19. post Trinitatis svētdienā: Pienākums jaunajam un vecajam cilvēkam
“.. līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas, savu kārību pievilts, iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā, un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam. Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” [Ef.4:22-28]
Arī šī ir pamācība kristiešiem; tajā Sv. Pāvils mudina kristiešus izpaust savu ticību, darot labus darbus un dzīvojot jaunu dzīvi. Jo, lai gan viņi Kristībā saņēmuši grēku piedošanu, tomēr viņu miesā vēl arvien mājo vecais Ādams, kas ar savām ļaunajām tieksmēm un kārībām ik brīdi mudina gan uz laicīgiem, gan garīgiem netikumiem. Tādēļ, ja kristieši nestājas tam pretī, viņi var pazaudēt saņemto ticību un grēku piedošanu, kļūdami vēl ļaunāki, nekā bijuši iepriekš. Ja Dieva vārds šādus cilvēkus nosoda, viņi sāk to nicināt un vajāt. Jā, arī tiem, kuri labprāt uzklausa un augstu novērtē Dieva vārdu, cenzdamies dzīvot saskaņā ar to, ik dienas nepieciešama šāda pamācīšana un mudināšana. Tik stipra un sīksta ir grēcīgās miesas vecā āda, tik varens un viltīgs ir nekrietnais velns. Ja velns atrod kaut mazu vājo vietiņu, kur iecirst savus nagus, viņš turpina īstenot savus nodomus un nerimstas, līdz atkal ir nogremdējis cilvēku vecajā, nolādētajā neticības, Dieva nicināšanas un nepaklausības pilnajā dzīvē.
Tādēļ sludināšanas amats baznīcā ir vajadzīgs ne tikai nezinātājiem, vienkāršiem ļaudīm un jauniešiem, kas vēl jāmāca, kam trūkst izpratnes, bet arī tiem, kuriem ir labi zināms, kā vajadzētu ticēt un dzīvot. Viņi ir jāmodina un jāmudina, lai tie ik dienas turpinātu cīnīties, nepagurtu un nepadotos cīņā, kas uz šīs zemes jāizcīna, stājoties pretī velnam, savai miesai un visiem netikumiem.
Tādēļ Sv. Pāvils tik uzcītīgi mudina savus kristiešus, ka reizēm šķiet – viņš šai ziņā dara pat pārāk daudz, ik brīdi tik neatlaidīgi likdams viņiem pie sirds šādas lietas – itin kā kristieši būtu tik nesaprātīgi, ka paši to visu nezinātu, vai arī tik neuzmanīgi un aizmāršīgi, ka bez pavēlēm un skubināšanas nedarītu to, kas viņiem jādara. Bet apustulis zina, ka, lai gan kristieši ir sākuši ticēt un dzīvot tādu dzīvi, kurā jākļūst redzamiem ticības augļiem, tomēr viss vēl nav paveikts un piepildīts. Nav pamata domāt un sacīt: pietiek ar to, ka ir sniegta mācība – kur ir Gars un ticība, tur augļi un labie darbi sekos un radīsies paši no sevis. Jo, lai arī Gars ir klātesošs un – kā Kristus saka – labprātīgs, darbodamies ticīgajos, tomēr cilvēkam ir arī miesa, kas joprojām ir vāja un slinka; turklāt arī velns nesnauž, bet nemitīgi cenšas ar kārdinājumiem un vilinājumiem pamudināt vājo miesu krist grēkā.
Tādēļ nedrīkst atļaut ļaudīm dzīvot tā, itin kā viņiem nebūtu vajadzīgs, lai tos pamācītu un ar Dieva vārda palīdzību mudinātu dzīvot krietnu dzīvi. Nē, tu nedrīksti būt slinks un nolaidīgs; jo miesa jau tāpat ir pārlieku slinka un negrib paklausīt Garam – jā, tā ir gana spēcīga, lai stātos tam pretī, – kā Sv. Pāvils cituviet, Gal. 5:17, saka: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” Tādēļ Dievam šajās lietās jārīkojas kā labam, uzcītīgam namturim vai pārvaldniekam, kuram ir kāds slinks kalps vai kalpone, vai arī nolaidīgi amata vīri (ja tie tomēr nav ļauni un neuzticami). Viņš nedomā, ka pietiek dot kalpiem pavēli un norādīt, kas tiem jādara; tie atkal un atkal ir jāmudina un jāskubina.
