Ziemassvētku vakarā: Par stāstu, kā Kristus Bētlemē dzimis

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” [Lk.2:1-14]

Šie svētki, kad svinam mūsu mīļā Kunga Jēzus Kristus dzimšanu, mūsu, kristiešu, vidū top svinēti īpaši tādēļ, lai šis notikums taptu sludināts un mācīts, tā ka jauniem ļaudīm un vienkāršajam cilvēkam tas paliktu atmiņā, dziļi iesakņotos viņu sirdīs un mācītu patiesi atzīt mūsu Pestītāju. Jo, lai gan ik gadus par šo notikumu top sludināts, tomēr viss vēl nekad nav izsakāms, nedz iemācāms, Tādēļ šīsdienas Evaņģēliju sadalīsim divās daļās. Visupirms vienkārši uzklausīsim šo stāstu – kā viss noticis; tad klausīsimies, ko mīļie eņģeļi par to dzied un sludina.

Pirmā lieta, ko redzam šai stāstā, ir: Kristus tieši tai laikā, kad pēc ķeizara Augusta pavēles pirmoreiz tika pierakstīti visi jūdu ļaudis līdz ar visu viņu mantu. Te mūsu mīļajam Kungam Kristum, kaut apslēptā veidā, bija jāsāk valdīt pār pasauli; varenajam ķeizaram Augustam līdz ar visu ķēniņvalsti, kaut neapzināti, bija jākalpo Viņam, dodot pavēli, kuras dēļ jaunavai Marijai ar viņas saderināto Jāzepu jādodas uz Bētlemi, un, kā pravieši iepriekš sludinājuši, pasaules Pestītājam jāpiedzimst šai pilsētā. Citādi – ja ķeizars tādu pavēli nebūtu devis -Jāzeps un Marija būtu palikuši mājās. Taču Kristum bija jāpiedzimst Bētlemē, tādēļ ķeizaram vajadzēja dot iemeslu, lai šis vārds piepildītos, tādā kārtā kalpojot Kungam Kristum jau ar Viņa piedzimšanas brīdi; lai gan ne ķeizaram, ne pasaulei nebija prātā to darīt. Jo citkārt pasaule ir tik ļauna un neuzticīga, ka labprātāk būtu to kavējusi, nevis veicinājusi. Taču Dievs savā varenībā visu vada tā, ka dažkārt pasaulei bez nodoma jādara tādas lietas, kuras tā apzināti nekad nespētu darīt.

Kad nu Jāzeps un Marija, ķeizaram paklausīdami, bija nākuši no Galilejas uz Bētlemi Jūdejā, kā evaņģēlists saka, jaunavai Marijai bija pienācis laiks dzemdēt. Taču šai mājvietā viss ir nesagatavots un nepiemērots. Redzi, divi laulāti ļaudis ir svešā zemē, kur tiem nav savas mājas, un ja arī viņiem bija šai pilsētā kādi draugi, tie tomēr netika viņus uzņēmuši. Turklāt pilsēta tai laikā bija ļaužu pārpildīta, tā ka Jāzepam un Marijai citur nebija vietas tai mājvietā, kā vien lopu kūtī, un tur nu viņi apmetās – kā nabaga ļautiņi. Te nebija ne gultas vietas, ne linu palaga, ne spilvena, ne dūnu segas; salmu klēpis bija tas labākais, ko viņi varēja atrast šai miteklī, pie Šeit aukstā ziemas naktī piedzimst cēlais, svētītais auglis – bērniņš Jēzus.

Tāds īsumā ir stāsts, kuru evaņģēlists gribējis atklāt it skaidri – lai mums, kas citkārt esam tik vēsi, kaut nedaudz iesiltu sirdis, kad redzam, cik pazemīgi mūsu Pestītājs nācis pasaulē. Bētleme toreiz būtu pelnījusi tapt nogremdēta elles dziļumos, jo tā neparādīja savam Pestītājam pat tik daudz goda, ka būtu atvēlējusi Viņam kaut šūpuli vai spilvenu. Viņa šūpulis bija mīļās mātes klēpis, tad lopu silīte. Tā šis bērniņš tiek guldīts šūpulī. Nabaga nedēļniece, viņaļ jāapsedzas ar savu mētelīti un pārējo niecīgo krājumu, ko tā paņēmusi ceļā līdzi; jo šeit nav neviena, kas gribētu bērnam un mātei ko dot, kaut mazākajā lietā viņiem kalpot vai palīdzēt.

