.

Profesionālais sports ir dārga izprieca. Profesionālā sporta prasībām atbilstošu arēnu ierīkošana un uzturēšana, sportistu un treneru algas, ceļa izdevumi un tamlīdzīgas lietas prasa ārkārtīgi lielus līdzekļus. Pat vienas atsevišķas sporta zvaigznes gada alga var svārstīties 10-20 miljonu ASV dolāru robežās. Šādu naudu cilvēki ir gatavi maksāt par to baudu, ko rada iespēja vērot skaistu sitienu pa bumbu, precīzi raidītu ripu, trāpīgu boksera sitienu utt.

Milzīgās ievērojamo sportistu algas rada arī daudzas blakus problēmas. Tur, kur ir runa par tik lielām summām, cilvēki nekautrējas izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai. Par to liecina kaut vai tāds virsraksts kā “Futbols ir pūstošs bizness” (The Economist). Sportisti nereti kļūst par savu aģentu upuriem; vairojas korupcija sacensību organizētāju un tiesnešu vidū; paši sportisti, lai turpinātu karjeru, ir spiesti lietot dažādus ķīmiskus preperātus, kas nebūt nenāk par labu viņu veselībai. Statistikas dati liecina, ka ASV aptuveni 500000 pusaudžu un bērnu, tātad vēl amatieri, lai uzlabotu savus sportiskos rezultātus lieto anaboliskos stereoīdus, t. i., hormonus muskuļu masas palielināšanai. No pašu sportistu mutes reizi pa reizei nākas dzirdēt apgalvojumus, ka mūsdienās profesionāla sportista karjera nav iespējama bez ķīmisko preparātu palīdzības. Beigu beigās tas ir par cēloni tam, ka gandrīz katrs profesionāls sportists, beidzot savu karjeru, ir kļuvis ja ne par invalīdu, tad tomēr īsti vesels viņš jau sen vairs nav. Statistika liecina arī, ka katru gadu sporta sacensībās tiek iegūti desmitiem miljonu savainojumu. Protams, ir arī nāves gadījumi. Piemēram, pagājušajās pāris nedēļās savas dzīvības zaudēja 3 mūsu mazās valstiņas sportisti.

Tā kā sportisti parasti savu karjeru sāk jau agrā jaunībā, tad aktīvās sporta gaitas pārvelk svītru iespējām normāli mācīties. Neapšaubāmi, ka arī sportistu vidū ir labi izglītoti cilvēki, taču tas ir liels retums.

Tas, ka sporta sacensības nepārtraukti tiek translētas TV kanālos ne tikai prasa milzīgus līdzekļus, bet cilvēki, lai noskatītos iemīļotās sacensības, tērē arī ārkārtīgi daudz laika. Pietiek ieslēgt televizoru un Eurosport un FoxSport kanālos, un jūs arvien atradīsit kaut ko tādu, kas piesaistīs jūs pie televizora vismaz uz pāris stundām. Šādos gadījumos nereti tiek aizmirsti darba pienākumi, bērni, sieva un daudz kas cits.

Profesionālais sports ar atlētu sasniegto meistarību un īpašo sacensību noskaņu un spriedzi fascinē miljoniem cilvēku. Fani sajūsmā sagaida savus elkus, kas tiek godināti un pielūgti, kamēr atrodas panākumu zenītā. Pārpildītajā stadionā arvien kūsā kaislības un emocijas. Brīžiem patiešām šķiet, ka sports arī mūsdienās ir sava veida reliģija, kur tiek pielūgts un godināts cilvēka fiziskais spēks un veiklība. Te būtu vietā piebilst, ka Romas imperators Teodosijs 392.gadā aizliedza Olimpiskās spēles savas reliģiskās pārliecības dēļ. Pārāk cieši sports bija saistījies ar pagānisko reliģiju, un kristīgajai ticībai bija nepieņemamas arī citas ar sportistu dzīvi un uzvedību saistītas lietas.

Pārdomājot to visu, šķiet, ka arī mūsdienās kristietim vajadzētu vairīties no visa, kas saistīts ar profesionālo sportu. Patiešām, brīžiem šķiet, ka profesionālais sports ir aizgājis pārāk tālu; ka pārāk daudz tiek tērēts naudas; ka pārāk daudz cieš paši sportisti; ka pārāk daudz laika tiek nolaupīts citām cilvēka dzīves sfērām. Tomēr diezin vai mūsdienu profesionālais sports ir vērtējams tikai negatīvi.

Vispirms jāsaka, ka sports kā izklaide un spēle Bībelē nekur nav nosodīts. Apustulis Pāvils gan pāris vietās kā piemērus min skrējējus un bokserus, taču tās bija tikai līdzības no viņa laika dzīves, kas viņa klausītājiem palīdzēja labāk saprast patieso ticības cīņas raksturu un ieguvumu. Pāvils pat runā par savas miesas norūdīšanu un kalpināšanu, lai tā būtu viņam paklausīga un netraucētu garīgajā darbā. Bībele nekādā gadījumā nepropagandē mūsdienām raksturīgo miesas kultu, taču tā arī nenoliedz miesas nozīmīgumu cilvēka dzīvē. Tā kā mūsdienu sports nekādā gadījumā nav tiešā veidā saistīts ar reliģiju, tad arī profesionālo sportu šķiet jāuzskata par neitrālu parādību, kas pieder pie cilvēka laicīgās dzīves. Šādā gadījumā uz profesionālo sportu vienkārši attiektos Pāvila vārdi: “Pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet! Atraujieties no visa, kas ļauns.” (1.Tes.5:21-in). Pēc šīs formulas acīmredzot rīkojas arī tie daudzie mūsdienās vadošie pasaules sportisti, kas pēc savas pārliecības ir kristieši un kas savus panākumus uzskata par Dieva svētību.

Profesionālais sports neapšaubāmi sagādā vērotājam baudu. Vērojot mūsdienu atlētus, mēs redzam, cik brīnišķīgs ir Dieva radītais cilvēka ķermenis, un cik vēl daudzkārt pilnīgāks tas būtu, ja nebūtu iedzimtā grēka un velna varas, kas cenšas iznīcināt visu Dieva radīto. Sports gan mudina cilvēku uz pilnību, gan vienlaikus rāda to, cik ierobežoti un nepilnīgi mēs esam. Tas mudina cilvēkus sacensties vienam ar otru, bet mudina arī cienīt un pat mīlēt savu pretinieku, jo pretinieks arvien ir daļa no paša sportista uzvaras. Sports māca izturību un cīņas sparu, bet tajā pašā laikā sports var padarīt cilvēku arī lepnu vai vienkārši salauzt. Tiem, kas sportu vēro, šī sporta drāma sagādā baudas mirkļus, par kuriem cilvēki ir gatavi maksāt lielu naudu. Varbūt tas ir tāpēc, ka sports ir kā pati dzīve: tur ir uzvaras un zaudējumi, ārkārtīga veiklība un spēks, kā arī rupjas kļūdas un pats galvenais sports ir tikpat neprognozējams un pārsteigumu pilns kā visa dzīve.