Tāpat arī mēs vēl neesam tikuši tik tālu, ka mūsu miesa un asinis ar prieku un labpatiku steigtos darīt labus darbus un paklausīt Dievam – kā vēlētos Gars un ticība, kas norāda īsto ceļu. Pat nemitīgā skubināšana un pārliecināšana te panāk diezgan maz; kas tad notiktu, ja mēs to atstātu novārtā un sāktu domāt tā, kā domā daudzi pārdrošnieki: es pats labi zinu, kas man jādara – tas jau daudzus gadus tik bieži ir dzirdēts – jā, to esmu mācījis arī citiem! Bet es esmu pārliecināts, ka, ja sludināšana un mudināšana uz gadu apklustu, tad mēs kļūtu daudz ļaunāki par visiem pagāniem.
Šī pamācība pati par sevi ir viegli un labi saprotama, jo tā mudina darīt tieši to pašu, kas prasīts cituviet, līdzīgos pamudinājumos, runājot par ticības augļiem jeb kristīgu dzīvi; tikai katrā vietā apustulis izmanto nedaudz citādus vārdus. Šeit Sv. Pāvils māca “atmest veco cilvēku un apģērbt jauno cilvēku” jeb “atjaunoties savā sirdsprātā”.
Ko Sv. Pāvils sauc par “veco cilvēku”, tas mums jau ir labi zināms, proti – viņš šajā vārdā nosauc visu cilvēku – tādu, kāds viņš piedzimis no Ādama pēc grēkā krišanas paradīzē, velna apstulbotu un dvēselē samaitātu. Grēcīgais cilvēks neredz Dievu un neuzticas Viņam, jā, viņš Dievu pat nemeklē un bezrūpīgi dodas pretī Viņa tiesas dienai. Ja arī šāds cilvēks ar savu muti slavē Dieva vārdu un Evaņģēliju, tomēr darbos viņš paliek tieši tāds pats, kāds bijis iepriekš. Visā viņa dzīvē jauns ir vienīgi tas, ka viņš par Dievu kaut ko ir dzirdējis; tomēr viņam ir tikpat maz dievbijības, uzticības un mīlestības, kā līdz šim.
Tā jūs nedrīkstat dzīvot – saka Sv. Pāvils; jums nav jāpaliek pie tā, kas ierasts vecajam cilvēkam, bet – jānovelk un jāatmet vecais cilvēks; jo tas ir tieši tāds, kādi bijāt agrāk, ar visu, kas jums iedzimts no Ādama – vecais cilvēks nebīstas Dieva, negodā un nepiesauc Viņu, neuzticas Viņam. Arī miesa nedzīvo saskaņā ar Dieva baušļiem, bet ir netiklības, augstprātības, neremdināmas alkatības, skaudības un naida pilna. Šāda dzīve kristiešu vidū nav paciešama. Kristietis tiek saukts – un viņam patiesi jākļūst – par jaunu cilvēku, pavisam citādu, nekā viņš bijis iepriekš, – kā turpmāk dzirdēsim – tādēļ arī viņam piedien dzīvot tādu dzīvi.
Tā nu kristietim jābūt uzmanīgam, lai viņš nepieviltu pats sevi. Tieši šajās lietās parādās atšķirība starp īstiem un liekulīgiem kristiešiem. Īsti kristieši dzīvo tā, ka ir jūtams un redzams: viņi arvien patur Dievu savā redzes lokā un patiesi tic Evaņģēlijam. Turpretī liekuļi ar saviem darbiem parāda, ka viss, ko viņi apgalvo par savu ticību un grēku piedošanu, ir tikai tukša skaņa; jo viņu dzīvē un darbos nav nekā tāda, kas ļautu noprast, ka tie ir labojušies un kļuvuši citādi, nekā bijuši agrāk; viņi tikai liekuļodami slēpjas aiz Evaņģēlija, ticības un Kristus vārda.
