Gadu mija

“Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.” [Lk.2:21]

Gads cilvēka mūža skrējienā ir maz un tomēr tajā pašā laikā arī daudz, tādēļ gadu mijā pirms došanās tālāk kristietim der apstāties, lai pārdomātu trīs lietas: kam jāpaliek pagātnē, kas jānes tālāk un kas jāmeklē nākotnē. Gadu mijas teksts, kas vēsta par Jēzus apgraizīšanas un vārda došanas notikumiem, ir labs atgādinājums un pamudinājums šīs trīs lietas apcerēt un apsvērt.

Pirmkārt, šis īsi aprakstītais notikums no Pestītāja dzīves mums atklāj, kam ir jāpaliek pagātnē. Apgraizīšanu Dievs deva kā derības zīmi, un tā iezīmē jaunu sākumu, robežšķirtni, kas nošķir veco no jaunā, pagātni no nākotnes. Apustulis Pāvils raksta: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17). Pāvila vārdi neattiecas tikai uz vienreizējo atgriešanas no grēkiem notikumu, bet arī uz katru reizi, kad ticībā uz Kristu nožēlojam savus grēkus un atjaunojamies Viņa žēlastībā.

Baznīca ir īstu grēcinieku sadraudze, patiesībā – vienīgā vieta, kur var atrast tādus ļaudis, kas gatavi atzīt, ka viņi ir grēcinieki. Ārpus baznīcas parasti sastopami gandrīz vai tikai vienīgi “krietnie” un “taisnie”, kas attaisno savus grēkus vai vaino savās ļaundarībās visus citus, tikai ne sevi pašu. Pat rūdīti noziedznieki un cietumnieki, kurus citi uzskata par tādiem, kam nav vietas godīgu cilvēku sabiedrībā, vienmēr grib, lai citi tos uzskata par krietniem un taisniem; pat tie, kas ieslodzīti soda izciešanai cietumā, mēģina pārējiem iestāstīt, ka viņi ir nevainīgi, bet vainīgi – sliktie draugi, sabiedrība un pat vecāki, kuri par tiem cik spēdami gādājuši. Baznīcā ir citādi – tajā sapulcināti tie, kuru gara acis ir šķīstītas, kuri redz un atzīst savus grēkus un savu grēcīgo dabu un līdz ar apustuli ir gatavi apliecināt: “..kamēr mēs dzīvojām miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos, tā ka mēs nesam augļus nāvei. ..es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom.7:5,18-19).

Ar šādu apzināšanos sākas katra svētā diena dievnamā, kad mēs atzīstam savas vainas un sūdzam savus grēkus. Šāds cilvēka grēcīguma apliecinājums un ārēja zīme pie miesas vecajā derībā un Jēzus dzīves laikā bija arī apgraizīšana. Protams, Jēzus piedzima bez grēka, šķīsts, grēka neaptraipīts un svēts, un Viņam pašam šāda apgraizīšanas zīme nebija vajadzīga, taču Viņš to pieņēma, stājoties visa grēcīgā cilvēku dzimuma vietā Dieva tiesas priekšā: pats būdams bez grēka, Viņš uzņēmās mūsu grēkus. Viņš, kas grēka nepazina, mūsu labā tika darīts par visu grēku nesēju un pašu grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība (2.Kor.5:21). Tāpēc Viņš arī pieņēma apgraizīšanu un vēlāk arī Jāņa Kristītāja kristību, lai stātos grēcinieku pusē un vietā. Šādi notiek lielā apmaiņa, par kuru daudz runāja un rakstīja Luters: ar apgraizīšanu Jēzus uzņemas apgraizīto (t. i., grēcinieku, kam vajadzīga pestīšana) grēku nastas, lai tie, kas apliecina savu grēcīgumu ar šo apgraizīšanas zīmi (vai arī kā mēs – bez tās), ticībā Pestītājam saņemtu grēku piedošanas un atjaunotas dzīves dāvanu.

Tādējādi Jēzusbērniņa apgraizīšanas notikums, kurā Viņš pirmoreiz caur grēcinieku rokām izlej Savas svētījošās un šķīstījošās asinis, ir atgādinājums par mūsu grēkiem aizvadītajā gadā; tiem ar grēku nožēlu jātop nogrieztiem nost un izdeldētiem, lai piepildītos apustuļa rakstītais: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17). Tā ir pirmā šīs Jaungada dienas Evaņģēlija mācība.