Kādēļ gan evaņģēlists attēlo Kristus dzimšanu tik nabadzīgā un necilā veidā? Tādēļ, lai tu to atcerētos un nekad neaizmirstu, bet ņemtu pie sirds, īpaši tādēļ, ka šeit dzirdi: tas noticis tavā labā, lai topi iepriecināts un pateicīgs Dievam. No Nācaretes Galilejā līdz Bētlemei ir tāls ceļš, jā tik tāls kā no Saksijas līdz Franku zemei, ja ne vēl tālāks. Tā nu labi saprotams, ka ceļinieki nebūs ņēmuši vai veduši līdzi neko daudz no sava nama lietām. Tāpat arī autiņi vai citas vajadzīgās lietas nebūs bijuši tik skaisti un dārgi – drīzāk gan māte ietinusi bērniņu savā priekšautā vai kreklā un ielikusi silē. Jo viņa nevarēja vienmēr turēt bērniņu savā klēpī, vajadzēja sasildīt kādu drānu, lai saklātu gultiņu, un padarīt vēl citus darbus. Pa to laiku mīļajam bērniņam vajadzēja palikt salmos un sienā. Arī Jāzepam bija jādara viss, kas viņa spēkos, un varbūt tai namā atradās arī kāda meita, kas viņiem pakalpojusi, pienesdama ūdeni vai citādi palīdzēdama vajadzības brīdī, kur ikvienam būtu labprāt jāpalīdz. Taču tas nav rakstīts. Un drīzāk gan varam domāt, ka jaunā sieva palikusi kūtī, kā arī ir sacīts, un neviens nav gādājis par viņu.

Vai tev, tu nekrietnā Bētleme, kas esi bijusi tik cietsirdīga un nežēlīga pret savu Pestītāju, ka neesi darījusi Viņam pat niecīgāko pakalpojumu! Vairāk nekā Sodoma tu esi pelnījusi sodu, ka sērs un uguns lītu no debesīm un izpostītu tevi. Jo arī tad, ja jaunava Marija būtu kāda ubadze vai netikla sieva, kas savu godu pazaudējusi,- pat tad būtu vajadzējis viņai palīdzēt šādā laikā un grūtumā. Bet tā nenotiek – šim bērniņam jātop ietītam kādā drānā un guldītam silē. Tā mūsu Kungam jātop uzņemtam pasaulē, kurā citi rij, plītē, dzīvo lielā greznībā, dižodamies ar krāšņiem tērpiem, brīnišķīgiem namiem utt..

Tā ir pirmā lieta šajā stāstā, kura mums celta priekšā, lai mēs mācītos aptvert savās sirdīs, cik pazemīgi mūsu mīļais Kungs Jēzus piedzimis šajā pasaulē, lai mācāmies pateikties Dievam un slavēt Viņu par šādu brīnišķu žēlastības darbu, ka mēs, nabaga nožēlojamie jā, arī nolādētie cilvēki, šodien varam nākt tik lielā godā, ka esam kļuvuši par vienu miesu un asinīm ar Dieva Dēlu. Jo mūžīgā Tēva, kas radījis debesis un zemi,- mūžīgais Dēls ir tapis cilvēks un dzimis šai pasaulē tāpat kā mēs, tikai Viņš dzimis bez grēka. Tādēļ varam lepoties. ka pats Dievs kļuvis par mūsu brāli, mūsu miesu un asinīm. Šis lielais gods ir ticis ne eņģeļiem. bet mums, cilvēkiem. Tādēļ, lai gan eņģeļi ir skaistākas radības nekā mēs, tomēr Dievs mūs augstāk pagodinājis un tuvojies mums vairāk nekā eņģeļiem – kļūdams nevis eņģelis, bet gan cilvēks. Ja nu mēs,, cilvēki, spētu to labi apdomāt un no sirds tam ticēt, šī neizsakāmā mūsu mīļā Kunga Dieva žēlastība patiesi dotu mums īstu, lielu prieku un mudinātu no sirds pateikties Dievam, mīlēt Viņu un labprāt Viņa prātam paklausīt.