Tādēļ Sv. Pāvils māca, ka vecajam cilvēkam raksturīgas divas lietas: viņš samaitā savu dvēseli ar maldiem un miesu – ar kārībām. Tā apustulis attēlo veco cilvēku, tas ir, ikvienu neticīgo – pat tad, ja viņš sevi sauc par kristieti. Pirmkārt, viņš ir maldu pārņemts cilvēks, kas neatrod patiesību un neko nezina par patiesu Kristus atziņu un ticību, bet dzīvo bezrūpīgi, nedomādams ne par Dieva dusmām, ne par Viņa žēlastību. Viņš ar savām domām pieviļ pats sevi un pats sev pārvērš gaismu tumsībā, domādams, ka Dievs viņu nesodīs, kaut arī viņš atļaujas darīt, ko grib, jā, izskaistina savus netikumus un noslēpj tos aiz tikumu vārda: viņa augstprātība, alkatība, nabadzīgo apspiešana un mocīšana, dusmas un skaudība būtu jāsauc par godājamu dzīvi, kas atbilst viņa kārtai, par stingru valdīšanu un labu namturību, rūpēm par sievu un bērniem, kristīgu dedzību, taisnības mīlestību utt. Īsi sakot, viņš arvien dzīvo sapņos un aplamās iedomās, uzskatīdams sevi par kristieti; taču šim uzskatam nav nekāda pamata.
Šiem maldiem seko vēl otra lieta. Tās ir kārības – neticības augļi. Šādi cilvēki ir pārdroši un seko savas miesas pārgalvībai. Viņi netiecas pēc labā, nedz arī cenšas veicināt un uzturēt kārtību, godu un tikumību, bet nekaunēdamies dzīvo bez raizēm, grib darīt visu, kas ienāk prātā, turklāt palikt nesodīti.
Tādi ir vecā Ādama darbi un dzīve – apustulis saka; šis Ādams nedara neko citu kā vien samaitā pats sevi, tas ir, kļūst arvien ļaunāks, piesaukdams pats sev lāstu un sodu – gan savai miesai, gan dvēselei; jo viņš kļūst arvien neticīgāks un cietsirdīgāks, tāpat arī – arvien alkatīgāks, augstprātīgāks, naidīgāks, neuzticīgāks, grimdams kaunā un postā. Tāda ir bijusi jūsu agrākā dzīve – tajos laikos, kad vēl bijāt īsti pagāni un nekristīgi ļaudis. Tādēļ turpmāk jums pilnīgi jāatmet vecais Ādams – tā, lai viņš būtu tālu no jums; citādi nevarēsit būt un palikt kristieši. Jo šīs divas lietas nav savienojamas – jūs nevarat ticēt Kristus žēlastībai un grēku piedošanai, lepoties ar to un tomēr turpināt sekot grēkam, palikdami agrākajā – vecajā, nekristīgajā dzīvē, maldu ceļos un samaitājošajās kārībās.
“Jums .. jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.”
Apustulis grib, lai mēs, atmetuši veco cilvēku, ietērptos jaunajā – lai mēs dienu no dienas arvien vairāk kļūtu par jauniem cilvēkiem. Tas notiek tā, ka visupirms tiekam atbrīvoti no maldiem (jeb no samaitātās dabas maldīgajām domām un iedomām, kas neprot pareizi atzīt Dievu un domāt par Viņu, nedz arī bīties Viņa un ticēt Viņam) un tad ar Dieva vārdu saņemam un paturam sirdīs pareizas domas par Dievu – lai mēs bītos no Viņa dusmām, kas vēršas pret grēku, un patiesā ticībā paļautos uz Dieva žēlastību – ka Viņš Kristus dēļ grib mums piedot grēkus un, ja Viņu piesaucam, arī stiprinās mūs, un dos mums spēku stāties pretī grēkam un uzvarēt – lai šāda ticība mūsos augtu un pieņemtos spēkā.
To apustulis nosauc par “atjaunošanos sirdsprātā”, tas ir, pastāvīgu pieaugšanu un stiprināšanos pareizajā, drošajā izpratnē un Kristus atziņā, kas mūsos jau radusies un iesākusies, stādamās pretī maldiem un aplamajām iedomām. Kas tiek šādi atjaunots – Sv. Pāvils saka –, tas kļūst par cilvēku, kurš “radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā”. Vecajā cilvēkā nav nekā cita kā vien maldi, ar kuriem velns dzen viņu samaitāšanā un pazušanā. Turpretī jaunajam cilvēkam ir dots Gars un patiesība, kas apgaismo viņa sirdi, nesot sev līdzi taisnību un svētumu, tā ka cilvēks nu seko Dieva vārdam un tiecas pēc krietnas, dievbijīgas dzīves; tāpat kā maldiem seko un nāk līdzi patika un mīlestība pret grēkiem un visiem netikumiem. Jaunais cilvēks ir radīts pēc Dieva – viņš ir Dieva attēls. Šim jābūt pavisam citādam cilvēkam nekā tie, kuri dzīvo maldos un kārībās, bez Dieva atziņas un paklausības Viņam. Jo, ja cilvēks ir Dieva attēls, viņā jābūt arī īstai dievišķai atziņai, prātam un izpratnei, tāpat arī viņam jādzīvo dievišķa dzīve – taisnībā un svētumā, kāds ir pašam Dievam.