Otrkārt, – kas jānes tālāk? To mums parāda vārda došanas notikums. Mazajam bērniņam, Marijas dēlam, tika dots vārds – Jēzus. Šī vārda zīmē mēs esam iegājuši, kļūdami ticīgi un šajā vārdā saņemdami daudz labu Dieva dāvanu. Arī aizvadītajā gadā esam ar šo zīmi staigājuši un daudz iemantojuši, un arī nākamajā gadā gribam ar šī vārda zīmi staigāt un daudz žēlastības gūt. Tādēļ gadu mijā mēs īpaši esam aicināti pārdomāt, kas ir tas, ko Dievs iepriekšējā gadā ar šo Jēzus vārda zīmi mums ir devis vai kas ar mums noticis. Tikai to visu paturot prātā, mēs jaunajam gadam un tā darbiem varēsim gūt drošu un labu – uz Kristus klints balstītu – pamatu, jo turpinājums un piepildījums mūžībā ir apsolīts tikai tam, kas saņemts vai noticis ar Jēzus vārda vareno zīmi.

Jēzus vārda zīme mūs ved pie Viņa mācības, pavēlēm un iestādījumiem, pie Viņa žēlastības un apsolījumiem. Tikai tam, kas aizvadītajā gadā noticis saskaņā ar Jēzus mācību, veikts pēc Jēzus pavēles, saistīts ar Jēzus iestādījumiem, apklāts ar Jēzus žēlastību un kam doti Jēzus apsolījumi, ir dots turpinājums un piepildījums cauri visai mūsu dzīvei – mūžībā. Uz šo bagātīgo ieguvumu mums jāvērš savas sirds domas un skats un jāgādā, lai tas varētu turpināties arī nākamajā gadā.

Tas ir svarīgi, lai mēs nekļūtu kā tādi, kas aizvien no jauna liek pamatu, bet nekad uz tā neceļ tālāk. Nemīņāties uz vietas mūs pamāca arī apustulis: “Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam” (Ebr.6:1). Lai Dievs palīdz mums turpināt to, kas aizvadītajā un arī iepriekšējos gados ar Viņa svētību Jēzus vārdā iesācies.

Un šeit mums jāņem vērā, ko saka Dieva vīrs Asafs: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu” (Ps.50:23). No tā mēs mācāmies, ka, sākot jaunu gadu, mums no sirds Jēzus vārdā jāpateicas Debestēvam par visu, ko aizvadītajā gadā esam saņēmuši. Tikai tad, ja sirdī valdīs atziņa, ka tās ir Dieva dāvanas un Dieva darbi, mēs spēsim turpināt to ceļu, kurā Dievs atklāj Savu pestīšanu.

Treškārt, – kas mums, domājot par jauno gadu, jāmeklē nākotnē? Mēs nevis vienkārši turpinām iesākto, bet gan dodamies dziļumā un augam pretī pilnībai, lai sasniegtu Dieva sprausto mērķi mūsu dzīvei. To mums vēsta šīs dienas evaņģēlija atgādinājums, ka mazā bērniņa vārdu nosauca Jēzus pēc Dieva iepriekš dotās pavēles. Tas norāda uz Dieva pavēli un apsolījumu, kas dots Viņa Dēla dzīvei un arī mūsējai, jo mēs ticam un dzīvojam Viņa Dēla vārdā; šis vārds ir nosaukts arī pār mums.

Kad esam no pagātnes ņēmuši līdzi visas labās Dieva dāvanas, ko Viņš mums aizvadītajā laikā devis, mums skaidri jāredz Dieva spraustais mērķis un dedzīgi jātiecas uz to, kā raksta apustulis Pāvils: “Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās; tikai, ko esam sasnieguši, pie tā turēsimies” (Fil.3:13-16).

Mēs paši esam nespēcīgi, taču šajā ceļā arī nākamajā gadā mums līdzi nāks Jēzus vārds, kas arī pār mums nosaukts, un visas ar šo vārdu saistītās dāvanas, no kurām vislielākās ir Viņa žēlastības vārdi, sakramenti un lūgšana Viņa vārdā. Ar šīm dāvanām stiprināti, mēs varēsim savu mūža ceļu nostaigāt līdz galam cienīgi. “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Fil.4:8).

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.2 (2008)]