Pāvestībā ir dzirdēts šāds stāsts: reiz velns atnācis baznīca uz misi. Kad ticis dziedāts: “Et homo factus est – Dieva Dēls ir tapis Cilvēks”, un ļaudis stāvējuši, nevis metušies ceļos, tad velns esot kādu no viņiem notriecis zemē, nolamājis un sacījis: ‘Tu, rupjais blēdi, vai tev nav kauna, ka stāvi kā miets, nevis meties ceļos no prieka? Ja Dieva Dēls būtu kļuvis mums par brāli, kā jums ir noticis, mēs nezinātu, ko darīt aiz prieka.” Es nedomāju, ka tas būtu patiess notikums; jo velns ir mūsu un Kunga Kristus ienaidnieks; bet droši varu teikt tas, kas šo stāstu sacerējis, patiesi izpratis lielo godu, kāds mums parādīts – ka Dieva Dēls tapis Cilvēks. Ne tāds cilvēks kā Ieva un Ādams, kas no zemes veidots; taču Viņš kļuvis mums vēl tuvāks, jo piedzimis no jaunavas Marijas miesas un asinīm – piedzimis tāpat, kā dzimst citi cilvēki, tikai ar to atšķirību, ka viņa, jaunava, bijusi viena un Svētā Gara svētīta, bez grēka ieņēmusi no Svētā Gara šo svētīto augli. Visās pārējās lietās Kristus ir līdzīgs mums – patiess Cilvēks, kas no sievas dzimis.

Ādams un Ieva nav dzimuši, bet radīti. Jo Ādamu Dievs veidojis no zemes, bet sievu – no Ādama ribas. Cik daudzkārt gan Kristus ir tuvāks mums nekā Ieva savam vīram Ādamam, jo Kungs Kristus ir mūsu miesa un asinis! Šādu godu mums gan vajadzētu augstu vērtēt un paturēt dziļi sirdīs to, ka Dieva Dēls ir miesa tapis – un Kristus miesa neatšķiras no mūsējās nekā citādi, kā vien ar to, ka Viņa miesa ir bez grēka. Jo viņš ir ieņemts no Svētā Gara, un Dievs piepildījis jaunavas Marijas dvēseli un miesu ar Svēto Garu, tā ka tajā nav vairs bijis nekāda grēka, kad viņa ieņēmusi un nēsājusi savās miesas Kungu Jēzu. Izņemot šo vienu atšķirību, viss pārējais pie Viņa bija gluži tāpat kā citiem cilvēkiem: arī Viņš ēda, dzēra, citkārt bija izsalcis, izslāpis un nosalis – kā pārējie cilvēki. Visus šos un līdzīgus dabīgus trūkumus, kurus mēs esam mantojuši savu grēku dēļ, ir nesis un pacietis arī Viņš, kas bija bez grēka, kā Sv. Pāvils saka: Viņš bija Cilvēks, līdzīgs mums visās lietās. Arī Viņš ēda, dzēra, priecājās un bija noskumis.

Tas nozīmē: Viņš dziļi pazemojies. Jo Jēzus gan būtu it labi varējis tapt par tādu cilvēku, kāds Viņš tagad ir debesīs – ar miesu un asinīm kā mēs, tomēr nedarīt to, ko mēs darām. Tā Viņš būtu varējis rīkoties no iesākuma; taču to Viņš nav gribējis,- lai apliecinātu, kā mīl mūs, un mēs varētu smelt mierinājumu un iepriecu šajā mīlestībā, lepodamies, ka mums ir Brālis debesīs, kuru mēs varam uzņemt – un mums ari jāuzņem šis mūsu Brālis. Jo nelaimīgs cilvēks, kas neuzņem Viņu, nedz jūt sevi šo prieku.