Šāds Dieva attēls iesākumā bija Ādams, tādu Dievs viņu bija radījis – dvēselē patiesīgu, brīvu no jebkādiem maldiem, apveltītu ar patiesu Dieva atziņu un ticību, turklāt arī šķīstu un svētu ar visu viņa miesu, tas ir, bez nešķīstām, netīrām alkatības, netiklības, skaudības un naida tieksmēm. Arī Ādama bērni, tas ir, visi cilvēki, kopš dzimšanas būtu tik taisni un svēti, ja cilvēks nebūtu pakļāvies velna kārdinājumam un pats sevi samaitājis. Bet nu kristieši ar Dieva žēlastības un Gara palīdzību tiek atkal atjaunoti un darīti par šādiem Dieva attēliem. Tad nu viņiem arī jādzīvo tā, lai viņu dvēsele jeb gars būtu taisns Dieva priekšā un Kristus ticībā Viņam tīkams un arī cilvēka miesa jeb visa ārējā dzīve kļūtu šķīsta un svēta, atjaunodamās patiesā svētumā.
Jo daži gan dižojas ar izcilu šķīstību un svētumu, taču tas ir tikai šķietams svētums un viltīga izlikšanās, kas pieviļ pasauli. Tā rīkojas sektanti un mūku svētuma piekritēji, kas savu svētumu un šķīstību saista tikai ar īpašu ārējās izturēšanās veidu un pašizraudzītiem darbiem. Ļaužu acīm viņu lūgšanas, gavēšana, atturīgā dzīve utt. šķiet šķīsti un svēti darbi, taču iekšēji šie svētie ir un paliek augstprātīgi, indīgi, alkatīgi, naida pilni – tie ir miesīgu un ļaunu domu netīrības pārpilni, – kā arī Kristus par viņiem saka Mt. 15:19, Lk. 16:15. Arī viņu taisnība, ar ko tie pārdroši iedomājas stāties Dieva priekšā, ir tikai šķietama; viņi apgalvo, ka ir nopelnījuši Dieva žēlastību gan sev, gan citiem, taču viņos nav atrodama neviena pareiza doma par Dievu, bet vienīgi neticība, tas ir, tukša, aplama pārdrošība vai šaubas. Tādēļ šāda taisnība un svētums nav patiess, nedz godīgs – tā ir viena vienīga liekulība un meli, kas nav Dieva radīta, nedz veidota pēc Viņa tēla, bet nāk no melu gara – velna, un atbilst viņa dabai.
Bet patiesie kristieši – Sv. Pāvils saka – ir Dieva radīti – ticībā Kristum darīti par jauniem cilvēkiem. Tie ir Dievam līdzīgi, patiesi taisni un svēti Viņa priekšā. Pašā iesākumā arī Ādama sirds bija tik šķīsta un taisna Dieva priekšā – priecīgas paļāvības, mīlestības un labprātības pilna; arī viņa miesa bija svēta un šķīsta, tā nepazina nevienas ļaunas, nešķīstas kārības. Tā visa cilvēka dzīve bija skaists attēls un spogulis, kurā atspoguļojās paša Dieva spožums, – kā arī visu svēto garu, eņģeļu dzīve ir īsti dievišķa lieta – patiesa Dieva atziņa, drošība un prieks par Dievu, tikai šķīstas, svētas domas un darbi, kas vienmēr ir saskaņā ar Dieva prātu.
Bet nu cilvēks ir tik briesmīgi atkritis no šādas priecīgas paļāvības, drošības un prieka, nonākdams šaubās vai aplamā pārdrošībā Dieva priekšā un no šķīstas, brīnišķīgas paklausības iekrizdams nešķīstās, bezdievīgās kārībās. No šīm lietām mēs paši nespējam izglābties, un no tām netiek paglābts neviens cits kā vien kristieši, kas Kristus ticībā atkal ir sākuši iemantot tādas sirdis, kuras ir priecīgas un drošas Dieva priekšā. Tā nu kristieši tiek atgriezti savā sākotnējā stāvoklī un īstajā paradīzē; viņi ir taisnoti un gūst mierinājumu Dieva žēlastībā, tādēļ iemanto mīlestību un labprātību pret svētu dzīvi saskaņā ar Dieva baušļiem un spēj stāties pretī bezdievīgajai dzīvei ar visām tās kārībām. Viņi – kā Sv. Pēteris saka – jau sāk apjaust Dieva laipnības un labestības garšu, sāk sajust un saprast, kas viņiem ir bijis paradīzē. Tādēļ cilvēkam, kurš grib būt kristietis, ir jātiecas kļūt par šādu jaunu cilvēku, kas radīts pēc Dieva tēla, un dzīvot nevis aklos maldos un aplamās iedomās, bet patiesā taisnībā un svētumā Dieva priekšā.
“Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi.”
Ja kāds nesaprot, kas ir vecais vai jaunais cilvēks vai kas ir patiess, kas – neīsts svētums un taisnība, – šeit apustulis sniedz piemēru, norādīdams vienu vai divas lietas, kuras varētu palīdzēt mums to saprast. Ja apkopojam visus grēkus, redzam, ka tos visus iespējams nosaukt divos vārdos, kas apzīmē velnam raksturīgos darbus; tie ir – meli un slepkavošana. Ar melu palīdzību velns rada visu elkdievību, maldus, viltus ticību un svētumu, kā arī neuzticību, blēdību, ļaunu viltību cilvēku vidū. Tā viņš sarīda ļaudis citu pret citu, pamudinādams uz dusmām, naidu, atriebības un slepkavošanas kāri. Tādēļ Sv. Pāvils šeit min vienkopus abas minētās lietas.
Ja cilvēks izturas pret otru nevis patiesīgi, bet ar viltu, cenzdamies viņu piekrāpt – vienalga, vai tas notiktu garīgās vai laicīgās lietās (kā pasaule visā savā dzīvē nedara neko citu kā vien melo un krāpj), – tas neapšaubāmi ir vecais cilvēks, kam nav ne taisnības, ne svētuma, kaut arī viņš sevi rotā ar lielisku ārēju spožumu un pasaules priekšā nekādā ziņā nav pelnījis nosodījumu. Jo viņā ir redzams nevis Dieva, bet vienīgi velna attēls – viņa sirds neuzticas Dievam un neturas pie Viņa patiesības (citādi tā ienīstu melus, viltu un nepatiesību); šāds cilvēks uzskata par jauku un vērtīgu lietu savu spēju paslēpties aiz maldinoša ārējā izskata, arī aiz Dieva vārda. Savas alkatības vadīts vai savu labumu un godu meklēdams, viņš piekrāpj, apmelo un piemāna savu tuvāko – atbilstoši tam, kā velna kārības viņu kūda un pamāca.
Pavisam pretējas lietas vari redzēt tur, kur ir jaunais cilvēks, kurš runā patiesību un ienīst melus – ne vien lielos melus, kas vēršas pret pirmā galdiņa baušļiem, bet arī tos melus, kurus aizliedz otrā galdiņa baušļi. Viņš nekrāpj un nepieviļ nevienu, bet izturas uzticīgi un brālīgi pret katru cilvēku – tā, kā pats gribētu, lai citi izturas pret viņu. Tā kristiešiem jādzīvo, izturoties citam pret citu kā vienas miesas locekļiem – kā apustulis šeit saka –, kam Kristū ir dāvāti vieni un tie paši kopīgie dārgumi.
“Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties..”
Puse visu grēku, ko pasaule iemācījusies no velna, sava kunga un meistara, ir meli un krāpšana patiesības vārda un izskata aizsegā; jo neviens negrib tikt saukts par meli un arī pats velns visus savus melus noslēpj aiz patiesības vārda. Pārējie grēki, kas ir vēl skaidrāk redzami un vieglāk atpazīstami, ir dusmas un to augļi. Abu veidu grēki parasti sastopami vienkopus. Pasaule melo un krāpj sava labuma dēļ; tāpat arī, redzēdama, ka netiek darīts vai runāts tas, ko tā būtu vēlējusies, vai arī, ja kāds nosoda pasaules melus un grib aizkavēt tās tīkojumu sasniegšanu, tā sāk dusmoties gan uz Dievu, gan tuvāko, trakās dusmās meklēdama iespēju atriebties un nodarīt tuvākajam zaudējumus. Un atkal pasaule izskaistina un slēpj savus darbus ar melu un viltības palīdzību, izlikdamās, ka tai ir pamatots un taisnīgs iemesls un tiesības īstenot savus nodomus.