Tā nu šis notikums ik gadus top sludināts, lai ikviena jauna sirds to uzņemtu un pateiktos Dievam, sacīdama: man netrūkst vairs nekā; jo man ir Brālis – Dieva Dēls, kas tapis tāds pats kā es utt. Kādēļ Viņš kļuvis mums līdzīgs, ko gribējis paveikt šādā veidā, par to vēl nerunāšu. Jo tam visam bija jānotiek, lai Kristus izglābtu mūs no grēka un mūžīgās nāves. Bet tagad gribu sacīt tikai par lielo godu, kāds piešķirts visam cilvēku dzimumam, ka varam lepoties un priecāties par šo patiesību – Dieva Dēls ir tapis Cilvēks. Ar šo godu var lepoties visi ļaudis. Bet kristiešiem turklāt ir vēl augstāks apsolījums – ka viņi šādu godu varēs baudīt mūžībā. šī lieta ir pirmā, kas mums jāievēro šīsdienas stāstā.

Otrkārt, šis lieliskais, cēlais piemērs māca mums atzīt vēl ko citu: ja Kristus, Dieva Dēls, ir ta pazemojies, visu savu godu devis nabaga miesai, tā atstādams savu dievišķo godību, kuras priekšā eņģeļi dreb, nākdams gluži kā pēdējais nabags (tur, augšā, debesīs, eņģeļi Viņu pielūdz, šeit, uz zemes, Viņš kalpo mums un brien mūsu dubļus), es jums saku: ja nu Dieva Dēls ir darījis tādas lietas, tad arī mums būs mācīties Viņam par godu un slavu labprāt būt pazemīgiem un, Viņa vārdam paklausot, ņemt katram savu krustu, visas bēdas panest un tā Viņam sekot. Jo kas gan var mums kaitēt vai – kādēļ mums vajadzētu kaunēties par mūsu ciešanām, ja mūsu mīļais Kungs ir cietis salu, badu un bēdas? Bet īpaši necili un nabadzīgi notikusi mūsu Pestītāja atnākšana un piedzimšana šai pasaulē. Tur nebija ne trauku, ne istabas, nebija spilvena, autiņu, ne gultas drēbju; Jēzum bija jāguļ silē, govju un vēršu priekšā. Tavs mīļais Brālis, debess, zemes un visas radības Valdnieks sevi tik ļoti pazemojis; kaunies taku reiz – kādēļ tad tu gribi tik spoži dzīvot un izbēgt visām ciešanām? Kas gan tu esi? Vai tad nav tā, ka esi nabaga grēcinieks un neesi cienīgs gulēt pat uz linu susekļa? Tomēr tu guli mīkstā gultā, kad tavs Kungs uz cietiem salmiem un lopu silē.

Vai gan tā nav atbaidoša rīcība? Mēs redzam, kādā pazemībā un nabadzībā mūsu Kungs Jēzus tur guļ – mūsu dēļ; un paši mēs gribam būt kungi, tikt visur cauri un negribam panest nekādu ciešanu. Tas nekā nav savienojams, ka mūsu Kungs mūsu labā nāk pasaule tāda zemībā un nabadzībā, turklāt vēl mūsu dēļ. mirst pie krusta; bet mēs, slinkie krāpnieki, gribētu vienmēr dzīvot mierā un labklājībā! Kristus saka: “Māceklis nav pārāks par savu meistaru, nedz kalps par savu kungu.”

Tādēļ mums it labi jāmācās un nopietni jāapdomā, visupirms, kādā godā esam nākuši, Kristum piedzimstot kā Cilvēkam. šis gods ir tik liels, ka pat ikviens no eņģeļiem varētu vēlēties kļūt cilvēks, – lai arī viņš varētu lepoties: mana miesa un asinis ir celtas augstāk pār visiem eņģeļiem. Tādēļ mēs, cilvēki, varam teikt sevi svētīgus. Lai Dievs dod, ka mēs to visu saprastu, savās sirdīs glabātu un Dievam par to pateiktos. Otrkārt, mums nopietni jāuzlūko Kristus piemērs – kā Viņš, kas ir visu kungu Kungs, savā pirmajā atnākšanā sevi atklājis mums, nabaga cilvēkiem, kā mūsu labā cietis. Tam vajadzētu mūs aizkustināt un mudināt, ka arī mēs no sirds un labprāt kalpotu un palīdzētu citiem ļaudīm – arī tad, ja mums tas nāktos grūti un liktu panest ciešanas. Lai Dievs mums palīdz ar savu Svēto Garu, caur mūsu mīļo Kungu Jēzu Kristu, āmen.