Tādēļ Sv. Pāvils mudina kristiešus, lai viņi, kuri kļuvuši jauni cilvēki, sargātos no šī netikuma; viņš saka vārdus, kas lasāmi Psalmos 4:5: “Dusmojiet, bet negrēkojiet! Pārdomājiet klusībā savās sirdīs, kad esat jau savās guļasvietās, un klusiet!” Tas skan gluži vai tā, it kā viņš atļautu dusmoties – arī Sv. Pāvils saka: “Dusmās neapgrēkojieties!” Taču šie vārdi runā par to, kā šajā dzīvē mēdz notikt – cilvēks arvien tiek kārdināts un pamudināts dusmoties; viss nekad nenotiek gluži šķīsti, un sirds dažkārt tomēr iekarst; turklāt arī velns ir klāt ar savu kūdīšanu un rīdīšanu – viņš nerimstas un vienmēr cenšas mums uzspiest savu zīmogu un tēlu, darīt mūs sev līdzīgus – vai nu ar meliem un maldiem stāties pretī ticībai, vai ar dusmām un slepkavošanu pretoties mīlestībai un pacietībai. Šos abus kārdinājumus tev nāksies piedzīvot – īpaši tad, ja gribi būt dievbijīgs kristietis, turēties pie patiesības un savā dzīvē izturēties pareizi pret ikvienu cilvēku. Tev nāksies pieredzēt daudz ļaunas viltības un krāpšanas, panest neuzticību un aprunāšanu no tiem, kam esi darījis tikai labu, tāpat arī atklātas pārestības un netaisnību no tiem, kuru pienākums būtu tevi sargāt un tev palīdzēt. Tas viss tev sagādās ciešanas un vedinās iedegties dusmās. Jā, pat savā paša namā, savu mīļo brāļu un kristiešu vidū tu bieži redzēsi un dzirdēsi lietas, kas tevī radīs nepatiku; vai arī tev reizumis paspruks kāds vārds, kas nepatiks viņiem. Un citādi arī nevar būt – miesa un asinis nevar izsargāties no šādām lietām, tā nevar nejust kārdinājumu dusmoties un krist nepacietībā – īpaši tad, kad nākas saņemt ļaunu kā atlīdzību par labo. Tā velns aizskar cilvēku un cenšas iedegt dusmu un nemiera liesmas starp tevi un tavu tuvāko.
Bet te nu ir īstais laiks – apustulis saka – sargāties un negrēkot, tas ir, nesekot dusmu kārdinājumam un vilinājumam, bet savaldīties. Sv. Pāvils saka: es labi zinu, ka tiksit kārdināti un mudināti dusmoties; jūsu dusmām un atriebībai būs pamatots iemesls. Bet sargieties, ka nedarāt to, ko grib panākt jūsu dusmas. Un pat tad, ja tiekat pārsteigti un aizejat par tālu, – neturpiniet iesākto un nepaturiet sevī dusmas, bet nomāciet un aizdzeniet tās – jo ātrāk, jo labāk – neļaujiet, ka dusmas jūsos iesakņotos un paliktu visu nakti, līdz nākamajai dienai.
Jo, ja sekosit dusmām, tās nekad neļaus jums rīkoties pareizi, – kā arī Sv. Jēkabs (Jēk. 1:20) saka. Dusmas liek cilvēkam krist grēkā pret Dievu un tuvāko. Arī pagāni ir novērojuši, ka dusmas aptumšo cilvēka prātu un nekad nedod labu padomu. Tā arī par ķeizaru Teodosiju lasām, kā Sv. Ambrozijs viņu nosodījis – kad tas savās dusmās bija licis nonāvēt daudzus Tesalonikas iedzīvotājus. Sv. Ambrozijs panāca, ka pats Teodosijs uzrakstīja īpašu rakstu, kurā aizliedza tiesāt cilvēkus saskaņā ar iepriekš izdoto pavēli jeb likumu – līdz būs pagājis vesels mēnesis, kura laikā dusmās pieņemtais spriedums varēja tikt atsaukts.
Tādēļ šie psalma vārdi saka: kad dusmas jūs apgrēcina un vedina grēkot, neļaujiet tām turpināt iesākto un panākt savu; jo, sekodami dusmām, jūs noteikti grēkosit. Bet ejiet savos kambaros, pārdomājiet un prasiet padomu paši sev, lūdziet Mūsu Tēvs lūgšanu vai pamāciet paši sevi ar Dieva vārdu utt.; pacietieties un uzticieties Dievam – Viņš parūpēsies par jūsu taisnību un tiesībām.
Tieši par to domā Sv. Pāvils, sacīdams: “.. lai saule nenoriet, jums dusmojoties..”. Jo kristietim nav sevī jānēsā un jālolo dusmas, bet jānomāc un jāapdzēš tās uzreiz, tiklīdz iekvēlojusies pirmā dusmu dzirksts. Tā jārīkojas jaunajam cilvēkam – viņam jāspēj pārvarēt dusmas, lai velns viņu nevarētu aizvest projām no ticības, kurā cilvēks jau iesācis dzīvot, un lai viņš nepazaudētu to, ko jau ir iemantojis. Jo, sekodams savas miesas vilinājumam, viņš atkal kritīs maldos un tālāk – vecā cilvēka lāstā. Tad viņam pašam vairs nebūs varas pār sevi, viņš sekos savām tieksmēm, rotādamies ar meliem un gribēdams iegūt tiesības dusmoties un atriebties. Tieši tā rīkojas pasaule; tā kliedz un strīdas: šis cilvēks man darījis tik lielu pārestību un netaisnību – vai tad man tas būtu jāpacieš? Man ir taisnība, un es nevarēšu mierīgi gulēt, pirms viņam nebūs atmaksāts! Tie, kas tā domā, kļūst netaisni gan Dieva, gan cilvēku priekšā, – kā arī sakāmvārds atgādina: kas sit pretī, tas dara netaisnību.
Gan Dieva, gan cilvēku likumi aizliedz katram pašam darīt sevi par tiesnesi. Tieši tādēļ Dievs ir iedibinājis valdību un tiesneša amatu, kam ir pienākums noteiktajā kārtībā sodīt netaisnību. Un (ja šis amats tiek pareizi pildīts) tā ir nevis cilvēku, bet Dieva tiesa, Viņa dusmas un sods. Tādēļ ikviens, kurš pats grib iejaukties šādas tiesas lietās, aizskar pašu Dievu, darīdams divkāršu netaisnību un nopelnīdams divkāršu lāstu. Ja gribi meklēt un panākt taisnību – tas tev netiek aizliegts, ja vien tu rīkojies tādā veidā, kas atbilst iedibinātajai kārtībai, proti, tu drīksti sūdzēties un meklēt aizstāvību tajā vietā un pie tiem, kuriem Dievs ir uzticējis pienākumu tevi aizstāvēt. Ja vari saņemt palīdzību, ko tiesnesis un valdība tev sniedz, pildot savu pienākumu, – izmanto to; ja ne – tev jāpacieš pārestība un jāatstāj viss Dieva ziņā, – kā arī cituviet plašāk paskaidrots.
Īsi sakot, šeit lasām savādus vārdus un spriedumu: kas negrib apvaldīt savas dusmas, bet dusmojas ilgāk par vienu dienu vai nakti, tas nav kristietis. Kas tad notiks ar tiem, kuri grib paturēt sevī dusmas un naidu pastāvīgi – vienu, divus, trīs, septiņus, desmit gadus? Tās vairs nav cilvēciskas, bet paša velna dusmas, kas nāk no elles dziļumiem – tās nav remdējamas, nedz apdzēšamas; reiz iedegušās, tās vienā mirklī gribētu aprīt visu savās elles liesmās. Velna dusmas nav bijušas apmierināmas, iegrūžot grēkā un nāvē visu cilvēku dzimumu; tās nerims, līdz būs ierāvušas visus cilvēkus mūžīgā pazušanā.
Tādēļ kristietim ar vislielāko uzcītību jāsargas no šī netikuma. Dievs vēl var būt pret tevi pacietīgs, ja tava sirds sāk mutuļot un tevī mostas dusmas – lai gan arī tas ir grēks; taču dusmas nedrīkst tevi uzvarēt un satriekt. Raugies pats uz sevi, atceries Dieva vārdu un savu ticību, lai vari dusmas apdzēst un likt tām norimt. Kad esi vienatnē vai savā guļvietā, saki Mūsu Tēvs lūgšanu un lūdz piedošanu, atzīdams, ka Dievs tev ir piedevis un ik dienas piedod daudz vairāk, nekā tavs tuvākais jebkad varētu grēkot pret tevi.
“.. un nedodiet vietu velnam.[1] Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.”
Šajos vārdos izteikts tas pats, ko dzirdējām iepriekšējā vēstulē: kristietim jāsargas un jāraugās, lai viņš ar savu dzīvi nekļūtu nevienam par apgrēcību – lai Dieva vārds netiktu zaimots. Tas ir ļoti nozīmīgi, ka kristietis – kā apustulis jau iepriekš sacījis – ir kļuvis gluži jauns cilvēks, radīts pēc Dieva; viņš ir patiess Dieva attēls, kurā pats Dievs vēlas atspīdēt un atspoguļoties. Tādēļ viss labais vai, gluži pretēji, ļaunais, ko kristietis dara, atnes godu (vai kaunu) Dieva vārdam. Ja nu jūs – Sv. Pāvils saka – sekojat savām tieksmēm un darāt to, ko grib jūsu vecais Ādams, tad neesat panākuši neko citu kā devuši vietu un pamatu zaimotājam (velnam līdz ar viņa sekotājiem), tā ka Dieva vārds jūsu dēļ tiek zaimots. Jo velns jau tāpat nevar rimties un nemitīgi meklē iemeslu, lai ar saviem zaimiem apgānītu mīļo Evaņģēliju un Dieva vārdu, – arī tad, ja tas paveicams tikai ar meliem. Bet, ja viņam izdodas atrast īstu pamatu šādai zaimošanai, tad gan viņš atver savu rīkli pavisam plaši: skatieties, vai tad tie ir evaņģēliski ļaudis? Te nu varam redzēt jaunās mācības augļus! Vai tas ir jūsu Kristus, ko jūs paši ar savu dzīvi šādi godājat?
Te nu kristietim tiešām ir ļoti jābīstas un jāsargas; ja arī viņš negrib ievērot neko citu, tomēr mīļā Dieva un Pestītāja Kristus vārds un gods viņam ir jāsargā – lai nedarītu velnam prieku un nedotu tam iemeslu atvērt savu zaimotāja muti pret Kristu. Jo kā gan mēs varētu pastāvēt Viņa priekšā un atbildēt Viņam, ja paši dzīvojam tā, ka par mums tiešām ir jāsūdzas, un mēs to nevaram noliegt? Tā mēs paši darām kaunu un negodu Dieva vārdam, kas ir mūsu lielākais dārgums un bagātība.
Sacīdams: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā”, apustulis māca, kādi ir īstie grēknožēlas un atgriešanās augļi – ka mums uz visiem laikiem jāpārstāj darīt ļaunu, bet turpmāk jādara tikai labais. Tā viņš piemin un nosoda pasaulē tik ierasto netikumu – zagšanu; jo ikvienā šīs pasaules vietā ir sastopama viena vienīga zagšana un laupīšana. Visi, kas dzīvo dīkdienīgu dzīvi un nedara savu darbu, ar ko tie varētu kalpot un dot ko labu savam tuvākajam, Dieva priekšā ir saucami par zagļiem.
Jo pareizs baušļa izskaidrojums ir šāds: tev nebūs zagt, tas ir, tev jāuztur sevi pašam ar savu darbu – tā, lai tev arī kas piederētu un būtu ko dot tam, kas ir trūkumā. Tas ir tavs pienākums; ja tu to nepildi, Dievs neatzīs tevi par kristieti, bet par zagli un laupītāju. Visupirms tādēļ, ka tu dzīvo bezdarbībā un pats nestrādā, lai sevi uzturētu, bet izmanto citu cilvēku asinis un sviedrus; otrkārt, tādēļ, ka tu atrauj un atņem savam tuvākajam to, ko tavs pienākums prasa viņam dot. Bet kur gan ir atrodami cilvēki, kas tur šo bausli? Un kur tos lai meklē – ja nu vienīgi vietās, kur cilvēki nemaz nedzīvo? Tomēr kristiešiem ir jābūt šādiem cilvēkiem. Tādēļ ikvienam jāraugās, lai viņš nepieviltu pats sevi; jo Dievs neļauj sevi piekrāpt, nedz izzobot, Gal. 6:7.
[1] – Vācu tekstā – zaimotājam
Ieskaties